Citāda Katalonija

Liekas - nu ko gan jaunu vēl var piedāvāt Barselona? Taču pēdējais brauciens pilnībā apgāza manus priekšstatus par šo jau triviālo ceļojumu galamērķi. Mēs braucām ar kalnu slēpēm un caur piesnigušu mežu bridām uz ūdenskritumu, vācām olīvas un degustējām leģendārus vīnus, autentisku turonu un šokolādi, staigājām pa seniem cietokšņiem, klosteriem un visskaistākajiem Katalonijas ciematiem. Un tas viss - tikai piecās dienās!

Vīriešu laimes stūrītis

Patiesībā jau es nebiju tā gudriniece - “citādu” Kataloniju mums, grupai žurnālistu, parādīja valsts tūrisma agentūra. Pie pilna prāta būdama, es nekad un neparko nedotos uz futbola kluba Barcelona stadionu. Mūžam neesmu skatījusies nevienu futbola maču. Divi desmiti pieaugušu vīriešu, kas vairākas stundas - tiesa, par lielu naudu - skrien pakaļ bumbai… Tam ir jēga. Bet ja desmitiem tūkstošu citu par savu naudu uz viņiem skatās - tā jau ir kaut kāda izvirtība… Un pat necentieties pārliecināt mani par pretējo.
Nu tātad… Ja tu brauc uz Barselonu kopā ar vīru, mīļāko, dēlu, tēvu vai jebkuru citu vīrieti, noteikti aizved viņu uz “Barsas” mājvietu. Pārkāpjot kluba slieksni, viņi visi kļūst par sajūsmas pārņemtiem puišeļiem ar mirdzošām acīm. Šajā karalistē viņiem tiek piedāvāta īsta futbola Disnejlenda ar 3D efektiem, slavas zāle, kur detalizēti izklāstīta uzvaru vēsture un apskatāmi kausi, veikali, kuros var iegādāties futbolistu kreklus un citus suvenīrus. Bet galvenais - tā ir iespēja nokļūt vietā, kur parastais mirstīgais nav spēris kāju. Nu, piemēram, ieiet “Barsas” ģērbtuvē. Tā gan ir VIP tūre par simts eiro; vienkāršajā variantā par 25 eiro tev parādīs viesu komandas ģērbtuvi. Vēl var nodoties lūgšanām kapelā un pēc tam pa tuneli doties uz laukumu, kā to dara visi futbolisti. Vīriešiem, kuriem piemīt fantāzija, tas izraisa īpašu uzbudinājumu - tur taču viņus gaida simt tūkstošu liels aurojošu skatītāju pūlis… Vēl “puišeļi” var paspēlēties treneros un futbola kluba prezidentos, apsēžoties prezidenta ložā, vai iejusties sporta žurnālista ādā, preses ložā ieņemot vietu pie mikrofona.
Tu neticēsi, bet “Barsas” muzejs pēdējos gados kļuvis par visplašāk apmeklēto muzeju Barselonā…

Karaliskie kalni

Es nebraucu ar kalnu slēpēm. Visi man zināmie šā sporta veida entuziasti dodas uz Itāliju vai Franciju. Domāju, viņi jutīsies ļoti pārsteigti, uzzinot, ka kādā britu veiktā aptaujā Bakeira-Beretas slēpošanas kūrorts apsteidzis pat Šamonī un ieņēmis pirmo vietu. Pie mums par tādu vietu dažu stundu brauciena attālumā no Barselonas dzirdējis tikai retais, bet šis slēpošanas kūrorts Val d’Arana apgabalā tiek uzskatīts par elitāru. Uz šejieni brauc ne tikai Spānijas karalis un karaliskā ģimene, bet arī daudzas Eiropas slavenības.

Aigvestortesas un Santmaurisi ezera nacionālais parks ziemā.

Eksperti apgalvo, ka Bakeirā ir lielisks sniegs, moderni pacēlāji un ļoti labas trases gan “normāliem” cilvēkiem, gan ekstremāļiem. Kaislīgi frīraideri speciāli dodas uz šejieni, lai izbaudītu gandrīz vertikālu nobraucienu, kuram dots daiļrunīgs un, es pat teiktu, simbolisks nosaukums - “Vieta, kur āži krīt bezdibenī”.
Īpaši pievilcīgu šo kūrortu padara tas, ka te ir maz cilvēku, un tieši tāpēc to iecienījusi respektabla publika. Dzīvesveids Bakeirā ir glamūrs - viesi pāris stundiņu pabraukā ar slēpēm un tad zviln guļamkrēslā, malkojot kokteili un baudot maigo saulīti. Pēc tam - pusdienas un siesta, gatavošanās vēlām vakariņām (ne agrāk par 9-10 vakarā) ar vīnu un bagātīgi klātu galdu.
Sezona ilgst no novembra sākuma līdz aprīļa beigām. Domāju, ir forši te atbraukt aprīlī - vieglā salā traucies pa sniegotu nogāzi, bet jau pēc dažām stundām šortos un iešļūcenēs pastaigājies starp palmām Vidusjūras pludmalē.

Bakeira-Beretas slēpošanas kūrorts.

…Kamēr mani kolēģi uz slēpēm iekaroja Pirenejus, arī es negarlaikojos. Pēc īsas instruktāžas, apmetusi pāris apļu laukumā, devos kalnos ar sniega motociklu. Ja godīgi, es labāk izvēlētos suņu pajūgu, bet sunīšiem bija brīvdiena… Izbrauciens izdevās ļoti skaists. Ceļš līkumoja pa kalna nogāzi starp augstām sniegotām priedēm. Pēc tam mēs nolaidāmies pie upes, kur nelielā klosterī ir atvērts hostelis, un dzērām brīnumgardu tēju ar medu, sildoties pie dzīvas uguns kamīnā. Nu ļoti feina gaisotne…
Un cik patīkami pēc sportiskas dienas atslābināties spa! Termas Baronia de Les ar ārstnieciska minerālūdens baseiniem atrodas pie termālajiem avotiem. Kūrorta rozīnīte - ekskluzīva kosmētika no melnajiem ikriem; to tepat arī ražo. Bet no kurienes ikri? No vietējās zivsaimniecības Nikaria. Tā atrodas kalnos - ir viena no “visaugstākajām” pasaulē.
Uz nakti mēs apmetāmies citā ciematā. Garosa - tie ir daži desmiti tradicionālo akmens māju kalnu ieskautā šaurā aizā. Tāds mīlīgs viegli buržuāzisks variants. Bet ir arī citi - no bezpersoniski demokrātiskiem līdz elitāri izsmalcinātiem, kā, piemēram, Tanau ar neatkārtojamiem skatiem; tur atrodas Spānijas karaļu rezidence.

Termas Baronia de Les.

Paradīze ekotūristiem

Aigvestortesas un Santmaurisi ezera nacionālais parks vasarā.

Aigvestortesas un Santmaurisi ezera nacionālo parku (De Aiguas Tortas y Lago de San Mauricio) mēs iepazinām, staigājot kājām. Tas tiek uzskatīts par visskaistāko parku Spānijā un iemieso neskarto Pireneju burvību. Straujas upes ar kristāldzidru ūdeni un forelēm, klinšainas kalnu smailes, biezi priežu meži un savvaļas zvēriņi. No Espotas ciematiņa, kur izvietojies parka ofiss, mūs ar džipiem aizveda līdz Aigvestortesas ezeram - vislielākajam no divsimt rezervāta ezeriem -, un mēs devāmies pastaigā uz Ratera ūdenskritumu. Ūdenskritumiem vispār piemīt kaut kāds maģisks pievilkšanas spēks, gluži kā ugunskura liesmām, bet ziemā, greznojies ar lāstekām un apledojušiem akmeņiem, uz mirdzoši baltā svaigā sniega fona tas drīzāk atgādina mākslas darbu.
Parkā ir daudz dažādas sarežģītības maršrutu gan velosipēdistiem, gan pastaigu cienītājiem, bet tie, kas mīl patiešām dzīvot dabā, var izvēlēties divus vairāku dienu maršrutus, kuros pieejamas vairākas naktsmītnes.

Bet mazītiņajā Margolefas pilsētiņā, kurā ir tikai 130 iedzīvotāju, mūs iepazīstināja ar vienu no vispopulārākajām vietējās olīveļļas markām Priordei. Olīvu dārzi plešas uz akmeņainām terasēm. Ražu te vāc tikai un vienīgi ar rokām, un tūristi var ņemt dalību. Aizraujošs process - ņem lielu koka “ķemmi” un ķemmē koku. Izskatās mazliet kā multenē. Saimnieki pa to laiku jau klāj galdus - svaiga maize, mājās cepti cepumi un dažādu šķirņu olīveļļa pagaršošanai, ieskaitot ekskluzīvo zelta; to katru gadu gatavo limitētā daudzumā. Tās pudeles ir numurētas, katrs numurs atbilst konkrētam kokam. Aukstā spieduma olīveļļai pievienotas īsta zelta pārslas, un sakratīta pudele krāšņi uzmirdz saules staros. Tā ir slavenā kataloniešu molekulārās virtuves pavāra Ferrāna Adrias ideja -viņš pats mēdz ēdienam pievienot šķipsniņu zelta.Šo dārgo eļļu liek galdā Marokas karalim un arābu šeihiem, liels pieprasījums pēc tās ir Ķīnā, Kazahstānā un Krievijā. “Bet kāds labums no zelta eļļā? Vai tas ir īpaši noderīgs organismam?” mēs jautājām fermas īpašniekam senjoram Siuranetam. “Nekāds!” viņš smaidot godīgi atbildēja. “Tikai ponta pēc.”
Starp citu, Priordei piedāvā ne tikai pastrādāt fermā un iegādāties eļļu, bet arī ekotūres pa apkārtējiem kalniem un alām.

Vīns, turons un šokolāde

Ja jau reiz runājam par degustācijām - daži vārdi arī par restorāniem. Virtuve šeit ir vienreizīga - katalāņiem ļoti patīk garšīgi paēst. Viņi vienmēr painteresējas, no kurienes ir produkti, ciena ģeogrāfiski tuvas izcelsmes ēdienu. Rezultāts - salīdzinoši nelielā teritorijā ir 68 restorānu, kas ieguvuši Mišlēna zvaigzni. Iespaidīgi, vai ne? Arī netitulētas virtuves šeit reizēm piedāvā īstus pavārmākslas šedevrus - ej tikai un baudi.
Nelielā pilsētiņā Sansadurni d’Anoja ražo pasaulē vispopulārāko kavu Freixenet (ja nu kāds nezina, kava - tas ir tas pats šampanietis, tikai citādi nosaukts). Pa milzīgajiem vīna pagrabiem tūristus vadā ar speciālu vilcienu. Impozanta vietiņa, atgādina meksikāņu fazendu ar kino dekorāciju elementiem.
Tepat atrodas arī šokolādes fabrika ar simts gadu senu vēsturi un interaktīvs muzejs, kurā var nogaršot svaigo produkciju. Bet fabrikas veikalā vienkārši sareibst galva - tur izvēlei tiek piedāvāti 400 (!) šokolādes gardumu veidu.
Kaimiņu pilsētā Agramuntā ir vēl viena saldummīļu paradīze - fabrika Vicens, kas kopš 1775. gada ražo turonu. Jau kopš pirmās dienas fabrika pieder Visēnu ģimenei, kas ne tikai ievēro autentisku receptūru, bet arī izstrādā jaunas receptes. Turons ar lazdu riekstiem ir klasika, bet ir arī ar pistācijām un mandelēm, ar šokolādi un citroniem, ar eksotiskiem augļiem un daudz ko citu - aptuveni 150 veidu. Par simbolisku samaksu - vienu eiro - var aiziet uz fabrikas muzeju, paskatīties, paklausīties un visu ko pagaršot, pirms veikalā iepirkt suvenīrus, ko aizvest mājāspalicējiem.

Senatnes valdzinājums

Siurana.

Bet man visvairāk patika Siuranas ciemats, kas tiek uzskatīts par fotogēniskāko Spānijā, un tas nav nekāds pārsteigums. Ciemats izvietojies kalna virsotnē, un tālāk ir galvu reibinošs kritums. Lai no kuras puses paskatītos uz Siuranu - vai no sāniem, vai no augšas, no sena mauru klostera drupām - , visur ir skaisti! Savulaik tas bija pēdējais saracēņu cietoksnis viņu pretestībā kristiešu rekonkistai. Lai tiktu līdz šai ārkārtīgi grūti sasniedzamajai vietai, nācās apvienoties četru valstu bruņiniekiem. Leģenda vēsta, ka mauru valdniece Abdelazaija balta zirga mugurā metās bezdibenī, lai nekristu kristiešu rokās. Gidi jums parādīs zirga pakava nospiedumu - dzīvnieks izbailēs paklupa uz aizas malas. Ciematiņš ir pavisam neliels, daži desmiti māju, darīt tur it kā nav ko, bet cilvēki šeit ierodas uz ilgāku laiku - vienkārši sēž kādā vietā, no kurienes paveras skats uz ciematu, un tīksminās. Galvenais, ka cilvēku te ir pavisam maz un neviens tev netraucē izbaudīt šo krāšņumu.

Scala Dei.

Šajā ziņā vēl labāks ir vecais kartēziešu klosteris Scala Dei, precīzāk, tā drupas. Šā brīvdabas muzeja pieskatītāja gandrīz vai skriešus metās pie mums - aiz prieka, ka beidzot kāds ir ieradies un var parunāties. Diemžēl mums bija tikai stunda laika. Klosteris ir nesteidzīga apmeklējuma vērts - tam piemīt pat ne foto, bet kinovaldzinājums. Trīspadsmitajā gadsimtā visskaistākajā apkaimes vietā - Monseratas kalnu grēdas pakājē - to nodibināja franču mūki, un tas bija ļoti bagāts. Mūki nogāzēs iestādīja vīn-ogulājus dārzus un uzbūvēja darītavu, un par savu vīna darīšanas slavu Prioratas reģionam jāpateicas tieši viņiem. Deviņpadsmitā gadsimta vidū valsts nacionalizēja klostera zemes, mūki devās prom, bet Scala Dei divu gadu laikā pārvērtās drupās, kas izskatās antīkas.
Tikpat skaista uz pakalna virs Ļeidas pilsētas vēl kopš 9. gadsimta slejas romiešu katedrāle La Seu Vella - majestātiska un eleganti atturīga. Daudzu gadsimtu gaitā te strādājusi vesela dižu mākslinieku plejāde. Diemžēl bijušo greznību mēs nevaram novērtēt, jo 18. gadsimtā Spānijas karalis Filips V iekaroja Kataloniju un katedrālē iekārtojās garnizons. Viss skaistums tika izlaupīts un sagrauts.

Pat lielajā Tortosā, kurai ir bagātīga vēsture, ir ļoti maz tūristu. Un arī tā Katalonijas kartē ir vieta ar īpašu gaisotni. Pilsētu uz pusēm sadala upe, vecpilsēta ir autentiska un glabā aizgājušo laikmetu pēdas. Arābu cietoksnis, ebreju kvartāli, viduslaiku pilis, gotiskā stila baznīca, renesanses laikmeta pilis un mājas spāņu modernajā stilā… Vārdu sakot, zinātkāram tūristam te netrūkst ko skatīties un pētīt.