Latvijas armijas sanitāra Ādolfa Filka medicīnas piederumu soma kalpo kā atgādinājums par to, ar kādām grūtībām saskārās jaunā valsts tās pastāvēšanas pirmajos gados.
Latvijas Neatkarības kara laikā, strādājot pie Latvijas armijas formēšanas, tika veidoti arī visi nepieciešamie specializētie dienesti. Tostarp 1919. gada 19. jūlijā ar armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Armijas sanitāro pārvaldi ārsta pulkveža Pētera Sniķera vadībā. Pārvaldes uzdevums bija izveidot kara ārstniecības iestāžu tīklu un nodrošināt medicīnisko palīdzību Latvijas armijas vienībās. Ierobežoto līdzekļu dēļ sarežģītākais šai darbā bija nodrošināt armiju ar medikamentiem un citām medicīnas precēm. Otra lielākā problēma - ārstu trūkums, ko centās risināt, piesaistot dienestam vecāko kursu medicīnas studentus. Drīz vien Sanitārās pārvaldes padotībā jau bija trīs divīziju lazaretes, četras garnizonu lazaretes, sanitārais vilciens un armijas sanitārā transporta vienība, kā arī ambulances un pārsiešanas punkti visās Latvijas armijas vienībās.
Ievainoto un slimo karavīru skaits strauji pieauga 1919. gada rudenī, bermontiādes laikā. Kara slimnīcās un lazaretēs nepietika gultasvietu, un karavīrus nosūtīja ārstēties arī uz valsts, pašvaldību un privātām slimnīcām. Šajā laikā grūtības pārvarēt palīdzēja lielais sabiedrības un arī sabiedroto valstu atbalsts.
Jauns izaicinājums Sanitārajai pārvaldei bija 1920. gadā uzliesmojušās infekcijas slimību epidēmijas Latvijā, jo īpaši izsitumu tīfs un dizentērija. Armijas medicīnas iestādes sniedza palīdzību gan karavīriem, gan civiliedzīvotājiem. Liela nozīme epidēmiju ierobežošanā bija organizētajam dezinfekcijas darbam - sanitārā vilciena vagons ar pirti apbraukāja visu frontes joslu Latgalē, tā darbinieki iekārtoja karantīnas punktus un sniedza medicīnisko palīdzību visiem, kuriem tas bija nepieciešams.
Līdz 1921. gada 1. aprīlim, kad Latvijas armija pārgāja uz miera laika dzīvi un Armijas sanitāro pārvaldi pārdēvēja par Kara sanitāro pārvaldi, bija izveidota plaša ārstniecības iestāžu sistēma, kas nodrošināja sākotnējo medicīnisko palīdzību visās armijas vienībās un kara slimnīcas Rīgā, Daugavpilī un Liepājā.
Sanitārās pārvaldes izveidotajai sistēmai attīstoties, joprojām svarīgi bija paši medicīnas darbinieki, no kuru zināšanām un prasmēm bija atkarīga karavīra dzīvība un veselība. Pirmo palīdzību ievainotajam vai saslimušajam karavīram sniedza vienībās dienējošie sanitāri. Kara muzeja krājumā glabājas Neatkarības kara laikā kādā no Latvijas armijas vienībām dienējušā sanitāra Ādolfa Filka medicīnas piederumu soma. Tā darināta no zaļganas krāsas brezenta, tās iekšpusē piešūta auduma lente, atstājot vietu dažādu sanitāro priekšmetu ievietošanai. Uz pārliekamās aizdares malas uzkrāsots balts aplis ar sarkanu krustu centrā. Militāra dienesta gaitas jau 1914. gadā cariskās Krievijas armijā sākušais Ādolfs Filks bija sanitārs Latvijas armijā ne tikai Neatkarības kara laikā, bet turpināja dienestu līdz pat 1939. gadam. Viņa pēdējā dienesta vieta - kara flotes flagkuģis Virsaitis. Padomju okupācijas laikā Filku represēja, viņam nācās izciest desmit gadus izsūtījumā Sibīrijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita