Krievijā vēl šobaltdien par vienu no epohālākajiem notikumiem valsts vēsturē uzskata Ledus kauju, kurā kņaza Aleksandra Ņevska vadītā karadraudze uz Peipusa ezera Ledus sakāva vācu krustnešus. Taču patiesībā tās vēriens un nozīme ir pamatīgi pārspīlēta, un par to var pateikties vienai kinofilmai...
Tās paaudzes, kas skolu apmeklēja padomju gados, noteikti atcerēsies divus no PSRS vēstures sakrālākajiem notikumiem: zviedru feodāļu uzbrukumu Novgorodas zemēm 1240. gadā un krievu kņaza Aleksandra vadītās karadraudzes spīdošo uzvaru pār viņiem Ņevas kaujā, par ko Aleksandrs ieguvis vārdu Ņevskis; tad sekojošo vācu krustnešu iebrukumu Pleskavā un Ledus kauju 1242. gada aprīlī, kurā uz Peipusa ezera ledus netālu no Kraukļu akmens krievu karaspēks varonīgā Novgorodas kņaza Aleksandra Ņevska vadībā sagrāva Vācu ordeņa karapulkus.
Padomju laiku skolu mācību grāmatās bija šāds teksts: «Tajā laikā uz Krievzemi devās ļoti lieli vācu bruņinieku spēki. [..] Vācieši izkārtojās asā ķīlī, ko dēvēja par «cūku». Ar savu smaili ķīlim vajadzēja ietriekties krievu karspēkā un sašķelt to. Ķīļa priekšgalā virzījās smagi bruņoto jātnieku-bruņinieku vienības. [..] Aleksandrs Ņevskis bija izpratis ienaidnieka taktiku. Savus galvenos spēkus viņš izvietoja tā, lai varētu ielenkt vācu karaspēka ķīli no flangiem. [..] Savu jātnieku karadraudzi kņazs novietoja slēpnī (uz ezera ledus?! - red.). [..] Krievi guva pilnīgu uzvaru. Daudzi bruņinieki bija krituši, citi izlauzušies no aplenkuma, mēģināja glābties bēgot, krievi viņiem dzinās pakaļ pa ezera ledu vēl septiņus kilometrus. Pavasara ledus plaisāja, un veidojās spraugas. Smagās bruņās tērptie bruņinieki tajās iekrita un noslīka. Nebija mazs arī gūstā saņemto bruņinieku skaits. Sakarā ar krievu uzvaru pastiprinājās arī Baltijas tautu pretestība vācu feodāļiem. Krievu tautas uzvara Aleksandra Ņevska vadībā izglāba Krievzemi no pakļaušanas vācu feodāļu verdzībā. [..] Ievērojamā krievu karavadoņa Aleksandra Ņevska vārds saglabājies gadsimtos. Pret vācu fašistiskajiem agresoriem izcīnītā Lielā Tēvijas kara laikā Padomju valdība nodibināja Aleksandra Ņevska ordeni.»
Padomju laiku populārajā vēstures literatūrā un publicistikā varēja satapt vēl grandiozākus šā notikuma aprakstus. Vēsturnieki-propagandisti vēstīja, ka Ledus kauja bijis pasaules mēroga notikums. Tā apturējusi visas Rietumeiropas feodāļu kolektīvos centienus pakļaut un iznīcināt Krievzemi. Aiz Vācu jeb Teitoņu ordeņa «suņiem-bruņiniekiem» stāvējis alkatīgais Vācijas ķeizars un viltīgais Romas pāvests, abi bija nolēmuši iznīcināt, paverdzināt un kolonizēt brīvību mīlošo Krievzemi. Romas pāvests visas katoļu Eiropas vārdā esot izsludinājis krusta karu pret Krievzemi. Ņevskis ar krievu karaspēku apturējis šo agresiju. Krievu uzvaras ietekmē visā Eiropā sākušies darba ļaužu nemieri pret feodālo šķiru, bet īpaši aktivizējušās Baltijas tautas, kuras ar jaunu sparu atsākušas cīņu pret vāciešiem. No krievu karapulku varonības un Aleksandra Ņevska karavadoņa ģēnija krievu karavīri esot iedvesmojušies pusotru gadsimtu vēlāk, gūstot uzvaru Kuļikovas līdzenumā kaujā pret tatāriem (1380), tāpat Ledus kaujas iedvesma esot bijusi serbiem, karojot pret turkiem Kosovas kaujā (1389), kā arī Smoļenskas krievu pulkiem, kas Polijas-Lietuvas karaspēka sastāvā cīnījās pret teitoņiem Grīnvaldes jeb Žalgiras kaujā (1410).
Visi ordeņa vadītāji ir baisās ragainās ķiverēs, bet paši ar gludi skūtām sejām
Šādus un līdzīgus Ledus kaujas aprakstus laika posmā no piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem padomju skolās mācījušies miljoni skolēnu un lasījuši miljoniem pieaugušo. Tikai dažās niansēs pamainīts, līdzīgs teksts dominē arī mūsdienu Krievijas mācību literatūrā. Šķirisko interpretāciju nomainījusi reliģiski kulturālā - Ledus kauja bijusi pareizticīgās pasaules cīņa pret Rietumu katoļu baznīcas organizēto ekspansiju. Desmitiem grāmatu un internetā atrodamo dokumentālo filmu analizē un slavina šo grandiozo kauju.
Ģeniālā Eizenšteina filma
Ledus kaujas un Aleksandra Ņevska kā vēsturiskas personības analīze nav iespējama, ignorējot 1938. gadā iznākušo mākslas filmu Aleksandrs Ņevskis. To Padomju Savienībā uzņēma Rīgā dzimušais padomju kinorežisors Sergejs Eizenšteins. Galveno - kņaza Aleksandra - lomu spēlēja izcilais Nikolajs Čerkasovs, mūziku komponējis ne mazāk ievērojamais Sergejs Prokofjevs. Kā vēlāk norādījuši daudzi vēsturnieki, mākslas filmai bija grandiozs iespaids uz Padomju Savienības sabiedrības vēsturisko apziņu. Izveidojās unikāla situācija - tieši mākslas filma, nevis viduslaiku teksti, daudziem kalpoja kā vēstures avots, rakstot ne tikai populārus, bet pat zinātniskus rakstus. XXI gadsimta sākumā Krievijā veiktajās socioloģiskajās aptaujās par ievērojamākajiem valstsvīriem Krievijas vēsturē Aleksandrs Ņevskis vienmēr bijis pirmajā pieciniekā. Priekšstatu par Ņevska tēlu un veikumu cilvēki guvuši galvenokārt no šīs padomju kino klasikas.
Eizenšteins pielika lielas pūles, lai teitoņu bruņiniekus parādītu kā monstrous
Filma tapa trīsdesmito gadu otrajā pusē, un tā bija cieši saistīta ar Staļina iekšpolitiku un ārpolitiku. Tolaik notika pakāpeniska atteikšanās no divdesmito gadu šķiriskuma un internacionālisma, tā vietā arvien lielāks uzsvars tika likts uz lielkrievu impērismu, vadonismu un padomju patriotismu. Lai tautas acīs leģitimizētu Staļina vienpersonisko varu, bija nepieciešami jauni vēsturiski nacionālie varoņi. Par vienu no tādiem kļuva Aleksandrs Ņevskis. Zīmīgi, ka kņaza pīšļus boļševiki relatīvi nesen - 1922. gadā - bija izmetuši no Aleksandra Ņevska svētnīcas Pēterburgā. Saskaņā ar boļševiku ideoloģiju kņazs Aleksandrs bija gan feodālis un darba tautas ekspluatators, gan pareizticīgās baznīcas svētais, bet tas nekādi nesaskanēja ar Ļeņina laika antireliģisko un ateistisko propagandu. Staļins šīs ideoloģiskās spēles noteikumus sāka mainīt. Ņevska kā krievu nacionālā varoņa izvēlei par labu nāca padomju oficiālajā ideoloģijā valdošais pretvācu un antifašistiskais noskaņojums.
XX gadsimta trīsdesmito gadu kino kanonā filma sanāca iespaidīga. Tā ietekmēja ne tikai visu vēlāko gadu PSRS kinomākslu, bet pat amerikāņu Holivudu. Te vietā būtu minēt iespaidīgo Sergeja Prokofjeva mūziku, sevišķi skaņdarbu, kurš skan fonā vācu bruņinieku «cūkas» tuvošanās ainai. Ļoti līdzīgu mūziku Stīvens Spīlbergs izvēlējās savam leģendārajam grāvējam Žokļi (1975) - milzīgās haizivs neredzamo peldējumu. Abās filmās mūzika rada sajūtu - tuvojas kaut kas baiss. Vācu izkaltušā un līkdegunīgā mūka-ērģelnieka un līdzīga izskata vācu bīskapa tēli kalpojuši kā vizuāla ierosme vairākiem amerikāņu šausmu filmu personāžiem. Bezpersonisko vācu bruņinieku nekustīgo un dzelžaino rindu atveids pamanāms fantastiskā žanra Ridika hronikās (2004).
Tomēr mākslas filmai bija maz sakara ar vēstures faktiem, kas minēti viduslaiku tekstos. Jau filmas tapšanas laikā padomju vēsturnieki norādīja uz nepiedodamām kļūdām XIII gadsimta notikumu un artefaktu attēlojumā. Filmas pirmā scenārija versija tika noraidīta tieši vēsturiskās neatbilstības dēļ. Kompromiss gan tika panākts, tomēr arī tas nekādi neatrisināja vēsturiskā fona autentiskuma jautājumus. Filmas mērķis bija ideoloģisks, tās uzdevums nebija radīt pēc iespējas precīzu vēsturisko notikumu un personāžu atveidu. Pats Staļins personiski licis dažas epizodes no filmas izņemt un uzfilmēto materiālu iznīcināt. Piemēram, viņam nepatika Pleskavas republikas krievu iekšējo nesaskaņu ainas.
Suņi-bruņinieki
Padomju laiku vēstures literatūrā un mācību grāmatās, aprakstot Vācu ordeņa politiku, ļoti bieži tika lietots termins «suņi-bruņinieki». Šis emocionālais apzīmējums it kā ņemts no Kārļa Marksa Hronoloģiskajām piezīmēm, kur viņš pieskārās Aleksandra Ņevska cīņām pret teitoņiem. Tomēr iespējams, ka Marksa rokrakstā bijis termins Rittersbund - «bruņinieku brālība». Ja Markss tomēr bija domājis Rittershund, tas būtu jātulko kā «jātnieku banda» vai «bruņinieku salašņas». «Suņu-bruņinieku» vārds plašu lietojumu ieguva pēc Gavrila Gorelova gleznas Ved suņus-bruņiniekus uz Pleskavu publicēšanas 1947. gadā. Tajā attēloti gūstā saņemtie ordeņbrāļi, kurus krievi konvojē uz Pleskavas večes laukumu, kur tiem būs jāstājas Aleksandra Ņevska priekšā.
Kņaza Aleksandra kā vēsturiskas personas atainojums filmā un tā atbilstība Krievzemes XIII gadsimta vēsturei, tās varas sistēmai, senkrievu kņazistu savstarpējām attiecībām, attiecībām ar Rietumiem un mongoļu impēriju būtu liela atsevišķa raksta vērts temats. Šeit pievērsīsimies tikai konkrētākām filmas detaļām.
Viens no kinolentes mērķiem bija antivāciskas attieksmes veidošana. Eizenšteins pielika lielas pūles, lai teitoņu bruņiniekus parādītu kā monstrus, kā arī veidotu netiešas vizuālas analoģijas ar XX gadsimta Vāciju un nacistu režīmu. Vācu ierindas karavīriem - landsknehtiem - Eizenšteins «uzliek» galvās bruņucepures, kas apbrīnojami līdzīgas t. s. stahlheim tipa bruņucepurēm. Tās Vācijas karavīri lietoja no 1916. gada līdz pat 1945. gadam. Savukārt visi ordeņa vadītāji ir baisās ragainās ķiverēs, bet paši ar gludi skūtām sejām. Tāds tēls padomju pilsoņu apziņā sakrita ar priekšstatiem par smalkajiem un viltīgajiem rietumniekiem. Kino pētnieki norāda, ka sākotnējās filmas versijās bijuši iekļauti kadri, kuros redzamas svastikas zīmes uz karavīru apģērbiem. Lai nu kā, bet katoļu un pareizticīgo simbolu pretstāves izmantošana ieņemtās Pleskavas sižetā novesta līdz absolūtam perfekcionismam.
Marksistiskajā vēstures koncepcijā un padomju ideoloģijā vācu iekarotāji bija ne tikai «suņi-bruņinieki», bet arī «feodāļi» - proti, lielie zemes īpašnieki, kas nežēlīgi ekspluatēja savus zemniekus un tiecās paplašināt valdījumus. Šai vēstures dogmai režisors pilnībā pakārtoja vācu okupētās Pleskavas sižetu. Vācu ordeņa virsmestrs (veļikij magistr) veic «feodālas» darbības - kā pašiecelts Krievzemes lielkņazs viņš dala citiem ordeņa vadītājiem lēņus, vienu no viņiem ieceļot par Pleskavas, citu - par Novgorodas kņazu. Uzreiz jāatzīmē, ka teitoņu virsmestrs nekādi nevarēja būt bijis Pleskavā - ordeņa galva XIII gadsimtā rezidēja Akras pilsētā Palestīnā tūkstošiem kilometru no Baltijas un Krievzemes. Vēstures avotos tāpat nav nekādu ziņu, ka uz Pleskavu būtu devies Livonijas mestrs, kura pienākumus tolaik pildīja ordeņbrālis Dītrihs no Grīningenes. Taču pats svarīgākais - ordeņa brāļi bija mūki, viņu skaitā arī virsmestrs, atsevišķo ordeņa valdījumu mestri, ordeņa maršali, komturi, fogti un citas amatpersonas, bet mūkiem, kā zināms, nedrīkstēja būt ne īpašumi, ne sievas. Mūks nevarēja ne turēt zemi lēnī, ne dot to lēņos citam. Feodālis varēja būt viss ordenis kā organizācija jeb brālība.
Kā otru svarīgāko personu okupētajā Pleskava līdzās virsmestram Sergejs Eizenšteins novieto baiso bīskapu. Tik tiešām, Tartu bīskaps varēja būt bijis Pleskavā, turklāt tādā gadījumā viņš tur būtu pati augstākā livoniešu amatpersona. Pleskavas sižeta centrālā doma - Pleskava ir vācu bruņinieku okupēta krievu pilsēta, vāciešus pilsētā ielaidis kāds nodevējs. Savukārt vēstures fakti rāda pilnīgi citādu ainu - Pleskavā bija vairāki pilsoņu politiskie grupējumi - vieni orientējās uz sadarbību ar Livonijas vāciešiem, citi - uz Novgorodu. Gan livonieši, gan novgorodieši tā laika Pleskavai bija ārēji spēki. Neaizmirsīsim, ka Pleskava XIII gadsimta vidū bija brīva pilsēta-republika, tās karapulki vēl septiņus gadus pirms aprakstītajiem notikumiem bija piedalījušies zobenbrāļu ordeņa organizētajā karagājienā pret lietuviešiem, kas noslēdzās ar leģendāro Saules kauju. Lietuvieši un zemgaļi apkāva bēgošos pleskaviešus - ordeņa vadīto karapulku vienības.
Un bija nikna cīņa un troksnis no lūstošiem šķēpiem, un zobenu šķindas
Kauja uz ekrāna
Sergeja Eizenšteina veidotās filmas kulminācija ir Ledus kaujas ainas. Vācu daudzskaitlīgā «cūka» uzbrūk krievu kājniekiem, asiņainās kaujas kritiskākajā brīdī uzbrukumā dodas Aleksandra Ņevska vadītā kavalērija. Pirmajā brīdī gribētos rakstīt, ka Ledus kaujas izšķirošajā momentā, gluži kā Holivudas filmās divkaujā, aci pret aci sastopas teitoņu virsmestrs un kņazs Aleksandrs Ņevskis. Kauja apstājas, visi skatās savu vadoņu cīņu. Tomēr tā ir tīri eizenšteiniska aina, kas vēlāk kļuva par Holivudas grāvējfilmu kanonu. Ņevskis nocērt virsmestram bruņucepures ragu un pašu saņem gūstā. Pārējie vācieši bēg, ledus lūst, bruņinieki slīkst. Filmas pēdējā ainā Ņevskis ierodas Novgorodā, kurp tiek atvests arī Vācu ordeņa sagūstītais virsmestrs. Filma beidzas ar Ņevska vārdiem: «Kas pie mums ar zobenu nāks, no zobena kritīs.» Paradoksāli, ka karojoši ateistiskajā režīmā veidotā filmā izmantots Jāņa evaņģēlijā citētais Jēzus izteiciens, ko viņš adresēja Pēterim: «Bāz zobenu makstī! Jo kas zobenu ņem, tas no zobena kritīs.»
Filmas sākotnējā scenārijā bija paredzēts sižetu noslēgt ar ainu, kurā Aleksandrs Ņevskis dodas pie mongoļu hana uz ordu. Neaizmirsīsim, ka filma sākas ar mongoļu ainu. Šāds nobeigums attēlotajiem notikumiem būtu piešķīris lielāku autentiskumu, jo vairums vēsturnieku atzīst, ka tieši ar Aleksandra Ņevska kā Vladimiras lielkņaza valdīšanu iedibinājās Krievzemes politiskā atkarība no mongoļu izveidotās Zelta Ordas. Tomēr epizode tika cenzēta un izpalika.
Vēl dažos vārdos par to, kā filmā nav. Nav dāņu, nav Tartu bīskapa laicīgo bruņinieku, taču pats galvenais - nav igauņu. Vēstures avoti liecina, ka liels skaits igauņu ietilpa ordeņa un bīskapa pulkos. Izejot no 1935. gada PSRS ideoloģiskās loģikas, Igaunija bija buržuāziski nacionālistiska, pat fašistiska valsts. Nejaukie igauņi kā vācu pakalpiņi būtu lieliski iederējušie filmas pretrietumnieciskajā noskaņā. Nav pierādījumu, bet iespējams, ka igauņu «aizmiršana» nebija gluži nejauša. Iespējams, tā bija saistīta ar Staļina slepenajām iecerēm Baltijā, ko viņš sekmīgi realizēja 1939. un 1940. gadā. Filmu ar «nelietīgajiem igauņiem» būtu grūti rādītpadomju Igaunijas darbaļaudīm.
Ledus kauja vēstures avotu gaismā
Tekstu par Ledus kauju, kas tapuši nākamajās desmitgadēs pēc šā notikuma, nav nemaz tik daudz. Tā ir Novgorodas hronika, Pleskavas hronika, abas tapušas XIII gadsimta vidū, kā arī mums labi zināmā kāda anonīma ordeņbrāļa sarakstītā Livonijas Atskaņu hronika.
Novgorodas hronikas teksts par mūs interesējošajiem notikumiem ir ļoti īss un lakonisks. Galvenais tās vēstījums ir aptuveni šāds: vācu padzīšanā no Pleskavas piedalījušies novgorodieši ar kņazu Aleksandru priekšgalā, kā ar suzdaļieši, kurus vadījis Aleksandra brālis kņazs Andrejs. Pēc Pleskavas ieņemšanas Aleksandra pulki iebrukuši Igaunijā (Čudu zemē). Kad vācieši sakāvuši dažas krievu vienības, Aleksandrs pametis Igauniju, atkāpjoties līdz Peipusa ezeram. Pie Kraukļu klints viņš nostādījis ierindā savus karavīrus. Vācu un čudu (igauņu) pulki ar «cūku» ielauzušies krievu centrā, taču tikuši sakauti un metušies bēgt. Krievi viņus vajājuši septiņas verstis. Kaujā, kas notikusi 5. aprīlī - mocekļa Klaudija un Dievmātes slavinājuma dienā - krituši 400 vācieši, vēl 50 vācieši saņemti gūstā, bet čudu gājis bojā «bez sava gala». Gūstekņi aizvesti uz Novgorodu.
Vēl lakoniskāka ir Pleskavas hronika, kas stāsta, ka ar Svētās Trīsvienības palīdzību kņazs Aleksandrs padzinis bezdievīgos vāciešus no Pleskavas, novgorodieši un pleskavieši sakāvuši vāciešus uz ledus, tas noticis aprīļa 1. dienā, un par uzvaru Pleskavā bijis liels prieks.
Livonijas Atskaņu hronika rakstīta XIII gadsimta beigās, tāpēc no Ledus kaujas notikumiem to šķir vairāk nekā 50 gadu. Maz ticams, ka hronikas autors būti varējis satikt notikumu dzīvus aculieciniekus. Droši vien teksts - bruņinieku galda dzeja - rakstīts, izmantojot nostāstus un ordeņa dokumentus. Hronikas autors livoniešu konfliktu ar pleskaviešiem un novgorodiešiem aprakstījis daudz plašāk, nekā to darījušie senkrievu hronisti.
Teksta pantu kopsavilkums ir šāds: Tartu bīskaps Hermans sanaidojies ar krieviem, kas pirms tam bija iebrukuši viņa valdījumos (Igaunijā). Viņš vērsās pēc palīdzības pie ordeņa un Dānijas karaļa vasaļiem Igaunijā. Livonieši ieņēma krievu Izborskas pili un izcīnīja uzvaru pār pleskaviešiem. Pleskava atvēra pilsētu vāciešiem, bet tās kņazs Gerpolts salīga ar livoniešiem mieru. Ordeņbrāļi devās mājup uz Livoniju, atstājot krievu zemēs tikai divus ordeņa fogtus jeb soģus. Novgorodas valdnieks (Aleksandrs), uzzinājis par Pleskavas nonākšanu vācu varā, ar karaspēku ieradās Pleskavā un gāza abu fogtu varu un padzina visus vāciešus. Tālāk hronists runā par Aleksandru jau kā Suzdaļas kņazu, kurš sapulcinājis lielu karaspēku spožās bruņās un ar krāšņiem karogiem un iebrucis Vācu ordeņa novados, dedzinot un laupot. Tartu bīskaps steigā apvienoja vietējos ordeņa bruņiniekus un savus karavīrus, lai dotu pretsparu. Vācu spēki esot bijuši ļoti nelieli, atzīst anonīmais hronikas autors. Kaujas laikā livonieši ielauzušies krievus strēlnieku rindās, taču tikuši ielenkti un sakauti. Pret vienu vācieti esot cīnījušies 60 krievi. Iznākumā 20 ordeņa brāļi krituši, seši saņemti gūstā, izglābušies vienīgi Tartu bīskapa ļaudis. Pēc šīs sakāves Livonijā bijušas sēras. Interesanti, ka Atskaņu hronika ne ar vienu vārdu nemin, ka kauja būtu notikusi uz ledus.
Livoniešu un krievu konfliktu piemin arī cits Vācu ordeņa vēstures avots - ordeņa kapelāna Hermaņa no Vartberges XIV gadsimtā sarakstītā hronika. Autors, aprakstot mestra Folkvīna veikumu, stāsta, ka viņš ieņēmis Izborskas pili, pleskavieši paši nodedzinājuši savu pilsētu un pakļāvušies mestram. Viņš atstāja tur divus fogtus, bet novgorodieši tos padzinuši. Te gan jāatzīmē, ka hronikas autors sajaucis mestrus, jo, kā zināms, Folkvīns jau agrāk, 1236. gadā, bija gājis bojā Saules kaujā. Zīmīgi, ka hronikas autors, kurš vienmēr piemin kaujas, par Ledus kauju nemin ne vārda.
Avoti liecina, ka liels skaits igauņu ietilpa ordeņa un bīskapa pulkos
Kas bija un kā nebija?
Kādus secinājumus iespējams izdarīt, analizējot vēstures avotus gan šaurākā kaujas norises, gan plašākā - ģeopolitiskā - kontekstā?
Militārs konflikts ir neapgāžams fakts, un arī kauja bija. Visticamāk, ka tā patiesi notika uz Peipusa ledus. Tomēr konfliktā nebija iesaistītas divas puses - vācieši un krievi, bet ļoti daudzi tā laika politiskie spēlētāji, turklāt katrs ar savām interesēm: Tērbatas bīskapija, Vācu ordenis Livonijā, ordeņa un bīskapa vasaļi - igauņi; vācu izcelsmes Dānijas karaļa vasaļi no Ziemeļigaunijas, pleskavieši - gan «vācu partija», gan «novgorodiešu partija», novgorodieši, suzdaļieši, kņazi Aleksandrs un Andrejs.
Konflikta cēlonis, visticamāk, bija novgorodiešu un pleskaviešu senā tradīcija ievākt nodevas Baltijas zemēs, īpaši igauņu un latgaļu novados. Senkrievu jeb rusu kņazi tā darīja vairākus gadsimtus pirms vācu atnākšanas un uzskatīja daļu no Baltijas zemēm par savu ietekmes sfēru. Savukārt teitoņi nepalaida garām iespēju paplašināt savu ietekmes sfēru Pleskavas zemēs. Ordenis bija ne tikai militāra, bet arī reliģiska organizācija, latīņu un grieķu baznīcu konfliktā viņi varēja būt fanātiskāk noskaņoti nekā laicīgā bruņniecība vai pilsētu tirgotāji. Konfliktam neapšaubāmi bija reliģiska dimensija. Atskaņu hronika stāsta, ka «šie (krievi) gribēja nu saslieties un kristīgajiem (livoniešiem) uzmākties», tātad krievus ordeņbrāļi neuzskatīja par īstiem kristiešiem. Taču vienlaikus jāatzīst, ka Vācu ordenis neizvērsa plašu krusta karu kustību pret senkrievu zemēm. To noteica vairāki cēloņi - teitoņu bruņiniekus galvenokārt interesēja kari ar musulmaņiem Svētajā zemē un ziemeļu pagāniem. Pie pēdējiem Ledus kaujas notikumu laikā var pieskaitīt prūšus, žemaišus, lietuviešus, zemgaļus un daļēji arī kuršus. Droši vien tieši tā var izskaidrot Livonijas teitoņu mestra klātneesamību konfliktā ar pleskaviešiem un novgorodiešiem. Mestrs bija iesaistīts attiecību kārtošanā ar citām vietējām un Eiropas varām, bet galvenokārt viņu interesēja pagāniskās Lietuvas politika.
Par krusta kara izsludināšanu katoliskajā Eiropā pret kristīgām zemēm nevarēja būt ne runas, kaut arī bija viedoklis, ka tās ir nepareizi kristīgas. XII un XIII gadsimtā krusta karus sludināja un ar tiem saistītās grēku atlaides deva pāvesti. Lai vai kā, bet senkrievi tomēr bija kristieši; strīdus puses gan izjuta abpusēju nepatiku, taču vienlaikus sarunājās kā līdzīgs ar līdzīgu. Senkrievu kņazi bieži saradojās ar Vācijas, Zviedrijas, Polijas, Ungārijas un Čehijas valdošajām dinastijām, baznīcu atšķirības nebija šķērslis.
Tagad par kaujas mērogiem. Atzīstot Atskaņu hronikas subjektivitāti, tā tomēr kalpo kā laba mēraukla, lai noteiktu aprakstīto notikumu mērogus. Kā jau norādīts, Ledus kaujā teitoņi zaudējuši 20 kritušos ordeņbrāļus un sešus gūstā saņemtos. Saskaņā ar tās pašās hronikas ziņām Saules kaujā 1236. gadā gāja bojā 48 ordeņa brāļi, 1260. gadā Durbes kaujā ordeņa zaudējumi kaujā pret žemaišiem un kuršiem bija 150 brāļi-bruņinieki, 1279. gadā kaujā ar lietuviešiem pie Aizkraukles ordenis zaudēja 71 brāli, savukārt kaujā pie Garozes 1287. gadā zemgaļi nokāva 33 brāļus. Divdesmit ordeņbrāļi - tieši tikpat, cik Ledus kaujā - krita nenosakāmā vietā kaujā pret zemgaļiem 1265. gadā, tomēr nevienam neienāk prātā šo militāro sadursmi pasludināt par pasaules mēroga nozīmes kauju.
Vēstures avotu gaismā 1241. un 1242. gada kaujas pie Izborskas un Pleskavas, Pleskavas ieņemšana, Aleksandra iebrukums Igaunijā un Ledus kauja ir viena no daudzām Livonijas un Krievzemes varu robežsadursmēm, kādu XIII un XIV gadsimtā bija daudz. Tiesa, pēc četrdesmito gadu konflikta uz ilgiem laikiem nostabilizējās Livonijas un Krievzemes robežlīnija.
Militāros vēsturniekus parasti interesē, kādi tad bija Ledus kaujas mērogi, kā saprast tik atšķirīgo kritušo skaitu - Atskaņu hronikas 20 kritušie vācieši pret Novgorodas hronikā minētajiem 400? Lai cik tas nešķistu dīvaini, lielu pretrunu starp abiem skaitļiem nav. Ordeņa hronika parasti min tikai kritušos ordeņa brāļus-bruņiniekus. Visā Vācu ordeņa Livonijas atzarā XIII gadsimtā tādu bija ap 400-500. Savukārt Novgorodas hronika runā par visiem kritušajiem vāciešiem - tātad tie varēja būt laicīgie bruņinieki: Tartu bīskapa un Dānijas karaļa vasaļi, ordeņa vasaļi, Tartu pilsētas birģeri un vienkāršie karakalpi no trešās kārtas.
Aleksandrs bija kļuvis par pasaku milzi, kas augumā vairākas reizes pārspēja visus citus un kuram balss dārdēja kā pērkons
Mīta rašanās
Ledus kaujas mītam bija divi cēloņi: Aleksandra Ņevska personas glorifikācija un sakralizācija, kas sākās jau viduslaikos, kā arī XX gadsimta Krievijā valdošā pretvāciskā un antirietumnieciskā propaganda.
Krievzemes pareizticīgajai baznīcai un laicīgajai politiskajai elitei Aleksandra Ņevska personība un veikums bija ļoti svarīgs arī tad, kad pats kņazs jau bija miris, proti, nākamajos gadsimtos. Tas bija jautājums par Krievzemes attiecību modeli ar Rietumiem un Zelta Ordu. Jau XIII gadsimta beigās tika radīts literārs darbs Aleksandra dzīve, kurā par Ledus kauju bija rakstīts: «Un bija nikna cīņa un troksnis no lūstošiem šķēpiem, un zobenu šķindas [..], un nevarēja redzēt ledu: tas ar asinīm nokrāsots. No aculieciniekiem dzirdēts, it kā Dieva pulki no debesīm nākuši palīgā Aleksandram. [..] Un atgriezās Aleksandrs ar slavenu uzvaru. [..] Un sāka dzirdēt viņa vārdu pa visām zemēm un līdz Ēģiptes jūrai, un līdz Ararata kalnam, un Varjagu jūras abos krastos, un līdz lielajai Romai.» Savukārt XV gadsimta tekstos vācieši jau sāka slīkt pavasara kūstošajos ledos. Aleksandrs bija kļuvis par pasaku milzi, kas augumā vairākas reizes pārspēja visus citus un kuram balss dārdēja kā pērkons. Tieši XV gadsimtā kņazs Aleksandru pirmo reizi tekstos nodēvēts par Ņevski. Vēl pēc gadsimta, 1547. gadā, Aleksandrs tika kanonizēts kā pareizticīgās baznīcas svētais. Viņa pīšļi gadsimtiem ilgi glabājās Vladimirā, kur saskaņā ar leģendu esot dziedējuši slimos un ievainotos. 1724. gadā Ņevska mirstīgās atliekas pēc cara Pētera I pavēles tika pārvestas uz Aleksandra Ņevska vārdā nosaukto baznīcu Pēterburgā.
XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimtā Eiropas nācijas rakstīja savas vēstures, tad tika veidots un rakstīts Krievijas zemes un valsts vēstures stāsts. Aleksandra Ņevska persona tajā bija klātesoša, tomēr ne Ledus kauja. Slavenais krievu vēstures klasiķis Nikolajs Karamzins (1766-1826) glorificēja krievu kauju pret livoniešiem pie Rakveres, kas notika 1268. gadā, savukārt Ledus kauju pieminējis tikai garāmejot. Cits Krievijas vēstures klasiķis Vasīlijs Kļučevskis (1844-1911) Ledus kauju savos darbos vispār nemin. Tas arī bija loģiski, jo, kā jau noskaidrojām, šādu konfliktu Krievzemes attiecībās ar Livoniju vēsturē bija ļoti daudz. Toreiz vēl nebija termina «Ledus kauja».
Raksti par 1242. gada kauju kā Aleksandra Ņevska varonīgās darbības fons sāka parādīties Pirmā pasaules kara gados. Tie vairāk kalpoja kā propagandas līdzeklis, kas mudināja krievu karavīrus būt senču izlieto asiņu cienīgiem. Kauja lieliski iederējās histēriskajā pretvācu kampaņā, kas tika izvērsta Krievijā, karam sākoties. Pēc tam 1917. gadā sekoja Krievijas revolūcija, pie varas nāca boļševiki, kuriem gan Ņevskis, gan krievu un vācu savstarpējās cīņas senatnē bija tikai «feodāļu un buržuju» ideoloģiskie triki, lai šķeltu pasaules proletariātu. Taču viss vecajās sliedēs tika pagriezts Staļina varas gados.
Ledus kaujas interpretācija bija un ir savdabīgs barometrs Krievijas iekšpolitiskajam klimatam un ārpolitikai attiecībās ar Rietumiem. Kad 1939. gadā tika noslēgts PSRS-Vācijas pakts, mākslas filmas Aleksandrs Ņevskis demonstrēšana tika apturēta un filma izņemta no kino repertuāra. Vācija tagad bija Padomju Savienības sabiedrotā. Filmu atsāka radīt pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS, turklāt filmas skatīšanās kļuva teju vai obligāta.
Drīz pēc Hruščova «atkušņa» trīs pazīstami vēsturnieki-medjevisti J. Begunovs, I. Kleinenbergs un I. Šaskoļskis apkopoja un izdeva grāmatu par Ledus kaujas vēstures avotiem un literatūru. Tajā, analizējot pirmavotu tekstus, salīdzinot tos ar vēstures literatūru, autori netieši, it kā rakstot starp rindām, nonāca pie Ledus kaujas mīta atmaskojuma. Diemžēl iestājās Brežņeva varas laiks, brīvdomība tika atkal iedzīta pagrīdē, zēla un plauka padomju patriotisms, līdz ar to arī Ledus kaujas mīts. Kārtējā mīta tricināšana sākās perestroikas gados un pēc PSRS sabrukuma Jeļcina Krievijā. Daži vēstures mītu atmaskotāji nonāca pat pretējā galējībā - šādas sadursmes vispār neesot bijis. Mūsdienās spirāle turpinās - Putinam Aleksandrs Ņevskis ir paraugs, kā pārtraukt attiecības ar Rietumiem un meklēt sabiedrotos Austrumos. Ledus kaujas mīts atkal zombē Krievijas cilvēku prātus.
Nobeigumā neliela replika. Domāju, ka zināma loma mīta popularitātē ir pašam apzīmējumam «Ledus kauja». Tas skan romantiski, rada spožu iedomu bildi, zemapziņas asociācijas ar ledus pili, ledus kalniem, ledus karalieni. Vēsturnieki saka, ka Hitlers nebūtu varējis sasniegt to, ko viņš sasniedza, ja būtu nevis Hitlers, bet Šiklgrūbers. «Heil, Šiklgrūber!» neskan, bet «Heil, Hitler!» skan. Līdzīgi ir ar šo kauju - «Ledus kauja» skan, bet «kauja uz Peipusa» vai «1242. gada sadursme» neskan. Arī apzīmējumu labskanībai ir nozīme sabiedrības vēsturiskajā apziņā.
Vienkārši Aleksandrs
Aleksandrs Ņevskis (1220-1263) bija Perejaslavas kņaza un Vladimiras lielkņaza Jaroslava dēls. Tēvs viņu nosūtīja valdīt Novgorodā. Aleksandram tobrīd bija tikai 18 vai 19 gadu. 1240. gadā viņa vadībā izdevās sakaut zviedru karadraudzi, kas bija izsēdusies Ņevas upes grīvā. Saskaņā ar daudz vēlāku leģendu par godu šai uzvarai Aleksandrs ieguvis iesauku «Ņevskis». Saskaņā ar citu versiju - viņam bijuši personiski valdījumi Ņevas upes apkārtnē. Būtiski, ka dzīves laikā kņazu Aleksandru neviens par Ņevski nesauca, viņš pats nezināja, ka ir «Ņevskis».
1245. gadā Aleksandrs vadīja novgorodiešu pulkus karā pret lietuviešiem. Pēcāk viņš noraidīja Romas pāvesta piedāvājumu pāriet katoļticībā un vienoties kopīgai cīņai pret mongoļiem. Pēc Jaroslava nāves Aleksandrs devās uz mongoļu ordu, lai saņemtu hana atļauju (jarliku) valdīt Kijivā. Ar hana atbalstu viņš gāza savu brāli no Vladimiras lielkņaza troņa un pats ieņēma šo vietu. Aleksandrs kļuva par mongoļu hana vietvaldi Krievzemē, tādējādi iedibinot gadsimtiem ilgi Krievzemes pakļautības ordai politisko mehānismu. Ar mongoļu draudu palīdzību viņš piespieda novgorodiešus maksāt ordai meslus. Aleksandrs mira atceļā no ordas, iespējams, ticis noindēts.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita