Lomās: Irēna Žakoba, Sirils Guē, režisors: Ritijs Pāns / Francija, Kambodža, Turcija, Taivāna, Katara, 2024
Šī autorkino drāma mūs pārceļ uz 1978. gadu, kad trīs franču žurnālisti ierodas Kambodžā jeb tolaik Demokrātiskajā Kampučijā, lai intervētu sarkano khmeru līderi Polu Potu. Sagaida viņus trakoti smalki - atbrauc pretī ar baltu kadiljaku un kā transparentus sev pa priekšu bīda divus vietējos, kuri savulaik absolvējuši Sorbonnas universitāti. To, kā vēlāk izrādās, kopā ar Polu Potu ir pabeidzis arī viens no franču žurnālistiem - Alēns Kariū. Aperitīva kārtā dārgos viesus ieved vietējo amatnieku skulptoru darbnīcā un vakariņās cienā ar dārgu franču sarkanvīnu un Martell konjaku. Tiesa, pa nakti viņus ieslēdz atsevišķās istabās kaut kādā vietējā aģitcentrā.
Viss dinamiski mainās, kad eiropiešus aizved uz rīsu audzēšanas kooperatīvu jeb komūnu, kur, izņemot armijniekus, ir sadzīti visi pārpalikušie Kambodžas iedzīvotāji. Ekskursijas vadītājs paziņo, ka patlaban no katra hektāra viņi savācot ap septiņām tonnām rīsu! Franči izbola acis un saka, ka daudz būtu jau ap trim tonnām. Tālāk seko neliela politinformācija par jaunās revolucionārās sabiedrības kopatbildības vibrācijām un citiem maoismiem un ļeņinismiem. Taču tad nemierīgākais no frančiem jeb fotogrāfs Pols (kurš bildē ar patiesu raritāti - Nikkormat kameru) slepeni atplēš vienu rīsu maisu un atklāj, ka tajā ir smiltis… Tajā pašā vakarā žurnāliste Liza pamana kā vienu no intervētajiem fermeriem izbaro krokodilliem, un tālāk jau, pirmā kosmonauta vārdiem runājot, - aaaaaiieziet! Kādu vakaru kaut kur pačib Pols, bet Liza ar Alēnu no viesiem pārvēršas par gūstekņiem. Tālāk - skaties pats.
Gribētos vēl nedaudz pastāstīt par sarkanajiem khmeriem. Tik kroplīgu revolūcijas formu nevarēja iedomāties ne Dantons, ne Ļeņins, ne pat Mao. Aizdzīt cilvēkus no visām pilsētām uz rīsu laukiem, aizliegt jebkādu reliģiju, naudu un privātīpašumu - te pat Markss savu Kapitāla oriģināleksemplāru būtu nolaidis kanalizācijā. Interesanti, ka žurnālistus visu laiku pieskata Ta Moks - aziāts ar dusmīgu pūķa seju. Khmeru revolūcijas dievu olimpā viņš bija pazīstams ar palamu Brālis Numur Pieci, bet pēc slaktiņa pie Ankoras tempļiem, kur īsā laikā tika nozūmēti 30 000 mūku un civilo, lepni dižojās ar iesauku Miesnieks. Tieši viņš khmeru revolūcijas pēdējā cēlienā pēc divdesmit gadiem arestēs Polu Potu, un nebrīvē pēdējais arī drīz vien nomirs.
Protams, autorkino stipri vien atšķiras no studiju budžetlentēm. Te ir rāms ritējums, bildi bieži akcentē melnbalti dokumentāli un kinohronikas citāti un visai ambients skaņu celiņš. Konkrētā kino rozīne ir koka figūriņu miniatūras un maketi, kurās atpazīstam konkrētu filmas stopkadru un galveno varoņu drēbēs izkrāsotās un ārējās līdzības izgrebtās lelles. Starp citu, visai tuvinātas Arnolda Burova mēmajiem varoņiem.
Vēl viena zīmīga detaļa: fināla epizodēs, kad beidzot notiek tikšanās ar galveno khmeru, režisors mums ne uz brīdi neparāda diktatora seju. Tā paliek vai nu ēnā, vai arī Pols Pots ir pagriezies ar muguru pret kameru. Un tā arī pareizi, nav ko iemūžināt visādus sūdabrāļus, lai arī tie būtu tikai nogrimēti aktieri.
Visa lente ir uzņemta Kambodžā un pērnā gada Kannu festivālā ir saņēmusi speciālo žūrijas balvu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita