Bads Eiropā
1315-1317
Upuru skaits: vairāki miljoni
1315. gada pavasaris lielā daļā Eiropas bija ārkārtīgi lietains un vēss. Tādēļ lielākā daļa ražas aizgāja bojā, un, it kā ar to būtu par maz, lietaini bija arī nākamie divi gadi. Barības trūkuma dēļ bojā aizgāja liela daļa mājlopu, bet pārtikas cenas uzkāpa tik augstu, ka lielai daļai cilvēku nebija pa kabatai. Sākās masveida bads, kurā bojā gāja desmitiem tūkstošu cilvēku. Situāciju pasliktināja arī dažādās slimības, sākot no pneimonijas un beidzot ar tuberkulozi, kas pļāva novājinātos cilvēkus. Bojāgājušo skaits nav zināms, taču vēsturnieki lēš, ka nomira vismaz desmit procenti tā laika Eiropas iedzīvotāju. Tikai 1325. gadā apgāde ar pārtiku uzlabojās, taču jau pēc 20 gadiem Eiropu piemeklēja nākamā nelaime - mēra epidēmija. Starp citu, tieši šajos bada laikos meklējami pirmsākumi baisajām brāļu Grimmu pasakām par bērniem, ko vecāki aizved uz mežu un tur pamet - ne jau no ļaunprātības, bet gan tādēļ, ka nav, ko ēst...
Bads Bengālijā
1769-1772
Upuru skaits: vairāki miljoni
Kad briti XVIII gadsimta vidū sagrāba varu Bengālijā, tad bez kavēšanās aplika zemes īpašniekus ar pamatīgiem nodokļiem un monopolizēja lielu daļu tirdzniecības. Tas likumsakarīgi noveda pie zemnieku un tirgotāju izputēšanas. Kad 1769. gadā Bengāliju piemeklēja sausums un neraža, britu administrācija stāvokli vēl vairāk pasliktināja, uzliekot atlikušajiem zemniekiem paaugstinātu nodokli. Tas stāvokli lauksaimniecībā nekādi neuzlaboja, un jau nākamajā gadā sākās bads, ko papildināja dažādas epidēmijas. Pat aptuvens bojāgājušo skaits nav zināms, taču tas noteikti sniedzās miljonos, daži vēsturnieki pat uzskata, ka nomira trešā daļa Bengālijas iedzīvotāju.
Bads Īrijā
1845-1850
Upuru skaits: 1 miljons
Līdzīgi kā holodomors, arī bads Īrijā XIX gadsimta vidū lielā mērā bija mākslīgi radīts, kaut gan savu lomu nospēlēja arī ļoti neveiksmīga apstākļu sakritība. Problēmas sakne bija tā, ka gandrīz visi zemes īpašumi Īrijā piederēja to iekarojušajiem angļiem, kuri masveidā pievērsās lopkopībai, gandrīz visu lauksaimniecībā izmantojamo zemi padarot par ganībām. Šādos apstākļos par nabadzīgo īru galveno pārtikas produktu kļuva kartupeļi, taču 1845. gadā raža aizgāja postā augu slimības dēļ. Gadu vēlāk tas atkārtojās, un nu jau bada draudi kļuva pavisam reāli. Londona uz to noraudzījās bez īpašas ieinteresētības, uzskatot, ka pie visa vainīgi ir paši īri, kuri pārāk maz strādā. Pavisam traģiska situācija kļuva 1847. gada ziemā, kas bija ārkārtīgi auksta, un nu jau cilvēki mira ne tikai no bada, bet arī nosala.
Viss, ko varasiestādes paveica īru labā: ierīkoja zupas virtuves trūkumcietējiem, kurās visa 1847. gada laikā izdalīja trīs miljonus porciju. Ja kādam šķiet, ka tas ir daudz, jāatgādina, ka Īrijā tolaik bija astoņi miljoni iedzīvotāju, tātad pie zupas šķīvja vienreiz (!) gadā tika vien katrs trešais badacietējs. Bet bagātie zemes īpašnieki tikmēr vienā mierā izveda no Īrijas gaļu un citus produktus, jo valsts pat nemēģināja kaut daļu no tiem novirzīt bada mazināšanai. Brīžam Londonas attieksme robežojās ar klaju kaitniecību: kad islāmticīgā Osmaņu impērija bija gatava īru badacietējiem ziedot tiem laikiem lielu summu, 10 000 mārciņu, briti bija gatavi pieņemt tikai tūkstoti. Iemesls: karaliene Viktorija badacietējiem bija ziedojusi 2000 mārciņu, un kā gan izskatīsies, ja kaut kādi turki noziedos vairāk!? Tomēr turku sultāns nelikās mierā un nosūtīja uz Īriju piecus ar pārtiku piekrautus kuģus, ko gan nācās lielā steigā izkraut Drohedas ostā, jo britu karakuģi bija gatavi kravu pārtvert. Par godu šai humānās palīdzības misijai Drohedas ģerboni vēl šobaltdien vainago turku pusmēness un zvaigzne...
Daļa īru šajos posta laikos vienkārši emigrēja un devās uz Ameriku, kur kļuva par pašu lētāko darbaspēku. Daudzi nomira jau pa ceļam - tiek lēsts, ka apmēram 16 000 tūkstoši. Taču tas bija maz salīdzinājumā ar to, cik nomira badā - vismaz miljons. Vēl apmēram pusotrs miljons emigrēja. Iznākumā Īrijas iedzīvotāju skaits dramatiski samazinājās: ja 1841. gadā tur dzīvoja 8,1 miljons cilvēku, tad 1901. gadā vairs tikai 4,5 miljoni. Lielā bada dēļ Īrija ir vienīgā valsts Eiropā, kur iedzīvotāju skaits tagad ir mazāks nekā pirms 200 gadiem. Amerikā īru ir vairāk nekā pašā Īrijā - 33 miljoni savulaik emigrējušo īru pēcteču pret 3,9 miljoniem Īrijas iedzīvotāju.
Bads Somijā
1866-1868
Upuru skaits: 150 000
1866. gada vasara Krievijas impērijā tolaik iekļautajā Somijā bija ļoti lietaina un bojā aizgāja lielākā daļa labības un kartupeļu ražas. Nākamais pavasaris bija netipiski auksts, un daudzviet pat līdz vasaras sākumam vēl saglabājās ledus, bet jau septembrī klāt bija pirmais sals. Skaidrs, ka tādos apstākļos uz labu ražu nevarēja cerēt un rudenī Somijā sākās bads.
Par sliktu šajā situācijā somiem nāca gadu iepriekš uzsāktā finanšu reforma, Krievijas rubli aizstājot ar Somijas marku, kas tika veikta Krievijas cara īstenotā autonomijas plāna ietvaros. Tobrīd marka vēl bija nestabila, tādēļ Somijas valdība baidījās ņemt lielu ārvalstu kredītu pārtikas iegādei, bet, kad par to beidzot izšķīrās, bija jau par vēlu. Papildu problēmas radīja arī vājā transporta infrastruktūra, kas vienkārši neļāva iepirkto pārtiku laikus nogādāt attālos rajonos. Iznākumā no bada nomira tūkstošiem somu. Pēc šīs traģēdijas somi izdarīja secinājumus: intensificēja un dažādoja lauksaimniecību, kā arī attīstīja transporta tīklu.
Bads Indijā
1942-1943
Upuru skaits: 4 miljoni
Kaut gan Indiju Otrā pasaules kara laikā tieša karadarbība neskāra, taču upuru skaits bija lielāks nekā daudzām valstīm, kurām pāri gāja svešas armijas. Šos milzu postījumus nodarīja nevis bombardēšana vai apšaudes, bet gan bads. Problēmas sākās reizē ar britu karaspēka atkāpšanos japāņu pārspēka priekšā no Birmas uz Indiju, bet līdzi tam atnāca pusmiljons bēgļu. Bengālijā, kas jau tā nebija pats pārtikušākais reģions, sākās pārtikas krīze, ko saasināja neraža - to izraisīja kaitēkļi un plūdi. Plūdos bojā gāja 14 000 cilvēku un 190 000 liellopu, kas vēl vairāk samazināja pieejamos pārtikas krājumus.
It kā ar šīm nelaimēm būtu par maz, savu artavu deva arī britu administrācija. Baidoties no japāņu iebrukuma Indijā, briti plānveidīgi sāka izvest pārtikas rezerves, lai tās nekristu ienaidnieka rokās. Pusgada laikā uz Britāniju izveda 183 000 tonnu pārtikas, bet, ko nevarēja izvest, centās iznīcināt, sadedzinot vai iegāžot Gangā. Briti realizēja visīstāko izdedzinātās zemes taktiku, atņemot vietējiem iedzīvotājiem un iznīcinot visus peldlīdzekļus, kas spēja pārvadāt vairāk nekā desmit cilvēku - arī ar domu, ka tie nedrīkst nonākt japāņu īpašumā. Par to, ka laivas un kuģīši bija vienīgais transporta veids, ar ko varētu vietējiem piegādāt pārtiku vai arī izmantot viņu evakuācijai, briti kaut kā nepadomāja. Vai arī padomāja, bet tas viņiem nešķita svarīgi.
Lai kādi būtu bijuši britu apsvērumi, tie izraisīja masveida badu. Rīsa krājumi bija izvesti, liellopi noslīkuši, zvejā braukt vai projām kuģot vairs nebija ar ko. Indiešiem atlika tikai nomirt badā. To viņi arī darīja veselām ģimenēm.
Kalkutas ielas bija nosētas ar mirušajiem, daudzi izdarīja pašnāvību. Kā uz to reaģēja Lielbritānijas valdība? Būtībā nekā: kaut gan Indijas vicekaralis lūdza apturēt pārtikas izvešanu un organizēt pārtikas piegādes no Austrālijas, Vinstons Čērčils šos aicinājumus ignorēja. Rezultātā Indijā bojā gāja no četriem (pēc britu aplēsēm) līdz desmit miljoniem (pēc indiešu aplēsēm) cilvēku. Turklāt visa pārtikas izvešanas un laivu iznīcināšanas kampaņa izrādījās velta - japāņi līdz Indijai tā arī neatnāca.
Bads Ķīnā
1959-1961
Upuru skaits: ap 30 miljoniem
Komunistu reformas un eksperimenti Ķīnā izraisīja traģisku iznākumu - masveida badu. Vispirms Mao Dzeduna vadītā valdība nacionalizēja zemi, tad zemniekus sadzina neefektīvās kolektīvajās saimniecībās, bet pēc tam lika graudaugus sēt biezāk nekā līdz šim, kas ražai, kā izrādījās, par labu nemaz nenāca. Tad vēl komunistiem ienāca prātā uzsākt zvirbuļu iznīcināšanas kampaņu, kas vainagojās ar savdabīgu rezultātu - zvirbuļu vairs nebija, toties savairojās dažnedažādi kaitēkļi, no kuriem bija pārtikuši putni, un aprija daļu ražas. Nelaimju sarakstu papildināja arī sausums un plūdi, kas izraisīja badu un miljonu bojāeju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita