Karā, kas norisinājās 1904.-1905. gadā, Krievijas impērijas pusē piedalījās arī apmēram 3000 latviešu tautības karotāju - gan virsnieki, gan ierindas karavīri. Vismaz 20 no viņiem karā gāja bojā, bet daudzi nopelnīja augstus apbalvojumus.
Krievijas karā ar Japānu pirmo reizi modernajā karadarbībā masveidā piedalījās latviešu tautības virsnieki un karavīri: kopumā apmēram 190-200 kadru virsnieku (lielākā daļa kājnieku daļās), kā arī aptuveni 60-80 iesaukto rezerves virsnieku (praporščiku) galvenokārt kājnieku daļās un artilērijā, apmēram 40-60 sanitārārstu, farmaceitu un kara ierēdņu, kā arī 2500-3000 karavīru un jūrnieku. Tādējādi tikai latvieši veidoja apmēram trīs procentus virsnieku un ierēdņu kopskaita. Kopējais no Latvijas teritorijas mobilizēto, uz Tālajiem Austrumiem nosūtīto un karā tieši piedalījušos virsnieku un citu karavīru skaits gan bija daudz lielāks, pirmām kārtām uz vācbaltiešu rēķina starp virsniekiem, kara ierēdņiem un sanitārierēdņiem. Latvieši šajā karā piedalījās ne tikai kā obligātā un aktīvā dienesta karavīri un virsnieki, bet pirmo reizi masveidā - arī kā iesauktie rezervisti.
Poručiks Mārtiņš Eduards Šoke par to, ka izglāba Krievijas imperatora vapeni (noņēma to no pulka karoga un slepus glabāja pie sevis visu gūsta laiku), ar visaugstāko pavēli uz mūžīgiem laikiem ieskaitīts 19. strēlnieku pulka sarakstos ‒ tas bija īpašs pagodinājums
Kara gaitas
Minēsim dažus piemērus latviešu karavīru gaitām šajā karā. Kapteinis Ernests Francis Krievijas un Japānas kara priekšvakarā, 1903. gada septembrī, no Rīgā izvietotā 116. kājnieku pulka tika pārcelts uz 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku kā rotas komandieris, viņš karadarbībā iesaistījās jau no pirmajām kara dienām. Trīs reizes ievainots un apbalvots ar trim kaujas ordeņiem. 1904. gada 22. decembrī, padodoties Portarturas cietokšņa garnizonam, pulka sastāvā nonāca japāņu gūstā, ko pavadīja Nagasaki pilsētā. Atbrīvots no gūsta 1905. gada 26. janvārī, devās uz Odesu, kur tika piekomandēts 249. kājnieku pulkam. Pēc tam 1905. gada novembrī tika komandēts uz Harbinu, kur no jauna formējās Portarturā iznīcinātais 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulks, bet no 1907. gada jau kā apakšpulkvedis ieņēma bataljona komandiera amatu.
Tāpat arī kapteinis Pēteris Lāčkājs no 101. kājnieku pulka Grodņā uz 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku tika pārcelts jau 1903. gada rudenī, jaunajā dienesta vietā ieradās oktobrī, bet jau 2. novembrī pulka sastāvā šķērsoja Krievijas robežu, ieejot Ķīnā (7. novembrī pulks apstājās Ļaojanā). 1904. gada 20. janvārī Lāčkājs no Ļaojanas devās uz jauno 28. pulka novietojumu Portarturas cietoksnī, kur ieradās nākamajā dienā, un 26.-27. janvāra naktī, kā arī 27. janvārī piedalījās pirmā japāņu uzbrukuma atsišanā cietoksnim. Arī podporučiks Jānis Liepa jau 1903. gada novembrī no 127. kājnieku pulka Rovnā tika pārvietots uz 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku (1904. gada janvārī-augustā viņš bija pulka kvartīrmeistars), kura sastāvā ilgstoši piedalījās karā ar Japānu (ielenktā Portarturas cietokšņa aizsardzībā, izpildot arī rotas komandiera pienākumus). Par kaujas nopelniem Liepa saņēma trīs ordeņus, bet 1904. gada novembrī ticis kontuzēts.
No Jelgavas garnizona uz Vladivostoku 1905. gada aprīlī tika nosūtīts Turcijas kara veterāns apakšpulkvedis Jānis Tabaciņš, kuru iedalīja 29. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā kā bataljona komandieri un vēlāk saimniecības priekšnieku. Tālajos Austrumos dienēja arī apakšpulkvedis Dāvids Sīmansons, kuru uz turieni aizkomandēja no 115. kājnieku pulka Rīgā. Dienesta sarakstā atzīmēts, ka par kaujas nopelniem 1904. gadā pie Ļaojanas viņš apbalvots ar III šķiras Svētās Annas ordeni ar šķēpiem un kaujā guvis «sasitumu» jeb kontūziju. No zināmākiem latviešu virsniekiem, kuri piedalījušies Krievijas-Japānas karā, var pieminēt arī vēlāko ģenerāli Mārtiņu Peniķi, kurš tolaik vēl bija tikai podporučiks, taču piedalījās visās lielākajās kaujās Mandžūrijā un nopelnīja četrus ordeņus. Līdzīgus piemērus varētu minēt vēl un vēl.
Tāpat kā citi karavīri un virsnieki, diezgan daudzi latvieši nonāca japāņu gūstā. Poručiks Mārtiņš Eduards Šoke par to, ka izglāba relikviju ‒ Krievijas imperatora vapeni (noņēma to no pulka karoga un slepus glabāja pie sevis visu gūsta laiku), 1906. gada 24. novembrī ar visaugstāko pavēli kara resoram tika uz mūžīgiem laikiem ieskaitīts 19. strēlnieku pulka sarakstos ‒ tas bija īpašs pagodinājums. Arī daži citi jaunākie virsnieki nokļuva gūstā, piemēram, 114. kājnieku pulka podporučiks Hermanis Lindemanis no Jelgavas uz Mandžūriju tika nosūtīts 1905. gada janvārī, 21. februārī iedalīts 161. kājnieku pulkā, bet jau 23. februārī pie Podezas ciema krita japāņu gūstā un no tā atgriezās tikai 13. decembrī, bet 1906. gada janvārī tika aizkomandēts atpakaļ uz savu 114. kājnieku pulku Jelgavā.
Ģenerālis Balodis frontē
Karot pret Japānu pilnā sastāvā tika nosūtīti Daugavpils garnizona kājnieku pulki, un kopā ar tiem frontē nokļuva arī vēlākais Latvijas armijas komandieris, taču tolaik vēl tikai poručiks Jānis Balodis. Viņam veltītā aprakstā, kas tapis jau neatkarīgās Latvijas laikā, teikts: «Nopietnās kaujās ģenerālis J. Balodis sāka piedalīties no janvāra beigām. 1905. g. 22. februārī bij liela kaujas diena. Ģenerālis cīnījās pie Juhautun sādžas, ienaidnieks bij jāizsit no ieņemtā stāvokļa. Abas armijas nonāca līdz durkļu cīņai. Te kāds japānis ar rokas granātu Balodi smagi ievainoja. No vienas granātas šķembeles bij sadrumstalots kreisās rokas stilbs, no otras ievainots plecs. Ar lielām grūtībām izdevās novērst ievainotās rokas amputāciju. Kaujas lauku laimīgi izdevās pārmainīt ar slimnīcu Harbinā. Slimnīcu, kurā gulēja Balodis, bij ierīkojusi Liepājas Sarkanā Krusta nodaļa, kādēļ ārsti un māsas bij no dzimtenes, latvieši un vācieši. Galvenais ārsts bij vācietis Kelterborns, viņa palīgs latvietis Fogels. Arī divas māsas bij latvietes. Priekšzīmīgā kopšanā ģenerālis drīz atspirga, lai gan tikai pēc divām nedēļām Kelterborns slimniekam vēlēja laimes uz atspirgšanu. Līdz tam bij pastāvējušas briesmas, ka roka būtu amputējama. Pēc kāda laika, lai gan roka vēl ļoti vārīga, viņš atgriezās frontē. Te tam piedāvā atvaļinājumu veseļošanās nolūkā, atvēlot pašam noteikt ceļa mērķi. Saprotams, ka sirsnīgais latvietis par tādu izvēlas Rīgu.»
Savukārt no Rīgas viņš tika nosūtīts divu mēnešu ārstēšanās atvaļinājumā uz Kaukāzu. Interesanti, ka pats Balodis vēl pēc Otrā pasaules kara atcerējās pieredzētos traģiskos brīžus Daugavpils dzelzceļa stacijā 1904. gada nogalē, kad viņa divīzijas pulki sāka 50 dienas ilgu ceļu uz Harbinu, lai no turienes dotos uz fronti: apmēram 30 procentus karavīru veidoja Latgalē un Ilūkstes apriņķī mobilizētie rezervisti. Vairākas sievietes «ar bērniem un bez tiem» nogūlušās vilciena priekšā uz sliedēm, lai «kavētu savu apgādnieku aizvešanu no mājām», bijušas «raudas un vaimanas», kamēr ceļš «ar grūtībām» atbrīvots. Tiesa, pirms nosūtīšanas uz karalauku mobilizētie rezervisti Daugavpilī dislocētajās vienībās bija arī no citiem Latvijas apgabaliem, piemēram, 60 feldfēbeļi un unteroficieri no Rīgas, tostarp daudzi latvieši.
Beidzamā kauja bija pie Ļaojanas. Tur mēs trīs dienas un naktis neēduši un negulējuši stāvējām zem krusta ugunīm, līķi valstījās, un asinis plūda. Tur mūsējie krita tūkstošiem…
Dzīves apstākļi frontē
Par to, cik smagi bija apstākļi frontē, varam spriest no karavīra Kārļa Jankava 1905. gada marta vēstulē rakstītā: «Beidzamā kauja bija pie Ļaojanas. Tur mēs trīs dienas un naktis neēduši un negulējuši stāvējām zem krusta ugunīm, līķi valstījās, un asinis plūda. Tur mūsējie krita tūkstošiem… Man Dievs līdz šim ir palīdzējis un visur laimīgi cauri vadījis. Viņš arī viens, kas še var palīdzēt. Mēs še dzīvojam kā čigāni, ko dabonam, to vārām un ēdam. Guļam uz klaja lauka, lai kāds ir laiks. Bieži vien līst lietus. Tad jāguļ skaidros dubļos. Karstums ir diezgan liels, bet naktis ir aukstas, un rītos sarma. Mūsu korpuss pastāvīgi stāv pirmajā līnijā. Atrodamies tagad pie Mukdenas, kur nākošās dienās sagaidām kauju, pēc tās Jums tūliņ rakstīšu…»
Interesants informācijas avots ir arī 2. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka poručika Gustava Manguļa atmiņas. 1905. gada pavasarī, kad Mangulis ārstējās slimnīcā Rīgā, latviešu presē tika publicēti viņa plašie, literāri labā valodā aprakstītie pieredzējumi no ierašanās Mandžūrijā 1904. gada pavasarī līdz vasarai. 1904. gada oktobrī viņš tika smagi ievainots, lodei caururbjot plaušas.
Mangulis visai detalizēti aprakstīja dzīves apstākļus frontē: «17. jūnijā saslimu ar dizentēriju. Sākumā šī slimība nebij nopietna; 24. jūnijā pulka ārsts mani gribēja likt hospitālī, bet, tā kā bij paredzama kauja, jo bij pienākušas ziņas par japāņu tuvošanos, tad es hospitālī negāju, bet paliku dienastā, jo vēlējos būt līdzīgs kara biedriem, kuri jau bij dažus kautiņus līdztaisījuši.
Pienāca 25. jūn.; pulksten 6 no rīta mūsu pulks ar divām baterijām nostājās uz pozīcijas pie Mačunsuidzi ciema, kurš atrodas apmēram 10 verstes uz ziemeļaustrumiem no Haipinas (Kaļdžoo) miestiņa pie mandarīnu ceļa un kādas astoņas verstis uz ziemeļiem no vietas, kur uz mandarīnu ceļa ir vārti pie pārejas pār kalniem. Mūsu uzdevums bij aizturēt japāņus no uzbrukšanas mūsu kara pulkiem, kuri atkāpās no Gaipinas uz ziemeļiem. Tai dienā nekāda sadursme nenotika. Laiku mēs izlietojām priekš apcietināšanās un pēc tam atpūtāmies.
Pulksten 2 es apgūlos pozīcijā un pamodos kādos pulksten 6 vakarā; mans kaklis un rokas bij sarkanas uzpampušas un sāpēja, domāju, ka esmu ievainots jeb, mazākais, skorpions jeb kāda čūska man iedzēlusi. Bet vietējo Mandžūrijas apstākļu pazinēji teica, ka tas nākot tikai no saules karstuma. Tas atgadījās pie vairākiem, kuru āda nebij pieraduse pie saules karstuma. Vairākkārt no ģīmja, rokām un kakla āda lobījās nost kā zvīņi, vispirms tā nocietējās un palika brūna.
10. jūlijā iesākās kaujas pie Dažičao pozīcijām. Pulksten 11 vakarā [11. jūlijā] pienāca pavēle atkāpties. [..] 12. jūlijā pulksten 3 pēc pusdienas nonācām bivakā. Bij ļoti karsts (45º). Daži nespēja līdz nākt, tiem bij jādod atvēle palikt iepakaļus. Zaldāti nespēja panest savas nastas, mēteļus, flintes. Lai tiem līdzētu, oficieri ņēma to flintes un mēteļus; zaldāti, negribēdami savus oficierus apgrūtināt, ņēma tās atpakaļ un jautrā garā turpināja ceļu. Taī dienā saslima vairāki no saules dūriena, bet ar ārsta palīdzību tie tika veseli; viens gadījums manā rotā bij nāvīgs. Nelīdzēja arī ārsta palīdzība, pēc pusstundas zaldāts nomira. Ceļā sastapām arī kādus trīs zirgus, kuri bij krituši no lielā saules spiediena. Mūsu pulkos nebij vēl ievestas cepures ar drāniņām, kuras karājas pār kaklu, tādēļ redzēja zaldātus ar saslapinātām kabatas drāniņām uz pakauša. Zirgiem tāpat bij piesieta pie ausīm pār galvu slapja drāna. Daudziem zirgiem bij uzmaukta ķīniešu cepure - tie izskatījās ļoti jocīgi.»
Divas laulības un nāve
Pieminēšanas vērts ir īpatnējais latviešu karavīra Pētera Griķa gadījums, kas apliecina XX gadsimta militārajiem konfliktiem kopumā raksturīgo norišu iespaidu uz karavīru morāli. Par kaujas nopelniem par praporščiku jau karā ar Ķīnu paaugstinātais latvietis, sākoties karam ar Japānu, 1904. gadā atkal tika iesaukts armijā un iedalīts 1. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā, par vīrišķību un varonību kaujās paaugstināts par podporučiku un apbalvots ar vēl trim kaujas ordeņiem. Taču pēc kara viņa liktenis izvērsās traģiski, turklāt nevar izslēgt tieši kara norišu iespaidu uz viņa morālo stāvokli.
1906. gada februārī atvaļinātais virsnieks Rīgā Svētā Pāvila luterāņu baznīcā salaulājās ar Emīliju Doroteju Bērziņu, bet jau 1907. gada janvārī Odesā apprecējās vēlreiz - ar podporučika atraitni Kimfodoru Kemitecu, turklāt uzdodamies par podporučiku Eduardu Laimingu no 2. Austrumsibīrijas rezerves bataljona un uzrādot viltotu tā komandiera apliecību, ka nav šķēršļu, lai stātos laulībā. Tika uzsākta lietas izmeklēšana, taču Griķis tās laikā nomira, būdams tikai 31 gadu vecs.
Augstie apbalvojumi
Par kaujās parādīto izcilo varonību augstāko apbalvojumu - valstī un sabiedrībā ļoti prestižo IV šķiras Svētā Jura ordeni (līdz ar to - piederību dzimtmuižniecības kārtai, ja tādas nebija jau iepriekš) ‒ saņēma 348 virsnieki, no kuriem vismaz četri bija latvieši: poručiks Maksis Kathe (latvieša Arvīda Kathes un vācietes dēls no Kauņas guberņas, vēlākais Lietuvas armijas ģenerālis) ‒ par varonību, 1905. gada 17. februārī ieņemot Jupilavas ciemu; 1904. gadā no 3. Kauņas cietokšņa pulka uz 86. kājnieku pulku pārvietotais podporučiks Ādolfs Sprincis, Kvantunas cietokšņa artilērijas poručiks Eduards Kalniņš un 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka podporučiks Teodors Krūmiņš. Apbalvojuma piešķiršanas process bija ļoti sarežģīts, ordeņa dome nopietni vērtēja katra priekšniecības izvirzītā kandidāta paveiktā varoņdarba izcilību, un daudzos gadījumos apbalvošana netika apstiprināta. Tādēļ latviešu virsnieku apbalvošana patiesi apliecina gan viņu augsto profesionalitāti, gan neikdienišķās kaujasspējas.
Kā piemēru te var minēt Ādolfu Sprinci, kurš augsto apbalvojumu saņēma par to, ka «naktī uz 1905. gada 19. februāri, saņemot pavēli ar 3 rotām un brīvprātīgajiem izsist spēcīgu japāņu aizsardzības posteni ar ložmetējiem, ieņēmis pozīcijas pie Huļantuņas ciema (austrumos no Putilova sopkas), bijušajā mūsu apsardzības līnijā, piegāja bez šāviena pie japāņu ierakumiem un pirmais metās tiem virsū; japāņi bija pārsteigti nesagatavoti, apmēram 200 cilvēku tika nodurti, pārējie bēga, pametot trīs ložmetējus, četras kastes ar ložmetēju munīciju un ložmetēju lentas. Poručiks Sprincis bija smagi ievainots ar diviem durkļa dūrieniem [gurnā], taču palika ierindā līdz uzbrukuma nobeigumam».
Savukārt 1904. gada sākumā uz Tālajiem Austrumiem karaspēka papildināšanai nosūtītais Novogeorgijevskas cietokšņa artilērijas podporučiks Eduards Kalniņš tika ieskaitīts Kvantunas cietokšņa artilērijā un no februāra līdz kapitulācijai piedalījās Portarturas cietokšņa aizstāvēšanā. Augsto apbalvojumu viņš saņēma par to, ka 1904. gada 6.-10. augusta kaujās, komandējot aizredutes bateriju, «neskatoties uz stipru ienaidnieka artilērijas uguni, sekmīgi ar viņam padotajiem četriem lielgabaliem turpināja kauju vēl tad, kad bija palicis tikai viens lielgabals, un pēc tam, izšāvis divus beidzamos šāvienus, metās kopā ar saviem kareivjiem durkļu uzbrukumā un atsvieda japāņus no baterijas, pie tam tika ievainots abās kājās». Turklāt 9. augustā, sprāgstot lādiņam, viņš tika ar šķembām smagi ievainots kaklā, mugurā, plecā, celī, gūžā un žoklī, pēc atgriešanās no hospitāļa augusta beigās atkal iesaistījās cietokšņa aizstāvēšanā un oktobrī guva galvas kontūziju. Cietoksnim 1904. gada 24. decembrī kapitulējot, Kalniņš brīvprātīgi devās gūstā kopā ar kareivjiem (saskaņā ar padošanās noteikumiem virsniekiem tas nebija jādara, ja viņi apņēmās vairs nekarot pret japāņiem). No gūsta viņš atgriezās tikai pēc kara beigām - 1906. gada janvārī. Turklāt par varonību šajā karā viņš jau 1905. gada martā saņēma arī Zelta zobenu (vēlāk to pārdēvēja par «Jura ieročiem», pielīdzinot ordenim) un vēl divus kaujas ordeņus. Sākumā Kalniņš gūstu pavadīja Mastujamā, pēc tam Fukuokas pilsētas cietoksnī, jo atteicās parakstīt solījumu, ka nemēģinās no gūsta bēgt.
Apbalvojumu ziņā īpašu vietu ieņem podporučiks Kārlis Mieriņš (Miarin). 1904. gada 29. aprīlī viņš no 136. kājnieku pulka Novomoskovskā, Jekaterinoslavas guberņā, tika komandēts uz Mandžūrijas armijas štābu, jūnijā ieskaitīts 35. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā, kura sastāvā piedalījās visās turpmākajās kaujās, laiku pa laikam komandējot arī rotu. Par parādīto varonību viņš saņēma kopumā piecus jeb faktiski visus viņa dienesta pakāpes virsniekam iespējamos kaujas ordeņus, izņemot Svētā Jura ordeni.
«Nebēdājaties, mīļie vecāki, kad es būšu kritis, jo tamdēļ jau šurpu esmu atbraucis. Mēs bijām četri latvieši mūsu fortā, tagad palikām tikai vēl divi»
Latvieši flotē
Krievijas Kara flotes sastāvā bija iesaistīti arī latviešu jūrnieki. Jau kara pirmajās nedēļās krita vismaz seši latvieši, turklāt trīs no viņiem dienēja uz japāņu flotes nogremdētā izslavētā kreisera Varjag. Uz Klusā okeāna eskadru kuģiem dienēja vairāki simti latviešu jūrnieku, kuri atradās obligātajā dienestā vai bija kā rezervisti iesaukti dienestā flotē Krievijas-Japānas kara sākumā. Starp viņiem bija gan pieredzes bagāti jūrnieki, tostarp vairāki rezerves jūras virsnieki - praporščiki (piemēram, 27 gadus vecais Andrejs Lonfelds, kurš 1904. gadā nokārtoja virsnieka pārbaudījumus un bija jaunākais stūrmaņvirsnieks uz kreisera Admiral Nahimov, nokļuva arī japāņu gūstā), gan pavisam jauni puiši. Ka kritušo latviešu jūrnieku skaits varētu būt vismaz 50-60 vīru (izšķirošajā Cusimas jūras kaujā 1905. gada maijā uz bruņukuģa Navarin latvieši bija vismaz 13 no 509 bojāgājušajiem), daudzi nokļuva gūstā. Tāpat kā sauszemes karaspēkā, arī Kara flotē bija daudzi vācbaltiešu izcelsmes karavīri - kadru virsnieki, piemēram, Cusimas kaujā piedalījās arī vēlākais Latvijas admirālis Arhibalds fon Keizerlings (krita japāņu gūstā, tika atbrīvots novembrī) un vēlākais Baltijas landesvēra štāba priekšnieks 1919. gadā Georgs fon Taube, kurš gūstā pavadīja deviņus mēnešus.
Vēstules no frontes
Daži latviešu karavīri tālajos kaujaslaukos pieredzēto aprakstīja latviešu presē, līdzīgi kā jau pieminētais Gustavs Mangulis. Viens no nacionāli noskaņotajiem latviešu virsniekiem bija kurzemnieks Indriķis Lediņš (kā pats atklāti uzsvēra, «ļoti vēlētos atkal būt pie saviem tautiešiem»), viņa vēstules no karalauka tika publicētas latviešu presē. Sākoties karam, viņš no Portarturas cietokšņa policijas priekšnieka amata atgriezās armijas ierindas dienestā un no 1904. gada 15. jūnija bija jātnieku nodaļas komandieris. Nodaļa veica izlūkošanu un uzbrukumus japāņiem, bet 12. septembrī Lediņu iecēla par pulkveža Aleksandra Madritova skrejošās kolonnas priekšnieku, viņš piedalījās daudzās kaujās, ilgstoši aizvietodams arī kolonnas komandieri tā slimības laikā. Par parādīto varonību kaujās apbalvots ar trijiem kaujas ordeņiem. Pēc kara viņš tika iecelts augstajā Vladivostokas policijmeistara amatā, un Pirmā pasaules kara sākumā Indriķis Lediņš jau bija pulkvedis
«No [1904. gada] 15. jūnija sākot, stāvu kādas sevišķas nodaļas priekšgalā, kura sastāv no trim kazaku sotņām (viena sotņa Usūrijas un divas sotņas Amūras kazaku). Zem manas pavēles atrodas pavisam 15 oficieri un ap 500 kazaku. Mans uzdevums ir uzzināt, kur atronas ienaidnieki, cik ir viņu, un sekot viņu kustībām. Pie tam man ir piepalīdzīgi ķīniešu izlūki. Bez tam pie mana uzdevuma pieder tramdīt un traucēt ienaidnieku, cik un kur vien iespējams, gan dienu, gan nakti, gan no sāniem, gan no muguras. Apgabals, kurā man jārīkojas, velkas no Sindzintinas pilsētas līdz Jaalu upei un gar to kādas 500 verstes. Manai nodaļai ik dienas ir saduršanās ar ienaidnieku, ik dienas ir krituši un ievainoti. Kādreiz gandrīz no visām pusēm esam ielenkti, tad jādodas taisni pāri augstiem kalniem, kas prasa briesmīgas pūles, jo daži kalni ir tādi, ka jārāpjas piecas stundas, kamēr tiek augšā… Lai ienaidnieks mūs neapietu, mums kādu dienu nākas jāt 70-80 verstis, citādi caurmērā pa dienu nojājam ap 40 verstis. Neviens no mums nezina, kas ir izģērbšanās, guļam arvien drēbēs un zābakos... [..] Esmu visās cīņās, paldies Dievam, sveiks un vesels. Uzglabāju lodi pie sevīm, kura kā balodītis atlaidās pie manis, starp kājām izskriedama, un smiltīs iekrita. Pie Kanši viņu pacēlu nesabojātu, bet visai karstu. Tā šo acumirkli un kā visur vienmēr jūtama tīri Dieva apsardzība. Par saviem pūliņiem no priekšniecības esam priekšā stādīti uz apbalvošanu uz palkavnieka činu un Vladimira ordeni ar zobeniem un banti...»
Kaujā kritušie
Precīzi dati nav pieejami, taču var pieņemt, ka krita kaujās vai no gūtajiem ievainojumiem mira apmēram 200-250 latviešu tautības karavīri un jūrnieki, kritušie bija arī starp virsniekiem. Karā kritušie 11 latviešu tautības virsnieki veido interesantu ainu pēc viņu oficiālās kārtu piederības: astoņi bija no zemnieku, viens - no sīkpilsoņu kārtas, bet divi cēlušies no pareizticīgo zemākās garīdzniecības un baznīcas kalpotāju ģimenēm.
Saprotams, ka kritušo latviešu - ierindas karavīru ‒ skaits bija daudzkārt lielāks nekā virsnieku, arī ievērojot lielo karadarbībā iesaistīto karaspēka daļu skaitu. Karavīrs Ernests Bluss no Portarturas cietokšņa rakstīja uz mājām: «Nebēdājaties, mīļie vecāki, kad es būšu kritis, jo tamdēļ jau šurpu esmu atbraucis. Mēs bijām četri latvieši mūsu fortā, tagad palikām tikai vēl divi. Viens ļoti smagi tika ievainots [1904. gada] 7. augustā, otrs 6. septembrī. Es abus aiznesu uz slimnīcu. Viens nodzīvoja vēl četras dienas, un otrs 34 stundas. Daudzi toreiz krita, jo bumbas nāca kā krusa, kad ievainoja manus tautiešus. [..] Man atļāva, es noskaitīju lūgšanu, pārmetu krustu un gāju ar. Tiklīdz iznācu iz apcietinājumiem, tad mani taisni apbēra ar sprāgstošām bumbām, bet, paldies Dievam, neviens gabals neķēra, un abas reizes sveiks un vesels atgriezos. Tie divi kritušie latvieši, kuri man bija sirds draugi, ir Krišjānis Novickis un Ādams Roševics. Ceturto latvieti sauc Jēkaupu, un tas ir sveiks un vesels.» Runājot par bojāgājušajiem, traģisks un aprakstītā laika kontekstā simbolisks ir kara sākumā mobilizētā ārsta Friča Vītola liktenis (dzimis 1871. gadā, dzejnieka Eduarda Veidenbauma studiju biedrs). Kad, karam beidzoties, Vītols atgriezās mājās, 1905. gadā viņu Sibīrijā nošāva revolucionāri, sajaucot viņa formastērpu ar policijas pristava apģērbu.
Savukārt 4. Sibīrijas Verhņeudinskas kājnieku pulka podporučiks Aleksandrs Vinters latviešu presei sūtīja korespondences no brauciena uz Tālajiem Austrumiem, pavadot armijā mobilizēto karavīru ešelonu: «1904. gada 10. novembra vakarā izbraucu no Pēterburgas, lai izpildītu galvenā štāba pavēli pieņemt 18. novembrī rekrūšu partiju, ko novest uz Tālajiem Austrumiem, kopā ap 450 cilvēku. Par palīgiem bij kādi 24 apakšoficieri, viens kara feldšeris. Bez ļaužu vagoniem man uzticētā kara vilcienā atradās daudz preču vagonu, netrūka arī vagonu ar skaistiem kara zirgiem, kuri tika izsūtīti no Iekškrievijas guberņām uz Harbinu un Portartūru. Rekrūši tiek vesti visvairāk ceturtās klases vagonos, kuros pa vasaru veda aizgājējus. Šie vagoni ļoti maz izšķiras no 3. klases vagoniem. Kareivju vilcienu priekšniekiem tiek pēc likuma dots 2. klases vagons, kas ļoti ērts tiem virsniekiem, kuri brauc uz Tāliem Austrumiem ar visu famīliju, jo ceļš neko nemaksā un arī bagāža par brīvu. Nemaz nevaru iedomāties, cik grūti uzturēt kārtību ļaužu starpā, kas tikko savus arklus un ecēšas atstājuši, daudzi pat nemaz vēl dzelzceļa nav redzējuši, dzīvodami tālu no Iekškrievijas lielākām pilsētām. Tā, piemēram, pēc likuma ne tikai rekrūšiem vien, bet arī visiem pasažieriem stingri noliegts izlēkt no vagona, pirms vilciens nav pavisam apstājies. Bet ko darīja mani «ceļotāji»? Gribēdami jo ātri tējas ūdeni vakzālē dabūt, tie lec ar saviem «čaiņikiem» baru bariem no vagoniem ārā un dodas uz īpašiem Sibīrijā pie katras stacijas uzbūvētiem namiņiem, kur katram ceļotājam izdod vārītu ūdeni par velti. Lai nu šādu steigšanos labi sajūtami nosodītu, tad devos kādu rītu uz tējas mājiņu, aizdzinu visus tos, kas bija izlēkuši no vagoniem pirms vilciena apstāšanās, un atstāju viņus līdz otrai stacijai bez tējas. Tas līdzēja. Bez tam katra vagona apakšoficieris baidījās par atbildību no savas puses, jo solīju tos uz 5 dienām iespundēt uz ūdeni un maizi, no kuriem vagoniem vēl manīšu ārā lecam...»
Vairāk par latviešu virsnieku gaitām var lasīt Ērika Jēkabsona grāmatā
Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. XIX gadsimta otrā puse - 1914. gads,
ko var iegādāties LU Akadēmiskajā apgādā un grāmatnīcās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita