Uzsākot 1940. gada vasarā vērienīgu gaisa karu, kas vēsturē iegājis ar kaujas par Britāniju nosaukumu, vācu pavēlniecības sākotnējais plāns paredzēja neitralizēt pretinieka iznīcinātāju floti, lai pēc tam netraucēti varētu pievērsties citiem mērķiem, sākot jau ar jūras spēkiem, kas bija galvenais šķērslis iecerētajai desantoperācijai Britu salās. Kad angļu iznīcinātāji izrādījās pārāk ciets rieksts, vācieši mainīja taktiku un sāka bombardēt militāro infrastruktūru un rūpniecības uzņēmumus. Kaujas par Britāniju pirmajā posmā Hitlers vēl cerēja piespiest britus noslēgt mieru, tādēļ Luftwaffe bumbvedēju pilotiem bija piekodināts izvairīties no civilo mērķu bombardēšanas, ko tie arī centās darīt. Viss mainījās 25. augusta naktī, kad desmit vācu bumbvedēji, nomaldījušies no kursa, kļūdas dēļ nometa bumbu kravu uz Londonas priekšpilsētu. Diemžēl briti nezināja, ka tā nebija apzināta rīcība, bet gan muļķīga kļūme, tādēļ Čērčils deva rīkojumu veikt atbildes akciju un bombardēt Berlīni.
Uzlidojumi Berlīnei kļuva par nepatīkamu pārsteigumu Hitleram. Nekādus īpašus postījumus tie gan nenodarīja, jo britu rīcībā bija pārāk maz bumbvedēju. Piemēram, 24. septembra uzlidojumā Berlīnei piedalījās 119 bumbvedēju, no kuriem slikto laikapstākļu dēļ mērķi sasniedza tikai 84. Bija paredzēts, ka tie sabumbos elektrostacijas un gāzes padeves stacijas, taču spēja trāpīt un sabojāt tikai vienu posmu gāzesvadam Šarlotenburgas rajonā. Viena bumba gan nokrita arī Reihskancelejas dārzā, taču neuzsprāga, tādi paši defekti bija daudzām britu aviobumbām. Iznākumā uzlidojumā bojā gāja 22 cilvēki, bet briti zaudēja 12 lidmašīnu apkalpes locekļus.
Atbildot uz Berlīnes bombardēšanu, Hitlers deva pavēli uzsākt masveidīgus uzlidojumus Britānijas pilsētām. Briti centās nepalikt atbildi parādā, un sākās vērienīgs gaisa karš, kas apogeju sasniedza 1943. un 1944. gadā, kad Vācijai nācās pārciest tik vērienīgus uzlidojumus, kādi vēsturē vēl nebija pieredzēti.
Pieticīgais sākums
Pirmajos mēnešos nekas neliecināja, ka britu uzlidojumi varētu kļūt par nopietnu problēmu. Kaut cik vērā ņemami rezultāti bija vien tiem uzlidojumiem, kuru mērķis bija objekti Francijas piekrastē vai Vācijas ostas. Ja mērķi atradās dziļāk iekšzemē, bumbvedēji cieta lielus zaudējumus, jo sabiedroto iznīcinātāji tos nevarēja pavadīt, bet nodarītie postījumi bija neadekvāti niecīgi. Īpaši jau gadījumos, ja uzlidojumi notika diennakts gaišajā laikā, kad vācu pretgaisa aizsardzība notrieca lielu daļu bumbvedēju. Saskaroties ar lieliem zaudējumiem, briti mainīja taktiku un sāka uzlidojumus rīkot naktīs, kas tiešām ļāva samazināt notriekto bumbvedēju skaitu, taču bija cita nelaime - lielākā daļa tumsā nomesto bumbu lidoja garām mērķiem. Kopumā pirmajā pusgadā - līdz 1941. gada maijam - veikto uzlidojumu laikā vismaz puse bumbu netrāpīja mērķī.
Britu aviāciju vajāja viena problēma pēc otras. Vairums kara sākumā esošo bumbvedēju no tehniskā viedokļa neatbilda laikmeta prasībām, piemēram, Vickers Wellington bija nepietiekams darbības rādiuss, savukārt Stirling - pārāk zemi lidojuma «griesti». Krietni labāki bija jaunie Avro Lancaster un Handley Page Halifax bumbvedēji, taču tie bruņojumā bija pieņemti pavisam nesen un vēl nebija saražoti pietiekamā daudzumā.
Apzinoties, ka ar militāro un infrastruktūras mērķu iznīcināšanu bumbvedēju flote īsti netiek galā, briti 1942. gada februārī mainīja taktiku un uzsvaru lika uz pilsētu bombardēšanu, lai panāktu «maksimālu morālu iespaidu uz civiliedzīvotājiem, ieskaitot rūpniecības uzņēmumu strādniekus». Citiem vārdiem sakot, plāns bija ar sistemātiska gaisa terora palīdzību mazināt vāciešu kaujas garu, vairot sakāvnieciskuma jūtas un neapmierinātību ar Hitlera režīmu. Kā vēlāk izrādījās, iecere bija pilnīgi garām, jo, gluži tāpat kā tagad Krievijas veiktā Ukrainas pilsētu apšaudīšana ar raķetēm, neko citu kā vien naidu pret ienaidnieku šāda stratēģija nepanāca. Taču pat tad, kad bija skaidrs, ka cerētā efekta nav, briti no sava plāna tik un tā neatkāpās.
Jaunās stratēģijas īstenošana dzīvē tika uzticēta aviācijas maršalam Arturam Harisam, kuru iecēla par bumbvedēju flotes komandieri. Viņš pie darba ķērās ar lielu enerģiju un ierosināja atteikties no līdzšinējās taktikas veikt uzlidojumus ar samērā nelieliem spēkiem, tos aizstājot ar masveidīgiem uzbrukumiem, kuros piedalītos vairāki simti bumbvedēju. Bombardēšanas precizitāte te vairs nebija no svara - galvenais bija nomest bumbu kravu uz kādu no vācu pilsētām, bet tik lielam mērķim netrāpīt bija pagrūti. Nav brīnums, ka vēsturē Hariss iegāja ar iesauku Bumbotājs.
Tas jums par Koventri!
Visai barbariskajai stratēģijai vajadzēja kaut kādu morālu attaisnojumu, un to briti atrada visai vienkāršu - viņi pirmie sāka! Hronoloģiski var uzskatīt, ka britiem tiešām bija taisnība, jo vācieši pirmie nometa bumbas uz Londonu, lai arī, kā tagad zinām, kļūdas dēļ. Bet 1940. gada 15. novembrī vācu uzlidojumā smagi cieta Koventri pilsēta, kur bojā gāja 380 cilvēku. Tiesa, vācu mērķis gan šajā gadījumā nebija civiliedzīvotāji, bet gan aviobūves uzņēmumi, kas atradās pilsētā, taču neizbēgami cieta arī cilvēki. Pavisam uz Koventri tonakt nometa 1000 tonnas bumbu, kas bija nieks, ja salīdzinām ar vēlākajām Hamburgas un Drēzdenes bombardēšanām. Savukārt vāciešiem neko tādu vairs nekad tā arī neizdevās atkārtot.
Lai vai kā, briti uzskatīja, ka viņiem ir morālas tiesības atriebties, un to arī sāka darīt ar vērienu. 1942. gada 29. martā 234 britu bumbvedēji uzbruka Lībekai un nopostīja pilsētas centru, nometot uz to 300 tonnas aviobumbu. Bojā gāja 320 cilvēku. Vācieši mēģināja atspēlēties, veicot uzlidojumu Ekseterai, taču uzlidojuma rezultāti bija pieticīgi. Briti uz to atbildēja ar četriem uzlidojumiem Rostokai, kuros kopumā piedalījās 520 bumbvedēju.
Taču maršala Harisa plāni sniedzās tālāk - viņš sapņoja par tāda mēroga uzlidojumiem, kuros vienlaikus piedalītos tūkstotis lidmašīnu. Pagaidām gan vēl nebija tādu iespēju, jo rūpniecība nespēja saražot nepieciešamo skaitu bumbvedēju, taču bija skaidrs, ka tā diena nav aiz kalniem. Vācijas stāvokli vēl kritiskāku padarīja tas, ka tobrīd karā jau bija iesaistījušās ASV ar saviem praktiski neierobežotajiem ekonomiskajiem resursiem. Turpretī vācu iespējas nosargāt savas debesis arvien vairāk saruka, jo lielu daļu aviācijas vienību atņēma karš pret PSRS un kaujas Austrumu frontē.
Harisam savu ieceri par tūkstoti bumbvedēju izdevās īstenot jau 1942. gada 31. maijā, kad uzlidojumā Ķelnei tika iesaistītas 1047 lidmašīnas. Lai to panāktu, nācās savākt pilnīgi visas rezerves, ieskaitot jūras flotes aviāciju un treniņlidmašīnas. Mērķi gan viss tūkstotis nesasniedza, jo dažas lidmašīnas pa ceļam tika notriektas, bet dažas griezās atpakaļ tehnisku problēmu dēļ. Tomēr 900 bumbvedēji līdz Ķelnei tika un nometa uz to 1455 tonnas bumbu, no kurām trešā daļa bija degbumbas. Iznākums - bojā gājuši 486 cilvēki un sagrauti vairāk nekā 18 000 ēku. Britu zaudējumi - 40 notriekti bumbvedēji, vēl 12 lidaparāti bija tik smagi cietuši, ka turpmāk tos vairs nevarēja izmantot.
Tādā pat garā briti arī turpināja. Trīs dienas pēc uzlidojuma Ķelnei 956 bumbvedēji uzbruka Esenei, taču slikto laikapstākļu dēļ liela daļa bumbu pilsētai netrāpīja. Krupa bruņojuma rūpnīcām, kas bija uzlidojuma galvenais mērķis, netrāpīja vispār neviena bumba. Vēl pēc pāris nedēļām sekoja uzlidojums Brēmenei, kur galvenais mērķis bija Focke-Wulf lidmašīnu ražotne, taču tās teritorijā nokrita vien dažas bumbas, kamēr lielāko daļu trieciena saņēma pilsētas dzīvojamie rajoni. Vēlāk sekoja uzlidojumi Maincai, Kaselei, Diseldorfai un citām pilsētām. Ķelne ļoti postošus uzlidojumus piedzīvoja arī 1943. gada vasarā, kad bojā gāja vismaz 5500 cilvēku, bet trešdaļa iedzīvotāju palika bez pajumtes. No uzlidojumos cietušajām pilsētām plūda bēgļu straumes, kurām vajadzēja meklēt pajumti un iztiku.
Britu aviācija bombardēja ne tikai Vāciju, bet arī tās okupētās teritorijas. Savā ziņā gan tā bija šaušana pašiem sev kājā, jo uzlidojumos neizbēgami cieta okupēto valstu civiliedzīvotāji, kuri līdz tam britus bija uzskatījuši par saviem sabiedrotajiem, taču tagad angļu lidmašīnas sāka uz viņiem mest bumbas, kas simpātijas nekādi nevarēja vairot. Tā uzlidojumā Renault rūpnīcai Parīzē lielākā daļa bumbu nokrita netālajā dzīvojamajā rajonā, nogalinot un ievainojot vismaz 250 cilvēku. Uzlidojumi skāra arī Brestu, Bordo un vēl dažas Francijas pilsētas, kurās atradās vācu zemūdeņu bāzes, īpaši jau 1943. gada sākumā. Taču šajā gadījumā cerētā efekta nebija, jo sabiedrotajiem izdevās sagraut dzīvojamās ēkas, ostu piestātnes, noliktavas un visu pārējo, tikai ne zemūdeņu bāzes, kas bija paslēptas drošos betona bunkuros.
Amerikāņi ir klāt
1942. gada jūlijā gaisa karš pārgāja jaunā līmenī, jo tajā iesaistījās arī amerikāņi. Sākumā gan tikai iesildīšanās režīmā, jo pirmajā uzlidojumā vācu aerodromiem Holandē piedalījās tikai seši amerikāņu bumbvedēji, no kuriem divi tika notriekti. Taču turpmākajās nedēļās amerikāņu bumbvedēju skaits pieauga un vāciešiem nācās rēķināties ar nopietnām nepatikšanām. Amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B-17 Flying Fortress un B-24 Liberator izrādījās ļoti spēcīgi pretinieki vācu iznīcinātājiem.
Britu un amerikāņu aviācijas komandieri izvēlējās atšķirīgu stratēģiju. Var teikt, ka notika darba dalīšana - briti turpināja iet jau iestaigāto nakts uzlidojumu taciņu, savukārt amerikāņi deva priekšroku uzlidojumiem dienā. Turklāt amerikāņi bumbvedējus izmantoja ciešā ierindā, kas ļāva lidmašīnu borta strēlniekiem kopīgiem spēkiem (katram B-17 bumbvedējam bija 13 smagie ložmetēji) radīt tādu uguns sienu, kurai vācu iznīcinātājiem bija grūti izlauzties cauri. Tādēļ iznīcinātāju pilotiem nācās izstrādāt jaunu taktiku, cīņā pret bumbvedēju ierindu raidot lielākas vienības, kas uzbruka nevis, kā ierasts, no aizmugures, bet gan devās frontālā triecienā. Nācās arī pastiprināt iznīcinātāju bruņojumu, uzstādot tiem ne tikai ložmetējus, bet arī 20 mm lielgabalus.
Vācijas vadoņi ilgu laiku pienācīgi nenovērtēja briesmas, ko gaisa karā radīja ASV ekonomiskais potenciāls. Propaganda «lidojošos cietokšņus» dēvēja par «lidojošajiem zārkiem», bet Luftwaffe komandieris Hermanis Gērings paziņoja, ka amerikāņu rūpniecības statistikas rādītāji esot uzpūsti un īstenībā ASV tik daudz lidmašīnu nemaz nespēj saražot. Izrādījās, ka spēj gan. Līdzīgā kārtā Gērings kara sākumā bija ignorējis nakts uzlidojumu draudus, uzskatot, ka briti uz tiem nav spējīgi. Kad atklājās, ka ir gan spējīgi, tad Luftwaffe triecientempā bija spiesta organizēt nakts iznīcinātāju vienības.
Taču arī tās nespēja tikt galā ar masveidīgajiem uzlidojumiem, kuros sabiedrotie izmantoja arvien jaunas metodes. Kad 1943. gada jūlijā 800 britu bumbvedēji vairākas dienas pēc kārtas uzbruka Hamburgai, vācu radaru stacijas pretinieku nepamanīja, jo angļi no lidmašīnām izkaisīja folijas strēmelītes, kas radīja radaru traucējumus. Iznākumā Hamburga tika gandrīz pilnībā nopostīta. Pilsētas policijas priekšnieka ziņojumā bija teikts: «Mēle nelokās aprakstīt šausmu apmērus, kas piemeklēja iedzīvotājus desmit dienas un naktis. Pēdas, kas palikušas pilsētas miesās un cilvēku sejās, nekad neizzudīs.» Kopumā uz Hamburgu nometa vairāk nekā 150 000 bumbu, kas nopostīja 250 000 ēku un nogalināja 40 000 cilvēku. Milzu ugunsgrēka atblāzmu varēja redzēt pat 200 kilometru attālumā. Vēl nedēļām ilgi pēc uzlidojuma cilvēki klīda pa morgiem, cenšoties pēc atsevišķām ķermeņa daļām atpazīt savus bojāgājušos piederīgos. Pārsteidzoši, taču varasiestādēm, izmantojot gan brīvprātīgo, gan arī karagūstekņu darbaspēku, jau pēc nepilna mēneša izdevās atjaunot pilsētā ūdensapgādi un daļēji tramvaja satiksmi, bet vēl pēc pāris nedēļām arī gāzes un elektrības padevi - vācu «ordnungs» lika sevi manīt. Par to, vai no militārā viedokļa uzlidojumiem Hamburgai bija liela jēga, pietiekami krāšņi liecina viens fakts - neatkarīgi no bombardēšanas pilsētas kuģubūvētava turpināja ražot zemūdenes un pat kāpināja apjomus.
Ja pēc pirmajiem uzlidojumiem Vācijas propagandas aparāts centās slēpt bojāgājušo skaitu, lai nedemoralizētu tautu, tad, gaisa uzbrukumiem kļūstot arvien masveidīgākiem, to jau bija grūti izdarīt. Tādēļ iedarbināta cita retorika - sabiedroto lidotājus pasludināja par barbariem, kuri mērķtiecīgi iznīcina senās pilsētas, kamēr Vācija ir spiesta stāties Eiropas kultūras mantojuma sardzē.
Bumbvedēja strēlnieki
Attēlā redzami bumbvedēja B-17 strēlnieki, kuru uzdevums bija atvairīt pretinieka iznīcinātājus. Statistika liecina, ka tieši šis postenis bija visbīstamākais, jo katrs piektais no viņiem gāja bojā. Otrs bīstamākais postenis bija priekšgalā sēdošajam bombardētājam, kurš bija atbildīgs par bumbu kravas precīzu nomešanu (16 procenti gāja bojā), un stūrmanim (12 procenti gāja bojā). Savukārt drošākā vieta bija grozāmā organiskā stikla sfēra bumbvedēja apakšā, kur atradās strēlnieks, kurš atvairīja iznīcinātāju uzbrukumus no apakšas - tikai 6,4 procenti no viņiem gāja bojā. Tiesa, klaustrofobiskam cilvēkam tur nebija, ko darīt, jo šauro sfēru noslēdza no ārpuses, tādēļ kritiskā situācijā ārā no tās varēja tikt vien tad, ja biedri atcerējās to atvērt, pirms izlēkt ar izpletņiem…
Hitlera ietiepība
1943. gada vidū sabiedroto uzlidojumi kļuva arvien masveidīgāki un postošāki, no tiem vairs nebija pasargāta arī Berlīne - pusgada laikā tā piedzīvoja vismaz 16 masīvus uzlidojumus, kas gan nebija tik postoši kā tie, ko pārcieta Hamburga. Luftwaffe virsnieku vidū noskaņojums kļuva arvien drūmāks, jo viņi vislabāk redzēja, cik bezcerīga ir cīņa ar britu un amerikāņu bumbvedēju armādām. Drūmo noskaņojumu sabiedrībā vairoja arī skrejlapas, ko Vācijā izmētāja sabiedroto lidmašīnas - tajās tika piedraudēts, ka ikvienu Vācijas pilsētu gaida Hamburgas liktenis. Maršals Hariss bija apņēmības pilns turpināt pilsētu bombardēšanu, jo uzskatīja, ka tas salauzīs vācu cīņas garu un līdz 1944. gada 1. aprīlim Hitlers būs spiests kapitulēt. Tā gan izrādījās pilnīgi aplama prognoze.Paradoksālā kārtā sabiedrotajiem par labu nāca Hitlera ietiepība, jo viņš bija ieņēmis galvā, ka par katru cenu nepieciešams atriebties un rīkot atbildes uzlidojumus Lielbritānijas pilsētām, kaut gan bija skaidrs, ka Luftwaffe rīcībā nav tādu spēku, lai veiktu tikpat vērienīgu bombardēšanu, kādu īstenoja sabiedrotie. Kad Luftwaffe vadība ar Gēringu priekšgalā ierosināja palielināt iznīcinātāju ražošanu un formēt arvien jaunas iznīcinātāju vienības Vācijas gaisa telpas aizsardzībai, tad fīrers šo priekšlikumu noraidīja un pavēlēja uz teroru atbildēt ar teroru, bombardējot britu pilsētas. Bet iznīcinātāju vietā labāk ražot zenītlielgabalus.
«Grūti pat izteikt, ko es jutu, dzirdot šādu rīkojumu. Dusmas un sašutums mijās ar nespēju aptvert notiekošo un vēlmi pamest savu posteni,» tā savu pirmo reakciju, uzzinot par Hitlera lēmumu, vēlāk memuāros aprakstīja Luftwaffe iznīcinātāju flotes komandieris Ādolfs Galands. Par šo tēmu viņš vairākkārt strīdējās ar Gēringu, kurš bija nostājies fīrera pusē. Emociju karstumā Galands pat nometa uz galda savu Bruņinieka krustu un paziņoja, ka atstāj savu amatu, un lūdza nosūtīt viņu uz fronti, taču Gērings demisiju tomēr nepieņēma.
Pagāja vēl vairāki mēneši, līdz tomēr tika pieņemts lēmums palielināt iznīcinātāju ražošanu, un šajā ziņā vācu rūpniecībai izdevās paveikt brīnumu lietas lielā mērā bruņojuma ministra Alberta Špēra neatlaidības un organizatora spēju dēļ - viņš, par spīti fīrera aizliegumam, tik un tā bija palielinājis ražotņu jaudu. Ja 1940. gada sākumā Vācija saražoja tikai 125 iznīcinātājus Bf-109 jeb Me-109 mēnesī, bet 1942. gada sākumā 250 šā modeļa lidmašīnas, tad 1943. gadā šis skaits pieauga jau līdz 1000 iznīcinātājiem mēnesī, bet 1944. gada rudenī sasniedza pat 2500 mēnesī. Tiesa, tobrīd Vācijai jau nebija tādu degvielas rezervju, lai nodrošinātu visas uzbūvētās lidmašīnas ar benzīnu... No bumbvedēju armādām nācās atkauties visos virzienos, jo no Vidusjūras puses tās lidoja bombardēt Dienvidvāciju un Rumānijas naftas rūpniecības uzņēmumus, bet no ziemeļrietumiem un rietumiem deva triecienus Vācijas ostas pilsētām un reiha rietumu un centrālajai daļai.
Turklāt ar lidmašīnu ražošanu vien nepietika, vajadzēja arī sagatavot pilotus, bet tas bija laikietilpīgs process. Ja kara sākumā vācu piloti skaitījās vieni no labāk mācītajiem un profesionālākajiem, tuvāk kara beigām kvalitātes latiņa tika ievērojami nolaista. Agrāk jaunos lidotājus vispirms sūtīja uz Austrumu fronti, jo padomju aviācija bija vājāka, un tādēļ iesācējiem bija vieglāk gūt nepieciešamo pieredzi, lai izdzīvotu gaisa kaujās. Kara beigās to vairs nevarēja atļauties un jaunos pilotus uzreiz sūtīja cīņā pret sabiedroto bumbvedējiem un iznīcinātājiem, kas vairumā gadījumu beidzās bēdīgi. Kā raksta Ādolfs Galands, vairāk nekā puse jauno pilotu gāja bojā, netikuši līdz desmitajam kaujas lidojumam.
Protams, saskaņā ar Hitlera rīkojumu tika palielināts arī zenītartilērijas vienību skaits un 1943. gada nogalē reiha debesis sargāja 55 000 zenītlielgabalu un 7000 jaudīgu prožektoru. To apkalpošanā iesaistīja pat karagūstekņus, kuri pienesa lādiņus. Zenītartilērija patērēja divreiz vairāk munīcijas nekā lauka artilērija, taču nevarētu teikt, ka rezultāti būtu iespaidīgi, jo statistika liecināja, ka vienas lidmašīnas notriekšanai vidēji izlietoti 16 000 šāviņu. Taču atvairot britu uzlidojumus Berlīnei, notriekt izdevās apmēram katru desmito lidmašīnu, kas maršala Harisa apetīti mazliet atvēsināja un piespieda samazināt uzlidojumu skaitu. Taču tas bija tikai uz laiku. Jo tuvāk nāca kara beigas, jo intensīvāki kļuva uzlidojumi, bet apogeju sasniedza 1945. gada februārī, kad triju dienu laikā no zemes virsas tika noslaucīta Drēzdene un bojā gāja vismaz 25 000 cilvēku.
Novēlotais brīnumierocis
Vācijai bija lieliska iespēja radīt pamatīgas problēmas sabiedroto bumbvedēju flotei. Šī iespēja saucās Me-262 - tas bija pasaulē pirmais reaktīvais iznīcinātājs. Tā izstrādi inženieri bija sākuši jau pirms kara, bet 1942. gadā lidmašīnas prototips bija gatavs. Taču Luftwaffe vadība jauno ieroci pienācīgi nenovērtēja, neraugoties uz to, ka Me-262 spēja attīstīt 800 km/h ātrumu, kas bija par 150-300 kilometriem vairāk nekā pārējiem tā laika iznīcinātājiem. Taču Me-262 maksāja piecas reizes dārgāk nekā parastie iznīcinātāji, tādēļ Luftwaffe nesteidzās to pieņemt bruņojumā.
Situācija mainījās 1943. gadā, kad sabiedroto uzlidojumi kļuva arvien postošāki. Tad beidzot Luftwaffe sāka kaujas apstākļos izmēģināt jauno «brīnumieroci», taču iejaucās Hitlers, kurš kategoriski paziņoja, ka šāds iznīcinātājs viņam nav vajadzīgs un Me-262 nepieciešams pārveidot par bumbvedēju, lai uzbruktu Britānijai. Absurds lēmums, jo Me-262 spēja panest tikai pāris nelielas aviobumbas un, traucoties tādā ātrumā, tāpat nespēja tās pietiekami precīzi nomest, tādēļ bumbvedēju flotes vadība nebūt nealka šo lidmašīnu pieņemt savā arsenālā. Tādēļ Luftwaffe fīrera rīkojumu būtībā ignorēja un turpināja Me-262 izmēģinājuma lidojumus, izmantojot to kā iznīcinātāju. Kad Hitlers par to uzzināja, patrieca no amata par aviācijas rūpniecību atbildīgo maršalu Erhardu Milhu. «Hitleru pārņēma trakuma lēkme. Viņa štāba virsnieki vēlāk stāstīja, ka nekad neesot pieredzējuši tādu dusmu uzliesmojumu. Viņš kliedza uz Milhu, Gēringu un visu Luftwaffe kopumā, apvainojot tos nepaklausībā un nodevībā,» tā šo epizodi vēlāk aprakstīja Galands, piebilstot, ka lēmums padarīt Me-262 par bumbvedēju bijis līdzvērtīgs pavēlei turpmāk zirgu saukt par govi - tikpat bezjēdzīgs. Pats Galands bija sajūsmā par reaktīvo lidmašīnu un kā iznīcinātāju flotes komandieris uzskatīja, ka labāk ir viens Me-262 nekā pieci parastie iznīcinātāji. Pēc izmēģinājuma lidojuma ar Me-262 viņš teica: «Bija sajūta, it kā mani nestu eņģeļi.»
Tikai 1944. gada rudenī beidzot tika izveidota pirmā reaktīvo iznīcināju eskadriļa, par kuras komandieri iecēla slaveno asu Valteru Novotniju. Taču bija jau stipri par vēlu, jo, lai gan gaisa kaujās Me-262 sevi parādīja kā izcilu iznīcinātāju un spēja tikt galā pat ar nīstajiem Mosquito, tomēr šo lidmašīnu bija pārāk maz, lai tās spētu ietekmēt gaisa kara gaitu. Vienības komandieris Novotnijs pie Me-262 stūres gan notrieca trīs pretinieka lidmašīnas, taču pats gāja bojā kaujas lidojumā.
Rūpniecības vājais posms
Var rasties jautājums - kā gan tas nākas, ka briti un amerikāņi uz Vāciju nometa tūkstošiem tonnu aviobumbu (sākot no 1944. gada pavasara ik mēnesi apmēram 100 000 tonnu), taču reiha rūpniecība ne tikai turpināja darboties, bet pat kāpināja ražošanas apjomus? Pa daļai tādēļ, ka, sākoties masveida uzlidojumiem, vācieši lielos rūpniecības uzņēmumus sadalīja daudzos mazākos, ko izvietoja katru atsevišķi labi nomaskētās un nocietinātās vietās. Bet daļēji arī tādēļ, ka sabiedroto aviācijas vadība mērķu izvēlē nebija konsekventa un tā vietā, lai sistemātiski grautu kādu konkrētu ekonomikas sfēru, mētājās no viena mērķa uz otru. Tā 1944. gada sākumā tika bombardēti Rūras reģionā esošie rūpniecības uzņēmumi, taču visai haotiski - sabiedrotajiem gan izdevās sagraut pāris rūpnīcas, kas ražoja lidmašīnu korpusus, taču sveikā cauri tika ievērojami grūtāk aizstājamās aviācijas motoru ražotnes. Līdzīgi bija ar uzlidojumiem gultņu rūpnīcām - ja tie būtu veikti sistemātiski, tad vācu tehnika gluži vienkārši apstātos gultņu trūkuma dēļ. Taču te savu lomu acīmredzot nospēlēja tas, ka pirmajā uzlidojumā gultņu rūpnīcai Šveinfurtē vāciešiem izdevās notriekt 60 «lidojošos cietokšņus», bet vēl simtu nopietni sabojāt, tā uz laiku piebremzējot amerikāņu aktivitātes.
Jau pēc kara Vācijas bruņojuma ministrs Alberts Špērs atzina, ka reiham tik ilgi izdevies izvilkt vien tādēļ, ka sabiedrotie jau no paša sākuma nav metodiski grāvuši vācu degvielas ražošanas uzņēmumus. Situācija būtiski sākusi mainīties vien 1944. gada maijā, tātad gadu pirms kara beigām, kad 935 amerikāņu bumbvedēji uzbruka degvielas ražošanas uzņēmumiem, nodarot tiem būtiskus postījumus. «Līdz šim brīdim mums izdevās saražot apmēram tik daudz bruņojuma, lai kompensētu karaspēkam tā zaudējumus. Taču tagad sākās jauna ēra - vācu kara rūpniecības krahs,» memuāros raksta Špērs. Tiekoties ar Hitleru, viņš fīreram nākotni esot ieskicējis šādos vārdos: «Pretinieks devis triecienu vienai no mūsu vājākajām vietām. Ja šoreiz viņš būs neatlaidīgs, tad drīz vien mūsu aviācijas degvielas krājumi izsīks. Mums atliek tikai cerēt, ka viņu gaisa spēku štābisti ir tikpat vieglprātīgi kā mūsējie!»
Taču šoreiz sabiedroto aviācija lietai piegāja nopietni, īpaši jau amerikāņi. Britiem vēl aizvien pievilcīgāki mērķi šķita lielās pilsētas, un maršals Hariss pat bija ierosinājis vairākas dienas pēc kārtas veikt vērienīgus uzlidojumus Berlīnei, izmantojot 3000 bumbvedējus, lai atriebtos par vācu nesen uzsāktajiem raķešu V1 jeb Fau-1 uzbrukumiem Londonai. Tomēr amerikāņi pret to iebilda, nodēvējot šo plānu par vistīrāko terorismu, un aicināja lielāku uzmanību pievērst rūpniecības uzņēmumu bombardēšanai. Kā izrādījās, šī taktika bija efektīvāka, jo īpaši attiecībā uz aviācijas degvielas ražošanu, kas 1944. gada beigās bija katastrofāli kritusies un piespieda samazināt vācu iznīcinātāju aktivitātes. Mazliet labāka situācija bija ar parasto benzīnu un dīzeļdegvielu, taču arī to ražošana 1944. gada vidū samazinājās līdz apmēram 40 procentiem no iepriekšējiem apjomiem.
Amerikāņi arī bija tie, kuri izmēģināja jaunu taktiku, sūtot bumbvedējus no Vidusjūras reģiona bombardēt rūpniecības uzņēmumus Vācijas sabiedrotajās valstīs Ungārijā un Rumānijā, bet pēc tam tie nevis griezās atpakaļ, bet lidoja tālāk un nolaidās padomju kontrolētajos lidlaukos Poltavas apkaimē. Protams, iepriekš viss bija saskaņots ar Staļinu, ieskaitot mērķu izvēli. Te var piebilst, ka pēc šādas shēmas amerikāņi bija iecerējuši bombardēt arī Rīgu, taču no iepazīšanās ar «lidojošajiem cietokšņiem» mūs paglāba Staļina kategoriskā nostāja - viņš šo teritoriju uzskatīja par savējo un nevēlējās bez vajadzības postīt. Neko ilgi gan šāda amerikāņu un krievu sadarbība neturpinājās: pirmkārt, Staļins par to nebija lielā sajūsmā; otrkārt, vāciešiem izdevās kādā no Poltavas lidlaukiem negaidot uzbrukt tur esošajiem «lidojošajiem cietokšņiem» un iznīcināt 43 no tiem.
Ja degvielas ražošanas uzņēmumi kā mērķis bija izvēlēts ļoti veiksmīgi, tad par Britu cīņu ar raķešu V1 palaišanas iekārtām gan to nevarētu teikt. Kad Vācija sāka ar raķetēm intensīvi apšaudīt Londonu, sabiedroto gaisa spēki mēģināja iznīcināt raķešu bāzes, triju mēnešu laikā nometot uz tām 100 000 aviobumbu jeb, kā raksta Galands, ceturto daļu no visa tobrīd izmantotā bumbu arsenāla. Rezultāts? Vācieši bija spiesti samazināt izšauto raķešu skaitu no 3000 līdz 2667 raķetēm mēnesī, tātad bombardēšana šo procesu praktiski neiespaidoja.
Tautas iznīcinātājs
Pašās kara beigās Hitlers loloja vēl kādu visai dīvainu ideju cīņai pret sabiedroto uzlidojumiem - viņš bija iecerējis reaktīvo «tautas iznīcinātāju» jeb Volksjager. Citiem vārdiem sakot, maksimāli vienkāršu un lētu, taču ar reaktīvo dzinēju aprīkotu lidmašīnu, ko varētu pilotēt pat skolas puikas. Šai misijai tika izvēlēts tikko projektētais lidaparāts He-162 - dīvaina izskata lidmašīna, kurai reaktīvais dzinējs bija uzkrauts «uz muguras», tā radot iespaidu, ka tai ir kupris. Ādolfs Galands kā iznīcinātāju flotes komandieris gan pret to iebilda, jo uzskatīja, ka He-162 tehniskie parametri ne tuvu nav ideāli un prātīgāk būtu visus pieejamos līdzekļus atvēlēt jau pārbaudīto reaktīvo Me-262 ražošanai. Taču Luftwaffe komandieris Gērings iebildumus negribēja pat dzirdēt: «Tas taču ir kaut kas nedzirdēts! Iznīcinātāju aviācijas komandieris atsakās no reaktīvā iznīcinātāja, ko mūsu kara rūpniecība spēj dažu mēnešu laikā saražot vismaz tūkstoti!»
Gaisā pirmo reizi He-162 pacēlās 1944. gada 6. decembrī. Vienā no pirmajiem lidojumiem gan lidmašīna nogāzās un bojā gāja tās izmēģinātājs, taču šī traģēdija projektu neapturēja, un līdz kara beigām tika izgatavotas 200 šā modeļa lidmašīnas. Gaisa kaujās paspēja piedalīties tikai dažas, un ir zināms tikai viens gadījums, kad He-162 pilotam izdevās notriekt pretinieka lidmašīnu. Toties desmit He-162 iznīcinātāji nogāzās paši tehnisku problēmu dēļ.
Tūkstošiem kritušu lidotāju
Lai cik novājināta būtu Luftwaffe, bez cīņas tā tomēr nepadevās un Vācijas bombardēšana amerikāņiem maksāja dārgi: tikai amerikāņu 15. gaisa armija, kas no Itālijas lidoja bombardēt Rumāniju, 1944. gada jūlijā zaudēja 318 bumbvedējus. Daudz upuru bija arī amerikāņu 8. gaisa armijai, kas bāzējās Anglijā - visa kara laikā tās rindās bojā gāja 26 000 lidotāju. Tādēļ vadība bija spiesta ieviest bumbvedējos maiņu apkalpes, jo pretējā gadījumā pārāk intensīvās slodzes un lielo zaudējumu dēļ katastrofāli kritās lidotāju morāle. Diezgan bieži bija gadījumi, kad bumbvedēju apkalpes piespiedu nolaišanos apzināti veica neitrālajās valstīs, lai tiktu internētas un vairāk nebūtu jākaro - Zviedrijā nolaidās vismaz 94 bumbvedēji, bet Šveicē 101.
Lielākos zaudējumus sabiedroto bumbvedēji cieta 1942. un 1943. gadā, kad vairumā gadījumu tie bija spiesti kaujas uzdevumos doties bez iznīcinātāju atbalsta, jo to darbības rādiuss bija pārāk mazs. Piemēram, 1943. gada 14. oktobrī vācu iznīcinātājiem izdevās atvairīt 266 amerikāņu bumbvedēju uzlidojumus, no kuriem neskarti mājās atgriezās tikai 25, bet 140 bija guvuši nopietnus bojājumus un 61 notriekts. 1944. gadā situācija sāka mainīties, jo sabiedroto smagos bumbvedējus masveidīgi sāka pavadīt tālas darbības rādiusa divmotoru bumbvedēji-iznīcinātāji De Havilland Mosquito, kā arī vienmotora iznīcinātāji . Mosquito kļuva par īstu sodību vāciešiem, jo šo lidmašīnu korpuss pamatā bija izgatavots no koka, tādēļ radari to īsti neuztvēra, bet lidojuma augstums bija tik liels, ka Luftwaffe iznīcinātāji īsti netika šā modeļa lidmašīnām klāt, toties tās varēja nesodīti uzbrukt pretiniekam no augšas.
Arī vāciešiem bija lieli zaudējumi - 1944. gada vasarā vidēji 300 lidmašīnu nedēļā. Ādolfs Galands savos memuāros min šādus skaitļus: ja laikā no 1941. gada jūnija līdz 1944. gada jūnijam Luftwaffe bija zaudējusi 31 000 lidotāju, tad tikai 1944. gada jūnijā - oktobrī vien zaudējumi bija 13 000 lidotāju.
Kaut gan var šķist, ka gaisa karš bija ne tik asiņains kā kaujas uz zemes, patiesībā bojāgājušo skaits tajā bija milzīgs. Iespēja dabūt galu gaisa kaujā varbūt pat bija lielāka nekā krist kaujaslaukā. Turklāt daļa lidotāju līdz karošanai nemaz netika - tikai britu gaisa spēkos vien vismaz 8000 cilvēku gāja bojā dažādos negadījumos. ASV gaisa spēkos šie rādītāji bija līdzīgi, piemēram, tikai 1944. gadā 5600 lidotāju gāja bojā negadījumos.
Katrs otrais britu gaisa spēku lidotājs gāja bojā kaujas lidojumu laikā, bet tikai ceturtā daļa no visiem tika cauri bez ievainojumiem. Pavisam kara gaitā bojā gāja 57 000 britu bumbvedēju apkalpju locekļi, vēl gandrīz 80 000 zaudēja ASV gaisa flote. Kopējie britu un amerikāņu lidotāju zaudējumi, ieskaitot gan bumbvedēju, gan iznīcinātāju apkalpes, tiek lēsti apmēram 160 000 cilvēku apmērā. Ja pārrēķinām sauszemes spēku vienībās, tās būtu gandrīz 12 pilnībā iznīcinātas britu kājnieku divīzijas...
