Palestīna nebija vienīgā vieta, kur savulaik varēja tikt dibināta Izraēlas valsts. Bija vēl pāris variantu, no kuriem pats reālākais un arī eksotiskākais - tālā Madagaskara...
Ebreji jau no laika gala bieži vien tikuši trenkāti un apspiesti, viņiem ir nācies gadsimtiem ilgi dzīvot dažādās pasaules malās, iztiekot bez savas valsts. Taču XIX gadsimta beigās ideja par ebreju valsts nepieciešamību beidzot nonāca lielvalstu dienaskārtībā. Visiem it kā bija skaidrs, ka šāda valsts ir nepieciešama, īpaši jau Austrumeiropas ebrejiem, kuri visvairāk izjuta diskrimināciju, taču nekādi neizdevās atrisināt pašu galveno problēmu - kur tad šo valsti veidot? Cionisti, kuru kustība arvien vairāk pieņēmās spēkā, par piemērotāko vietu uzskatīja ebreju senās zemes Palestīnā, taču šai idejai bija daudz oponentu, sākot no Osmaņu impērijas, kas tobrīd šo teritoriju kontrolēja, un beidzot ar vietējiem arābiem. Tādēļ tika meklēts kaut kāds plāns B, kas reālas aprises ieguva XX gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Vācijā pie varas nāca Hitlers. Bet tas, kas notika tālāk, nedara godu nevienai no tā laika lielvarām.
Uz Ugandu? Vai uz Argentīnu?
Kad Budapeštā dzimušais un Vīnē ilgu laiku strādājušais ebreju izcelsmes žurnālists Teodors Hercls 1896. gadā sarakstīja pamfletu Der Juudenstaat jeb Ebreju valsts, viņš diez vai bija iedomājies, ka šis darbs izraisīs globāla mēroga viļņošanos. Pats viņš nekad nebija īpaši piekopis ebreju tradīcijas, taču, lasot par ebreju grautiņiem Krievijas impērijā un no personīgās pieredzes zinot, cik neiespējami ebrejiem ir integrēties arī samērā civilizētajā Rietumeiropas sabiedrībā (uzskatāmi to demonstrēja bēdīgi slavenā Dreifūsa lieta Francijā), nonāca pie secinājuma, - ja reiz Eiropa ebrejus nepieņem, tad viņiem ir nepieciešama sava valsts. Ar teoretizēšanu vien Hercls neaprobežojās, jo gadu vēlāk Šveicē sasauca pirmo pasaules cionistu kongresu, uz kuru ieradās delegāti no daudzām pasaules malām. Cionisma nosaukums kustībai tika izvēlēts simboliski - par godu Cionas kalnam Jeruzalemē, kur ebreji sapņoja atjaunot savu valstiskumu.
Tātad mērķis bija skaidrs - veidot ebreju valsti Palestīnā. Par kustības simbolu tika izvēlēta Dāvida zvaigzne, kas vēlāk nonāks Izraēlas valsts karogā, taču ar paša valstiskuma iegūšanu radās nopietnas problēmas. Proti, pasaules lielvaras nealka nākt ebrejiem talkā, bet Palestīnu pārvaldošā Osmaņu impērija nepavisam nebija sajūsmā par ideju šai teritorijai izsenis raksturīgajam reliģiju mistrojumam pievienot vēl arī Mozus ticību, situāciju padarot pavisam sprādzienbīstamu.
To, ka ar Palestīnas plāna īstenošanu būs problēmas, gluži labi saprata arī paši ebreji, tādēļ parādījās vairāki rezerves varianti. Vairāki turīgi ebreju uzņēmēji finansēja tautas brāļu emigrāciju uz Argentīnu, ko tolaik uzskatīja par valsti ar lielu nākotni, un tātad tajā savs stūrītis varētu atrasties arī ebrejiem. XX gadsimta sākumā parādījās vēl eksotiskāks plāns - sūtīt ebrejus uz Ugandu (mūsdienās gan attiecīgā teritorija ir Kenijas sastāvā). Šīs idejas pluss bija tas, ka to atbalstīja Britānija, bet mīnuss - tā nepatika pašiem ebrejiem. Viņi gan nosūtīja ekspedīciju uz Āfriku, lai izpētītu vietējos apstākļus, taču atgriezās ar neiepriecinošu slēdzienu - masveidīgai emigrācijai Uganda nav piemērota.
Madagaskara - poļu kolonija?
Jebkādu ebreju valstiskuma plānu īstenošanu apturēja Pirmais pasaules karš, bet pēc tā Eiropas karte bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tagad kādu laiku eiropieši bija aizņemti paši ar savu iekšējo problēmu kārtošanu, bet «ebreju jautājums» palika otrajā plānā.
Aktualizējās tas nevis, kā varbūt varētu domāt, Vācijā, bet gan Polijā. Kad Polija pēc Pirmā pasaules kara atguva valstiskumu, tā savā kontrolē pārņēma teritoriju, kas bija etniski neviendabīga - te dzīvoja ne tikai poļi, bet arī pieci miljoni ukraiņu, miljons vāciešu un trīs miljoni ebreju. Visvairāk ebreju bija valsts dienvidaustrumu reģionos. Kaut gan valsts vadītājs Jozefs Pilsudskis pats nebija izteikts antisemīts, taču lielai poļu sabiedrības daļai gan bija raksturīga nepatika pret ebrejiem, ko valdība nevarēja ignorēt. Tādēļ jau divdesmito gadu otrajā pusē Polijas valdošās aprindas sāka domāt, kā varētu tikt vaļā vismaz no daļas ebreju. Vairāki desmiti tūkstoši emigrēja brīvprātīgi: 74 000 uz Palestīnu, 34 000 uz Argentīnu un 28 000 uz ASV. Taču trīsdesmito gadu sākumā pārcelties uz dzīvi kaut kur citur kļuva arvien grūtāk, jo Lielās depresijas ietekmē reti kura valsts bija ar mieru pieņemt imigrantus laikā, kad pašiem bezdarba līmenis bija uzkāpis debesīs.
Jau divdesmito gadu vidū poļu un franču neformālās sarunās bija pavīdējusi doma, ka daļu ebreju varētu izmitināt Francijai piederošajā Madagaskarā, taču tobrīd tā īsti nopietni šo variantu neapsvēra. Pie tā atgriezās pēc Pilsudska nāves 1935. gadā, kad antisemītisma tendences Polijā sāka pieaugt un valdībai vajadzēja meklēt risinājumu. Talkā nāca Polijai tradicionāli draudzīgā Francija, tagad jau pavisam oficiāli piedāvājot atdot poļiem Madagaskaru ebreju izmitināšanai. 1937. gadā uz Madagaskaru devās poļu koloniālo jautājumu komisija, kurai vajadzēja uz vietas izpētīt ebreju izmitināšanas iespējas. Tika lēsts, ka pirmajā vilnī pārcelties uz Madagaskaru varētu apmēram 30 000 Polijas ebreju, bet izmitināt viņus varētu salas ziemeļos, kur klimats ir vislabvēlīgākais. Tomēr daļa komisijas bija visai skeptiska par šo plānu, baidoties no vietējo iedzīvotāju pretdarbības un atzīmējot, ka salā nav iespējams būvēt pilsētas.
Viss atdūrās, kā jau parasti, pret naudas trūkumu. Franči nevēlējās šo pasākumu finansiāli atbalstīt, jo uzskatīja, ka no viņu puses pilnīgi pietiek ar dzīvojamās platības ierādīšanu. Savukārt poļiem gluži vienkārši nebija līdzekļu tik vērienīga tautu staigāšanas projekta īstenošanai. Mēģinājums visus tēriņus uzgrūst ebreju organizācijām cieta neveiksmi, jo Polijas ebreji nez kādēļ nealka braukt uz Āfriku. Lieki teikt, ka arī afrikāņi nebija sajūsmā par potenciālajiem jaunajiem kaimiņiem. Tā nu šo plānu nācās nolikt plauktā, no kura to mazliet vēlāk paņēma Ādolfs Hitlers.
Vairāki turīgi ebreju uzņēmēji finansēja tautas brāļu emigrāciju uz Argentīnu, ko tolaik uzskatīja par valsti ar lielu nākotni, un tātad tajā savs stūrītis varētu atrasties arī ebrejiem.
1937. gadā uz Madagaskaru devās poļu koloniālo jautājumu komisija, kurai vajadzēja uz vietas izpētīt ebreju izmitināšanas iespējas. Tika lēsts, ka pirmajā vilnī pārcelties uz Madagaskaru varētu apmēram 30 000 Polijas ebreju.
Poļu ebreji - šurpu turpu
Bieži vien tiek uzskatīts, ka Hitlers jau no savas valdīšanas pirmajām dienām to vien kārojis, kā fiziski iznīcināt visus ebrejus. Tā īsti nav taisnība, jo visās savās runās un rakstu darbos Hitlers runā par to, ka ebrejiem Vācijā nav vietas. Par fizisku iznīcināšanu tur nav ne vārda. Vēlākais nacistu okupācijas režīma Polijā vietvaldis Hanss Franks partijas 1933. gada kongresā pat teica šādi: «Lai kā mēs gribētu noslēgt rēķinus ar ebrejiem, no valsts un likumu puses ebreju drošība un dzīvība netiek apdraudēta. Ebreju jautājuma tiesisks risinājums iespējams tikai tad, ja tiks atrisināts jautājums par ebreju valsti.» Līdzīgā garā izteicās pat SS laikraksts Das Schwarze Korps: «Nav tālu tas brīdis, kad Palestīna atkal varēs uzņemt savus pirms vairāk nekā 1000 gadiem zaudētos dēlus. Mēs viņiem sūtām savus labākos vēlējumus.» Tas, ko vēlējās fīrers un viņa rokaspuiši, bija ebreju brīvprātīga vai piespiedu emigrācija. Un šajā jautājumā ar viņu vienisprātis bija Polijas līderi. Taču iznāca tā, ka divi antisemītiski režīmi sadūrās uz šauras takas.
Kristāla nakts
Bēdīgi slavenajai Kristāla naktij - 1938. gada novembrī notikušajiem ebreju grautiņiem Vācijā - ir tiešs sakars ar poļu ebreju deportācijām. Proti, grautiņi sākās pēc tam, kad Parīzē 17 gadus vecais no Polijas emigrējušais ebrejs Heršelis Grīnšpans nošāva Vācijas vēstniecības darbinieku Ernestu fon Rātu. Grīnšpana radinieki bija starp tiem 17 000 deportēto, kas nonāca neapskaužamā situācijā uz Vācijas un Polijas robežas, tādēļ viņš bija nolēmis tik radikālā veidā paust savu protestu pret notiekošo. Pastāv gan diezgan strīdīga versija par to, ka Grīnšpanam un Rātam agrāk bijušas intīmas attiecības un slepkavība varētu būt notikusi lielā mērā privātas dabas iemeslu dēļ, taču tas nekādi neatceļ faktu, ka Grīnšpana radinieki patiešām bija cietuši no represijām. Atbildot uz Rāta slepkavību, nacisti Vācijā sarīkoja ebreju grautiņus, kuru laikā izdemolēja 7000 ebrejiem piederošus veikalus un nodedzināja 267 sinagogas, bet 91 cilvēks gāja bojā. Turklāt ebreju kopienai tika uzlikts sods viena miljarda marku apmērā - tā nacistu izpratnē darbojās kolektīvās atbildības princips.
Proti, 1938. gadā, kad Madagaskaras projekts jau bija pamatīgi iestrēdzis, Poliju «brīvprātīgi piespiedu kārtā» pameta apmēram 200 000 ebreju. Daļa aizbrauca uz Palestīnu, daļa vēl kaut kur citur, bet pārdesmit tūkstoši mēroja tuvāku ceļu - pie Vācijā dzīvojošajiem radiniekiem. Šis fakts jau pats par sevi liecina, ka nekāda saldā dzīve Polijas ebrejiem nebija, jo bēgt uz Hitlera Vāciju - tas patiešām ir izmisuma solis. Hitleru tas pamatīgi sadusmoja - it kā nepietiktu savu ebreju, tagad vēl atbrauc vesels bars no Polijas! Tādēļ fīrers bija gatavs no Lielvācijas patriekt ne tikai iebraucējus, bet arī viņu radiniekus, pie kuriem migranti bija ieradušies - Vācijā dzīvoja apmēram 60 000 ebreju ar Polijas pilsonību. Taču Polija, jau laikus paredzot šādu soli, anulēja pilsonību tiem Polijas pavalstniekiem, kuri bija dzīvojuši ārpus valsts vairāk nekā piecus gadus. Šahs un mats, Hitlera kungs, tieciet tagad pats galā ar saviem žīdiem!
Hitlers arī tika galā. Protams, pa savam, apcietinot 17 000 ebreju ar Polijas pasēm. Bet pēc tam aizturētos deportēja uz Poliju, atļaujot līdzi ņemt tikai vienu koferi ar mantām. Deportāciju pavadīja ielās stāvošo vāciešu kliedzieni: «Žīdi, vācieties uz Palestīnu!» Taču arī Polijas puse deportētos nepieņēma, un nabaga cilvēki iesprūda šaurā pierobežā, atstāti bez pārtikas. Daži bija mēģinājuši bēgt atpakaļ uz Vāciju, taču viņus nošāva vācu robežsargi. Poļu varasiestādes cerēja, ka ebrejus paņems atpakaļ vācieši, savukārt pēdējie kategoriski atteicās to darīt. Pagāja gandrīz mēnesis, līdz poļi beidzot piekāpās un izvietoja deportētos pamestās armijas kazarmās un apgādāja ar pārtiku. Vēl pusgadu pirms Otrā pasaules kara sākuma Polija un Vācija mēģināja atrast kaut kādu kompromisu «ebreju jautājumā» un jau atkal tika piesaukts Madagaskaras plāns, taču nekur tālāk par runāšanu tā arī netika.
Palestīna XIX gadsimtā
XIX gadsimta beigās, kad cionisti sāka aktīvi virzīt ideju par ebreju valsts veidošanu Palestīnā, šī teritorija bija Dieva aizmirsts kakts. Vēl gadsimta vidū tur siroja beduīnu laupītāju bandas, kas bez garām ceremonijām uzbruka kā arābu zemkopjiem, tā arī nedaudzajām ebreju apmetnēm. Kaut kāda attīstība sākās tikai pēc Suecas kanāla atklāšanas 1869. gadā, kad lielāku lomu sāka spēlēt Jafas osta un tika uzbūvēta dzelzceļa līnija no Jafas uz Jeruzalemi. Tolaik Palestīnā dzīvoja apmēram 380 000 cilvēku, no kuriem ebreji bija 27 000. Gadsimta nogalē viņu skaits divkāršojās, jo daudzi Austrumeiropas ebreji atsaucās cionistu aicinājumam pārcelties uz Palestīnu. Tiesa, ne visi tur palika, jo liela daļa, saskārušies ar tuksnešainās zemes skarbo realitāti, aizbrauca tālāk uz ASV. XX gadsimta pirmajā desmitgadē atbrauca vēl 40 000 ebrejuimigrantu, taču jau atkal vismaz 60 procenti pēc neilga laika aizbrauca tālāk uz Ameriku. Kā vēlāk atcerējās Izraēlas pirmais premjerministrs Dāvids Ben-Gurions, kurš Palestīnā ieradās 1906. gadā kopā ar 3000 jauniešu grupu, tad 90 procenti no tās drīz vien aizceļoja tālāk.
Balfūra deklarācija
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Britānija bija apņēmības pilna palīdzēt ebrejiem un cionistu kustībai. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Palestīnas teritorija bija nonākusi britu pārraudzībā, tādēļ ebrejiem bija pamats cerēt, ka tiks īstenota britu ārlietu ministra Artūra Balfūra 1917. gada deklarācija, kurā bija izteikts atbalsts ebreju nacionāla veidojuma radīšanai Palestīnā. Tiesa, ar piebildi, ka tas nevar notikt uz citu šajā teritorijā dzīvojošo kopienu rēķina. Tieši šī piebilde tad arī kļuva par cēlā nodoma klupšanas akmeni, jo arābu kopiena bija pret ebreju ietekmes palielināšanos Palestīnā. Konflikti starp arābiem un ebrejiem kļuva arvien biežāki, britu administrācijai nācās laipot starp abām pusēm, taču vairumā gadījumu tā nostājās arābu vairākuma pusē. Tomēr ebreju imigrācija pamazām vien turpinājās, un 1929. gadā Palestīnā dzīvoja jau 400 000 ebreju. 1935. gadā ieradās vēl 62 000, kas bija viena gada laikā atbraukušo skaita ziņā rekords, taču tik vērienīgs ebreju pieplūdums tā nobiedēja arābus, ka viņi sarīkoja plašus nemierus. Netiekot ar tiem galā (patiesībā pat īsti nemēģinot tikt), briti piekāpās arābu prasībām un paziņoja, ka ebreju imigrācija tiks samazināta līdz 75 000 cilvēku nākamajos piecos gados. Ņemot vērā, ka tobrīd pasaule bija uz liela kara sliekšņa, var droši teikt, ka šis lēmums maksāja dzīvību daudziem tūkstošiem ebreju.
Nevienam viņus nevajag
Vai tiešām visa pasaule tā vienkārši noskatījās uz ebreju vajāšanu un neko pat nemēģināja darīt? Īsā atbilde - jā, tiešām nemēģināja, jo citādi kā par darbības imitāciju pārējo valstu reakciju grūti nosaukt. 1938. gada vasarā Francijas pilsētā Evianā notika konference ar 32 valstu delegātu piedalīšanos (aicinātas bija 50, taču daļa neatbrauca), kuras mērķis bija rast risinājumu «ebreju jautājumam». Taču viss, gluži kā mūsdienu runās no ANO tribīnes, beidzās ar «nopietnu bažu paušanu», jo praktisku risinājumu neviens nepiedāvāja. Ebreju bēgļus nebija gatava uzņemt gandrīz neviena valsts. Labo gribu bija gatava demonstrēt vien Kolumbija, taču tās iespējas patvēruma sniegšanā bija ļoti ierobežotas, bet kolumbiešu aicinājums ieviest ebreju uzņemšanas kvotas palika nesadzirdēts. Pārējās valstis atkratījās, kā vien spēja. Piemēram, Peru paziņoja, ka vēlas palikt katoliciska valsts, bet Čīle aizbildinājās ar augsto bezdarba līmeni. Ekonomiskas dabas apsvērumus piesauca arī ASV, Hondurasa un Kostarika. Šveice norādīja, ka Pirmā pasaules kara laikā jau ir uzņēmusi 150 000 bēgļu bērnus un ar to tad arī pilnīgi pietiek. Nacistu prese rakstīja, ka konferences lēmumi ir līdzvērtīgi makulatūrai, un šim apzīmējumam tiešām var piekrist. Nesadzirdēti palika Rietumu presē izskanējušie aicinājumi glābt ebrejus. Piemēram, New York Times rakstīja: «Ja 32 valstis, kas sevi uzskata par demokrātiskām, nespēj saskaņot plānu 200 000 bēgļu glābšanai, zūd jebkāda cerība, ka tās var panākt vienošanos jebkādā jautājumā.» Kā jutās paši ebreji, varam mēģināt iztēloties, palasot Ēriha Marijas Remarka romānus par bēgļiem, kuri sēž kaut kur Portugālē un cer saņemt vīzu iebraukšanai jebkurā valstī.
Situācijas traģismu un bezjēdzību spilgti ilustrē piemērs ar tvaikoni St. Louis un tā pasažieriem. 1939. gada maijā uz kuģa Hamburgas ostā uzkāpa 937 Vācijas ebreji, kuri cerēja gūt patvērumu Kubā. Taču, kad tvaikonis piestāja Havanā, Kubas varasiestādes aizliedza tā pasažieriem izkāpt krastā; izņēmums bija vien 28 no viņiem, kuriem bija derīgas ASV ieceļošanas vīzas. Pārējos kubieši pasludināja par nevēlamiem. Saskaņā ar vienu versiju varasiestādes šādu lēmumu pieņēma vietējo iedzīvotāju protestu dēļ, jo nesen Kubā jau bija ieradušies 2500 ebreju emigranti, un vietējie baidījās, ka iebraucēji atņems viņiem darba vietas. Cita versija vēsta, ka ebrejiem bijuši viltoti ieceļošanas dokumenti, kas arī varētu būt taisnība, jo Kubas imigrācijas dienesta direktors patiešām bija izvērsis visai plašu tirdzniecību ar nelikumīgām ieceļošanas atļaujām un šādā ceļā nopelnījis vismaz pusmiljonu dolāru.
Lai kā arī būtu, ceļš uz Kubu ebrejiem bija slēgts un nelīdzēja pat amerikāņu advokāta Lorensa Berensona ierašanās ar piedāvājumu Kubas prezidentam samaksāt par ebreju uzņemšanu 45 000 dolāru. Prezidenta apetīte bija daudz lielāka - viņš pieprasīja, lai ebreju organizācijas iegādātos Kubas vērtspapīru obligācijas gandrīz pusmiljona dolāru apmērā. Berensons nepiekrita, un St. Luis nācās pamest Havanu. Kā raksta Holocaust Encyclopedia, līdzīgs liktenis apmēram tajā pašā laikā piemeklējis arī divus mazākus Francijā pierakstītus kuģus ar bēgļiem, kas arī padzīti no Kubas, un iznākumā viens atgriezies atpakaļ Francijā, bet otrs pēc vairāku Latīņamerikas ostu apbraukāšanas beigu beigās saņēmis atļauju izlaist pasažierus Panamā.
St. Louis tālāk aizkuģoja uz Maiami, cerot uz ASV varasiestāžu pretimnākšanu, taču velti. Gan varasiestādes, gan prezidents Rūzvelts palika kurli pret aicinājumiem uzņemt ebrejus. Pēc mēnesi ilgas gaidīšanas tvaikonis ar bēgļiem atgriezās Eiropā. Vācija ebrejus atteicās pieņemt, tādēļ galu galā visai negribīgi viņus savā starpā sadalīja Lielbritānija, Francija, Nīderlande un Beļģija.
Tvaikoņa St. Louis neveiksmīgais ceļojums ne tuvu nav vienīgais piemērs. Līdzīgā kārtā Vācijas ebreji mēģināja emigrēt arī pāri Vidusjūrai un Melnajai jūrai, cerot patverties Turcijā, bet tālāk varbūt doties uz Palestīnu, taču paveicās tikai nelielai daļai. Parasti Turcijas varasiestādes atteicās pieņemt bēgļu kuģus, turklāt nemainīja šo nostāju pat kara laikā. Reizēm tas beidzās ļoti traģiski, kā gadījumā ar bēgļu kuģi Struma, kas 1941. gada beigās no Rumānijas devās uz Stambulu ar 769 ebrejiem uz klāja. Turki atteicās bēgļus uzņemt, jo nebija saņēmuši britu valdības garantijas, ka ebreji tālāk drīkstēs doties uz Palestīnu, kas bija viņu galamērķis. Atļauja tā arī netika saņemta, tādēļ 1942. gada februārī, pēc ostā pavadītiem diviem mēnešiem, turki Struma aizvilka atklātā jūrā, kur jau nākamajā dienā tvaikonis neskaidros apstākļos nogrima - ļoti iespējams, ka to nolaida dibenā kāds padomju torpēdkuteris. No 769 cilvēkiem izglābās tikai viens.
Ne mazāk traģisks (un arī vēl muļķīgāks) bija gadījums ar bēgļu kuģi Patria, kas 1940. gadā no Rumānijas ieradās Haifas ostā ar 1800 ebrejiem, taču britu varasiestādes aizliedza tiem izkāpt krastā un lika tvaikonim doties tālāk uz Maurīciju. Cionistu paramilitārais grupējums Haganah bija pret šādu lēmumu, jo uzskatīja, ka ebreju mājvieta ir Palestīna, tādēļ slepus uznesa uz kuģa divus kilogramus smagu bumbu. Bija iecerēts, ka sprādziens kuģim nodarīs nelielus bojājumus, kas neļaus mērot tālo ceļu uz Maurīciju un britiem nāksies vien laist bēgļus krastā turpat Palestīnā. Taču spridzinātāji pārrēķinājās - sprādziens kuģa sānos izrāva tik lielu robu, ka tas 16 minūšu laikā nogrima un bojā gāja 267 bēgļi.
Pēc ostā pavadītiem diviem mēnešiem turki Struma aizvilka atklātā jūrā, kur jau nākamajā dienā tvaikonis neskaidros apstākļos nogrima . No 769 bēgļiem izglābās tikai viens.
Otrais mēģinājums
Pa otram lāgam Madagaskaras plānu nopietni izskatīt mēģināja pēc Francijas sakāves 1940. gada vasarā. Būtībā Hitleram un viņa domubiedriem bija pilnīgi vienalga, uz kurieni padzīt ebrejus - lai tikai būtu no acīm prom! Fīreram nebija nekādu iebildumu arī pret Palestīnu (paradoksālā kārtā šajā jautājumā viņš bija vienisprātis ar cionistiem), taču Britānija bija pamatīgi ierobežojusi imigrāciju šajā teritorijā, tādēļ Palestīnas variants atkrita.
Ebreju autonomais apgabals
XX gadsimta divdesmitajos gados ebrejiem pavērās jaunas perspektīvas, ko sagādāja boļševiku valdība Padomju Savienībā. Divdesmito gadu vidū Kremļa vadoņi secināja: nav labi, ka tik lielai minoritātei kā ebrejiem nav savas autonomijas, tādēļ tika nolemts atvēlēt ebrejiem plašas teritorijas Krimā. Kaut gan varētu domāt, ka šo plānu droši vien lobēja komunistu elitē esošie ebreji, kuru tur nebija maz, patiesībā liela daļa no viņiem sevi uzskatīja par internacionālistiem (piemēram, Ļevs Trockis) un uzskatīja zem sava goda nodarboties ar kaut kādiem nacionālajiem jautājumiem. Ideja par ebreju autonomiju nāca no amerikāņu labdarības organizācijas Joint, kura divdesmitajos gados nodarbojās ar humānās palīdzības sniegšanu badu mirstošajiem jaunās padomju valsts pilsoņiem un kuras vadībā arī bija gana daudz ebreju. Joint Kremlim piedāvāja dažāda veida materiālu palīdzību un aizdevumu deviņu miljonu dolāru apmērā. Tas bija piedāvājums, no kāda Maskava nevarēja atteikties, tādēļ tika pieņemts lēmums par ebreju kolonistu izmitināšanu Krimā. Doma bija viņus padarīt par zemkopjiem, jo, beidzoties jaunajai ekonomiskajai politikai jeb nepam, tūkstošiem ebreju amatnieku bija palikuši bez darba.
Tieši tāpat kā Palestīnā, radās viens būtisks šķērslis - Krimā jau esošie iedzīvotāji. Krimas tatāri bija pret ebreju ieplūdināšanu šajā teritorijā, taču šo jautājumu boļševiki atrisināja savā manierē, piespriežot nāvessodu Krimas tatāru līderim un turienes partijas komitejas šefam Veli Ibragimovam, kuru apsūdzēja terorismā un bandītismā. Pēc viņa nāves tatāru protesti apsīka. Taču arī plāns par ebreju autonomo apgabalu tā arī netika līdz galam īstenots. Galvenie iemesli bija divi. Pirmais: kaut gan uz Krimu pārcēlās vairāk nekā 20 000 ebreju, liela daļa no viņiem tomēr nerāvās uz kolhoziem un centās iekārtoties pilsētās, ja vien tas bija iespējams. Otrais: zemju un lauksaimniecības tehnikas piešķiršana ebrejiem, atstājot novārtā pārējos tuvākās un tālākās apkaimes iedzīvotājus, izraisīja prognozējamu antisemītisma vilni.
Tādēļ padomju valdība atrada citu risinājumu - izmitināt ebrejus plašās valsts otrā malā, Birobidžanā pie Amūras upes. Tas bija tik tālu nost no acīm, ka tur no antisemītisma izpausmēm nebūtu jābaidās. Turklāt ebreji varētu kalpot kā dabiska barjera japāņu ceļā, ja tie sadomātu no Ķīnas iebrukt PSRS - pie šādas domas Kremļa saimnieki nonāca jau trīsdesmitajos gados. Birobidžanas ebreju autonomā apgabala ideja tika plaši reklamēta, un uz turieni atbrauca pat pāris simti ebreju no Argentīnas un Lietuvas. Padomju ebreji gan brauca slinkāk, turklāt daļa, kuri ieradās Birobidžanā, drīz vien emigrēja uz ārzemēm. Trīsdesmito gadu beigās Birobidžanas apgabalā bija 108 000 iedzīvotāju, no kuriem ebreji bija tikai nepilni 17 procenti. Staļiniskās represijas gandrīz pilnībā iznīcināja apgabala vadību, tika atmesta arī doma par ebreju autonomās republikas veidošanu. Neatkarīgi no skaļā ebreju autonomijas nosaukuma tādas īstas ebreju pašpārvaldes Birobidžanā nebija, tieši tāpat kā nebija nevienas sinagogas.
Taču Madagaskaras plāns gan šķita reāli īstenojams. Francija, kurai piederēja šī sala, bija kapitulējusi, tādēļ tās viedokli varēja neņemt vērā. Vācieši bija tik augstsirdīgi, ka pat neprasīja, lai franči finansētu šo projektu - visas izmaksas, kā jau ierasts, bija iecerēts uzkraut pašiem ebrejiem. Nacisti lietai piegāja nopietni un pat jau sāka komplektēt pirmās ebreju kolonistu grupas, iekļaujot tajās dažādu jomu speciālistus, piemēram, zemniekus, celtniekus, mediķus, inženierus. Projekta īstenošana bija uzticēta Ādolfam Eihmanim - tam pašam, ko Mossad pēc kara nolaupīja Argentīnā un nogādāja tiesāšanai uz Izraēlu. Eihmanis, starp citu, nodarbojās arī ar ebreju bēgļu transportēšanu no Rumānijas uz Palestīnu.
Zemes pirkšana
Emigrantu skaits Palestīnā XX gadsimta sākumā salīdzinoši neliels bija ne tikai skarbo apstākļu, bet arī Osmaņu impērijas varasiestāžu negatīvās attieksmes dēļ, jo kādu laiku ebrejiem ieceļošana Palestīnā bija aizliegta. Tikai rietumvalstu spiediena dēļ šī politika tika mīkstināta. Gadsimta beigās procesam pieslēdzās pasakaini bagātais barons Edmonds de Rotšilds, kurš ebreju ieceļotāju vajadzībām no arābiem atpirka ievērojamas zemes platības un visiem spēkiem centās tajās attīstīt lauksaimniecību.
Tomēr īstenot ieceri par Madagaskaru kā ebreju autonomo apgabalu tā arī neizdevās. Vainīgs te bija nevis politiskās gribas trūkums, bet gan karš un kopējā situācija frontē. Sākoties iebrukumam Padomju Savienībā, vāciešiem izdevās okupēt tik plašas teritorijas, ka radās loģisks jautājums - kādēļ gan vest ebrejus uz otru pasaules malu, ja tikpat labi viņus var izmitināt kaut kur Krievijas nomalē? Tādēļ jau 1942. gada sākumā Vācijas Ārlietu ministrija atteicās no domas par Madagaskaru kā ebreju migrācijas galapunktu. Vēl pēc pāris mēnešiem šo plānu vairs nebija iespējams īstenot pat pie labākās gribas, jo Madagaskarā izcēlās britu un austrāliešu desants, pārņemot salu savā kontrolē. Bet pēc tam vairs ebrejiem nebija pat iluzoru cerību par glābiņu kaut kur tālajā Āfrikā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita