Diskusijas par nocietinājumu būvēšanu jo īpaši ir uzvirmojušas pēdējo mēnešu laikā, kad arvien biežāk izskan viedoklis - lai pretotos iespējamai Krievijas agresijai, pierobežā vajag ierīkot mīnulaukus un būvēt nocietinājumu līnijas. Kā piemērs tiek piesaukta pašu krievu veidotā aizsardzības līnija Ukrainā, ko pagājušajā vasarā ukraiņiem tā arī neizdevās pārraut, un abas puses pēc tam ieslīga pozīciju karā. Protams, mūsdienu karu nevar salīdzināt ar pagājušā gadsimta konfliktiem, taču atskatīties vēsturē reizēm tik un tā ir noderīgi.
Mažino līnija
Tēriņi: astronomiski
Efektivitāte: nulles līmenī
![]()
Viens no vācu ieņemtajiem franču nocietinājumiem.
Mažino līnija ir pats uzskatāmākais piemērs, kā nepārdomāta stratēģija spēj padarīt bezjēdzīgu pat vismodernāko un dārgāko aizsardzības līniju. Kad Francija piedzīvoja pazemojošu sakāvi 1870. gada franču-prūšu karā, Parīzes politiķiem un militāristiem nācās secināt, ka no Vācijas pierobežā sabūvētajiem cietokšņiem lielas jēgas nav bijis. Pretinieks tos vienkārši bloķēja, iesprostojot aiz mūriem lielas franču karaspēka masas, bet pats savas armijas galvenos spēkus sūtīja tālāk Francijas iekšienē. Pēc dažu nedēļu ilgas blokādes bija spiesta padoties Mecas cietoksnī bloķētā franču Reinas armija, bet visilgāk - trīs mēnešus - noturējās vien Belforas cietoksnis.
Tādēļ pēc kara beigām franči ķērās pie jaunas pierobežas nocietinājumu līnijas plānošanas, kurā bija paredzēti modernizēti cietokšņi un forti. Līdzekļu trūkuma dēļ nocietinājumu būvi izdevās īstenot tikai daļēji. Sākoties Pirmajam pasaules karam, drīz vien kļuva skaidrs, ka daļa nocietinājumu nespēj turēties pretī vācu lielgabaliem. Iznākumā jau pēc dažiem kara mēnešiem paši franči atteicās no cietokšņu sistēmas un pārgāja uz nocietinātajiem rajoniem, kuros cietokšņus un fortus papildināja tranšeju tīkls un, pats galvenais, spēcīga artilērija, kas varēja dot pretsparu ienaidnieka apšaudēm. Tieši artilērija ļāva vairākus mēnešus vācu uzbrukumus atvairīt Verdenas nocietinājumu rajonam, kura centrā bija šīs pilsētas cietoksnis.
![]()
Vācu karavīri pie ieņemtās Mažino līnijas.
Beidzoties Pirmajam karam, franči atkal pievērsās pierobežas nocietināšanai un nolēma izveidot nocietinājumu līniju visas robežas ar Vāciju garumā garumā - kopumā 150 kilometru. Nocietinājumi, ko nodēvēja toreizējā aizsardzības ministra Andrē Mažino vārdā - par Mažino līniju -, bija tālaika fortifikācijas šedevrs. Tos veidoja nocietinājumu rajoni ar fortiem, kazemātiem, bunkuriem un ložmetēju ligzdām, kuru priekšā stiepās prettanku grāvji un dzeloņstiepļu žogi. Zem virszemē redzamajiem betona nocietinājumiem, kuru sienu biezums sasniedza pat trīs metrus, atradās veselas pazemes pilsētas ar kazarmām, noliktavām un pat dzelzceļa līnijām karavīru un munīcijas pārvadāšanai. Fortu bruņojumā bija lielgabali un ložmetēji, bet to aizmugurē atradās smagā artilērija. Par papildu šķērsli uzbrucēju ceļā uzskatīja Reinas upi, ko vispirms vajadzētu forsēt, lai tiktu klāt Mažino līnijai.
Tas viss izmaksāja astronomiskas summas, taču tika uzskatīts, ka pārraut šādu aizsardzības līniju nav iespējams. Francijas aizsardzības vājā vieta bija Beļģijas robeža, kur nocietinājumi bija vājāki, toties tur pirms vācu uzbrukuma bija koncentrēti tik lieli franču un britu spēki, ka tiem saskaņā ar sabiedroto ieceri bez problēmām vajadzētu atvairīt Hitlera invāziju.
Taču Hitlera ģenerāļi izvēlējās citu ceļu un 1940. gada maijā iebruka Francijā pāri Ardēnu kalniem, ko sabiedrotie uzskatīja par nepārvaramu šķērsli bruņutehnikas ceļā. Taču tanki tomēr tika pāri kalniem un deva frančiem negaidītu triecienu, pilnīgi dezorganizējot viņu aizsardzību un piespiežot juceklīgi atkāpties. Izslavētā Mažino līnija neko nelīdzēja, jo vācieši vienkārši to apgāja.
Bet tomēr - kas notiktu, ja vērmahts sadomātu doties tiešā uzbrukumā Mažino līnijai? Visticamāk, arī tā vāciešus neapturētu. Tā domāt ļauj divas 1940. gada maija un jūnija kauju epizodes. Pirmā saistīta ar beļģu Ebenemaelas forta ieņemšanu pašā vācu invāzijas sākumā. Arī šo nocietinājumu, tāpat kā Mažino līniju, uzskatīja par neieņemamu, taču vācieši ar to tika galā negaidīti ātri, vienkārši izsēdinot tā teritorijā gaisa desantu. Beļģi to nebija gaidījuši, un, pirms paspēja attapties, desantnieki jau bija uzspridzinājuši vairāk nekā pusi forta ugunspunktu. Atlikušie vienu dienu atšaudījās, bet pēc tam kapitulēja. Operācijas bilance: 69 krituši un apmēram 1000 sagūstīti forta aizstāvji, bet vācu pusē bija tikai seši kritušie. Ja vācieši kaut ko līdzīgu mēģinātu atkārtot pret Mažino līnijas nocietinājumiem, tad, ļoti iespējams, scenārijs būtu diezgan radniecīgs. Jāņem arī vērā, ka Mažino līnijai nebija dziļumā ešelonētas aizsardzības līnijas, tātad fortu ieņemšana pavērtu ceļu tanku ieplūšanai frontes pārrāvumā.
Otra epizode, kas ļauj kritiski vērtēt Mažino līnijas kaujasspējas, notika jau pēc Parīzes krišanas, 15. jūnijā. Tad vācu armiju grupa C, kas līdz tam vienkārši stāvēja Reinas otrā krastā iepretim Mažino līnijai, bez īpašām problēmām forsēja upi un divu dienu laikā iznīcināja vai piespieda padoties vairāku nocietinājumu garnizonus, tā pārraujot fronti. Protams, tobrīd franču karavīri jau bija demoralizēti un, saprotot, ka karš ir zaudēts, nekāroja cīnīties līdz pēdējai asins lāsei, taču fakts ir nenoliedzams - Mažino līnija tika pārrauta.
Vēlreiz kaujas nelielā Mažino līnijas sektorā norisinājās pašās Otrā pasaules kara beigās, kad 1945. gada ziemā vācieši mēģināja piespiest atkāpties amerikāņu vienības, kas aizstāvēšanās kauju laikā izmantoja vecos franču nocietinājumus. Šoreiz vāciešiem tiešām neizdevās tikt tiem cauri. Pēc kara kādu laiku daļu kazemātu izmantoja Francijas armija kā rezerves komandpunktu kodolkara gadījumam, bet septiņdesmitajos lielāko daļu pārdeva zemniekiem, kuri tos izmanto kā noliktavas vai sēņu audzētavas.
Mannerheima līnija
Tēriņi: vidēji lieli
Efektivitāte: augsta
![]()
Viens no Mannerheima līnijas betona nocietinājumiem.
Somi, gatavojoties iespējamam konfliktam ar Padomju Savienību, izvēlējās citu ceļu nekā franči. Viņi nebūvēja aplam dārgu vienlaidus nocietinājumu līniju, bet izveidoja veselu šķēršļu joslu vairāku desmitu kilometru dziļumā. Aprēķins bija vienkāršs: negaidīta uzbrukuma gadījumā Somija nepaspēs mobilizēt pietiekami lielus spēkus, lai atvairītu agresorus jau pie pašas robežas, tādēļ jācenšas ienaidniekam maksimāli apgrūtināt pārvietošanos, lai iegūtu laiku mobilizācijai un aizsardzības organizēšanai.
Tādēļ Karēlijas šaurumā jau divdesmitajos gados sāka būvēt aizsardzības mezglus, ko veidoja ierakumi un betona nocietinājumi. 1936. gadā aizsardzības līnija piedzīvoja modernizāciju un dažos nākamajos gados to papildināja virkne daudz izturīgāku dzelzsbetona ugunspunktu. Komforta ziņā tie atpalika no Mažino līnijas kazemātiem, arī pazemes pilsētu te nebija, toties somi bija padomājuši par dziļi ešelonētu aizsardzību.
1939. gadā, kad Eiropā jau bija jūtami kara vēji, nocietinājumu būve kļuva intensīvāka, iesaistot tūkstošiem brīvprātīgo. Feldmaršals Karls Mannerheims, kura vārdā tika nosaukta šī aizsardzības līnija, memuāros rakstīja: «1939. gada vasarā dzima visas tautas kustība nocietinājumu būvēšanā. Vienmērīgā straumē uz Karēlijas šaurumu plūda brīvprātīgie no visām valsts malām, kur visu sabiedrības slāņu pārstāvji četrus mēnešus plecu pie pleca strādāja, ziedojot savas brīvdienas valsts aizsardzības labā. Turklāt tika savāktas lielas summas ziedojumu nocietinājumu celtniecībai. Vasaras laikā bīstamākajos virzienos uzbūvēja galvenokārt dažādus prettanku šķēršļus, kas būtiski pastiprināja aizsardzības pozīcijas.»
Mannerheima līnija stiepās pāri visam Karēlijas šaurumam 135 kilometru garumā un tika izbūvēta 60-70 kilometru dziļumā. Sākās tā ar 20-30 kilometrus dziļu priekšlauku, kur bija izvietoti dažādi šķēršļi pamīšus ar ložmetēju un artilērijas uguns pozīcijām un mīnulaukiem, kuros parasti izvietoja apmēram 400 mīnas uz vienu kilometru. Aiz priekšlauka sekoja galvenā aizsardzības līnija, kurā jau parādījās betona nocietinājumi - kopskaitā 130. To priekšā izvietoja prettanku šķēršļus tādā attālumā (500-600 metru), lai ienaidnieka tanki nevarētu tiešā tēmējumā atklāt uguni pa nocietinājumiem. Aiz galvenās aizsardzības līnijas atradās otrā līnija, kurā arī bija betona ugunspunkti un tranšejas. Kopumā visā aizsardzības līnijā bija 296 dzelzsbetona nocietinājumi un 897 no granīta bluķiem veidoti aizsegi, kā arī prettanku šķēršļi 136 kilometru garumā un 330 kilometri dzeloņstiepļu aizsprostu. Tiesa, Mannerheims bija spiests atzīt, ka lielākā daļa betona nocietinājumu bija novecojuši, bet visu ieplānoto jauno uzbūvēšanai vienkārši nepietika laika.
![]()
No akmeņiem veidots somu prettanku aizsprosts.
Taču Sarkanajai armijai Ziemas kara mēnešos arī ar esošajiem nocietinājumiem iznāca ilga un nepatīkama noņemšanās. Lai tiktu pāri priekšlaukam, bija nepieciešamas gandrīz divas nedēļas, dienā veicot apmēram četrus kilometrus, turklāt krievu zaudējumi bija tik lieli, ka pēc tam nācās ņemt divu mēnešu pauzi, lai papildinātu savas rindas. Galvenās aizsardzības līnijas pārvarēšana prasīja desmit dienas un vēl vienu milzīgu līķu kaudzi. Un tikai marta pirmajā nedēļā, tātad 90 dienas pēc uzbrukuma sākuma, krieviem beidzot izdevās izlauzties cauri Mannerheima līnijai, atstājot tajā gandrīz 40 000 kritušo, bet vēl 150 000 tika ievainoti vai smagi apsaldējās.
Karēlijas valnis
Tēriņi: vidēji lieli
Efektivitāte: diezgan zema
Vēlreiz Sarkanā armija somu aizsardzības līnijas izturību pārbaudīja 1944. gada vasarā, kad padzina Somijas karaspēku no Ļeņingradas apkaimes un atkal devās uzbrukumā Karēlijas šaurumā. Somi tādam notikumu pavērsienam bija laikus gatavojušies un izveidojuši jaunu aizsardzības līniju, ko nodēvēja par Karēlijas valni.
To veidoja, gan izmantojot vecos Mannerheima līnijas nocietinājumus, gan arī uzbūvējot virkni jaunu. Tā stiepās apmēram 100 kilometru dziļumā, un, kā atceramies, 1939.-1940. gada ziemā krieviem tāda attāluma veikšana prasīja trīs mēnešus, tātad bija pamats cerēt, ka vēsture varētu atkārtoties.
Taču šoreiz neatkārtojās vis, jo Sarkanās armijas komandieri bija izdarījuši dažus secinājumus pēc izgāšanās Ziemas karā. Šoreiz viņi uzbrukumu sāka ar vērienīgu artilērijas sagatavošanas uguni un nemitīgiem aviācijas uzlidojumiem, kuros bija iesaistītas vairāk nekā 700 lidmašīnas. Ja kājnieku skaita ziņā uzbrucēji somus pārspēja tikai divas reizes, aviācijas ziņā pārspēks bija pieckārtīgs, bet artilērijas ziņā seškārtīgs. Bombardēšana un artilērijas uguns bija tik blīva, ka somu ģenerālis Tauno Viljanens vēlāk to raksturoja šādi: «Tāda uguns elle visā Somijas vēsturē nebija pieredzēta.» Artilērijas uguns bija ne tikai blīva, bet arī precīza, izsitot no ierindas desmitiem nocietinājumu un tā atbrīvojot ceļu padomju kājniekiem. Jau uzbrukuma otrajā dienā vairākās vietās fronte bija pārrauta, bet visa Karēlijas vaļņa pārvarēšana Sarkanajai armijai prasīja tikai desmit dienas - tātad nesalīdzināmi mazāk laika nekā Ziemas karā. Un arī mazāk upuru, jo šajā uzbrukuma operācijā padomju spēki zaudēja «tikai» nepilnus 24 000 kritušo.
Staļina un Molotova līnijas
Tēriņi: milzīgi
Efektivitāte: ārkārtīgi zema
![]()
Jau kopš divdesmitajiem gadiem nocietinājumus uz savas austrumu robežas būvēja arī Padomju Savienība. Teritorija, ko skāra būvdarbi, bija milzīga, jo stiepās vairāk nekā 2000 kilometru garumā. Aizsardzības kompleksā, ko nodēvēja par Staļina līniju, bija izveidoti 22 nocietinājumu rajoni, kuros kopumā uzbūvēja 3279 betona ugunspunktus, kā arī neskaitāmas mazākas aizsargbūves. Ieplānots bija vēl vairāk, taču 1939. gada rudenī gadījās ķeza - Molotova-Ribentropa pakta dēļ Padomju Savienības robeža pabīdījās labu gabalu uz rietumiem, un tagad Staļina līnija atradās diezgan tālu no robežas. Tikpat patīkamas pārmaiņas notika arī 1940. gada vasarā, kad robežas atkal pamainījās pēc Baltijas valstu un Moldovas iekļaušanas PSRS.
Nācās būvēt jaunus nocietinājumus, nu jau pie jaunajām robežām. Jauno nocietinājumu līniju nodēvēja par godu Staļina līdzgaitniekam Vjačeslavam Molotovam un būvēja ātrā tempā, taču līdz Vācijas uzbrukumam lielu daļu iecerētā tā arī nepaspēja uzbūvēt, bet daļu uzbūvētā - pienācīgi aprīkot ar bruņojumu. Tomēr, lai arī dažāda ranga padomju komandieri vēlāk sūrojās, ka vāciešus 1941. gada vasarā neesot spējuši apturēt arī līdz galam neuzbūvēto nocietinājumu dēļ, diezgan daudz aizsardzības punktu tobrīd jau bija ierindā. Taču - tavu brīnumu! - vairumā gadījumu vācieši tiem paskrēja garām, pat nepamanot ne Molotova līnijas, ne arī vēlāk Staļina līnijas nocietinājumus.
![]()
Reti bija gadījumi, kad padomju pierobežas nocietinājumi uz ilgāku laiku aizkavēja iebrucējus - parasti vācieši tos ātri iznīcināja un devās tālāk.
Iemesli, kādēļ «nenostrādāja» ne viena, ne otra aizsardzības līnija, bija vairāki. Pirmkārt, Molotova līnijas būvēšana notika lielā steigā un visai haotiski, tādēļ daudzviet veidojās situācija, ka bunkura būve bija pabeigta, taču lielgabali vēl nebija atvesti. Vai arī lielgabali bija, taču nebija atvesta munīcija. Vai arī bija munīcija, taču līdz galam nebija nokomplektēts personāls. Vai arī bija gan personāls, gan lielgabals, gan munīcija, taču komandieris kara pirmo stundu juceklī vienkārši nesaprata, ko iesākt. Tādēļ visai ikdienišķa kļuva aina, ka kāds aizsardzības līnijas posms varbūt arī bija gatavs cīnīties, taču divi blakus esošie nedarbojās, un pa to sektorā esošo caurumu vācu tanki mierīgi izrullēja cauri.
Otrkārt, kara pirmajās dienās valdošais haoss pierobežā bija neaprakstāms un daudzviet komandieri vispār nesaprata, kas notiek un ko iesākt. Bija nocietinājumi, no kuriem tā garnizoni aizlaidās bez cīņas. Tiesa, bija arī gadījumi, kad cīnījās vairākas dienas, piemēram, Brestas nocietinājumu rajons, kur bez slavenā cietokšņa sīvi pretojās arī vairāki citi nocietinājumi.
![]()
Treškārt, Staļina līnija pēc jaunās robežas iekārtošanas vairumā gadījumu bija pamesta novārtā kā nevajadzīga, bet vērmahts virzījās uz priekšu tik strauji, ka reti kur izdevās nocietinātos punktus savest kārtībā un no jauna apbruņot. Un arī tādos gadījumos parasti vācieši tos vienkārši apgāja. Tie laiki, kad nocietinājumi motorizētu armiju varēja uz ilgu laiku apturēt, bija pagājuši - tā vismaz tobrīd šķita...
Šveices redute
![]()
Īpašs gadījums nocietinājumu būves vēsturē ir Šveice - kalnu valsts, kuru nevienam nav izdevies iekarot. Taisnību sakot, nopietnu mēģinājumu arī nav bijis, jo Šveices reljefs ir ārkārtīgi nepiemērots uzbrukšanai, toties ļoti piemērots aizsardzībai. Taču šveicieši arī paši ir krietni piestrādājuši, lai maksimāli sarežģītu dzīvi ikvienam potenciālajam agresoram.
Jau kopš XIX gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Šveicē plānveidīgi ir būvēti nocietinājumi galvenajās kalnu pārejās, pa kurām var nonākt valsts vidienē. XX gadsimta trīsdesmitajos gados daļa šo fortifikācijas būvju tika atjaunotas: gan piemērojoties laikmeta garam un skatoties uz franču rosību ap Mažino līniju, gan arī ar mērķi nodarbināt bezdarbniekus Lielās depresijas periodā. Viss nocietinājumu komplekss iemantoja nosaukumu Nacionālā redute.
Otrā pasaules kara laikā šveiciešus darīja nemierīgus kaimiņa, vārdā Ādolfs Hitlers, izdarības, tādēļ viņi katram gadījumam organizēja papildu iesaukumu armijā un piedēstīja savu teritoriju ar prettanku aizsprostiem un papildu nocietinājumiem. Vācijas sakāve karā nacionālo sasprindzinājumu gan mazināja, taču līdz nulles līmenim tas tomēr netika, jo sākās Aukstais karš un tā apstākļos Šveice rēķinājās ar iespējamo Varšavas bloka agresiju rietumu virzienā. Tādēļ nocietinājumi tika saglabāti, un liela daļa no tiem pastāv vēl šobaltdien.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
