Salīdzinot vācu un sabiedroto labāko lidotāju-iznīcinātāju statistiku, starp tām ir teju vai bezdibenis. Vienā pusē asi ar diviem un pat trim simtiem uzvaru, bet otrā piloti, kuru kontā nav pat simt notriektu pretinieka lidmašīnu. Lūkosim noskaidrot, kādēļ ir tāda atšķirība un vai vācu iespaidīgajiem skaitļiem vispār var ticēt.
Padomju laikā nebija pieejama nekāda statistika par vācu iznīcinātāju aviācijas panākumiem, jo oficiālā vēsture taču nevarēja atzīt, ka fašisti notriekuši vairāk lidmašīnu nekā labākie padomju asi. Tikai astoņdesmito gadu nogalē atklātībā parādījās informācija, ko visa pārējā pasaule jau sen zināja - visu laiku labākais lidotājs-iznīcinātājs nav vis trīskārtējais Padomju Savienības Varonis Ivans Kožedubs ar 62 uzvarām (vēlākie pētījumi liecina, ka, visticamāk, tām jāpieskaita vēl divas), bet gan vācietis Ērihs Hartmans ar 352 (!) uzvarām. Tātad piecas reizes vairāk nekā Kožedubam! Un ja vēl Hartmans būtu tāds vienīgais - 300 uzvaru latiņu pārsniedza arī Gerhards Barkhorns (301 uzvara), bet vairāk par 200 lidmašīnām ir notriekuši 13 vācu piloti. Tādu, kam ir vismaz 100 uzvaras, bija apmēram simts, bet Kožeduba līmeņa statistika Luftwaffe rindās nebija nekas īpašs - vienkārši laba iznīcinātāja līmenis, bet grāmatas par tādiem pēc kara nerakstīja. Piemēram, vai esat kaut ko dzirdējuši par Vilhelmu Hībneru? Diez vai. Taču uzvaru viņam ir tieši tikpat, cik Kožedubam.
Uzvaru skaitīšana
Jo apkaunojošāks padomju oficiālajiem vēsturniekiem noteikti šķita fakts, ka vairums vācu asu lielāko daļu uzvaru bija guvuši Austrumu frontē, tātad notriecot padomju lidmašīnas. Ideoloģiski pieņemamu skaidrojumu tam nebija iespējams atrast, tādēļ prātīgāk bija šo tēmu apiet, citādi neizbēgami nāktos atbildēt uz jautājumu - kā tad tā, vai tiešām padomju lidotāji bija nemākulīgāki par fašistiem?
Deviņdesmitajos gados un vēlāk, kad par to jau varēja atklāti runāt, tika atzīts, ka iemesli vācu asu graujošajai statistikai Austrumu frontē bija vairāki: sākot ar nepietiekamu padomju pilotu sagatavošanu un beidzot ar novecojušu gaisa kauju taktiku. Taču arī tad atradās «padomju vēstures skolas» aizstāvji, kuri ietiepīgi turpināja apgalvot, ka vācu asu statistika nav nopietni ņemama, jo to patiesībā radījusi Gebelsa Propagandas ministrija un patiesībā Hartmanam un pārējiem nekādu 300, 200 vai 100 uzvaru nav. Tas viss ir tikai ziepju burbulis un, kā tagad pieņemts teikt, «feiks».
Viens no centīgākajiem šo apgalvojumu kultivētājiem bija staļinisma slavinātājs Jurijs Muhins, kurš, lai pierādītu savu taisnību, izmantoja vairākus argumentus. Pirmais - tas vienkārši nevar būt, ka vācu piloti bija tik ļoti pārāki pār padomju lidotājiem! Tiesa, ja pieņemam, ka vācu piloti bija pelēkas viduvējības, neatbildēts paliek jautājums, kas tad kara laikā notrieca vairāk nekā 46 000 padomju lidmašīnu - tāds ir oficiālais zaudējumu skaitlis, reālais varētu būt vēl lielāks. Otrais - vācieši propagandas nolūkos iznīcinātāju statistikā veica nekaunīgus pierakstījumus; to savās atmiņās skaidri un gaiši esot teicis kāds padomju lidotājs. Diezgan dīvains arguments, jo padomju lidotājs varēja būt informēts par pierakstījumiem viņa paša pulkā, taču diez vai vācu iznīcinātāju komandieri viņam iesniedza atskaites par saviem pierakstījumiem. Trešais arguments - vācieši kā uzvaras skaitījuši arī gadījumus, kad pretinieka lidmašīna tikai bojāta, bet tomēr tikusi līdz savējiem, bet cīņā pret britu un amerikāņu bumbvedējiem uzvaru ieskaitījuši arī tad, ja sašauts tikai viens no četriem bumbvedēja dzinējiem; savukārt, ja vienu lidmašīnu notriekuši vairāki iznīcinātāji kopīgiem spēkiem, pa uzvarai ieskaitīts katram.
Pie pēdējā apgalvojuma ir vērts pakavēties ilgāk, jo tas ir ne tikai melīgs, bet ļauj arī iedziļināties kārtībā, kā patiesībā Luftwaffe uzskaitīja uzvaras. Pirmkārt, uzvaru ieskaitīja tikai tādā gadījumā, ja to bija fiksējis iznīcinātājā uzstādītais fotoložmetējs vai arī viens vai divi liecinieki. Par notriektu pretinieka lidmašīnu uzskatīja tad, ja tā gaisā bija izjukusi vai arī bija fiksēta tās nokrišana. Ja dūmojošais pretinieks pameta kaujaslauku, taču neviens nebija redzējis, vai tas tiešām nokrīt, uzvaru neieskaitīja. Pretendējot uz uzvaru, pilotam vajadzēja aizpildīt anketu, kurā bija jāatbild uz 21 jautājumu: sākot no vietas, kur gūta uzvara, augstuma, kaujas apstākļiem, kā arī jānorāda liecinieki. Pretēji Muhina apgalvotajam Luftwaffe atšķirībā no sabiedrotajiem, kas tiešām ieskaitīja arī tās uzvaras, ko bija guvuši vairāki iznīcinātāji kopīgiem spēkiem (katram tika pa uzvarai), uzvaru ļāva ieskaitīt tikai vienam. Kuram tieši - to kaujas dalībnieki varēja izlemt paši. Ja nevarēja panākt vienošanos, uzvaru neskaitīja nevienam. Rietumu frontē pastāvēja arī sarežģīta punktu sistēma, kas bija domāta tiem pilotiem, kuri cīnījās pret sabiedroto bumbvedējiem. Piemēram, par notriektu vienmotora lidmašīnu pienācās viens punkts, bet par četrmotoru bumbvedēju trīs. Par bojātu bumbvedēju, kurš tomēr nebija nogāzies - divi punkti, bet par jau bojāta bumbvedēja notriekšanu viens. Lai saņemtu apbalvojumu, bija nepieciešams savākt noteiktu punktu skaitu.
Uzvaru ieskaitīja tikai tādā gadījumā, ja to bija fiksējis iznīcinātājā uzstādītais fotoložmetējs vai arī viens vai divi liecinieki
Ordeņa cena
Austrumu frontē punktus neskaitīja, tur viss bija vienkārši - viena notriekta lidmašīna (vienalga, bumbvedējs vai iznīcinātājs) tiek skaitīta kā viena uzvara. Lielais notriekto padomju lidmašīnu skaits gan drīz vien noveda pie tā, ka tika paaugstināta nosacītā norma, kas bija jāizpilda, lai tiktu, piemēram, pie kārotā Bruņinieka krusta, turklāt Austrumu un Rietumu frontē šīs normas atšķīrās. Tā 1943. gadā Bruņinieka krustu Rietumu frontē deva par 40 uzvarām, bet Austrumu - par 100. Lai saņemtu augstāko balvu - briljantus pie Bruņinieka krusta -, Verneram Meldersam 1941. gadā pietika ar 81 uzvaru, jo viņš bija pārspējis Manfreda fon Rihthofena Pirmā pasaules kara rekordu. Nākamajam apbalvotajam, Ādolfam Galandam, briljantu saņemšanai jau bija vajadzīgas 94 uzvaras - viņu apbalvoja 1942. gada vasarā. Par trešo kļuva Gordons Golobs ar 150 uzvarām 1942. gada augustā. Ceturtais bija Hanss Joahims Marsels, kuram uzvaru gan bija mazāk - 126 -, taču tās bija gūtas Ziemeļāfrikā pret britu lidotājiem. Reizē ar Marselu briljantus saņēma Austrumu frontē karojošais Hermanis Grafs, taču viņam jau vajadzēja 172 uzvaras. Nākamajam, Valteram Novotnijam, jau bija nepieciešamas 250 uzvaras, bet Ērihs Hartmans 1944. gada augustā briljantus saņēma tikai pēc savas 301. uzvaras. Atsevišķi šajā sarakstā ir Helmuts Lents un Heincs Šnaufers, kuriem bija 102 un 121 uzvara, taču viņi bija nakts iznīcinātāji, kuriem panākumi nāca daudz grūtāk. Viss, vairāk visaugstākā apbalvojuma saņēmēju vācu iznīcinātāju vidū nav.
Nevar gan noliegt, ka ir gadījumi, kad uzvaru uzskaite patiešām rada šaubas. Piemēram, 1943. gada 6. novembrī vācu ass Ērihs Rūdorfers virs Ladogas ezera notrieca 13 padomju lidmašīnas, turklāt paveica to 17 minūšu laikā. Dokumenti, kas ļautu pārliecināties, vai tiešām visas 13 uzvaras ir guvušas drošu apliecinājumu, nav saglabājušies, jautājumus rada arī tas, kā viņam ar ierobežotu patronu skaitu izdevās notriekt tik daudz lidmašīnu - tur jābūt fantastiski precīzam snaiperim. Taču izslēgt to nevar, jo, piemēram, Marselam pretinieka lidmašīnas notriekšanai nereti pietika ar 15 patronām. Jāņem arī vērā, ka dažādos laika periodos iznīcinātāju bruņojums un munīcijas komplekts atšķīrās: ja vācu populārākais iznīcinātājs Messerschmitt-109 jeb Bf-109 sāka ar diviem ložmetējiem un katram bija 1000 patronu komplekts, vēlāk izmantoja lielāka kalibra ieročus, kam bija iespaidīgāka ugunsjauda, taču mazāks kaujas komplekts - 20 mm lielgabaliem bija tikai 135-146 šāviņi.
Taču, ja pat bija atsevišķi gadījumi, kas rada aizdomas par «pierakstījumiem», par sistēmu tie noteikti nekļuva. Pietiekami biežas bija arī tās reizes, kad uzvaras liecinieku trūkuma dēļ neieskaitīja. Jau pieminētais Joahims Marsels 1940. gada vasarā apgalvoja, ka esot notriecis septiņas britu lidmašīnas, taču apstiprinājums bija tikai par trijām. Te gan jāpiebilst, ka Marsels tolaik neizcēlās ar disciplīnu un bieži vien kaujas laikā atrāvās no pārējās vienības; šā iemesla dēļ tad arī trūka aculiecinieku viņa uzvarām.
Joahims Marsels 1940. gada vasarā apgalvoja, ka esot notriecis septiņas britu lidmašīnas, taču apstiprinājums bija tikai par trijām
Hartmana recepte
Lai saprastu, kur slēpās vācu gaisa asu fenomenālo panākumu cēloņi, iepazīsimies ar paša rezultatīvākā - Ēriha Hartmana - biogrāfiju. Kā daudzi trīsdesmitajos gados augušie puikas, viņš aizrāvās ar planierismu, kas tolaik bija modē - ar šā sporta palīdzību Hitlers plānoja audzināt jaunveidojamo gaisa spēku pilotus. Līdzīgā veidā karjeru sāka arī vēlākais Luftwaffe iznīcinātāju spēku komandieris Ādolfs Galands un daudzi citi. Kad 1940. gada rudenī Ēriham pienāca laiks doties dienestā, viņu diezgan prognozējami nosūtīja uz aviācijas skolu. Vispirms gan nācās iziet vispārējās militārās mācības kursu, tādēļ pie pirmajiem lidojumiem viņš tika 1941. gada pavasarī, bet iznīcinātāju skolu pabeidza 1942. gada vasarā - tātad mācījās vairāk nekā gadu, kas vien diezgan uzskatāmi parāda, cik nopietni vācieši kara pirmajos gados piegāja pilotu sagatavošanai. Krievi tolaik aprobežojās vien ar dažiem mēnešiem, kas, protams, bija par maz, lai sagatavotu labu kara lidotāju. Kara beigās gan arī vācieši pārgāja uz saīsinātu mācību kursu, kas nevarēja neatstāt negatīvu iespaidu uz pilotu sagatavotības līmeni.
Jauno pilotu nosūtīja uz 52. iznīcinātāju eskadru jeb JG-52, kas 1942. gada augustā bāzējās Maikopas apkaimē. Pirmajā kaujas lidojumā Hartmans izgāzās pēc pilnas programmas: vēloties pēc iespējas ātrāk iesaistīties kaujā, viņš atrāvās no sava pārinieka; pretiniekam, protams, netrāpīja, bet pats tik tikko spēja izvairīties no notriekšanas; pēc tam izbīlī savu pārinieku noturēja par krievu iznīcinātāju un apšaudīja (un atkal netrāpīja); apjukumā zaudēja orientāciju un apmaldījās, bet, kad lidmašīnai beidzās degviela, veica avārijas nosēšanos uz lielceļa, tā arī neticis līdz savam lidlaukam. Pilnīgs fiasko, kam sekoja pelnīts brāziens no komandiera.
Līdz pirmajai uzvarai nācās gaidīt gandrīz trīs mēnešus, kad viņam beidzot izdevās notriekt padomju triecienlidmašīnu Il-2. Hartmans sekoja krītošajai pretinieka lidmašīnai, un šī ziņkārība viņu gandrīz pazudināja, jo Il-2 gaisā uzsprāga un atlūzas sabojāja Ēriha lidmašīnu tā, ka atkal nācās veikt avārijas nosēšanos. Pēc tam bija atkal divi tukši mēneši, līdz beidzot maisam gals bija vaļā: 1943. gada 27. janvārī Hartmans notrieca Mig-1 iznīcinātāju, divas nedēļas vēlāk LaGG-3, bet nākamajā dienā bumbvedēju.
Apmēram tajā laikā viņš izvēlējās savu gaisa kauju taktiku, ko centās vienmēr ievērot: pamanīji - izlēmi - uzbruki - atrāvies. Citiem vārdiem sakot, ja esi pamanījis ienaidnieku, izlem, vai varēsi viņu pārsteigt nesagatavotu; ja jūti, ka varēsi, tad uzbrūc, atklājot uguni no tuvas distances, bet pēc tam uzreiz strauji dodies prom. Bet, ja pretinieks tevi ir laikus pamanījis, labāk nemaz neiesaisties kaujā. Vēl viens zelta likums - jo tuvāk pielidosi pretiniekam, jo vieglāk būs trāpīt. Jaunajiem pilotiem Ērihs vēlāk stāstīja: «Ja ieraugi ienaidnieka lidmašīnu, nevajag uzreiz mesties tai virsū. Nogaidi un izmanto visas savas priekšrocības. Paskaties, kādā ierindā pretinieks lido un kādu taktiku izmanto. Pavēro, vai viņu vidū nav kāds nepieredzējis pilots - to gaisā uzreiz var redzēt. Uzbrūc viņam. Daudz labāk ir notriekt vienu, nekā ielaisties 20 minūšu garā karuselī, tā arī neko nepanākot.» Patiesībā ne jau Hartmans bija izgudrojis šo metodi, to daži vācu iznīcinātāju piloti lietoja jau Spānijas pilsoņu kara laikā, bet kara pēdējos pāris gados līdzīgi sāka rīkoties arī labākie padomju iznīcinātāji. Vēsturnieks Marks Soloņins ir izpētījis, ka padomju iznīcinātāji kara laikā apmēram 90 procentus uzvaru guvuši, uzbrūkot pretiniekam no aizmugures, turklāt pusē gadījumu uguni atklājuši no distances, kas mazāka par 100 metriem. Tātad būtībā izmantojot šo pašu taktiku.
Vadoties pēc šiem principiem, pusgada laikā Hartmans notrieca pussimtu padomju lidmašīnu, bet 1943. gada septembrī jau tika pāri pirmā simta robežai. 1943. gada 29. oktobrī, tātad mazliet vairāk nekā gadu pēc ierašanās frontē, Ēriha rēķinā bija jau 150 uzvaras, par ko pienācās Bruņinieka krusts. Taču arī pats tika notriekts un pat krita krievu gūstā, no kura gan pa ceļam uz padomju štābu pamanījās izbēgt, izliekoties par ievainotu un vācu aviācijas uzlidojuma laikā izlecot no mašīnas, kurā viņu veda.
Hartmana uzvaru skaits auga tik strauji, ka pat viens otrs viņa kolēģis no citām eskadriļām sāka šaubīties, vai lieta ir tīra. Vienu no šādiem skeptiķiem, Frīdrihu Obleseru, Hartmans uzaicināja doties kaujas lidojumā kopā kā pāriniekam un viņa klātbūtnē notrieca divas lidmašīnas. Ar to pietika, lai šaubu ēna tiktu izgaisināta. Pēc frontē pavadītā pirmā gada Hartmana šaušanas precizitāte bija tāda, ka 1944. gada vasarā kādudien viņam vienā kaujas lidojumā izdevās notriekt trīs krievu lidmašīnas, izdarot tikai 120 šāvienus.
Pēdējo pretinieka lidmašīnu Hartmans notrieca 1945. gada 8. maija rītā, tātad kara pēdējās stundās. Par asa 352. upuri kļuva padomju Jak-7. Gandrīz visas uzvaras Ērihs bija guvis kaujās pret padomju aviāciju, tikai septiņas no tām ir cīņās pret amerikāņu pilotiem. Pēc kara ass nonāca padomju gūstā, kur pavadīja desmit gadus - kaut gan nekādus kara noziegumus lidotājs nebija pastrādājis, krievi viņu apsūdzēja kaitējuma nodarīšanā padomju ekonomikai un piesprieda 20 gadus. Nosēdējis pusi, 1955. gadā leģendārais pilots tika atbrīvots un atgriezās Rietumvācijā, kur turpināja dienestu gaisa spēkos.
Notriektie asi
Gaisa kauju maniere vācu pilotiem varēja ļoti atšķirties. Ja Hartmans lietai piegāja ļoti lietišķi un vadījās pēc principa «pamani pretinieku pirmais - pielavies - notriec - ātri dodies prom», daudzi citi labprāt iesaistījās gaisa divkaujās ar augstākās pilotāžas elementiem. Piemēram, Valtera Krupinska (197 uzvaras), kurš vairākus mēnešus bija Hartmana pārinieks, cīņas metodi trāpīgi aprakstījuši Hartmana biogrāfi R. Tolivers un T. Konstebls - viņš pretiniekam esot meties virsū «kā skandālists bārā». Taču izteiktā agresivitāte Krupinskim netraucēja saglabāt skaidru prātu un krāt vienu uzvaru pēc otras. Cits ass - Ginters Ralls, kurš kādu laiku bija Hartmana komandieris, - izcēlās ar apbrīnojamu precizitāti, šaujot no tālas distances - tā bija viņa 275 gūto uzvaru pamatā. Helmūts Lipferts (203 uzvaras) azartiski iesaistījās gaisa divcīņās, no kurām ne vienmēr izgāja kā uzvarētājs - viņu kara laikā notrieca 15 reizes, tiesa vairumā gadījumu to paveica zenītartilērija. Taču vienmēr viņš tika cauri ar veselu ādu. Unikāls gadījums bija Vilhelms Bacs, kurš, lai arī vēl pirms kara bija sācis dienestu Luftwaffe, taču ilgu laiku darbojās kā instruktors un frontē nonāca tikai 1942. gada beigās. Vairāk nekā gadu viņš skaitījās ļoti viduvējs iznīcinātājs, jo bija notriecis tikai dažas lidmašīnas, taču 1944. gada pavasarī, atgriežoties ierindā pēc vairākām hospitālī pavadītām nedēļām, negaidot kļuva par izcilu asu un viena gada laikā guva 222 uzvaras - kaut kas tāds tik īsā laika posmā nevienam citam nav bijis pa spēkam.
Jāsaprot, ka arī vācu asi nebija pārcilvēki un pieredze nevienam no viņiem nenāca viegli. Piemēram, Valters Novotnijs (258 uzvaras) pirmās četras uzvaras guva 1941. gada jūlijā debesīs virs Sāremā, taču dienas izskaņā arī viņu pašu notrieca, liekot izpeldēties jūrā. Ērihu Rūdorferu (222 uzvaras) viņa karjeras laikā notrieca 18 (!) reizes. Hansu Joahimu Marselu tikai 1940. gada vasarā vien notrieca vismaz četras reizes, taču viņam allaž izdevās nosēdināt sašauto lidmašīnu vai izlēkt ar izpletni. Ginters Ralls (275 uzvaras) ar sašautu lidmašīnu avārijas nosēšanās laikā tik pamatīgi traumēja muguru, ka deviņus mēnešus pavadīja hospitālī. Šādus piemērus varētu saukt vēl un vēl.
Lidotāju meistarība bija tikai viens no daudzo uzvaru cēloņiem. Ne mazāk būtiski, ka vācieši gluži vienkārši vairāk laika pavadīja gaisā un veica vairāk kaujas lidojumu. Piemēram, Hartmans bija veicis 1400 kaujas lidojumus, kuros piedzīvoja 800 gaisa kaujas, bet trešais labākais vācu ass Ginters Ralls - 800 lidojumus, kuros piedalījās 600 kaujās. Salīdzināsim ar padomju aviāciju: Ivanam Kožedubam ir 330 kaujas lidojumi un 120 gaisa kaujas. Tātad tīri matemātiski viņam nebija iespēju gūt tik daudz uzvaru kā Hartmanam vai Rallam. Taču arī Hartmana statistika nobāl uz vācu labākā bumbvedēja pilota Hansa Ulriha Rudela fona - viņš ar pikējošo bumbvedēju Ju-87 veica 2530 kaujas lidojumus.
Te vietā būtu jautājums: kādēļ vācieši lidoja vairāk; vai tiešām krievi bija slinkāki? Pirmkārt, vācieši aviāciju centās izmantot maksimāli efektīvi un lidlaukus izvietoja pēc iespējas tuvāk frontes līnijai, kas ļāva dienā veikt divus trīs lidojumus. Otrkārt, šīs pašas efektivitātes vārdā aviācijas vienības bieži pārcēla no vienas vietas uz citu - tur, kur tieši tobrīd aviācijas atbalsts bija visvairāk nepieciešams. Piemēram, ja Ļeņingradas apkaimē nenotika aktīva karadarbība, tur iepriekš dislocēto iznīcinātāju eskadru JG-54 1943. gada vasarā varēja pārsviest uz Kursku. Tādēļ iznīcinātāju vienības gandrīz visu laiku atradās notikumu epicentrā. Padomju aviācija šajā ziņā bija statiskāka un dislokācijas vietas tik bieži nemainīja, tādēļ laiku pa laikam iznīcinātāju vienībām gadījās «tukšie posmi». Proti, ja reiz JG-54 bija pametusi Ļeņingradas pievārti un vācu aviācija šajā sektorā nekādas aktivitātes neveica, tur esošajiem krievu iznīcinātājiem gluži vienkārši nebija, ar ko cīnīties.
Tas, kādēļ vācu asi bija rezultatīvāki par krievu lidotājiem, tā kā būtu puslīdz skaidrs. Bet kā ar britu un amerikāņu pilotiem? Cik uzvaru ir viņu kontā? Uz vācu fona - nekā īpaša. Labākajam amerikāņu asam Ričardam Bongam ir tikai 40 uzvaras, kas gūtas Klusā okeāna kauju zonā. Iemesls, kādēļ tik maz, ir vienkāršs - amerikāņi uzskatīja, ka pieredzējušu pilotu zināšanas jāizmanto jauno kadru mācībās, tādēļ atsauca Bongu no frontes un norīkoja par instruktoru. Līdzīgs stāsts ir par britu labāko asu Džonu Edgardu Džonsonu, kuru pēc vairāk nekā 20 uzvaru gūšanas pārcēla uz štābu, un tādēļ kara laikā viņš veica tikai 515 kaujas lidojumus un aprobežojās ar 29 uzvarām.
Nāve pirmajā lidojumā
Tas, ka vāciešiem bija vairāki desmiti izcilu pilotu, nenozīmē, ka visi piloti bija izcili. Daudzi tā arī neguva nevienu uzvaru un gāja bojā jau pirmajās kaujās. Kā teica vācu ass Valters Krupinskis, slavējot Hartmana trāpīgās šaušanas prasmi: «Mums bija tik daudz jaunu pilotu, kuri gaisā nespēja trāpīt nekam, ka Ērihs ar savu trāpīgumu ļoti izcēlās viņu vidū.» Kara beigās jauno pilotu meistarības trūkums kļuva arvien redzamāks, jo viņus sagatavoja paātrinātā tempā un sūtīja kaujā jau pēc 100 mācību lidojumos pavadītām stundām, ar ko varbūt pietika, lai iemācītos pacelties un nolaisties, taču bija par maz, lai gūtu uzvaras gaisa kaujās. Īpaši tas bija jūtams cīņās pret britu un amerikāņu aviāciju. Ja kara pirmajos gados iznīcinātāju eskadra JG-26, kas darbojās Rietumu frontē, spēja notriekt 6-8 pretinieka lidmašīnas, pretī zaudējot tikai vienu savējo, tad 1943. gadā šī zaudējumu attiecība bija 1:4, bet 1944. gada vasarā jau 1:1. Ņemot vērā sabiedroto skaitlisko pārākumu, šāda zaudējuma attiecība bija Vācijai nāvējoša.
Zaudējumus vācu iznīcinātāji cieta ne jau tikai kaujās vien. Kaut gan slavenāko vācu iznīcinātāju Bf-109 dēvē par vienu no labākajām Otrā pasaules kara lidmašīnām, taču lidotāji ne bez pamata to uzskatīja par diezgan grūti vadāmu. Ne katrs iesācējs ar šo iznīcinātāju prata tikt galā, un to apliecina arī statistika - vēsturnieks Maiks Spaiks raksta, ka pirmajos divos kara gados ar Bf-109 nositās pusotrs tūkstotis jauno pilotu, lielākoties nosēšanās vai pacelšanās laikā. Vēlākajās modifikācijās daļu problēmu izdevās atrisināt, taču ne visas. Piemēram, šasijas pārāk šaurais izvietojums «cietās» nosēšanās gadījumā nereti noveda pie avārijas. Bija gadījumi, kad tehnisku problēmu dēļ gāja bojā pat pieredzējuši piloti.
Ukraiņu vēsturnieks Andrejs Meļehovs grāmatā Motoru karš: padomju spārni (Voina motorov: krilja sovetov) min kādu interesantu gadījumu: 1944. gada pavasarī Šveice no Vācijas iegādājās duci Bf-109G iznīcinātāju, taču jau pēc pirmajiem lidojumiem sacēla traci un panāca 50 procentu atlaidi cenai. Iemesls - iznīcinātāju kvalitāte bija diezgan draņķīga, jo ražošanā sevi lika manīt gan materiālu deficīts, gan karagūstekņu darbaspēka izmantošana, gan sabiedroto bumbvedēju uzlidojumi. Bet sliktā lidmašīnu kvalitāte nozīmēja, ka jaunajiem pilotiem bija vēl vairāk iespēju nolauzt kaklu, tā arī netikušiem līdz pirmajai gaisa kaujai. Gaisa asa slava bija lemta tikai nedaudziem.
Pirmā viļņa asi
Līdzās tādiem izcilniekiem kā Hartmans un Barkhorns slavu izpelnījās arī pāris lidotāju ar mazāku uzvaru skaitu
Vilhelms Baltazars
Kā daudzi pirmā viļņa Luftwaffe piloti, Baltazars kaujas rūdījumu guva jau Spānijas pilsoņu karā, kur cīnījās leģiona Condor sastāvā. Tur viņš vienā kaujā sešu minūšu laikā notrieca četras pretinieka lidmašīnas, bet līdz kara beigām uzvaru skaitu palielināja līdz septiņām. Īsajā pārtraukumā Baltazars paspēja veikt lidojumu apkārt Āfrikai un kļuva Vācijā par apmēram tādu pat nacionālo varoni kā Latvijā Herberts Cukurs pēc lidojuma uz Gambiju. Uz kara takas viņš atgriezās 1940. gadā, kad Francijas kampaņas laikā notrieca 23 franču un britu lidmašīnas, par ko saņēma Bruņinieka krustu un nedaudz vēlāk tika iecelts par aviācijas pulka komandieri. Dienestu viņš turpināja Lamanša piekrastē, līdz 1941. gada jūnijam palielinot uzvaru skaitu līdz 40. Droši vien to būtu vēl vairāk, ja vien 3. jūlijā gaisa kaujas laikā viņa lidmašīna neietriektos zemē. Kā vēlāk izmeklēšanā noskaidrojās, lidmašīnas korpusā neviena lodes trāpījuma nebija - jaunā Bf-109F modifikācija nebija izturējusi slodzi un nogāzusies tehnisku problēmu dēļ.
Verners Melderss
Vienu no slavenākajiem vācu asiem Verneru Meldersu medicīnas komisijas sākumā atzina par lidošanai nepiemērotu, jo viņam lidojuma laikā reizēm mēdza reibt galva un mocīt nelaba dūša. Tomēr beigu beigās viņš pielūdzās ārstus un pat saņēma ceļazīmi uz Spānijas pilsoņu karu leģiona Condor sastāvā, kur ātri vien kļuva par asu, izcīnot 14 uzvaras. Turklāt Melderss piedalījās jaunas iznīcinātāju taktikas izstrādē, kas lielā mērā bija par pamatu Luftwaffe vēlākajām uzvarām. 1941. gada sākumā Meldersa kontā bija jau vairāk nekā 100 uzvaru gaisa kaujās - daļu no tām viņš guva jau kā eskadras JG-51 komandieris. Bojā viņš gāja muļķīgā negadījumā - lidmašīnas katastrofā, dodoties uz Pirmā pasaules kara asa Ernesta Udeta bērēm.
Hanss Joahims Marsels
Dienesta gaitu sākumā Marsels skaitījās ārkārtīgi nedisciplinēts pilots, kurš, piemēram, varēja nolaisties uz autobāņa, lai pačurātu. Disciplīnas pārkāpumi turpinājās arī Francijas kampaņas laikā, jo simpātiskais jauneklis uz zemes pārāk daudz laika veltīja meitenēm, tādēļ lidojumos nereti devās neizgulējies. Regulāro pārkāpumu dēļ viņu pat uz laiku atstādināja no lidošanas, un situācija mainījās vien tad, kad Marselu nosūtīja uz Ziemeļāfriku cīnīties ar britu lidotājiem. Tuksnesī meiteņu nebija un viņš ātri vien sāka krāt uzvaras gaisa kaujās. 1942. gada septembrī to bija jau 158 (reiz vienā dienā viņš notrieca desmit lidmašīnas), taču tad asu kapā iedzina viņa paša lidmašīna, kuras izplūdes gāzes ieplūda kabīnē. Kamēr pilots aizlidoja līdz vācu kontrolētajai teritorijai, kur varēja izlēkt ar izpletni, viņš dūmos bija tā apdullis, ka lēciena brīdī atsitās pret lidmašīnas asti, un šis trieciens viņu nogalināja.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita