Kad 1876. gadā Balkānos sākās serbu-turku karš un bulgāru cīņa pret Osmaņu impēriju par savu neatkarību, jau no paša konflikta sākuma tajā piedalījās daudzi brīvprātīgie karavīri no Krievijas, bet 1877. gada aprīlī cīņā pret Turciju oficiāli iesaistījās arī Krievijas impērija. Karā un tā ievērojamākajās kaujās cīnījās līdz pat 3000 Latvijas iedzīvotāju (lielākā daļa - latviešu), no kuriem apmēram 100 gāja bojā, bet apmēram 1000 tika ievainoti vai guva dzīvībai bīstamas slimības. Raksturīgi, ka vēl starpkaru posmā Latvijas Republikas varasiestādes rūpējās par šajā karā cietušajiem karavīriem ‒ tas diezgan skaidri liecina, ka Krievijas-Turcijas karā bija iesaistīti daudzi latvieši, jo vairāk nekā 40 gadus pēc kara liela daļa tā dalībnieku jau bija miruši, bet par izdzīvojušajiem gādāja valsts. Piemēram, 1920. gada aprīlī Pēteris Niedra, kurš dzīvoja Rīgā un 1877. gadā tika ievainots pie Pļevnas (tag. Plevena Bulgārijā), lūdza Latvijas valdību piešķirt viņam pensiju. Turklāt tieši šajā karā pirmo reizi latvieši lielākā skaitā piedalās kā virsnieki.
Pirmais kara reportieris
Samērā nozīmīga loma Krievijas-Turcijas karā bija vienam no pirmajiem nacionāli apzinīgajiem latviešu virsniekiem - Jēkabam Skolmeistaram, kurš armijā kā rekrūtis nokļuva «poļu dumpja» laikā 1863. gadā un līdz atvaļināšanai rezervē 1871. gadā sasniedza štābkapteiņa pakāpi. Jau 1876. gadā viņš brīvprātīgi devās uz Serbiju. Belgradā saskaņā ar viņa paša teikto Skolmeistaru pieņēma «Serbijas valdības vīri». Tā kā šis latvietis bijis pirmais «krievu virsnieks», kurš ieradies, viņam pagaidām likts gaidīt. Kad pēc diviem mēnešiem ieradies rezervē atvaļinātais ģenerālis, bijušais Vidusāzijas karagājienu varonis Mihails Čerņajevs, kurš kļuva par serbu armijas komandieri, latvietis viņam izklāstījis savus apsvērumus, kā vajadzētu organizēt bulgāru karaspēku cīņai pret turkiem (vēlāk Čerņajevs Pēterburgas izdevumā Russkij mir rakstījis, ka bulgāri rīkojušies pēc kāda krievu virsnieka plāna).
Tad Jēkabs Skolmeistars nosūtīts uz Donavas cietoksni Kladovā, kur komandējis bulgāru pulku 4000 vīru sastāvā, ko vadījis arī kaujās. Pēc tam viņu iecēla par serbu Moravas korpusa Jagodinas I šķiras brigādes 2. bataljona, vēlāk - pulka komandieri Deligardes cietoksnī. Iestājoties pamieram, krievu virsnieki devušies uz Belgradu, un krievu avīzes ziņojušas, ka «neviens vairs nav aicināts serbu vienības vadīt». Pats Skolmeistars apgalvoja, ka tas neatbilst patiesībai, jo viņu uzreiz iecēluši par kājnieku brigādes komandieri netālu no Deligardes. Turklāt viņš apgalvoja, ka komandēt serbu vienību uzticēts arī viņa radiniekam Andrejam Skolmeistaram (jaunlatviešu dzejnieka Friča Brīvzemnieka līdzgaitnieks, kuru kara laikā paaugstināja par Serbijas armijas virsnieku). Sekoja ceļš no Belgradas uz robežu pie Moravas upes ‒ uz kādu pamestu pareizticīgo klosteri. Karot gan vairs neesot sanācis, jo bijis jāatgriežas kara apdraudētajā Krievijā.
Latviešu presē publicētajās korespondencēs no Serbijas Skolmeistars allaž uzsvēra savu latviešu patriotismu - pastāvīgās «domas par savu tautu». Viņš arī kļuva faktiski par pirmo latviešu preses kara korespondentu karalaukā, iesūtot plašus aprakstus par pieredzēto. Daži no šiem aprakstiem labi demonstrē gan paša Skolmeistara pieredzēto, gan šā kara skarbo realitāti un Krievijas armijas trūkumus. Piemēram, par kādu uzbrukumu turku pozīcijām Skolmeistars raksta: «Turki žigli izlēca iz savas paslēptās vietas un sāka piepeši stipri šaut. Mūsēji tūdaļ bēga atpakaļ. Es atstāju savu svodu [vadu] pret turku labo flangu un devos uz mūsu vidu noturēt bēgdamos serbus; bet visas pūles bija veltas: nebija viena cilvēka spēkiem iespējams noturēt un rīkot garu rindu no četriem bataljoniem. Visi mūsu ļaudis sajuka un pazaudēja ik katru taktisku sakaru; taupīdamās palīga spēka jeb rezerva nebija; pie visiem četriem bataljoniem nebija neviena oficiera (tiem visiem labāki patika palikt lēģerī); nebija ne viena daktera un vietas, kur sasiet ievainotiem vātes, nedz arī slimnieku nesēju un kopēju. [..]
Mūsu labais spārns turējās cieti, bet kreisais sāka atkāpties. To redzēdams, es devos tikai kādus 200 soļus attālu gar visu ienaidnieku rindu uz mūsu kreiso pusi. Turki šāva un kliedza uz mani kā traki. Bet vesels es aiztiku pie mūsu kara pulka kreisās puses un apturēju atkāpdamos zaldātus kādu pusstundas laiku, lai jel būtu laiks, ja ne vairāk, mūsu lielgabalus glābt. [..] Arī šoreiz gan mums nebija daudz ievainotu un nokautu karavīru, bet mūsu zaldāti pārliecinājās, ka mūsu augstākie priekšnieki karo bez īstena mērķa, lai iet kā iedams.»
Par periodu serbu dienestā un uzbrukumu Nišai Skolmeistars atcerējās: «Laiks bija jauks, spīdēja mīlīga saulīte, it kā smiedamās par to, ko tur pie Nišas pirmā Ziemsvētku dienā strādāja serbu pulciņš, no latvieša vadīts, pret turku pulkiem uz Viņika apcietinātā kalna… Tā pavadīju Ziemsvētkus 1877. gadā. Uz lēģeri atpakaļ ejot, es savā prātā pateicos Dievam, ka šī diena bija pagājusi, bez kā kāds no serbiem būtu pazaudējis savu dzīvību vai veselību. Bet, lēģerī nonācis, es brīnīdamies izdzirdu, ka kāda turku lielgabala lode (granāta), kamēr es savu pulku rīkoju turku apcietinājumu tuvumā, iekritusi pašā serbu lēģera vidū, divus nonāvējusi un desmit grūti un viegli ievainojusi… 30. decembrī mūsu brigāde pirmā iegāja pašā Nišas cietoksnī. Turki vēl nebija visi nolikuši savus ieročus. Viens ienaidnieka bataljons pēc otra, kas Nišu aizstāvējuši, nāca priekšā un nolika kara rīkus. Es stāvēju uz plača, kur tas notika, un apskatīju turku flintes. Tai pašā laikā - redzu, nāk atkal bataljons, kāda jauna turku majora vadīts, ieročus nolikt. Mani ieraudzījis, turku majors nāk klāt un sniedz man roku, sacīdams: «Es esmu vadonis no Viņika apcietinājumiem… Es jūs redzēju pirmā Ziemsvētku dienā, kad jūs serbus vadījāt pret maniem apcietinājumiem. Mani lielgabali jūs netrāpīja… Jūs esat laimīgs cilvēks…»
Izstājies no dienesta kā štābkapteinis, Jēkabs Skolmeistars dzīvoja Maskavā, kādu laiku strādāja bankā, dzelzceļa administrācijā (bija arī kādas stacijas priekšnieks), aktīvi piedalījās zemnieku skolu organizēšanā. Maskavā viņš kopā ar Jēkabu Krodznieku (Krīgeru), Frici Brīvzemnieku u. c. piedalījās tā saucamajos viesošanās vakaros (jeb «Maskavas latviešu vakaros») pie Krišjāņa Valdemāra, kuros pārrunāja latviešu tautai aktuālus jautājumus, aktīvi iesaistījās Maskavas latviešu un lietuviešu sabiedriskajā dzīvē, bija iniciators Maskavas latviešu savstarpējās palīdzības biedrības izveidei neilgi pirms savas nāves. Interesanti, ka 1881. gadā Skolmeistars Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijai uzdāvināja karā ieņemta cietokšņa kancelejā iegūtu trofeju - «turku zēģeli» (zīmogu).
Viņš nomira Maskavā pēc īsas slimības 1895. gada martā, būdams Pēterburgas pilsētas policijas iecirkņa uzraugs, apglabāts Maskavas luterāņu kapos. 1896. gada rudenī pilsētas latvieši uzstādīja viņam pieminekli, ko rotāja tautasdziesmas pants: «Uz ežiņas galvu liku / Sargāt savu tēvu zemi, / Labāk manu galvu ņēma / Nekā manu tēvu zemi.» Pieminekļa atklāšanā uzstājās arī Maskavas latviešu studentu pārstāvis - vēlākais Valsts prezidents Gustavs Zemgals.
Savukārt 114. kājnieku pulka poručiks Latgales latvietis Juris Bricis, kurš 1871. gadā bija beidzis Rīgas junkurskolu, 1877. gada septembrī no Rīgas tika nosūtīts uz Bukaresti Rumānijā 3. grenadieru divīzijas komplektēšanai un iedalīts 11. grenadieru pulkā kā rotas komandieris. Par varonību kaujā pie Pļevnas, kurā tika kontuzēts, apbalvots ar III šķiras Svētā Staņislava ordeni un Rumānijas Dzelzs krustu. Bricis atgriezās savā pulkā Rīgā 1878. gada novembrī jau kā štābkapteinis. Kopā ar Juri Brici uz Buharesti 3. grenadieru divīzijas komplektēšanai 1877. gada septembrī devās 113. kājnieku pulka praporščiks (1878. gada jūnijā paaugstināts par podporučiku) Jēkabs Cīrulis, kurš 1876. gadā bija beidzis Rīgas junkurskolu, un arī tika iedalīts 11. grenadieru pulkā. Cīrulis piedalījās kaujās ar turkiem pie Pļevnas (11. novembrī pulks tika iekļauts Pļevnas ielenkšanas rietumu vienībā Rumānijas firsta Kārļa vadībā, bet 28. novembrī piedalījās «Pļevnas ieņemšanā un Osmana pašā armijas sagūstīšanā», turklāt paša «Imperatora klātbūtnē»). Par kaujā pie Pļevnas parādīto varonību Cīrulis 1877. gada novembrī apbalvots ar IV šķiras Svētās Annas ordeni, bet jau 1879. gadā ‒ ar Rumānijas Dzelzs krustu.
Arī Ignats Mīsnīks, kurš 1877. gada vasarā beidza Maskavas junkurskolu, uzreiz pieredzēja nosūtīšanu uz karalauku - augustā viņš kā praporščiks tika iedalīts 137. kājnieku rezerves bataljonā, bet no 1877. gada 24. oktobra līdz 1878. gada 11. janvārim bija piekomandēts 8. kājnieku pulkam, kurš bija iesaistīts Pļevnas aplenkuma operācijā. Mīsnīks par to apbalvots ar Rumānijas Dzelzs krustu. No 1879. gada janvāra viņš dienēja 137. kājnieku pulkā 13. armijas korpusa sastāvā turpat Balkānos un šā korpusa sastāvā vēlāk atgriezās Krievijas impērijā, Rjazaņā. 1880. gadā paaugstināts par podporučiku.
Vismaz četri vai pieci latvieši par nopelniem šajā karā tika paaugstināti virsnieka dienesta pakāpē. Jānis Tabaciņš 1876. gada beigās kā savvaļnieks iestājās armijā un jau 1877. gada 28. maijā 4. sapieru bataljona sastāvā no Jelgavas tika nosūtīts uz Balkāniem. 3. augustā vienība šķērsoja Rumānijas robežu, 5. septembrī - Donavu, līdz 1878. gada janvārim piedalījās kaujās pie Pļevnas un Šipkas (arī klātesot pašam caram jeb, kā toreiz teica, v visochaishem prisutstviji - «augstākajā klātbūtnē»), turklāt pēdējā posmā - slavenā ģenerāļa Skobeļeva spēku sastāvā. 1877. gada beigās Tabaciņu apbalvoja ar zemāko dienesta pakāpju karavīru augstāko apbalvojumu par «neparastu drosmi» kaujās - IV šķiras Kara ordeņa atzinības zīmi, ko tautā sauca un 1913. gadā oficiāli pārdēvēja par Svētā Jura krustu. Vēlāk Tabaciņš saņēma arī Rumānijas Dzelzs krustu. 1878. gada augustā par teicamo dienestu Pļevnas aplenkšanas laikā Tabaciņu paaugstināja praporščika pakāpē, un septembrī viņš savas vienības sastāvā atgriezās Krievijā, kur turpināja dienestu Jelgavā. 1880. gadā Rīgas kājnieku junkurskolā nokārtoja virsnieka eksāmenus un turpmāk dienēja 114. kājnieku pulkā Jelgavā līdz 1913. gadam, kad tika atvaļināts, paaugstinot pulkveža pakāpē.
«Pirmais, kas karalaukā virsnieka kārtu uzdienēja...»
Sietiņos pie Valmieras dzimušais Jānis Sietiņsons, kurš bija beidzis Gorku zemkopības skolu un latviešu presē rakstīja par tautsaimniecības jautājumiem, 1877. gadā kā brīvprātīgais jeb savvaļnieks iestājās karadienestā un 24. kājnieku divīzijas artilērijas daļu sastāvā piedalījās slavenajā Šipkas kaujā, kur guva kāju apsaldējumu, kuru ārstējot saslima ar tīfu. Pēc tam Sietiņsons tika paaugstināts par virsnieku (praporščiku) un 1879. gadā atvaļināts no armijas, aktīvi darbojās sabiedriskajā dzīvē Valmierā. Miris 1905. gada augustā Kurskas guberņā, kur strādāja par muižas pārvaldnieku. Viņš samērā daudz rakstīja par kara norisēm latviešu presē, atšķirībā no Skolmeistara savos tēlojumos pievērsdams uzmanību arī dabasskatu atainojumam un artilērijas karavīru izjūtām un grūtībām, piemēram, pārvietojot lielgabalus Balkānu skaistajos kalnainajos apvidos.
Savukārt Frīdrihs Baumanis no Slampes pagasta (dzimis 1853. gadā) karadienesta laikā 4. sapieru bataljonā Jelgavā bija ieguvis unteroficiera dienesta pakāpi, bet, sākoties karam ar Turciju, brīvprātīgi iestājās armijā un dienēja sapieru daļās Balkānos. Par kauju laikā parādīto varonību viņš tika izvirzīts paaugstināšanai praporščika pakāpē, taču 1878. gada aprīlī 25 gadu vecumā mira no izsitumu tīfa, kas tolaik plosījās Krievijas karaspēkā Balkānos. Apglabāts bulgāru kapsētā pie Silstrijas cietokšņa. Zīmīgi, ka Baumanis 1877. gada novembrī tika izvirzīts paaugstināšanai par praporščiku kopā ar vēl diviem 2. sapieru bataljona karavīriem - latviešiem A. Freiju un Pēteri Rozenbergu, turklāt Baumanis (pēc nāves) un A. Freijs arī tika paaugstināti. Rozenbergs, kurš dienēja tajā pašā 2. sapieru bataljonā (par varonību kaujās pie Šipkas apbalvots ar Kara ordeņa atzinības zīmi) formālu iemeslu dēļ netika paaugstināts (viņa personas dokumenti bija palikuši iepriekšējā dienesta vietā - 4. sapieru bataljonā Jelgavā). Plāksnē uz mirušā Frīdriha Baumaņa kapa rakstīts, ka viņš bijis praporščiks. Turklāt viņa pavadīšana notikusi ar militāru godu, latviešu valodā, piedaloties 2. sapieru bataljona rotai, ko komandējis latvietis un Kara ordeņa atzinības zīmes kavalieris - praporščiks A. Freijs. Savukārt Pēteris Rozenbergs latviešu presē par Frīdriha Baumaņa nāvi rakstīja: «Visvairāk uz nāvi, kas Baumani kāva, es tamdēļ esmu ļauns, ka viņa aizrāva varbūt pirmo latvieti, kas karalaukā virsnieka kārtu uzdienēja, un es šādu turu, lai gan ne par vienīgo, tomēr par drošu latviešu tautas celšanas līdzekli. Kamdēļ mums nav augstākas kārtas ļauži, kad dažām vēl mazākām tautām tādi ir? Uz to no sevis paša doto jautājienu atbildot, man ar žēlumu jāatzīst, ka mums maz īstu tautas vīru, kas kara dienestu uzņemas, jo latvji nemīļo kara. Tam piestājās vēl dažādi citi iemesli: vienam trūkst vajadzīgu mācību, otram drošsirdības, trešam ir abas mantas, un viņš varētu droši uz paaugstināšanu cerēt, ja nestātos liktens ar savādiem kavēkļiem, par piemēru, ar nāvi, ceļā.»
Savukārt avīze Rīgas Lapa rakstīja, ka bērēs «savvaļnieks Rozenbergs sauca saviem aizgājušiem biedriem latviešu valodā izjustus vārdus pakaļ», un atzīmēja, ka «Baumanis bija latvietis no dzimuma un ar bagātām gara dāvanām apdāvināts jauneklis, viņš bija viens no centīgākiem Jelgavas latviešu vakarniekiem».
Kaujas Kaukāzā
Līdzīgi Jānim Tabaciņam kļūt par profesionāliem virsniekiem pēc kara ar Turciju vēlējās vēl vairāki latviešu brīvprātīgie, kuri bija piedalījušies karā, piemēram, mērnieks Andrejs Pumpurs (kā kara topogrāfs tieši karadarbībā viņš nepiedalījās), kurš 1877. gadā iestājās Odesas junkurskolā, un Pēteris Mežaks, kurš 1878. gadā iestājās Rīgas junkurskolā. Bijušais Rīgas apriņķa Remberģes muižas zemnieks Indriķis Kalniņš karadienestu sāka 1875. gadā Rīgā, no 1876. gada dienēja Leibgvardes Preobraženska pulkā, kura sastāvā kā jefreitors piedalījās karā ar Turciju. Par kaujās pie Pļevnas un citur parādīto varonību apbalvots ar Kara ordeņa atzinības zīmi un Rumānijas Dzelzs krustu. Pēc kara beigām viņš 1880. gadā sāka un 1883. gadā beidza mācības Pēterburgas kājnieku junkurskolā un uzsāka virsnieka dienestu kājnieku daļās.
Karā pret turkiem Balkānos piedalījās arī vairāki sanitārārsti, piemēram, kara veterinārārsts Oto Kalniņš, kurš tikko bija beidzis Tērbatas Veterināro institūtu un pēc kara beigām vairākus gadus palika Bulgārijas valsts dienestā, kara ārsti Georgs Zemmers un Jānis Tālbergs, arī armijas luterāņu mācītājs Kārlis Neulands un vēl vairāki latvieši līdzīgos atbildīgos amatos.
Turklāt latvieši Krievijas-Turcijas kara laikā dienēja arī Kaukāzā, kur šajā laikā notika kaujas ar turkiem un turpinājās kalniešu tautu sacelšanās. Piemēram, virsnieks Pēteris Breikšs, kurš nesen bija beidzis Rīgas kājnieku junkurskolu, 1877.-1878. gadā flīģeļadjutanta Mihaila Batjanova vadībā dienēja vienā no vienībām Tveras apgabalā, kuras bija izveidotas, lai apspiestu kalniešu sacelšanos.
Vismaz divi latviešu tautības virsnieki piedalījās Krievijas karadarbībā pret Turciju Aizkaukāzā. Jaunais virsnieks Jānis Šmits, kurš 1877. gada jūnijā bija beidzis Orenburgas kājnieku junkurskolu, uzreiz kā praporščiks tika iedalīts 1. Kaukāza strēlnieku bataljonā un ieradās tajā 3. septembrī. Pēc divām nedēļām sākās krievu karaspēka uzbrukums turkiem Aladžas augstienēs 20-30 kilometrus uz austrumiem no Karsas cietokšņa, kur pēc divām nedēļām tas izcīnīja uzvaru. Tādējādi J. Šmits uzreiz iesaistījās kaujās, turklāt par 1.-3. oktobrī parādīto varonību tika apbalvots ar IV šķiras Svētās Annas ordeni ar uzrakstu Par drošsirdību. Sekoja kaujas pie Karsas cietokšņa un tā ieņemšana pēc nedēļu ilga aplenkuma 6. novembrī. Šmits par varonību nakts kaujā uz 6. novembri saņēma III šķiras Svētā Staņislava ordeni ar šķēpiem, bet par kaujām Ardahanas karaspēka nodaļas sastāvā decembrī un 1878. gada janvārī - III šķiras Svētās Annas ordeni. Savukārt 18. dragūnu pulka poručiks Kārlis Šmits par varonību 1877. gada 23. un 24. oktobra kaujās ar turkiem pie Erzurumas tika paaugstināts par štābrotmistru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita