Pāris dienu Izraēlas valsts balansēja uz naža asmens - 1973. gada 6. oktobrī tās izlūkdienests nogulēja Sīrijas un Ēģiptes kopīgo uzbrukumu, un tikai ar lielām pūlēm un upuriem situāciju izdevās glābt. Jomkipura karš, dēvēts arī par Oktobra karu, Ramadāna karu vai Salīdzināšanas svētku karu, lai arī turpinājās vien nepilnas trīs nedēļas, kļuva par pašu asiņaināko Izraēlas vēsturē.
Analizējot Izraēlas neveiksmes kara pirmajās dienās, lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis - izraēliešus iegāza pašpārliecinātība un pārākuma sajūta, kas bija radusies pēc spīdošajām uzvarām iepriekšējos karos. Arābi var darīt, ko grib, mēs viņus tik un tā viegli sakausim - apmēram tik eiforisks noskaņojums valdīja gan sabiedrībā, gan armijas vadībā. Par šo iedomību 1973. gada oktobrī izraēliešiem nācās samaksāt dārgu cenu, jo kara pirmajās dienās pat Telavivā ne visi bija pārliecināti, ka Izraēlas valsts šo uzbrukumu spēs atvairīt.
Kara plāni
Pēc uzvaras 1967. gada Sešu dienu karā, kad Izraēla rekordīsā laikā sakāva četru arābu valstu koalīciju - Ēģipti, Sīriju, Jordāniju un Irāku -, izraēliešiem bija pamats justies ar sevi apmierinātiem. Kaut gan Ēģiptes pierobežā permanents karastāvoklis pastāvēja līdz pat septiņdesmito gadu sākumam, ik pa brīdim izceļoties artilērijas apšaudēm un notiekot diversantu vienību reidiem, tomēr kopumā valdīja pārliecība, ka arābi ir guvuši labu mācību un vēl ilgi nemēģinās uzbrukt Izraēlai. Bet, ja dullā prātā tomēr pamēģinās, atkal dabūs pa kaklu.
Arābu valstis mācību tiešām bija guvušas, tikai ne gluži tādu, kā to iedomājās politiķi un militāristi Telavivā. Arābu vēlme atriebties par pazemojumu nekur nebija pazudusi, tikai tagad viņi saprata, ka nākamajam karam jāgatavojas rūpīgāk un spēkus nepieciešams koncentrēt vēl lielākus, kā arī vajag nodrošināties ar kādas lielvalsts atbalstu. Ja Sīrija jau septiņdesmito sākumā nonāca PSRS ietekmes sfērā, Ēģiptes jaunais vadītājs Anvars Sadats partneru meklējumos kādu laiku balansēja starp sociālisma un demokrātisko valstu nometnēm. Mēģinot uzlabot attiecības ar ASV, viņš pat uz neilgu laiku padzina no valsts padomju militāros konsultantus, kas tur jutās kā mājās, vienlaikus gan mēģinot arī no Maskavas izspiest visus maksimālos labumus. Kodolieročus, ko Sadats tik ļoti gribēja iegūt Ēģiptes arsenālā, krievi gan viņam neiedeva, toties bija ar mieru palīdzēt gan ekonomiski, gan arī pārapbruņot armiju. Savukārt armijas pārapbruņošana pavēra iespēju revanšam par kaunpilno zaudējumu Sešu dienu karā.
Sabiedroto jaunam karam tālu nevajadzēja meklēt - Sīrijas prezidents Hafezs Asads, kura armija arī bija saņēmusi Padomju Savienībā ražota bruņojuma kalnus, bija gatavs veidot Sadatam kompāniju. Trešais agrākais karabiedrs Jordānijas karalis Huseins gan šoreiz nolēma pastāvēt malā, jo, pirmkārt, viņam jau bija apnicis regulāri piedzīvot sakāves; otrkārt, Jordānijas un Sīrijas attiecības bija tālu no ideālām; treškārt, Huseins bija vismērenāk pret Izraēlu noskaņotais arābu valsts vadītājs un 1973. gada septembra beigās pat neoficiāli brīdināja Telavivu par Ēģiptes un Sīrijas gatavoto uzbrukumu, tiesa, neminot precīzu laiku.
Būdami reālisti, Ēģiptes un Sīrijas līderi nesapņoja par Izraēlas kā valsts iznīcināšanu militārā ceļā. Pareizāk sakot, varbūt sapņoja, taču apzinājās, ka tas ir nesasniedzams mērķis. Tādēļ minimālā programma bija atkarot tās teritorijas, ko abas valstis bija pazaudējušas Sešu dienu karā, bet veiksmes gadījumā varbūt vēl kādu gabaliņu klāt. Sīrijas gadījumā tas nozīmēja Golānas augstieņu atgūšanu.
Ēģiptiešu plāni bija pat vēl pieticīgāki, jo tie paredzēja šķērsot Suecas kanālu, kas pēc Sešu dienu kara bija kļuvis par robežšķirtni starp Ēģipti un Izraēlu, un padzīt izraēliešus pārdesmit kilometrus uz austrumiem, tā iegūstot bāzi turpmākām miera sarunām. Iedomāties, ka ēģiptiešu tanki varētu šķērsot tuksnešaino Sīnāja pussalu, mērojot 200 kilometrus līdz tuvākajām Izraēlas apdzīvotajām vietām, varēja tikai liels fantasts, jo nebija šaubu, ka izraēliešu aviācija tik klajā apvidū pretinieku vienkārši noslaucīs. Tādu maršrutu varēja mēģināt mērot vien tad, ja Izraēlas gaisa spēki būtu pilnībā iznīcināti, uz ko tobrīd cerību bija maz.
Pārsteiguma efekts
Iebrukuma dienu arābi izvēlējās perfekti. 6. oktobrī visa Izraēla svinēja ebreju reliģiskos svētkus Yom Kippur - tā ir grēku nožēlošanas un izpirkšanas diena, kad dzīve valstī gandrīz apstājas. Tie ir ģimeniski svētki, tādēļ lielākā daļa karavīru atrodas nevis kazarmās, bet gan dodas atvaļinājumos uz mājām. Tieši šis apstāklis kombinācijā ar izraēliešu izlūkdienesta ne pārāk veiksmīgo darbību uzbrucējiem ļāva pirmajās dienās gūt panākumus. Ja uzbrukums būtu noticis kādā citā dienā, ļoti iespējams, tas būtu atvairīts jau pirmajās stundās vai vismaz neizvērstos tik plaši.
Brīdī, kad Izraēlas valdība saņēma diezgan drošu informāciju par draudošo iebrukumu, līdz tā sākumam bija atlikušas vien dažas stundas, kuru laikā kaut ko saglābt bija neiespējami. Kaut gan ziņas bija par uzbrukuma sākumu vakarā, patiesībā tas sākās plkst. 14.00 - tātad vēl mazliet ātrāk, nekā bija gaidīts.
Iebrukums vienlaikus sākās gan ziemeļos, gan dienvidos. Ziemeļos to ievadīja intensīva artilērijas apšaude, kas bija vērsta pret izraēliešu atbalsta punktiem Golānas augstienēs, bet dienvidos tāda pati apšaude sākās līnijā gar Suecas kanālu. Izraēlai kritiskākā bija ziemeļu fronte, kur Sīrija pēc artilērijas apšaudes uzbrukumā raidīja tanku vienības. Ja sīriešiem izdotos pārvarēt izraēliešu aizsardzības līniju Golānas augstienēs, līdz tuvākajām Izraēlas lielajām pilsētām būtu nepilni 100 kilometri (līdz Telavivai apmēram 200 kilometru), bet vēl tuvāk atradās Kinereta ezers (saukts arī par Galilejas jūru), kas ir Izraēlas galvenais saldūdens avots - tā bloķēšana vien jau radītu visā valstī nopietnas problēmas ar ūdensapgādi. Dienvidu frontē situācija tik kritiska nebija, jo, kā jau teikts, lai sasniegtu Izraēlas teritoriju, ēģiptiešiem vajadzētu mērot ceļu pāri tuksnesim, kas nebija paveicams vienā vai divās dienās.
Tādēļ nav brīnums, ka jau no kara pirmajām stundām pašas niknākās cīņas izvērsās tieši Golānas augstienēs, kur sīrieši par katru cenu gribēja salauzt izraēliešu aizsardzību. Teorētiski tas šķita visai vienkārši izdarāms, jo sīriešiem bija nospiedošs skaitliskais pārsvars, tostarp arī tanku ziņā - tiek lēsts, ka pirmajā uzbrukuma vilnī iesaistītajiem vismaz 540 sīriešu tankiem izraēlieši pretī likt varēja tikai 180. Sīriešiem par labu nāca arī tas, ka viņu tanki bija aprīkoti ar padomju ražojuma nakts redzamības iekārtām, kamēr izraēliešu tankiem tādu nebija, un šim apstāklim būtiska loma bija nakts kauju laikā, kas šajā karā kļuva par diezgan ierastu parādību.
Toties izraēliešiem bija kāds cits trumpis - tanku apkalpju augstais profesionālisma līmenis. Izraēlas tankisti šāva precīzāk nekā sīrieši, turklāt meistarību demonstrēja ne tikai aktīvā dienesta karavīri, bet arī rezervisti, kuri jau kara pirmajās stundās devās uz fronti. 2020. gadā iznākušajā Izraēlas seriālā Asaru ieleja (Valley of Tears) ir aina, kurā rezervisti paši sadala pienākumus - tu būsi komandieris, tu mehāniķis, tu - tēmētājs - un uzreiz dodas kaujā. Varētu padomāt, ka tā ir tīra fantāzija, taču regulāro rezervistu mācību dēļ viņi patiešām bija spējīgi uzreiz iesaistīties karadarbībā, iztiekot bez kaut kādas īpašas «pierīvēšanās» vienas apkalpes ietvaros. To, cik efektīva ir Izraēlas tankistu mācību sistēma, jau pavisam drīz uz savas ādas izbaudīja gan sīrieši, gan ēģiptieši.
Vēl viena izraēliešu priekšrocība bija tā, ka vismaz kaujas sākumā viņu pozīcijas atradās augstāk, kas ļāva apšaudīt pretiniekus, pašiem lieki nerēgojoties atklātā vietā. Izraēlas tankisti prasmīgi mainīja iepriekš izveidotās pozīcijas, izdarot dažus šāvienus pa ienaidnieku, bet pēc tam pārbraucot uz citu pozīciju, tā izvairoties no sīriešu apšaudes. Izraēliešu tehnikas remontdarbnīcas atradās turpat netālu aizmugurē, kas ļāva triecientempā saremontēt daļu kaujā cietušo tanku un raidīt atpakaļ cīņā - jau pēc kara veiktie aprēķina rāda, ka vienu un to pašu tanku bieži vien izmantoja līdz pat trim apkalpēm. Citiem vārdiem sakot, apkalpe kaujā gāja bojā vai arī tika ievainota, taču tanku bija iespējams ātri saremontēt, iesēdināt tajā jaunus vīrus un sūtīt atkal cīņā.
Vai uzbrukums bija pilnīgi negaidīts?
Kaut gan bieži vien tiek uzskatīts, ka Izraēlas vadību Ēģiptes un Sīrijas agresija pārsteidza pilnīgi nesagatavotu, tas īsti tomēr neatbilst patiesībai. Signāli par to, ka abas valstis gatavojas karadarbībai, tika saņemti jau vairākus mēnešus iepriekš, taču tajos bija maz konkrētas informācijas - kur un kad. Izraēlas izlūkdienestu modrību iemidzināja 1973. gada pavasarī notikušie Ēģiptes armijas manevri Suecas kanāla apkaimē, pirms kuriem arī bija saņemti brīdinājumi par gaidāmo invāziju, kas tomēr nenotika. Tādēļ uz vēlākiem līdzīgiem signāliem izraēlieši raudzījās visai skeptiski.
Mossad gan bija savs superspiegs Ēģiptes valdošajās aprindās - paša Sadata padomnieks Ašrafs Marvans (2007. gadā viņš Londonā mīklainos apstākļos gāja bojā, nokrītot no piektā stāva), kurš īsi pirms kara sākuma Londonā tikās ar Izraēlas izlūkdienesta pārstāvi un pavēstīja, ka iebrukums sāksies nākamās dienas, 6. oktobra, vakarā. Kamēr šī ziņa sasniedza Telavivu, jau bija 6. oktobra rīts. Steigšus sasauktajai Izraēlas valdībai atlika vien dažas stundas, lai izdomātu ko darīt, vienlaikus apzinoties, ka pat tad, ja Marvana informācija ir patiesa, laika kaut ko pasākt vairs nav.
Taču par informācijas patiesumu pārliecības nebija, jo armijas izlūkdienests uzskatīja, ka, lai arī ēģiptiešu un sīrieši pierobežā tiešām koncentrē lielus spēkus, tā vēl nav pārliecinoša liecība par gatavošanos karam. Varbūt tie atkal ir tikai manevri. Izsludinot mobilizāciju, Izraēla riskēja pati izskatīties pēc agresora un izraisīt tās galvenā sabiedrotā - Amerikas Savienoto Valstu - dusmas. Kaut gan pastāv versija, ka premjerministre Golda Meira apzināti vilcinājusi pretdarbību, lai šoreiz pasaulei parādītu, ka agresori ir arābi, bet Izraēla ir neizprovocētas agresijas upuris, vienlaikus ziedojot cietēja tēla veidošanai daudzas izraēliešu dzīvības, pārliecinošu pierādījumu tai nav.
Valdības sēdē galvenais jautājums bija par to, cik tad rezervistu vajadzētu iesaukt dienestā - mazliet virs 100 tūkstošiem vai arī 200 tūkstošus. Nolēma par labu mazākajam skaitlim, taču brīdī, kad reāli sākās iesaukšana, situācija jau bija tik kritiska, ka armijas vadība uz savu galvu iesauca visus 200 tūkstošus, un, kā izrādījās, pareizi darīja.
Kauja Asaru ielejā
Lai cik varonīgi un profesionāli būtu izraēliešu tankisti, tomēr sīriešu skaitliskais pārsvars darīja savu. Lasot aprakstus par kaujām Golānas augstienēs, brīžam tie atsauc atmiņā padomju laika stāstus par Brestas cietokšņa aizstāvjiem un citiem varoņiem, taču, ja padomju varoņteikas bieži vien bija propagandas auglis, tad izraēlieši patiešām ik uz soļa demonstrēja varonību, cīnoties teju līdz pēdējam vīram. Pēc pāris dienu kaujām tanku bataljonos palika uz pirkstiem skaitāmi tanki, bet personālsastāvs bija gandrīz pilnībā iznīcināts, ieskaitot arī komandierus, kuri kopā ar padotajiem cīnījās priekšējās līnijās. Piemēram, Golānas augstieņu dienvidu sektorā dislocētajā 188. tanku brigādē jau otrajā kara dienā krita komandieris, viņa vietnieks un operatīvās daļas priekšnieks, turklāt katrs savā tankā. Būtībā brigāde bija iznīcināta, jo pretošanos turpināja vien atsevišķi tanki, taču darīja to apbrīnojami veiksmīgi. Par nacionālo varoni kļuva leitnants Cvika Grīngolds, kurš kopā ar dažiem biedriem 20 stundas cīnījās pret sīriešu pārspēku, šajā laikā nepārtraukti mainot pozīcijas un vairākas reizes nomainot sašautos tankus.
Pirmās divas kara dienas ziemeļu sektorā bija ļoti dramatiskas, jo nebija ne mazākās pārliecības, ka nelielie izraēliešu spēki apturēs sīriešu tanku lavīnu. Situāciju glāba rezervistu ierašanās, kas trešajā dienā, 8. oktobrī, ļāva stabilizēt fronti. Galvenie notikumi risinājās tā sauktajā Asaru ielejā - līdzenumā, ko mēģināja šķērsot vairāki simti sīriešu tanku, bet izraēlieši no augstienes centās to virzību apturēt, turklāt trīs dienu ilgā kauja nerima arī naktīs. Kaut gan sīriešu zaudējumi bija milzīgi - vairāk nekā 200 tanku -, taču arī lielākā daļa šajā apkaimē karojušo Izraēlas karavīru gāja bojā. Sīriešiem jau gandrīz bija izdevies pārraut aizsardzības līniju, kad situāciju radikāli mainīja neliela izraēliešu rezervistu tanku vienība, kas negaidot uzbruka pretiniekam no flanga un piespieda atkāpties, tā 9. oktobrī noslāpējot Sīrijas uzbrukumu.
Kauja norisinājās tik nelielā zemes pleķī, ka atgādināja tuvcīņu, jo pretinieki viens uz otru brīžam šāva tiešā tēmējumā no dažu desmitu metru attāluma, kas radīja lielus zaudējumus abās pusēs.
Katastrofa gaisā un tuksnesī
Bet kas tikmēr notika dienvidos, kur uzbrukumā devās Ēģiptes armija? Jau kara pirmajās stundās ēģiptiešiem negaidīti viegli izdevās forsēt Suecas kanālu un izcelties tā austrumu krastā, ko kontrolēja Izraēlas spēki. Vārds «kontrolēja» gan šajā gadījumā būs pārspīlējums, jo kanāla apkaimē atradās vien apmēram 400 izraēliešu karavīru, izvietoti vairākos posteņos, kā arī trīs tanki un apmēram 30 lielgabali. Skaidrs, ka tik niecīgi spēki ēģiptiešiem, kuru rindās bija 100 000 karavīru un vairāk nekā tūkstoš tanku, neko nevarēja nodarīt.
Taču Izraēlas militārā vadība sākumā par šo spēku samēru īpaši neuztraucās, jo tās rīcībā bija praksē pārbaudīts un efektīvs ierocis pret tuksnesī izvietotām tanku divīzijām. Proti, aviācija, kas 1967. gada Sešu dienu kara laikā bija spīdoši demonstrējusi savu pārākumu, pārvēršot ēģiptiešu bruņutehniku par kūpošu lūžņu kaudzi. Tādēļ komandieri bez īpašām šaubām jau kara sākumā sūtīja pret iebrucējiem gan dienvidos, gan arī ziemeļos savas aviācijas eskadriļas.
Bet, kad lidmašīnas ar Dāvida zvaigzni uz fizelāžas sasniedza fronti, izrādījās, ka arī pretiniekiem piedurknē ir kāds trumpis. Gatavojoties karam, gan Ēģipte, gan Sīrija no Padomju Savienības bija saņēmusi jaunākās pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuru raķetes vienu pēc otra notrieca pārsteigtos izraēliešu lidotājus. Izraēlas aviācijas zaudējumi bija katastrofāli - triju dienu laikā tā zaudēja trešo daļu visu savu lidmašīnu. Bet pavisam nepatīkama bija atskārsme, ka pēc aviācijas neitralizācijas izraēliešiem nav nekādu citu argumentu pret Ēģiptes tanku divīzijām, kā vien samērā nelielas tanku vienības. Nelielas tās bija vien nosacīti, jo 252. tanku divīzijā, ko raidīja pret ēģiptiešiem, bija 268 tanki, taču tai pretī stāvēja apmēram tūkstotis Ēģiptes tanku. Turklāt atšķirībā no Golānas augstienēm šoreiz uzbrucēju lomā, braucot pa klaju tuksnesi, bija izraēliešu tankisti, kamēr ēģiptieši atradās aizsardzības pozīcijās, ko bija paspējuši iekārtot uzkalnā, gaidot Izraēlas atbildes triecienu.
Iznākumā izraēliešu tankistus piemeklēja lidotāju liktenis. Labi iecerētais uzbrukums atdūrās ne tikai pret ēģiptiešu tanku sienu, bet arī pret kājnieku slēpņiem, kuri izmantoja prettanku granātmetējus un jaunās padomju prettanku raķetes Maļutka, kas izraēliešiem nodarīja pamatīgus zaudējumus. No 268 tankiem 165 palika kaujaslaukā, bojā gāja vairāk nekā 300 tankistu. Arī nākamajā dienā notikušais atkārtotais uzbrukums bija tikpat nesekmīgs. Izraēlas valdībai un armijas štābam kļuva skaidrs, ka, turpinot tādā garā, vēl pēc dažām dienām lidmašīnas un tanki gluži vienkārši būs beigušies, bet arābi varēs parādes solī aizmaršēt līdz pat Telavivai. Aizsardzības ministrs Moše Dajans jau pat bija gatavs sasaukt preses konferenci, kurā atzīt Izraēlas sakāvi, taču premjerministre Golda Meira viņam aizliedza to darīt, uzskatot, ka viss vēl nav zaudēts.
Asiņainā aritmētika
Tik lielus zaudējumus Izraēla vēl nekad nebija cietusi. Karadarbības laikā vismaz 2300 karavīru bija krituši un vairāk nekā 7000 ievainoti. Gaisa spēki zaudēja apmēram 100 lidmašīnu, bet sauszemes spēki aptuveni 1100 tanku, no kuriem daļu gan izdevās saremontēt. Lielākie zaudējumi bija kara pirmajās dienās, kad izraēlieši vēl nebija paspējuši orientēties situācijā un saprast draudošo problēmu apmērus.
Kritušo piederīgajiem vājš mierinājums bija tas, ka arābu armijas cieta vēl lielākus zaudējumus: vismaz 15 000 kritušo, 370 lidmašīnu un 2200 tanku. 8700 arābu karavīru bija krituši gūstā, kas arī bija ļoti daudz salīdzinājumā ar 300 izraēliešu karagūstekņiem.
Lūgšanās un šantāža
Tik kritiskā situācijā Goldai Meirai neatlika nekas cits, kā meklēt palīdzību pie sabiedrotajiem. Pareizāk sakot, sabiedrotā, jo tāds bija tikai viens - Amerikas Savienotās Valstis. Kaut gan prezidenta Ričarda Niksona administrācijā vienu no galvenajām lomām spēlēja ebrejs Henrijs Kisindžers, Vašingtona nebūt nemetās steigšus glābt Izraēlu. Amerikāņus kara pirmajās dienās Izraēlas piedzīvotās neveiksmes bija pārsteigušas tieši tieši tāpat pašus izraēliešus. Kā tad tā, par neuzvaramu uzskatītā Izraēlas aviācija ir teju vai iznīcības priekšā? Un tanku vienības tiešām nespēj apturēt arābus? Izraēlas vēstnieks ASV lūdza steidzamu palīdzību militārās tehnikas jomā, lai varētu aizlāpīt caurumus aviācijā un bruņutehnikā. Sākumā amerikāņi plātīja rokas - nu, kā gan mēs varam īsā laikā palīdzēt otrā pasaules malā esošajai Izraēlai? Nav jau žēl, it kā jau varētu piekraut kuģus ar kara aprīkojumu, taču tie Izraēlu sasniegs vien pēc pāris nedēļām. Un, nē, no Eiropas bāzēm neko iedot nevaram, jo tas izraisīs skandālu pārējo NATO valstu presē!
Taču jau dažas stundas vēlāk Vašingtonas nostāja bija mainījusies par 180 grādiem. Iesniedziet sarakstu ar lietām, ko jums vajag, un mēs tās nogādāsim Izraēlā maksimāli īsā laikā! Iemeslus šādām pārmaiņām var vien minēt, taču viena no populārākajām ir versija par kodolšantāžu, ko izmantojusi Golda Meira. Proti, izraēlieši demonstratīvi izvilkuši no noliktavām savas kodolraķetes un sākuši gatavoties to palaišanai, bet pa neoficiāliem kanāliem likuši amerikāņiem manīt - ja reiz palīdzības nebūs, mums neatliek nekas cits, kā uzmest Damaskai un Kairai pa atombumbai, citādi galā netiksim... Kaut ko tādu ASV nevarēja pieļaut, tādēļ nolēma tomēr sniegt Izraēlai palīdzīgu roku. Versija praktiski nav pierādāma, jo vairāk tādēļ, ka Izraēla nekad nav atzinusi, ka tās rīcībā ir kodolieroči (valsts neoficiālā nostāja ir apmēram tāda - kodolieroču mums nav, taču, ja vajadzēs, mēs tos izmantosim), taču izklausās diezgan ticama.
Turpmākie notikumi ir apbrīnas vērti. Pāris dienu laikā ASV izveidoja gaisa tiltu, ar transportlidmašīnu palīdzību nogādājot Izraēlā lērumu kara materiālu - Telavivas lidostā ik pa stundai nolaidās lidmašīna ar kravu. Loģistiku gan sarežģīja tas, ka neviena Eiropas valsts neatļāva amerikāņiem šim mērķim izmantot savu gaisa telpu un lidlaukus degvielas uzpildīšanai, baidoties no arābu valstu draudiem apturēt naftas piegādes. Šo problēmu izdevās atrisināt, pateicoties Portugālei, kura beigu beigās atļāva kā pieturas punktu izmantot Azoru salas. Iznīcinātājus Izraēlai piegādāja pēc vēl sarežģītākas shēmas: izraēliešu lidotāji vispirms pasažieru lainerī devās uz ASV, tur iekāpa Phantom vai Skyhawk iznīcinātājos un devās garumgarā lidojumā pāri Atlantijas okeānam un Vidusjūrai, pa ceļam uzpildot degvielu gaisā vai arī nosēžoties uz amerikāņu aviācijas bāzes kuģiem.
«Lai viņi iet pie velna! Mēs viņiem jau gadiem ilgi piedāvājām saprātīgu ceļu. Bet nē - gribējās pakarot. Labi, mēs viņiem iedevām jaunāko tehniku, kādas pat Vjetnamā nebija. Viņiem bija divkāršs pārsvars tankos un aviācijā, trīskāršs artilērijā, bet pretgaisa un prettanku sistēmās absolūts pārsvars».
Lūzums kara gaitā
Tikmēr frontē notika dīvainas lietas. Golānas augstienē pēc uzvaras kaujā Asaru ielejā situācija bija stabilizējusies un nu jau uzbrukumā gatavojās doties izraēlieši. Savukārt dienvidos divas ēģiptiešu armijas nesaprotamu iemeslu dēļ nesteidzās izmantot uzvaru pār izraēliešu tankistiem un četras dienas vienkārši stāvēja uz vietas, tā vietā, lai dotos pāri tuksnesim uz Izraēlu. Kā atceramies, izraēliešu aviācija tobrīd bija demoralizēta un diez vai spētu ēģiptiešus aizkavēt, bet Izraēlas sauszemes spēki pārkārtoja savas rindas, un arī jāšaubās, vai kaut ko varētu darīt lietas labā. Par Ēģiptes prezidenta Sadata šādas rīcības motīviem strīdi nerimst vēl šobaltdien - varbūt viņš negribēja lieki riskēt, bet varbūt nevēlējās kļūt pārāk atkarīgs no Maskavas, klaji sekojot tās aicinājumiem iet tālāk, kas automātiski nozīmētu sanīšanos ar ASV.
Lai kā tur būtu, šīs dažas dienas ļāva izraēliešiem sakārtot savas rindas, apdomāt kara pirmajās dienās gūto rūgto mācību un izdarīt secinājumus. Galvenais secinājums, ko izdarīja lidotāji - vispirms jātiek galā ar pretinieka pretgaisa aizsardzību, galvenokārt ar radara stacijām. Izstrādājuši kaujas metodiku, kurā viena lidmašīna kalpoja kā pievilinātājs, tā palīdzot noteikt radara atrašanās vietu, bet otra tikmēr tam pielavījās un iznīcināja, diezgan īsā laikā izdevās izsist no spēles jaunākās padomju zenītraķešu sistēmas. Kā uzskata vēsturnieks Marks Soloņins (viņa lekciju ciklu, kas veltīts šim karam un atrodams YouTube, ieteicam visiem interesentiem), drīz vien radara apkalpes, kas bija komplektētas no padomju speciālistiem, sāka izvairīties pildīt pienākumus, ne bez pamata baidoties par savu dzīvību, bet bez radariem zenītraķetes nebija iespējams izmantot. Izsituši no ierindas zenītraķešu spēkus, ar ēģiptiešu aviāciju Izraēlas iznīcinātāji tika galā ierasti ātri - tur spēle bija vienos vārtos un gaisa kaujas parasti beidzās ar izraēliešu uzvaru.
Ieviesuši kārtību gaisa telpā, izraēlieši ķērās pie abām Ēģiptes armijām, kas vēl arvien stāvēja pārdesmit kilometru no Suecas kanāla austrumu krasta. Savā ziņā viņiem palīdzēja ēģiptieši, kuri 14. oktobrī tomēr izlēma doties uzbrukumā. Lēmums bija pieņemts mazliet par vēlu, jo tikmēr Izraēlas armija jau bija paspējusi šajā frontes sektorā sakopot rezerves, turklāt, sākot uzbrukumu, Ēģiptes tanku vienības pameta nosacīti drošo zonu Suecas kanāla malā, kur to no otra krasta piesedza pretgaisa aizsardzības divizioni. Uzbrukums beidzās apmēram tāpat kā pirms dažām dienām izraēliešu mēģinājums iedzīt ēģiptiešuskanālā - uzbrucēji zaudēja vairāk nekā 200 tanku, kamēr izraēlieši tikai 20.
Pēc tam jau iniciatīva pārgāja Izraēlas rokās. Nelielai izraēliešu desantnieku vienībai izdevās pārcelties Suecas kanāla rietumu krastā, kamēr turpat netālu austrumu krastā divas dienas norisinājās viena no visu laiku lielākajām tanku kaujām ar vairāku simtu tanku piedalīšanos no abām pusēm. Aculiecinieki stāsta, ka kauja norisinājusies tik nelielā zemes pleķī, ka atgādinājusi tuvcīņu, jo pretinieki viens uz otru brīžam šāvuši tiešā tēmējumā no dažu desmitu metru attāluma, kas, protams, radīja lielus zaudējumus abās pusēs. Virsroku beigu beigās tomēr ņēma izraēlieši, kuriem izdevās pārcelt savas tanku vienības kanāla otrā krastā un ar strauju manevru dienvidu virzienā nogriezt vienai no abām ēģiptiešu armijām apgādes ceļus.
Sadata gals
Izklausās neticami, taču Ēģipte šajā karā sevi uzskatīja par uzvarētāju. Daļēji tas varbūt arī bija pamatoti, jo atšķirībā no iepriekšējiem konfliktiem 1973. gada oktobrī Ēģiptes armijai izdevās izgaisināt mītu par Izraēlas bruņoto spēku neuzvaramību. Tomēr kara iznākumu diez vai varēja lepni saukt par uzvaru un vēl jo vairāk ik gadu to atzīmēt ar iespaidīgu karaspēka parādi.
Daļa armijas virsnieku Sadatam tā arī nepiedeva vairāku dienu pauzi kara laikā, kad Ēģiptes tanku divīzijas varēja mēģināt tālāk attīstīt uzbrukumu un veiksmes gadījumā aiziet līdz pašai Izraēlai, tā mainot kara gaitu. Radikāļiem bija arī nopietni iebildumi pret 1977. gadā noslēgto Kempdeividas vienošanos, ar kuru Ēģipte un Izraēla noslēdza mieru, turklāt Ēģipte būtībā atzina Izraēlas kā valsts tiesības uz pastāvēšanu, tā pamatīgi sadusmojot citas arābu valstis. Apmaiņā pret šo miera līgumu Ēģipte saņēma atpakaļ Sīnāja pussalu, no kuras tika izvests Izraēlas karaspēks, turklāt Sadatam tika arī tik ļoti kārotā starptautiskā atzinība - kopā ar Izraēlas premjeru Menahemu Beginu viņam 1978. gadā tika piešķirta Nobela Miera prēmija.
Prieki nebija ilgi - 1981. gadā radikāli noskaņoti armijas virsnieki sarīkoja pret Sadatu atentātu, kas ironiskā kārtā notika 1973. gada kara atcerei veltītās parādes laikā. Parādes laikā pie valdības tribīnes apstājās kravas automašīna, no kuras izlēca vairāki sazvērnieki un atklāja uguni. Bez Sadata bojā gāja vēl 11 cilvēki, bet viceprezidents un vēlākais prezidents Hosni Mubaraks tika ievainots rokā.
Krievi, nāciet palīgā!
Līdzīgā kārtā notikumi attīstījās arī ziemeļos, kur Izraēlas tanku vienības pārgāja robežu un, lai arī ar smagām kaujām, taču nonāca rokas stiepiena attālumā no Damaskas. Cenšoties glābt situāciju, Maskava, līdzīgi kā Vašingtona, steigšus piegādāja sīriešiem arvien jaunus bruņojuma kalnus, taču tas nelīdzēja. Ar PSRS svētību konfliktā iesaistījās pat Irākas tanku brigāde un nelieli Jordānijas spēki, taču arī tie piedzīvoja sakāvi.
Ēģiptes prezidents Sadats Kremli bombardēja ar izmisīgiem lūgumiem palīdzēt, taču tobrīd jau PSRS vadība bija sapratusi, ka viss pasākums ir bezcerīgi izgāzies un, lai arī kādu brīdi pat apsvēra domu sūtīt palīgā padomju desantniekus, tomēr beigu beigās no šīs idejas atteicās. Kremļa ārpolitikas konsultanta Anatolija Čerņajeva memuāros visai spilgti ir aprakstīta padomju līdera Leonīda Brežņeva reakcija uz Sadata vaimanām: «Lai viņi iet pie velna! Mēs viņiem jau gadiem ilgi piedāvājām saprātīgu ceļu. Bet nē - gribējās pakarot. Labi, mēs viņiem iedevām jaunāko tehniku, kādas pat Vjetnamā nebija. Viņiem bija divkāršs pārsvars tankos un aviācijā, trīskāršs artilērijā, bet pretgaisa un prettanku sistēmās absolūts pārsvars. Un kas notika? Viņus atkal sasita. Un viņi atkal muka. Un atkal bļāva, lai viņiem palīdzam. Sadats divas reizes mani naktī modināja: «Glāb!» Lūdza nosūtīt padomju desantu, turklāt nekavējoties. Nē, mēs viņu vietā nekarosim. Tauta mūs nesapratīs. Bet pasaules karu viņu dēļ vēl jo vairāk nesāksim.»
Tā nu beigu beigās ar PSRS un ASV atbalstu karojošās puses noslēdza pamieru. Saskaņā ar pamiera noteikumiem Izraēlas karaspēks atstāja Suecas kanāla rietumu krastu un atkāpās 20 kilometrus uz austrumiem no kanāla. Ēģiptiešu priekšējās vienības drīkstēja palikt desmit kilometrus uz austrumiem no kanāla, bet pa vidu starp abu pušu karavīriem tika izvietoti ANO miera spēki. No šā viedokļa raugoties, ēģiptieši bija ieguvēji, jo bija izraēliešus atbīdījuši 20 kilometrus tālāk. Vēlāk tika panākta vienošanās arī ar Sīriju, saskaņā ar kuru izraēlieši atkāpās no kara beigu fāzē ieņemtajām Sīrijas teritorijām.
Lai arī izraēliešiem bija pamats lepoties ar savu karavīru varonību, nācija piedzīvoja pamatīgu morālo šoku. Izrādījās, ka armija tomēr nav neuzvarama, izlūkdienests mēdz pieļaut kļūdas, bet valdība darbojas nepietiekami operatīvi. Par to visu nācās samaksāt ar daudzu karavīru dzīvībām - tik lielus zaudējumus Izraēlas valsts savas pastāvēšanas vēsturē vēl nekad nebija piedzīvojusi. Pašas valsts eksistence pāris dienu karājās mata galā, kas lika daudz ko pārdomāt un veikt izmaiņas gan Izraēlas politikā, gan armijas organizācijā un vadībā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita