Droši vien visi ir dzirdējuši stāstu par to, kā dzima mīlīgi par «vabolīti» dēvētais Volkswagen automobilis - kā Hitlers gribēja vāciešiem sarūpēt lētu automašīnu un kā talantīgais konstruktors Ferdinands Porše pēc fīrera rīkojuma to uzbūvēja. Taču patiesībā stāsts ir krietni garāks un sarežģītāks...
Sākās viss tiešām ar Hitlera aicinājumu Vācijas autorūpniekiem radīt vienkāršu un lētu automašīnu, kas būtu pa kabatai ikvienam vācu strādniekam. Kaut gan fīreram pašam nebija autovadītāja apliecības un pie auto stūres viņš, cik zināms, visas savas dzīves laikā tā arī neapsēdās, tomēr par tehniku viņš interesējās. Jau drīz pēc nākšanas pie varas viņš iepazīstināja ar nacionālo mehanizācijas programmu, kas paredzēja attīstīt ceļus un autobūvi. Pirmo automaģistrāli sāka būvēt jau pusgadu pēc Hitlera kļūšanas par reihskancleru (projekti gan bija izstrādāti krietni agrāk, un nacistiem ar tiem nebija nekāda sakara), taču vēl bija vajadzīgas arī automašīnas, kas pa to brauks.
Ne dārgāk par 1000 markām!
1934. gada Berlīnes autoizstādē Hitlers paziņoja, ka auto ražotājiem pienācis laiks mainīt uzskatu par to, ka mašīna ir luksusa prece. Fīrers Vācijas autobūves uzņēmumu asociācijai deva uzdevumu - radīt automašīnu, kas nemaksās dārgāk par 1000 markām. Kādēļ tika minēta tieši šāda summa, grūti pateikt - acīmredzot Hitleram tā vienkārši šķita apaļa un glīta. Katrā ziņā ne uz kādiem aprēķiniem tā nebija balstīta. Autobūvētāji neko daudz pretī nerunāja un piekrita uzticēt projektēšanas darbus kādam no vadošajiem konstruktoriem. Tiesa, zem četrām acīm viņi atzina, ka Hitlera minētajos cenu griestos iekļauties nav reāli, taču ne bez pamata nosprieda, ka gan jau darba gaitā izdosies summu palielināt. Fīreram gan viņi to neteica, jo uzskatīja, ka projektēšana aizņems vairākus gadus, kuru laikā daudz kas var mainīties. Te uzreiz jāteic, ka lielās autobūves kompānijas nebija īpaši ieinteresētas «tautas auto» projektā, labi apzinoties, ka tas kļūs par konkurentu viņu pašu ražotajām un izstrādātajām mašīnām.
Taču Hitlers nelikās mierā un regulāri atgriezās pie jautājuma par «tautas automobili». Viņš par galveno konstruktoru rekomendēja iecelt Ferdinandu Porši, kuram gan tobrīd ar lielajiem autobūves koncerniem bija visai saspringtas attiecības. Taču mīļā miera labad automagnāti piekrita Hitlera priekšlikumam un uzticēja darbu Poršem, klusībā cerot, ka viņš ar to netiks galā.
Sākumā visas zīmes rādīja, ka tā tiešām būs. Par to, ka Porše varētu uzprojektēt labu automašīnu, nebija šaubu, taču problēma bija citur - nelaimīgajos 1000 marku griestos. Tajos ierakstīties nu nekādi neizdevās. Pirmie aprēķini rādīja, ka mašīna maksās vismaz 1500 marku, par ko Hitlers negribēja ne dzirdēt. Lai mazinātu izdevumus, Porše ierosināja apvienoties vairākām vācu autobūves kompānijām vienā koncernā, kas visus spēkus veltītu «tautas vāģim» - tad mašīnas cenu varētu samazināt līdz 1190 markām. Tiesa, autobūves uzņēmumiem šī ideja nepatika.
Taču, pakļaujoties spiedienam no augšas, vācu autobūves uzņēmumu apvienība 1934. gada vasarā noslēdza ar Porši līgumu par «tautas auto» izstrādi, kurā vairāki punkti bija visai tālu no realitātes. Piemēram, par to, ka auto pašizmaksa būs 900 marku, bet viss projekts būs gatavs jau pēc deviņiem mēnešiem. Tomēr Hitlers bija entuziasma pārpilns un 1935. gada starptautiskajā autoizstādē paziņoja, ka jau vasarā būšot gatavs auto prototips. Patiesībā līdz vasarai Porše bija ticis tikai līdz skicēm un finansiālajiem aprēķiniem, kas skaidri un gaiši vēstīja, - plāni par 900 marku pašizmaksu ir utopija.
Rūpnīca klajā laukā
Autobūves uzņēmumu apvienībai tā bija laba ziņa - tātad Porše ar uzdevumu galā nebija ticis un par to varētu aizmirst. Taču Hitlers bija citās domās - viņam par katru cenu vajadzēja «tautas auto». Tiesa, ar piebildi, ka tas nemaksās vairāk par 1000 markām. Tādēļ nacistu partija ņēma lietu savās rokās, atbīdot malā lēnīgo autobūvētāju apvienību. 1937. gadā «tautas auto» projekts tika nodots par darba organizācijas jautājumiem atbildīgās valsts organizācijas Darba fronte vadītāja Roberta Leja pārziņā. Tika izstrādāta pilnīgi jauna auto projektēšanas, ražošanas un izplatīšanas struktūra - ar projektēšanu turpināja nodarboties Porše, tikai nu jau tiešā valsts kontrolē, ražošanai bija paredzēts uzbūvēt jaunu valsts uzņēmumu, bet saražoto automašīnu izplatīšana notiktu ar valsts organizācijas KdF (Kraft durch Freude) jeb Spēks caur prieku - tā nodarbojās ar strādnieku kultūras dzīves un atpūtas jautājumiem - starpniecību.
Kamēr Porše projektēja auto, sākās darbs pie rūpnīcas celtniecības. Plāni bija grandiozi, īpaši jau, ja ņemam vērā, ka nekādas rūpnīcas vēl nebija - darbības pirmajā gadā tai vajadzēja saražot 150 000 mašīnu, nākamajā 300 000, bet trešajā gadā jau 450 000 mašīnu. Tālākā nākotnē tika domāts par pusotru miljonu mašīnu gadā. Salīdzinājumam - 2015. gadā Volkswagen Volfsburgas rūpnīcā tika saražoti 815 000 automobiļu.
Vieta rūpnīcas celtniecībai tika izvēlēta līdz absurdam vienkārši - par projektu atbildīgais partijas darbonis to noskatīja no lidmašīnas. Kā vēlāk teica kāds no viņa līdzstrādniekiem: «Volkswagen rūpnīcas celtniecībai vajadzīgais zemes gabals tika izvēlēts ne jau kādu ekonomisku apsvērumu dēļ, bet gan nejaušas apskates rezultātā.» Pie nosaukuma izvēlētā vieta tika netālās grāfam fon Šūlenburgam piederošās Volfsburgas pils dēļ.
Auto tirdzniecības piramīda
Lai kā censtos Porše, palīst zem 1000 marku robežas nebija iespējams. Tādēļ tika izdomāts jauns un visai interesants veids, kā nosegt trūkstošo daļu un nodrošināt nepieciešamu naudas plūsmu. Automašīnu tirdzniecību nolēma veikt nevis, kā ierasts, autosalonos, bet gan tās izplatīt caur organizāciju KdF. Šā iemesla dēļ auto tika pie oficiāla nosaukuma, un tas nebija Volkswagen, bet gan KdF-Wagen. Auto versijai ar slēgto virsbūvi noteica 900 marku cenu, bet kabrioletam 1050 marku. Gluži kā mūsdienās, par papildu aprīkojumu bija jāpiemaksā, bet vēl papildu 200 markas prasīja apdrošināšana.
Taču lielākais jauninājums bija iemaksu sistēma. Proti, auto gribētājiem vajadzēja sākt veikt avansa maksājumus īpašā fondā, vēl pirms automašīnu ražošana tika uzsākta. Ja ik mēnesi iemaksāji piecas markas, pēc pieciem gadiem kārotais auto ir rokā! Tā vismaz tika solīts.
Cilvēki šim solījumam ticēja, un 1939. gadā bija noslēgti jau 270 000 līgumi par automašīnu iegādi. Bija tikai viena maza problēmiņa - pašas mašīnas, ja neskaita dažus izmēģinājuma eksemplārus, gan vēl nebija. Pirmais eksemplārs, protams, tika Ādolfam Hitleram, otrais - Hermanim Gēringam, bet trešais nacistu partijas sekretāram Rūdolfam Hesam. Nav gan dzirdēts, ka kāds no šiem trijiem ikdienā pēc tam būtu braucis ar KdF-Wagen, viņi priekšroku tomēr deva reprezentatīvākiem spēkratiem. Kopumā no 40 pirmajā partijā saražotajām mašīnām, kā grāmatā Porsche sāga raksta Tomass Amans un Štefans Austs, 12 tika izdalītas augsta līmeņa partijas darboņiem, bet pārējās izmantoja kā izmēģinājumu auto un reklāmas nolūkos.
Taču tad sākās karš, un KdF-Wagen projektu nācās piebremzēt, jo tikko uzbūvēto Volfsburgas rūpnīcu pārorientēja uz militāras tehnikas ražošanu. Cilvēki arī kara laikā turpināja veikt iemaksas par saviem KdF-Wagen, ko viņiem tā arī nekad nebija lemts saņemt. Pavisam bija saņemti 340 000 pasūtījumu, kas pēc kara būtībā tika anulēti, jo Hitlera valdības, kas tautai bija solījusi auto par 900 markām, vairs nebija, bet sabiedroto okupācijas spēki un vēlāk arī atjaunotās Vācijas administrācija šādus solījumus nebija devusi un arī tos izpildīt ne varēja, ne arī gribēja. Līdz 1945. gadam tika uzbūvēti tikai 630 KdF-Wagen automobiļi, kas visi nonāca partijas darbinieku rokās. Visi pārējie vienkāršie cilvēki savas iemaksas - kopumā 275 miljonus marku - varēja ierakstīt skurstenī.
Pēc kara Volkswagen projekts tika atdzīvināts, taču tam bija vairs maz sakara ar Hitlera iecerēm. Konstrukcija palika tā pati, ko bija projektējis Porše, taču izplatīšana notika tieši tāpat kā visām citām automašīnām - bez kaut kādiem avansa maksājumiem cerībā pēc dažiem gadiem tikt pie auto. Tiesa, par 1000 markām tolaik neviens vairs nerunāja - pēckara Volkswagen «vabole» maksāja jau ap pusotru tūkstoti dolāru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita