Režisors: Niks Helmss / Lomās: Bens Kingslijs, Džonatans Praiss / Lielbritānija, Šveice / 2024
Nezinu, cik daudzi ir rūpīgi lasījuši Šillera drāmu Vilhelms Tells, taču vismaz 90 procenti noteikti atceras ģenerālo vēstījuma kulmināciju, kurā galvenais varonis piespiedu kārtā ar arbaletu šauj pa ābolu uz sava dēla galvas.
Nedaudz atgriezīsimies pie vēsturiskā stāsta. Un tātad: 1307. gadā kalnainajās Šveices zemēs visai aktīvi rosās Habsburgu klana pārstāvis - Svētās Romas impērijas (nejaukt ar pāvestu, kurš Vatikānā) un Austrijas karaļa Alberta I vasalis un pakalpiņš Geslers. Vienā no ciemiem, negaisam tuvojoties, viņa padotie ar atamanu Volfšotu virsvadībā visai agresīvā vīzē pieprasa pajumti, smalku kulināriju un karstas vannas. Pēc visām hēdonisma priekšspēlēm austriešu brigadieris pēc labākajām vandaļu tradīcijām izmanto viensētas simpātisko saimnieci un izmantotu pamet to saviem rokaspuišiem. Atgriežoties mājās, viņas vīrs Konrāds Baumgartens atrod sievu jau beigtu, bet cēlo bruņinieku piemigušu vannas kublā. Atriebība ir simetriska, un pēc tās īstenošanas Konrādam nākas steigšus doties bēgļu gaitās, taču viņam tikpat naski seko okupantu komanda ar pašu Gesleru priekšgalā. Tālāk sava novadnieka bēdzināšanā iesaistās mednieks Tells, viņa ģimene un turpinājumā arī visa neatkarīgā un lepnā šveiciešu tauta.
Filma ir uzņemta Dienvdtirolē, kur ainavas ir krāšņas un majestātiskas. Runājot par pašu Tellu, jau lentes «flešbekos» uzzinām, ka strēlnieks ir piedalījies krustakaros un, spriežot pēc apmetņa un vairoga, bijis templietis. No Palestīnas zemēm viņš mājās atvedis savu sievu Sunu, un viņiem ir dēls Valters. Tālāk mēs iepazīstam vēl pāris antagonistu ar karali Albertu (Kingslijs) galvgalī. Vai nu režisors ir pārskatījies Tarantīno, vai vēl modernāku autorkino, jo rodas jautājums - kāpēc galvenajam Habsburgam ir zeltīts, visās disko gaismās žilbinošs acs pārsējs? Un vēl par mulsinošām niansēm: jā, skaidrs, ka arbalets jeb stops nav tik ātršaujošs kā loks, jo ar pēdējo prasmīgi meistari minūtē var izšaut desmit bultas, bet meistarīgs stopnieks - labi ja trīs. Toties jauda un attālums kompensē kvantitāti - stopa īsā bulta nāvējoši sit līdz pat 300 metriem. Taču jautājums ir cits - kāpēc šis ierocis lietū un citos visai drēgnos Šveices klimatiskajos apstākļos ir jānēsā atklāts, nevis ūdensnecaurlaidīgā ādas maisā vai alternatīvā futrālī? Labi, stiegru uzvelkamais divzaru āķis vai rāmis karājas pie jostas, bet pati stiegra, kura izgatavota no kaņepājiem vai linšķiedras un ierīvēta ar bišu vasku, visos iespējamos veidos ir jāaizsargā no jebkāda mitruma. Par to empīriski pārliecinājās Francijas karaļa dienestā esošie Dženovas stopnieki kaujā pie Kresī 1346. gadā.
Un vēl viena dīvainība: lai kā mēs būtu par sieviešu tiesībām un brīvībām, taču viduslaikos atšķirībā no antīkajām Atēnām vai pat Spartas no tām nebija ne smakas - pārliecināties varat, noskatoties Ridlija Skota gabalu Pēdējais duelis. Bet te mums trīs dāmas ir teju vai feminisma ideju iemiesojums: jau minētā Suna (arābiete!), karaļa radiniece Berta un vietējā aristokrāte Ģertrūde. Filmā ir parādīts vēstures hronikās fiksētais trīs novadu vai kantonu - Švīces, Ūrī un Untervaldenes nemiernieku zvērests Rītlijas pļavās; ir ābols uz Valtera galvas un kautiņš ar Altendorfas austriešu garnizonu, taču, pats galvenais - filmai nav nobeiguma. Jā, daži antagonisti ir pagalam un zeltainais vienacis arīdzan, tomēr nepamet absolūta «sīkvela» pēcgarša. Ar pēdējo gan nezin kā sanāks, jo teju 50 miljonu dolāru projekts līdz Lieldienām bija atpelnījis vien simto tur ieguldīto kapitāla daļu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita