Volfgangs Līts bija Trešā reiha otrais rezultatīvākais zemūdeņu kapteinis un viens no tikai diviem zemūdens flotes jūrniekiem, kurš saņēmis Bruņinieka krustu ar briljantiem, turklāt šo apbalvojumu viņam pasniedza personīgi Ādolfs Hitlers. Taču vien retais zina, ka viņš ir dzimis rīdzinieks un pieder kuplai Rīgas patriciešu dzimtai.
Volfgangs Līts piedzima Rīgā īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma - 1913. gada 15. oktobrī. Lītu dzimta uz Rīgu bija pārcēlusies no Lībekas. Lītiem te piederēja veiksmīgs uzņēmums - trikotāžas fabrika. Taču vēlāk, pārmaiņu laikos, Līti devās atpakaļ uz Vāciju, kur tad arī Volfgangs iestājās militārajā dienestā. Bet Rīgā par Lītu dzimtu vēl šobaltdien liecina dažas ēkas.
Rīgas goda pilsonis un Hitlera favorīts
Par slavenāko Lītu dzimtas pārstāvi bija lemts kļūt tieši Volfgangam, jo Otrā pasaules kara gados viņa komandētās zemūdenes nogremdēja 46 tirdzniecības kuģus un vienu franču zemūdeni. Šāda statistika viņam ļāva kļūt par otru rezultatīvāko Kriegsmarine zemūdeņu komandieri, priekšā palaižot vien Oto Krečmeru, kura rēķinā ir tikpat nogremdēto kuģu, taču ar lielāku kopējo tonnāžu.
Līdz pat 1933. gadam Volfgangs Līts dzīvoja Latvijā. Pēc Rīgas Vācu ģimnāzijas beigšanas 1931. gadā viņš trīs semestrus (1932.-1933. gadā) studēja jurisprudenci Herdera institūtā Rīgā. 1933. gadā pameta Latviju, devās uz Vāciju, kur jau 1933. gada 1. aprīlī iestājās kara flotē. Pēc mācībām dienēja kara flotē un 1936. gadā piedalījās karadarbībā Spānijā, patrulējot piekrastes ūdeņos. 1937. gada sākumā viņu norīkoja dienestā zemūdeņu flotē.
Otro pasaules karu Līts sāka kā kapteiņleitnants un zemūdenes komandieris, bet pirmo kuģi - tas gan nebija kādas karojošās valsts, bet gan neitrālās Zviedrijas tirdzniecības kuģis, kas par vācu upuri kļuva nejauši - nogremdēja 1940. gada janvārī. Tobrīd viņš komandēja zemūdeni U-9, ar kuru Līts devās sešās kaujas misijās un nogremdēja septiņus kuģus un franču zemūdeni. 1940. gada 27. jūnijā Līts tika norīkots par zemūdenes U-138 komandieri, bet 1940. gada 21. oktobrī par zemūdenes U-43 komandieri - ar pēdējo piecās patrulēšanās nogremdēja 12 kuģus.
1942. gada 9. maijā Līts kļuva par zemūdenes U-181 komandieri. 1942. gada septembrī zemūdene devās kaujas misijā un patrulēja Indijas okeānā un pie Dienvidāfrikas, nogremdējot 12 kuģus. 1943. gada martā Līts devās vēl vienā kaujas patruļā, kas lielākoties norisinājās Maurīcijas tuvumā. Patrulēšana turpinājās 205 dienas - tā bija otrā ilgākā šāda veida misija Otrā pasaules kara laikā, tās laikā nogremdēja desmit kuģus.
1944. gada janvārī pēc 15 patrulēšanas misijām un 600 jūrā pavadītām dienām Līts beidzot sāka dienēt krastā - viņu norīkoja par zemūdens flotiles komandieri Gotenhāfenē. Vēlāk viņu pārcēla uz jūras kara skolu Flensburgā, bet 1944. gada septembrī Līts kļuva par skolas komandieri. Tobrīd viņam jau bija piešķirta jūras kapteiņa pakāpe (Kapitan zur See).
Arī kara beigas Līts sagaidīja šajā amatā - pirmajās dienās pēc Vācijas kapitulācijas skola vēl turpināja pastāvēt un tās ikdienā nekas īpaši nemainījās. Bet tad, naktī uz 1945. gada 14. maiju, kapteinis Līts, iereibis atgriežoties skolas teritorijā, nez kādēļ sadomāja nereaģēt uz vācu sardzes kareivja pavēli apstāties. 18 gadus vecais sargs izšāva un, kā izrādījās, trāpīja Trešā reiha leģendai tieši galvā. Vēlākā izmeklēšana konstatēja, ka sardzes kareivis rīkojies pēc reglamenta. Saskaņojot ar britu iestādēm, Volfgangs Līts tika apglabāts valsts bērēs. Godasardzē pie zārka stāvēja seši zemūdeņu komandieri - visi bija Bruņinieka krusta kavalieri. Tās bija pēdējās Trešā reiha valsts bēres, kurā piedalījās arī tā brīža formālais valsts galva admirālis Karls Dēnics.
Volfgangam Lītam palika četri bērni - divi dēli un divas meitas. Vecākā meita studēja medicīnu, bet viņas māsa pārcēlās uz dzīvi Edinburgā. Viens no dēliem studēja grafisko dizainu Hamburgā un strādāja par pārdevēju, bet otrs studēja jurisprudenci un strādāja par advokāta palīgu. Lai arī par viņu tēvu ir izdotas vairākas grāmatas, ģimene nelabprāt runā par savu radniecību ar kapteini Volfgangu Lītu.
Kapteiņa raduraksti
Izsekojot mūsu stāsta galvenā varoņa priekšteču radurakstiem, var gūt lielisku ieskatu tā laika cilvēku likteņu pavērsienos. Volfganga Līta vectēvs Johans Kristofs Līts 1870. gada 8. oktobrī Rīgā salaulājās ar Rīgas drēbniekmeistara Johana Heinriha Nusa (zināms kā Jākobsons) meitu Katarīnu Helēni Jākobsoni (Nusu). Johans Heinrihs Nuss bija ādminis un zeķu meistars, kurš vēlāk strādāja Līta fabrikā, bet viņa sievas Annas Elizabetes Kuplustes tēvs bija Biķernieku muižas strādnieks un dārznieks Juris Kuplusts. Tātad laikam var teikt, ka zemūdens asam bija arī daļiņa latviešu asiņu.
Johana Kristofa Līta un Katarīnas Helēnas Jākobsones laulībā piedzima pieci bērni. Vecākais dēls - Augusts Oskars Emīls Līts - turpināja vadīt ģimenes uzņēmumu un kļuva par tēvu mūsu stāsta galvenajam varonim. Kā otrā piedzima Ida Katarīne Alvīne Līta (fon Vite), kas 1897. gada 18. aprīlī Doma baznīcā salaulājās ar Vidzemes zemju nomnieka Ādolfa Voldemāra Johana fon Vites dēlu, tirgotāju un firmas Lorch & Co prokūristu Teodoru Robertu Edgaru fon Viti. Jā, Teodors Roberts Edgars fon Vite ir no tās pašas dzimtas, kurai piederēja kādreizējais Krievijas impērijas premjerministrs Sergejs fon Vite.
Trešais ģimenē piedzima Frīdrihs Līts, kurš mūžu nodzīvoja neprecējies, un ziņu par viņa pēcnācējiem nav. Viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, bet laikā no 1894. līdz 1897. gadam studēja ķīmiju Rīgas Politehnikumā, bija korporācijas Fraternitas Baltica biedrs. Strādājis par ķīmiķi Krievijā, Vācijā un Rīgā (specializējies katūna apdrukas, gumijas un fermentācijas jomās), kur 1909. gada decembrī kļuva par Teodora Frīdriha Buharta aptiekas ķīmiskās un farmācijas laboratorijas līdzīpašnieku. Šī aptieka līdz 1892. gadam tautā bija pazīstama kā Kaļķu ielas aptieka, un tā bija trešā senākā Rīgā dibinātā aptieka, kas pirmo reizi savas durvis vēra 1655. gadā. Pirmā pasaules kara gados Frīdrihs dienēja vācu militārajā dienestā, bet pēc kara emigrēja uz Vāciju un kļuva par namīpašnieku un savas ķīmiskās laboratorijas īpašnieku Berlīnē. Lai gan Frīdrihs Līts mira Berlīnē, viņš tika apglabāts dzimtas kapos Rīgā (Lielajos kapos).
Ceturtā piedzima Jūlija Elizabete Līta. Viņa ieprecējās baltvācu sabiedrībā savulaik labi zināmajā fon Pantceru dzimtā. Viņas jaunākā māsa Luīze Līta mira bērnībā. Vēl ģimenē piedzima Eigens Vilhelms Līts - viņš ieprecējās sava laika Rīgas slavenākā restorāna īpašnieku - Krepšu - dzimtā. Jaunākā pēcnācēja bija Kate [Katarīna] Emma Agnese Līta (Fronere).
Rīgas tekstilrūpnieki Līti
Bet kā Līti nonāca Rīgā? Te jāatkāpjas atpakaļ vēsturē, jo Lītu dzimtas gaitas Rīgā sākās pēc 1860. gada, kad Vulfsdorfas zemnieka Johima Kristofa Karstena Līta jaunākais dēls Johans Kristofs Līts no Lībekas pārcēlās uz Rīgu. 1872. gadā viņš te nodibināja savu trikotāžas un zeķu fabriku, kas no neliela ģimenes uzņēmuma kļuva par plaši zināmu zīmolu cariskajā Krievijā un ārpus tās. Jāpiebilst, ka Līti kā zemnieki Vulfsdorfā dzīvoja jau pirms Trīsdesmitgadu kara, tātad pirms 1618. gada. Līta došanās uz Rīgu 1860. gadu nogalē «laimes meklējumos» bija likumsakarīga, jo saimniecību mantoja viņa vecākais pusbrālis.
Pirmo kapitālu Rīgā Johans Kristofs Līts nopelnīja, uzpērkot un pārdodot biljarda galdus, šujmašīnas un naudas seifus. Jau gadu pēc laulībām, pateicoties sievas pūram, Līts ieguva līdzekļus ražošanas iekārtu iegādei, lai varētu ražot kungu trikotāžu. Kopš 1876. gada uzņēmuma ražotne un veikals atradās Vecrīgā, Smilšu ielā 6, ēkā, kur mūsdienās atrodas Centrālais vēlēšanu birojs, bet 1886. gadā Līts iegādājās īpašumu savai ražotnei toreizējā Šarlotes ielā, tagad K. Valdemāra ielā 114. Laikā starp abiem pasaules kariem tur izvietojās ādu apstrādāšanas fabrika (sākotnēji hromādu ģērētava) Viktorija (dibināta 1920. gadā, īpašnieki H. Levins un S. Prusaks). 1940. gadā, uzņēmumu nacionalizējot, to pārdēvēja par ādu fabriku Komunārs, ko vēlāk iekļāva ādu apstrādes un ražošanas apvienībā Kosmoss. Vecie fabriku korpusi un kantora ēka nojaukti ap 2002. gadu, un to vietā tika uzbūvēts tirdzniecības centrs Rimi.
1905. un 1906. gada revolūcijas laikā Lītu fabrikai tika nodarīti milzīgi zaudējumi, bet tās dibinātājs 1911. gadā devās pensijā, nododot fabrikas vadību saviem dēliem. Līdz Pirmajam pasaules karam fabrikā strādāja 200 strādnieku un viens no lielākajiem sadarbības partneriem bija rūpnīca Provodnik- tā ražotās gumijas galošas iekšpusē tika apstrādātas ar Līta fabrikā ražoto audumu. Pirmā pasaules kara laikā uzņēmums turpināja ražošanu, saglabājot savu augsto kvalitāti, taču 1915. gadā bija spiests evakuēt uzņēmumu, pārceļot ražošanu uz Maskavu. Pēc atgriešanās Rīgā rūpes par fabrikas atjaunošanu turpināja brāļi Augusts un Eigens Līti.
Lītu dzimtai piederēja arī gultas veļas veikals Smilšu ielā 4. Presē ir norādes, ka uzņēmums 1937. gadā pārcēlies uz Jaunavu ielu 1 (tagadējo Krāmu un Tirgoņu ielas stūri līdzās rātsnamam), jo ēku Smilšu ielā faktiski nacionalizēja Ulmaņa Vecrīgas pārbūves projekta ietvaros. Veikals tika atvērts pēc pamatīgiem ēkas rekonstrukcijas darbiem 1938. gadā, taču darbojās vien līdz 1939. gada rudenim, kad notika baltvāciešu izceļošana. Firmas jaunā mājvieta bija Pozene, kur tika atvērts veikals Gebr. Lüth, un te tas pastāvēja līdz par 1945. gada janvārim, kad tās saimnieki devās bēgļu gaitās.
Asiņainā revolūcija
1905.-1906. gada revolūcija tiešā veidā skāra Volfganga tēvu Augustu Oskaru Emīlu Lītu, kurš strādāja tēva izveidotajā uzņēmumā un bija pazīstams šahists, arī ilggadējs 1890. gadā dibinātās Rīgas 1. šaha biedrības prezidents (šajā amatā viņš tika ievēlēts pēc biedrības darbības atjaunošanas 1922. gadā un šos pienākumus pildīja līdz 1938. gadam, bet pati biedrība tika slēgta 1939. gada 4. novembrī, kad vairākums tās biedru - baltvācieši - izceļoja uz Vāciju). Līts piedalījās korespondencšaha sacensībās, laikā no 1908. gada augusta līdz 1909. gada decembrim bija laikraksta Rigasche Zeitung šaha nodaļas redaktors. Piedalījies 3., 4. un 5. Baltijas Šaha savienības kongresu šaha turnīros, bet 6. Baltijas Šaha savienības kongresā ievēlēts par Baltijas Šaha savienības priekšsēdētāju. Tāpat viņš bija ilggadējs Reiha vāciešu biedrības (Reichsdeutsche vereins) priekšsēdētājs.
Viņa vārds vairākkārt atrodams preses slejās, piemēram, plašu rezonansi sabiedrībā izraisīja 1907. gada 22. jūnijā notikusī tiesas prāva, kurā tika tiesāti divi laupītāji, kas Šarlotes ielā, netālu no Līta fabrikas, tā paša gada 10. marta rītā mēģināja aplaupīt Augustu Lītu un izšāva viņa virzienā divas lodes. Abi vainīgie tika notiesāti ar spaidu darbiem (Juris Tonišs - uz mūžu, bet Artūrs Rudzītis uz astoņiem gadiem). Viena no lodēm skāra Augusta Līta kaklu, taču ievainojums nebija nāvējošs. Šo uzbrukumu ģimene saistīja ar 1905.-1906. gada revolūcijas asiņaino notikumu atskaņām - brīdī, kad viens no uzbrucējiem tika aizturēts savā dzīvoklī, viņš nogalināja policistu.
Līta sieva savās atmiņās rakstīja: «1905. gada Ziemassvētkos mēs pirmo reizi uzzinājām, kas ir latviešu revolūcija, kas sacēla pamatīgu troksni. 1906. gada februāra beigās es ar bērniem devos uz Breslavu [tag. Vroclava Polijā - aut.], bet mans vīrs drīz atgriezās Rīgā, kur joprojām bija nemierīga gaisotne. 1907. gada martā viņš atbrīvoja no darba kādu strādnieci, kura bija pārliecināta komuniste, tādēļ komunistu izpildkomiteja jeb «soda komiteja» nolēma nogalināt Lītu. Viņa atlabšana bija patiess brīnums, un pēc uzbrukuma viņš uzlaboja veselību.»
1942. gada 9. maijā Līts kļuva par zemūdenes U-181 komandieri. 1942. gada septembrī zemūdene devās kaujas misijā un patrulēja Indijas okeānā un pie Dienvidāfrikas, nogremdējot 12 kuģus.
Rīga, Breslava, Sibīrija
Pēdējo pirmskara vasaru ģimene pavadīja Bulduros, Lielupes krastā, bet 1914. gada 1. augusts sagrāva ģimenes idilli - vasaras brīvdienas tika pārtrauktas, un ģimene steigšus atgriezās savā dzīvoklī Basteja bulvārī 6, kurp tā pārcēlās pirms jaunākā dēla Volfganga dzimšanas. Mazuļu vecmāmiņa, kas tolaik ciemojās pie savas meitas, caur Pēterburgu un Stokholmu atgriezās Breslavā. Savukārt 1915. gada 31. janvārī Līts kopā ar vēl vairākiem vāciešiem atsvabināts no cietuma, kurā nokļuva pēc tā sauktās «flotes lietas» prāvas (tā tika uzsākta par to, ka Līts ar citiem Vācijas pilsoņiem vāca naudu vācu flotes vajadzībām), kurā viņam 19. janvārī piespriests gads cietumsoda. Šīs prāvas atspoguļojumā presē ir norādes, ka 1893. gadā Līts gadu nokalpojis karaklausību Vācijā. Pirmā pasaules kara laikā Augusts Līts nokļuva Sibīrijā, bet viņa ģimene uzturējās Breslavā.
1939. gada 22. februārī Līts atkal nokļuva preses slejās, jo ārējās tirdzniecības departaments nosūtījis tiesu iestādēm 14 personu lietas (arī Līta lietu) saukšanai pie atbildības par to, ka viņi ar melnās biržas spekulantu palīdzību ir izveduši uz Vāciju 8300 reihsmarkas, no kurām Līts 1000 reihsmarkas. Ir zināms, ka 1931. gada 30. oktobrī gan viņš, gan viņa brālis Eigens ar savām sievām ir noslēguši laulības līgumu, atceļot laulāto mantas kopību. 1939. gadā ģimene repatriējās un sešus gadus dzīvoja Pozenē, kur atjaunoja sava uzņēmuma darbību, taču tas vairs nebija tik plašs - tajā strādāja ap 60 poļu un desmit vāciešu. Kopumā Lītu firmas mūžs bija 72 gadi - 1944. gadā tā beidza pastāvēt, jo tad, kad Pozenei tuvojās Sarkanā armija, visi devās bēgļu gaitās un nokļuva Neištatē Holšteinā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita