Nesenā Kahovkas HES dambja uzspridzināšana atsauca atmiņā līdzīgus notikumus turpat Ukrainā Otrā pasaules kara laikā, kad Sarkanā armija atkāpjoties uzspridzināja Dņipras HES.
Pavisam nesen atslepenotie dokumenti ļauj ar jaunu skatu paraudzīties uz 1941. gada notikumiem, kurus apvij daudz mītu un izdomājumu. Gan Dņipras HES, gan Kijivas vēsturiskā centra nopostīšanā 1941. gadā līdz šim bija ierasts vainot Staļina drošības dienestu NKVD, taču patiesībā abas operācijas veica Sarkanās armijas sapieri. Staļina propaganda, tieši tāpat kā tagad Putina propagandisti Kahovkas HES gadījumā, visu vainu uzvēla pretiniekam. Kaut gan konkrētajā gadījumā šīs apsūdzības bija melīgas, bez vainas nebija arī vācieši, kuri 1941. gada rudenī Kijivā uzspridzināja viduslaiku arhitektūras pieminekli - Uspenskas katedrāli, bet 1943. gadā pa otram lāgam nopostīja Dņipras HES, ko paši pirms tam bija gādīgi atjaunojuši.
«Detaļās darbi izpildīti slikti...»
Viens no vadošajiem šīs tēmas pētniekiem - Zaporižjas vēsturnieks Vladimirs Liņikovs - uzskata, ka, raugoties no Staļina viedokļa, Dņipras HES uzspridzināšanu diktēja operatīvā situācija. Nav gan noliedzams, ka spridzināšanu pavadīja pilnīgi nevajadzīgi postījumi un upuri, kuru apmēri vēlāk tika būtiski pārspīlēti. Apgalvojumi, ka hidroelektrostacijas dambja izpostīšana izraisīja 25 metrus augstu vilni, kas noslaucīja visu savā ceļā un noslīcināja 100 000 cilvēku, ir, kā tagad ierasts teikt, «feiks», jo pat Gebelsa propagandisti neaizdomājās minēt tik lielu upuru skaitu. Tieši tāpat, kā rāda pētījumi, patiesībai neatbilst uzskats, ka plūdi tika organizēti ar nodomu - lai nopostītu vācu pārceltuves Dņipras lejtecē vai pat iznīcinātu iedzīvotājus, kuri citādi kļūtu par lētu darbaspēku ienaidniekam.
Taču par visu pēc kārtas.
Holodomora gados būvētā hidroelektrostacija bija jaudīgākā visā kontinentā, un padomju prese to slavināja kā tehnoloģisku šedevru. Uz vācu inženieri Rūdolfu Voltersu gan tā atstāja pavisam citu iespaidu: «Visu kompleksu, dambi un elektrostaciju projektēja vācieši, bet daļēji aprīkoja amerikāņi, kuri arī konsultēja krievu darbu vadītājus. Detaļās darbi izpildīti slikti. Dzelzsbetons jau no ārienes rada nelāgu iespaidu, vietām no tā rēgojas armatūra. Vadības pultis un pārējās elektroierīces ir tādā kvalitātē, ka Vācijā tās uzskatītu par mācekļu darbu visai sliktā izpildījumā.» Taču kādu darbu kvalitāti gan varēja gaidīt no vakarējiem zemniekiem, kurus sadzina būvēt elektrostaciju? Ir saglabājušies kadri, kuros strādnieki betonu jauc ar basām kājām - tas vien liecina par būvdarbu veikšanas līmeni.
Taču neatkarīgi no visiem trūkumiem darbu HES pildīja un nodrošināja ar enerģiju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumus, kas Doneckas rūpnieciskajā rajonā auga kā sēnes pēc lietus. Par galveno enerģijas patērētāju kļuva Dņipras alumīnija kombināts, kas līdz pat Otrajam pasaules sākumam bija lielākais šāda veida uzņēmums Eiropā.
Kā liecina Ukrainas Drošības dienesta arhīva materiāli, jau no 1939. gada augusta sākās rūpniecības uzņēmumu slēptā mobilizācija. Septembrī Ukrainas PSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks Nikolajs Gorlinskis nosūtīja Zaporižjas apgabala NKVD pārvaldes priekšniekam Gorbaņam rīkojumu līdz 25. septembrim ziņot par svarīgāko rūpniecības uzņēmumu gatavību īstenot mobilizācijas programmu.
Frontes komandieris Tuļeņevs ir pilnīgi nepiemērots šim amatam. Viņš ne tikai neprot uzbrukt, bet arī organizēt karaspēka atkāpšanos. Divas armijas viņš pazaudēja tādā veidā, kā nedrīkst zaudēt pat pulkus.
Spridzinātāji no Maskavas
Taču karš pavisam negaidīti sākās ne ar mazām asinīm un ne svešā teritorijā, kā bija solīts, tādēļ Dienvidu frontei, kas bija veidota uzbrukumam Rumānijas naftas laukiem, tagad nācās aizsargāt Moldāviju un Ukrainas dienvidus. Karadarbības gaita nepavisam nepatika Staļinam, kurš 1941. gada 12. augustā Dienvidrietumu virziena karaspēka komandierim maršalam Budjonnijam, kā arī kara padomes locekļiem Hruščovam un Pokrovskim rakstīja: «Frontes komandieris Tuļeņevs ir pilnīgi nepiemērots šim amatam. Viņš ne tikai neprot uzbrukt, bet arī organizēt karaspēka atkāpšanos. Divas armijas viņš pazaudēja tādā veidā, kā nedrīkst zaudēt pat pulkus. Aicinu jūs nekavējoties doties pie Tuļeņeva, noskaidrot situāciju un nekavējoties ziņot par aizsardzības plānu. Nikolajevu nedrīkst atdot. Jāveic visi priekšdarbi Nikolajevas evakuācijai un vajadzības gadījumā jāorganizē doku un rūpnīcu spridzināšana.»
Tātad Sarkanās armijas stāvoklis Ukrainas dienvidos tajās dienās bija kritisks. Vācu pārrāvums Zaporižjas virzienā ļautu vērmahtam veikt plašus manevrus un apdraudēt padomju aizsardzību vairākos virzienos vienlaikus, sākot no Krimas līdz pat Kijivai. Ja Ziemeļrietumu, Rietumu un Dienvidrietumu frontēs saimniecisko objektu iznīcināšanai jau no kara sākuma bija izveidoti īpaši speciālās mīnēšanas vadi, Dienvidu frontē nezināmu iemeslu dēļ tādu nebija. Acīmredzot tādēļ tik svarīga objekta kā Dņipras HES mīnēšanai speciālistus un sprāgstvielas uz Zaporižju atsūtīja no Maskavas.
Par galveno spridzinātāju tika iecelts 1. ranga kara inženieris Boriss Epovs. Savās atmiņās viņš rakstījis, ka savulaik piedalījies Kristus Pestītāja katedrāles spridzināšanā Maskavā, bet vēlāk pabeidzis kara inženieru akadēmiju. 1939. gadā piedalījies Ziemas karā Somijā, bet pēc tam atgriezās akadēmijā kā pasniedzējs. 1941. gada vasarā Epovs atradās Maskavā, kur tad arī saņēma norīkojumu uz Zaporižju, par ko viņam pavēstījis inženieru karaspēka priekšnieks ģenerālis Leontijs Kotļars. NKVD pratināšanā 1941. gada 20. augustā Epovs liecināja, ka lēmums par HES spridzināšanu pieņemts visaugstākajā līmenī: «14. augustā Kotļars aicināja akadēmiķi Borisu Vedeņejevu [viens no Dņipras HES projektētājiem - red.] iepazīstināt mani ar kompleksu un norādīt iespējamās spridzināšanas vietas. Pēc tam, kad Vedeņejevs bija mani konsultējis par spridzināšanu, klātesošais elektrostaciju tautas komisāra vietnieks Sergijenko man paskaidroja, ka jau šodien vai rīt būs oficiāls valdības lēmums par Dņipras HES izpostīšanu un tajā būs norādīti spridzināmie posmi.»
Vēl viens fragments no Epova atmiņām: «Ierodoties Zaporižjā un pārliecinoties, ka ar citu lidmašīnu ir atvesti visi nepieciešamie materiāli, ziņoju par savu ierašanos frontes inženieru komandierim, bet pēc tam ar divu leitnantu un man piekomandētā bataljona palīdzību sāku sagatavošanas darbus. HES priekšnieks tikmēr gatavoja evakuācijai stacijas ģeneratorus. Sagatavošanas darbu apsardzi nodrošināja NKVD pulks.»
Visu, ko nevarēja evakuēt, inženieri sabojāja. Vēlākais Vācijas bruņojuma ministrs Alberts Špērs pēc Dņipras HES apmeklējuma aprakstīja, kā iekārtas izsistas no ierindas: «Krievi aprīkojumu izveda no ierindas ar vienkāršu un efektīvu paņēmienu: pilnā turbīnu jaudas režīmā izslēdzot eļļas padeves iekārtu. Bez eļļas mašīnas pārkarsa un aprija pašas sevi, pārvēršoties metāllūžņu kaudzē. Ļoti efektīvs postīšanas paņēmiens, turklāt īstenojams ar vienkāršu sviras pārbīdīšanu, ko var veikt viens cilvēks!»
17. augustā Valsts aizsardzības komiteja pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu par Dņipras HES evakuāciju. Tajā ne tikai uzskaitīti evakuācijas pasākumi, bet arī norādīts, ka nepieciešams iznīcināt rietumu krasta priekštiltu, tiltu pāri slūžām austrumu pusē, kā arī divās vietās saspridzināt dambi, vismaz trīs vai četrus laidumus katrā no šīm vietām. Spridzināšanas mērķis - nepieļaut, lai ienaidnieks dambi izmantotu kā ceļu, pa kuru no rietumu krasta var nonākt austrumu krastā. Rīkojumu parakstījis komitejas vadītājs Staļins.
Tiem, kuri uzskata, ka dambja spridzināšana no militārā viedokļa bija bezjēdzīga, ir vērts ielūkoties vācu ģenerālštāba priekšnieka Franca Haldera dienasgrāmatā. 19. augustā viņš raksta: «9. tanku divīzija ir nonākusi viena kilometra attālumā no dambja. 14. tanku divīzija ielauzusies pretinieka placdarmā pie Zaporižjas.» 27. augusta ieraksts vēsta: «Pie Dņipras starp Kijivu un Zaporižju pretiniekam ir palikuši tikai visai vāji spēki.» Tātad visai reāla bija iespēja, ka vācu tanku ķīļi tieši šajā vietā šķērso Dņipru un ielaužas Austrumukrainā.
Pavisam bija divi sprādzieni. Pirmais uzlaida gaisā rietumu krasta priekštiltu, bet otrais, kas norībēja pusstundu vēlāk, izpostīja pašu dambi.
Divi sprādzieni
Pretēji izplatītajam uzskatam spridzināšanas plānotāji nebija iecerējuši ar milzu cunami noslaucīt visu, kas atradās Dņipras lejtecē. Citādi spēkstacijas darbinieki pirms tam nebūtu laikus veikuši ārkārtas ūdens augšējā slāņa noplūdināšanu no HES ūdenskrātuves. Vēl viens fakts, kas runā par labu apgalvojumam: sprāgstvielas tika izvietotas vien dambja augšējos tuneļos, kas nozīmē, ka postījumi skartu tikai aizsprosta augšdaļu. Ja būtu bijis plāns radīt milzu plūdus, loģiskāk būtu spridzināt apakšējos tuneļus, izraujot dambī daudz lielāku robu.
Epovs liktenīgos notikumus savās atmiņās aprakstījis šādi: «18. augusta pievakarē vācieši sasniedza Dņipras rietumu krastu un sāka apšaudīt pretējo karstu. HES apsardzei norīkotais NKVD pulks atkāpās uz austrumu krastu, un un tā komandieris kopā ar sakaru uzturēšanai nozīmēto apakšpulkvedi Aristarhu Petrovski deva rīkojumu uzspridzināt dambi.»
Pavisam bija divi sprādzieni. Pirmais uzlaida gaisā rietumu krasta priekštiltu, bet otrais, kas norībēja pusstundu vēlāk, izpostīja pašu dambi. Toreizējais Dienvidu frontes komandieris Tuļeņevs atmiņās rakstīja: «Mēs atradāmies Zaporižjā, kad pēkšņi zem kājām nolīgojās zeme un gaisu satricināja ļoti spēcīgs sprādziens. 12 tonnu tola lādiņš [patiesībā 20 tonnu - red.] iznīcināja Dņipras HES.» Viņš arī piemin, ka pēc HES uzspridzināšanas no savējiem nošķirts palika kājnieku pulks, tas atradās Horticas salā - to no elektrostacijas šķīra apmēram pusotrs kilometrs. Evakuēt to izdevies ar lielām grūtībām. Problemātiska bijusi arī divu armiju un kavalērijas korpusa pārcelšanās uz austrumu krastu, jo ūdenslīmenis bija būtiski cēlies, taču lielāko daļu līdz 22. augustam tomēr izdevies pārcelt.
Cik tad īsti bija upuru?
Zaudējumus pārcelšanās laikā Tuļeņejevs raksturo kā «nelielus», taču nekādus skaitļus nemin. Zinot padomju komandieru diezgan vienaldzīgo attieksmi pret dzīvā spēka zaudējumiem, varam tikai minēt, cik patiesībā bija bojāgājušo. Tieši tāpat nav nekādu datu par upuriem 274. strēlnieku divīzijas rindās, kas pēc sprādziena palika nošķirta no savējiem rietumu krastā netālu no dambja, kā arī par bojāgājušajiem civiliedzīvotājiem.
Kaut gan stāsti par 25 metrus augsto vilni ir izdomājums, tomēr plūdi bija realitāte un ūdenslīmenis paaugstinājās par apmēram pieciem metriem, kas arī daudziem upes zemajā piekrastē tobrīd esošajiem cilvēkiem bija nāvējoši, ieskaitot arī sarkanarmiešus, kas bija ieņēmuši pozīcijas Dņipras austrumu krastā. Kad HES ūdenskrātuves augšējais ūdens slānis pa dambī izrauto caurumu bija aizplūdis, lejtecē pavērās baisa aina - karavīru līķi, kuri nedabiskās pozās karājās kokos. Cik daudz bija bojāgājušo - par to nekādu ziņu nav.
Vācu inženieris Rūdolfs Volterss, kurš traģēdijas vietu apmeklēja krietni vēlāk, rakstīja: «Atkāpšanās laikā krievi uzspridzināja aizsprostu, un 3000 bēgļus, kuri tobrīd atradās uz dambja, aiznesa straume. 5-6 metrus bieza ūdens straume krīt caur izlauzto robu no 15 metru augstuma [kas lieku reizi pierāda, ka 25 metrus augsta viļņa nevarēja būt - red.] un samazina ūdenslīmeni augštecē tik ļoti, ka piestātne atrodas uz sauszemes un nepietiek spiediena turbīnu griešanai. Ne tikai aizsprosts, bet arī visi mehānismi ir sabojāti.»
Patiesībā gan nekādu bēgļu sprādziena brīdī uz dambja nevarēja būt. Pirmkārt, liela daļa Ukrainas iedzīvotāju vāciešus gaidīja kā atbrīvotājus no boļševikiem un nedomāja nekur bēgt. Otrkārt, pēc HES spridzināšanas NKVD veica izmeklēšanu par tās apstākļiem, un nevienā liecībā nav minēts, ka sprādziena brīdī uz dambja būtu atradies kāds cilvēks. Treškārt, jāšaubās, vai kāds no malas vispār varēja uz dambja nonākt, jo pieejas HES apsargāja NKVD pulks, visi ceļi bija mīnēti, bet tuvējos dārzus un krūmājus bloķēja ar dzeloņstiepļu aizsprostiem. Diez vai kādam bija iespējams tikt uz dambja arī brīdī, kad pa to atkāpās NKVD vienības, jo tobrīd jau HES apkaimē norisinājās kauja. Bet pats būtiskākais, ka pusstundu pirms aizsprosta spridzināšanas tika uzspridzināts rietumu krasta priekštilts, tādēļ bēgļi, ja tādi arī būtu bijuši, fiziski nevarēja nonākt līdz dambim.
Kad HES ūdenskrātuves augšējais ūdens slānis pa dambī izrauto caurumu bija aizplūdis, lejtecē pavērās baisa aina - karavīru līķi, kuri nedabiskās pozās karājās kokos.
Nav skaidrs, uz kādiem avotiem balstās vācu inženieris, pieminot 3000 bojāgājušos, taču šis skaitlis aizdomīgi sakrīt ar vācu avīzē Berliner Illustrierte Zeitung 1942. gada martā publicēto, turklāt tur to papildināja mākslinieka fantāzijas radīts zīmējums ar zirgiem un cilvēkiem, kas lido no dambja upē. 3000 upuru sprādziena radītajā vilnī - tas varētu būt maksimālais skaits, un arī uz to jāraugās visai piesardzīgi. Ļoti iespējams, ka patiesais skaitlis ir mazāks un runa varētu būt par dažiem simtiem.
Lai kā mēs vērtētu Staļinu, tomēr dokumenti liecina, ka viņš diez vai bija iecerējis tik plašus postījumus, nerunājot nemaz par cilvēku upuriem. Kāds gan būtu labums no savu karavīru noslīcināšanas? Liela daļa no tiem 500 sarkanarmiešiem, kas pēc dambja uzspridzināšanas palika rietumu krastā, izdzīvoja - daļa dažādos veidos tomēr šķērsoja upi, daļa vienkārši izklīda kur nu kurais. Pārējie krita kaujā vai vācu gūstā.
Otrā spridzināšana
1943. gada oktobrī notikumi atkārtojās, tikai nu jau Dņipras HES spridzināja vācieši. Kad tuvojās padomju karaspēks, vācieši vispirms uzspridzināja slūžu tiltu, kas savienoja dambi ar austrumu krastu. Nākamajā dienā uzspridzināja arī daļu dambja augšējās daļas - tieši tāpat, kā 1941. gadā to bija darījuši krievi. Pēc pāris dienām uzspridzināja vēl vienu dambja daļu, jo tobrīd vērmahts mēģināja izsist krievus no placdarma Dņipras rietumu krastā un, ieplūdinot upē lielas ūdens masas, vāciešiem izdevās aizskalot padomju pontontiltus, pa kuriem placdarms varētu saņemt papildinājumus. Pēdējais sprādziens norībēja pašās 1943. gada beigās, kad sagrāva mašīntelpu.
Postījumi bija lieli, taču varēja būt vēl iespaidīgāki, ja vāciešiem izdotos aktivizēt visas sprāgstvielas, ko viņi bija izvietojuši HES kompleksā. Par to, kādēļ tas nenotika, ir vairākas versijas. Viena vēsta, ka vainīga ir padomju izlūku grupa, kurai izdevies pārgriezt spridzināšanas kabeli. Saskaņā ar citu versiju krievu bumbvedēji, kuri sistemātiski veica uzlidojumus vācu pozīcijām pie HES, tīši vai nejauši ir sabumbojuši arī minēto kabeli. Trešā versija: vācu sapieri paši apzināti nav aktivizējuši lielāko lādiņu, jo tobrīd ne visas vācu vienības Dņipras lejtecē bija paspējušas pārcelties uz rietumu krastu un lielu ūdens masu ieplūdināšana nogrieztu tām ceļu.
Hidroelektrostaciju atjaunot izdevās 1950. gadā - laikā, kad padomju cilvēki cieta badu, taču valsts industriālie rādītāji sasniedza pirmskara līmeni. Biedrs Staļins plānoja jaunu karu, un enerģija viņu ieroču rūpnīcām bija akūti nepieciešama.
Čekas izmeklēšana
Drīz vien pēc HES uzspridzināšanas NKVD uzsāka izmeklēšanu pret galveno spridzinātāju Epovu un sakaru virsnieku Petrovski. Taču pie atbildības viņus mēģināja saukt ne jau par pašu spridzināšanas faktu vai arī to, ka, cenšoties izpildīt pavēli, Epovs pārcentās un spridzināšanu veica bez precīziem postījumu aprēķiniem un koncentrējot visas sprāgstvielas vienā vietā, nevis divās, kā bija iecerēts sākumā. Dambī tika izrauts robs 175 metru platumā. Čekistus interesēja pavisam kas cits - vai tikai spridzināšana netika veikta pāragri, atstājot Dņipras otrā krastā 500 sarkanarmiešus, 20 pajūgus ar lādiņiem, četras kravas mašīnas un divus lielgabalus? Ja apsūdzībai pievieno pieņēmumu, ka šie 500 karavīri spētu nosargāt pieejas elektrostacijai līdz nākamajam rītam (kas gan bija maz ticams), kad viņiem palīgā varēja ierasties tanku vienība, tad tas viss jau vilka uz ļoti nopietnu pantu.
Epova un Petrovska lieta tika izmeklēta ļoti nopietni - pratināšana, liecinieku uzklausīšana, liecību salīdzināšana, pretrunu meklēšana, liecinieku konfrontēšana. Savās atmiņās Epovs būtībā nomelno izmeklētāju, kurš «(..) uzrādīja man apsūdzību par dzimtenes nodevību un desmit dienas centās izdibināt, kurš gan man lika nodarboties ar kaitniecību, bet, kad uzzināja patieso notikumu gaitu, tad nevarēja izdomāt, kā izkulties no nepatīkamā kāzusa».
Patiesībā no izmeklēšanas protokoliem redzams, ka izmeklētāji nemēģināja pierādīt Epova saistību ar ienaidnieku vai kādiem pretpadomju sazvērniekiem, bet gan noskaidrot, kādēļ viņš bez pavēles priekšlaikus uzspridzinājis objektu, turklāt vairāk viņus interesēja nevis dambis, bet gan pirms tam uzspridzinātais priekštilts. Ja sākumā Epovam un Petrovskim «šuva» pantu par kontrrevolucionāru darbību, vēlāk apsūdzību pārkvalificēja uz pantu par rīcību, kas nākusi par labu ienaidniekam. Proti, izmeklētāji uzskatīja, ka Epovs priekštiltu pārsteidzīgi uzspridzinājis pats pēc savas iniciatīvas, nesaskaņojot šo rīcību ar augstāko priekšniecību, tādējādi rietumu krastā palika karaspēka vienības, kas cieta smagus zaudējumus. «Ar šādu rīcību viņš izjauca Dienvidu frontes ieplānoto operāciju ienaidnieka sagrāvei,» šīs apsūdzības rindas jau ož pēc deviņiem gramiem svina.
Čekistus interesēja pavisam kas cits - vai tikai spridzināšana netika veikta pāragri, atstājot Dņipras otrā krastā 500 sarkanarmiešus, 20 pajūgus ar lādiņiem, četras kravas mašīnas un divus lielgabalus.
Protams, savu vainu Epovs neatzina, taču arī neko neraksta par spīdzināšanu un čekistu mēģinājumiem izsist atzīšanos. Viņam viss beidzās laimīgi: «Kad ģenerālis Kotļars septembrī tikās ar Staļinu, viņš ziņoja par šo gadījumu; Staļins tās pašas dienas vakarā deva rīkojumu NKVD, un nākamajā rītā sešos es jau biju atbrīvots no aresta.» Juridiskais skaidrojums Epova atbrīvošanai bija satriecoši vienkāršs: «Pamatojoties uz PSRS iekšlietu tautas komisāra biedra Kobulova rīkojumu.» Petrovska atbrīvošanu vismaz pacentās formulēt no juridiskā viedokļa piedienīgāk: «Izmeklēšanas laikā netika atrasti pierādījumi, ka Petrovskis būtu devis signālu priekšlaicīgai objektu uzspridzināšanai.»
Patiesība droši vien bija kaut kur pa vidu. Skaidrs, ka visi Dņipras HES spridzināšanas operācijā iesaistītie cilvēki darbojās liela stresa apstākļos un drīzāk bija gatavi tiltu un dambi uzspert gaisā kādu brīdi par ātru, nekā ļaut tiem nonākt vāciešu rokās. Nav šaubu, ka atstāt pussimtu karavīru otrā krastā neviens negribēja - tā vienkārši gadījās. Pēc visa spriežot, arī Staļins domāja līdzīgi - galvenais, ka dambis uzspridzināts! Tomēr īsti apmierināts ar spridzinātāju darbu viņš nebija, jo neviens no operācijā iesaistītajiem nesaņēma apbalvojumus par šo operāciju. Taču arī nežēlastībā viņi nekrita, kā arī uz turpmāko karjeru šis misēklis būtisku iespaidu neatstāja. Piemēram, Petrovskis 1944. gada martā tika paaugstināts par pulkvedi, taču drīz pēc tam nomira no vēža, savukārt Epovs pie pirmajiem apbalvojumiem tika vien trīs gadus pēc Dņipras HES operācijas, toties pēc kara saņēma Staļina prēmiju, jo bija izgudrojis mīnas, ko varēja ražot civilajos uzņēmumos. Viņš nomira 1991. gadā.
Horticas neveiksmes
Nav izslēgts, ka lēmumu atbrīvot no apcietinājuma Epovu un Petrovski Staļins pieņēma, ņemot vērā kādu nelāgu pieredzi. Dažus kilometrus uz dienvidiem no Dņipras HES upes pieteku pāri Horticas salai šķērsoja Streļeckas tilts. Arī to bija iecerēts uzspridzināt 18. augustā, lai neļautu vāciešiem pārcelties pāri upei, taču apšaudes laikā tika bojāts kabelis, ar kura palīdzību varēja aktivizēt detonatoru, un sprādziens nenotika. Nākamajās dienās sapieri vēl divas reizes mēģināja tiltu uzspridzināt, taču neveiksmīgi. Tikai 26. augustā ar ceturto piegājienu izdevās tiltu daļēji sagraut. Tad sekoja padomju karaspēka uzbrukums, kura laikā krieviem izdevās ieņemt Horticas salu. Taču vēl pēc divām nedēļām Sarkanā armija visā frontē sāka atkāpties un pameta Horticu, uz atvadām ar piekto mēģinājumu beidzot pilnībā sagraujot tiltu. Uz Horticas fona Epova veiktā HES spridzināšana droši vien vadonim šķita teju vai «veiksmes stāsts».
Smieklīgi, taču vienīgais, kuru Staļins sodīja, bija Dienvidu frontes kara padomes loceklis Aleksandrs Zaporožecs, pēc kura rīkojuma Epovs un Petrovskis bija arestēti un divas nedēļas sēdēja aiz restēm, gaidot spriedumu. Zaporožecu Staļins 1941. gada oktobrī pazemināja dienesta pakāpē, gadu vēlāk sekoja vēl viens pazeminājums un pārcelšana darbā dziļā aizmugurē.
Aleksandrs Goguns ir vēsturnieks, kurš specializējies staļinisma pētīšanā, vairāku grāmatu autors. Viņa pētījumi atrodami vietnē gogun.org/lv
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita