Gruzīni malko melnu kafiju, nēsā melnu apģērbu un izbauda melnās dienvidu naktis, kas allaž pieskaras zemei itin kā nedaudz par agru. Tieši siltās naktis, kad dzīve atsāk mutuļot ar jaunu sparu un visi darījumi notiek tumīgi saldas tumsas aizsegā, ir maģiskākais ikdienas notikums, par ko nebeidzu brīnīties, dzīvojot Gruzijā. Tāpat es brīnos par suņiem, kas staigā, kur tiem tīk, - arī naktī. Ja paveicas, kādu gabaliņu draudzīgi pavada mani tumsā.
Četrkājaino mafija
Stāstu par savu zemi gruzīni labprāt iesāk ar neatvairāmo klimatu un dabu, nesamāksloto ēdienu un sirsnīgajiem ļaudīm. Arī es piekrītu iepriekšminētajam, taču man Gruzija vispirms saistās ar klaiņojošo suņu mafiju, kuras pārstāvji ir ne tikai integrējušies sabiedrībā, bet arī pamanās piešķirt jau tā brīvdomīgajam iezemiešu garam bezrūpīgas apķērības vaibstus. “Visi suņi ir čipoti, un no tiem nevajag baidīties. Ja kāds būtu agresīvs, to inspekcija nelaistu ielās,” stāsta jauns gruzīnu uzņēmējs, kuru satieku viesnīcā, kad uz pāris dienām esmu iegriezusies galvaspilsētā Tbilisi. Pirms deviņiem mēnešiem, kad ar vīru nolēmām iemainīt dzīvi Gaujas senlejā pret dzīvi Kaukāzā, domājām, ka apmetīsimies Tbilisi. Tonakt, kad ieradāmies, no lidostas autobusa pieturas līdz toreizējam īres dzīvoklim mūs pavadīja divi suņi. Mani šāda netipiska uzņemšana saviļņoja, taču dzīvokļa saimniece, ieraudzījusi mūs kopā ar dzīvniekiem, sparīgi aizdzina ķepainos prom, jo ar svešiem suņiem nevajadzētu pīties.
Tagad, kad sanācis izbraukt un padzīvot ārpus Tbilisi, zinu, ka suņi, kas dzīvo savā vaļā, ir tipiska parādība visā valstī. Turklāt šie snaikstās ne tikai gar atkritumu urnām vai lavierē pa tirgus plačiem, bet labprāt iekārtojas arī pie atpūtnieku kājām modīgās āra kafejnīcās vai šmaugi ieguļas apstādījumu kastēs, nepiespiesti ieviešot korekcijas cilvēka iecerētajā pasaules kārtībā. Tiesa gan, iekštelpās suni bez saimnieka te neviens nelaidīs. Lielpilsētas suņi, visticamāk, sausu maizi neēdīs, taču cita aina vērojama kalnos vai tālāk prom no valsts epicentra. Tur tie nesmādē gandrīz neko, arī dārzeņus un augļus. Četrkājainie draugi mani vairākkārt pavadījuši līdz mājas durvīm, nākuši līdzi pārgājienos, bet vasarā, kad dzīvoju laukos - ciematā bez ielu un māju nosaukumiem -, viens ik nakti ieradās un gluži kā džentlmenis gulēja zem mana loga. Serenāžu vietā gan skanēja smilksti, kas nozīmēja, ka viņš grib ēst. Var teikt arī tā - ēdiena pārpalikumu jautājumam Gruzijā ir risinājums.
Jāpiemin arī pārējo četrkājaino banda, ar ko šeit jāsastopas ne tikai uz grambainiem lauku ceļiem, bet arī asfaltētām maģistrālēm. Runa ir par govīm, cūkām, kazām, zirgiem - tās visas ir radības, kas diktē šīs zemes satiksmi. Tomēr atšķirībā no lielas daļas suņu katrai govij ir saimnieks, kas vakarā, raidīdams zīmīgus balss signālus, gaida savu lopiņu pārnākam mājās.
Bez piena nav biznesa
Teju katrā mājā no piena tiek gatavots populārais sulguni siers, bet no siera - vēl populārākais pīrāgs hačapuri. Sālītais siers ir vietējais superprodukts, kura sastāvā bez piena ir sāls un recinātājs. Kad Gruzijā sēžas pie galda, ēdāji vienmēr tiek aprīkoti ar nažiem un dakšiņām, taču vietējie pārsvarā ēd bez šiem štrumentiem. Arī dāmas elastīgo sulguni knibina ar pirkstiem, klāt piekožot kukurūzas plāceņus mčadi. Tiem ir saldi kraukšķoša garoziņa, bet tie skaitās diētiski. Savukārt hačapuri, kas top no rauga mīklas un sulguni, Gruzijā iekarojis tādu popularitāti, ka tam piešķirts valsts mēroga nemateriālā kultūras mantojuma statuss.
Hačapuri nianses atšķiras pa reģioniem, taču vienlīdz apetītlīgi un sulīgi šie siera pīrāgi ir kā šķībās mājelēs, tā šikos restorānos. Galdā hačapuri ceļ svaigu - tikko no krāsns mutes nākušu. Tas ir arī street food karalis, un miniatūrās ceptuves, kas ierīkotas pat tādās vietās kā Tbilisi pazemes tuneļi, ir ļaužu apsēstas. Dažbrīd domāju, ka bez piena karalienēm govīm un sulguni rituļiem Gruzija būtu vien kariete bez riteņiem. Kā teica Boržomi kūrvietā sastapta gruzīniete: “Tas, ka gruzīniem laukos nav naudas, var būt arī maldīgi. Ja mājās taisa sieru, tad nauda ir, jo pašgatavoto sieru laucinieki pārdod pilsētniekiem.” Šim biznesa modelim gan ir arī ēnas puse, jo mājlopi tiek zagti. Mana gruzīnu paziņa aizvien atminas savu trekno govi, kura vienā dienā gluži vai izkūpējusi no zemes virsas. Savukārt kaimiņam, kurš cerēja uz mierīgām vecumdienām, nācās pirkt un iejūgt jaunu zirgu, jo veco bērīti nolaupīja kalnieši. Vainīgos policijai neizdodas noķert nekad.
Pārtikas cenas Gruzijā ir divas vai pat trīs reizes zemākas nekā Eiropā, taču piena produkti ir izņēmums. Veikalā piens, biezpiens un sviests ir līdzvērtīgā cenā vai pat dārgāks nekā Latvijā, bet saldais krējums - deficīts. Lētāk lauku pienu, ielietu pudelēs ar Fanta vai Coca-Cola etiķetēm, var iegādāties tirgū vai pie sievām, kas sēž uz ielas, allaž satinušās melnās drānās. Šis kontrasts - baltie piena produkti un melnais apģērbs - man šķiet grafiski elegants, tādēļ pavaicāju gruzīnietēm, kāpēc viņu garderobē ir tik daudz melnas krāsas. Visas atbildēja tieši: “Melnā krāsa padara slaidāku.” Kad mudināju pastāstīt ko vairāk, viena gruzīniete atklāja, ka melnā krāsa tradicionāli ir sēru krāsa, un večiņas, zaudējušas kādu tuvinieku, var nekad vairs nešķirties no melnajām drēbēm. “Bet vispār fakts ir tāds, ka mēs vienkārši mīlam melno krāsu,” man tika paskaidrots.
Afēras mīlestības aizsegā
“Bet kā gan citādi? Es varu mīlēt šo galdu, tēju, maizi. Es visu varu mīlēt!” iegavilējas mana gruzīnu paziņa - mazmazītiņas lauku skolas pedagoģe Eka. Viesojos Ekas virtuvē, kas atrodas atsevišķā ēkā pagalma vidū. Tā Gruzijā parasts kopš senatnes - ēd vienā mājā, guļ otrā. Eka mīca mīklu, no kuras vēlāk piesmaržos visa virtuve, un mēs ēdīsim picu. Tā šajās mājās garšo ārkārtīgi labi. Tomēr būtiskāka par picu ir jauniegūtā atziņa, ka gruzīnu valodā var mīlēt gan dzīvas būtnes, gan priekšmetus. Saku Ekai, ka manā valodā tā nevar. Mēs mīlam tikai dzīvos, un arī viņus ne pārāk uzkrītoši. Eka brīnās, un man šķiet, ka viņai mīlestības pilnas acis.
Mīlestības pilnas acis ir arī taksistam Zurabam, kurš, saticis manu latviešu kolēģi, nebeidz jūsmot par savas dvēseles gavilēm un jūtām. Manu kolēģi sauc Una, bet Zurabs uzstājīgi dēvē viņu par Lunu, atsaucoties uz pilnmēnesi, kas nav ļāvis omulīgajam vīram mierīgi gulēt, kopš viņš Unu ieraudzījis. Tiesa gan, pietika Unai aizbraukt no Gruzijas, kā Zurabs savu Lunu vairs ne meklēja, ne pieminēja. Spontāna dzīvošana un jūtu intensitāte te ir pāri visam, bet var gadīties, ka, uztaisījuši mīlestības pilnās acis, ļaudis pēc tam tīko aizņemties naudu vai kaut ko izdīkt. “Vispār jā, gruzīni, sevišķi rietumdaļā, var būt afēristi, tas tev jāzina,” mani reiz pamācīja runātīga blakussēdētāja gruzīnu slavenākajā sabiedriskajā transportā - maršrutkā.
Brauciens maršrutkā toreiz bija netipiski mierīgs. No somu novietnēm nekrita desu luņķi, un neviens necentās starp pasažieriem iestīvēt platekrāna televizoru. Tā nu mana blakussēdētāja turpināja dot padomus. “Kad iepērcies, skaties pārdevējam acīs, nogaršo, pārbaudi,” viņa piekodināja, bet tad sāka sūdzēties par karstumu un izrādīja fotouzņēmumus savā mobilajā. Telefona bildēs bija redzams, ka Svanetijā, Gruzijas ziemeļu kalnienē, no kurienes sievišķis mēroja ceļu, bija sniegs. Te, ielejā, maigs rudens un no sniegs ne vēsts. Aiz busiņa loga vīdēja pussagruvušas industriālas ēkas uz kalnu fonu, bet blakussēdētāja nu vilka nost drēbi pēc drēbes, nebeidzot stāstīt par nogurušajiem ļaudīm, kuriem šķiet, ka vienīgais glābiņš ir nauda. Kad savā pieturā izkāpu, maršrutkas šoferis paprasīja divreiz lielāku samaksu par braucienu nekā parasti.
Spēles gars
Izskatīties kā tūristei Gruzijā var nebūt sevišķi izdevīgi, vismaz ne materiālajā ziņā. Paradums ierindot ārzemniekus tādā kā staigājošu naudas maisu kategorijā ir loģisks rezultāts šai zemē valdošajai pārliecībai, ka attīstītākās valstīs dzīve ir saldāka. Turklāt lielāku cenu var prasīt, jo tiek uzskatīts, ka “ai, jums, eiropiešiem, mūsu cenas ir tikai kapeikas”. Paskaidrojums, ka neesmu ieradusies dažu dienu izklaides braucienā, parasti izgāžas. Te reti kurš vēlas iedziļināties konkrētajā situācijā, bet ziņa, ka labprātīgi esmu pārcēlusies uz dzīvi Gruzijā, vietējiem var šķist pārāk dīvaina.
Reiz viens gruzīns ieteica: “Vienkārši saki, ka esi gruzīniete, kas te dzīvo.” Izmēģināju šo padomu pie granātābolu sulu pārdevēja, kurš gribēja zināt, no kurienes esmu. Kad atbildēju, ka esmu vietējā un tepat vien dzīvoju, sulu vīra runas spars noplaka un viņš izskatījās vīlies, jo bilde laikam nelīmējās kopā ar tekstu.
Pēc tam pamazām ievēroju visur valdošo spēles garu. Pie spožiem kazino rindojās spīdīgi auto, bet uz ielām pulcējās večuki, kas spēlēja galda spēli nardi - arī ziemā. Savukārt ierīcēs, kas līdzīgas bankomātiem, Gruzijā var samaksāt gan par elektrību, gan piedalīties azartspēlēs. Miestos bankomātu nav, taču šādas ietaises gan ir. Tā vien šķiet, ka arī komunikācija Gruzijā līdzinās spēlei, kurā daudz jaudīgāk par sausiem faktiem strādā joki un jūtas, bet vēl labāk - jūtās un jokos balstīti stāsti. Taču pat visizsmalcinātākā saruna negarantē, ka netiksi apkrāpts kaut vai par vienu Gruzijas laru, kura aptuvenā vērtība ir 30 centu. Tādi gluži vienkārši ir spēles noteikumi.
Visvairāk kā klamzīga iebraucēja jutos pirmajā Gruzijas mēnesī saules pielietajā Tbilisi, kur taksisti, ekskursiju menedžeri un daudzi citi nerimās piedāvāt savus pakalpojumus nepierasti tiešā manierē. Papildu jautrībai kaimiņienes, kuras visas nodarbojās ar īres biznesu, regulāri žāvēja veļu, izkarot to tieši pie mūsu dzīvokļa vienīgā loga. Aptvēru, ka šai pilsētā, kuras lozungs ir prieks, savā ādā jutos tikai hipsteru kafejnīcās un vēsturiskajās sērūdens vannās, kamēr latviešu uzņēmēja, kura dzīvoja Tbilisi, rosināja nevairīties un nebaidīties no saskarsmes ar gruzīniem. “Te tāpat neatliek nekas cits kā kļūt par Budu,” mana tautiete rotaļīgi bilda.
Prom no pilsētas
Galvaspilsētā dievišķa dvesma mani nepārņēma, tādēļ drīz vien devāmies prom no Tbilisi. Mēģinājām iedzīvoties kūrortpilsētā Tskaltubo un pat ņēmām dalību tūristu pievilināšanai paredzēta videorullīša filmēšanā. Komandā bija jauni censoņi, tostarp 18 gadus vecs operators ar mūzu - Instagram influenceri. Tomēr spiests filmēšanā tika uz ierasto - ēst, dzert, smuki izskatīties. Man vajadzēja kļūt par modeli kādai neaprakstāmi īpašai Austrumu masāžai, taču meistare todien nebija ieradusies darbā, un video ir redzams, kā es apcerīgi raugos pa logu. Klips gan tāpat sanāca iespaidīgs un grezns, bet brīdī, kad sapratām, ka ir iespēja padzīvot laukos, abi ar vīru laidāmies turp.
Mūsu parādīšanās ciemā bija notikums. Sievas tāpat vien uz ielas nāca klāt un apķēra. Krievu valodu reti kurš zināja, bet angliski nerunāja neviens. Es iemīlēju laucinieku neticami dzīvīgos bezzobu smaidus, izkaltušo večiņu siltumu, kad tās paņēma manu roku un piespieda sev klāt. Centos ik dienu iemācīties pa vienam gruzīnu vārdam, bet mana apņemšanās ātri vien noplaka, jo runāt te nemaz neprasījās. Iepazinos ar gruzīnu sievu Dieva doto talantu ēst gatavošanā. Hačapuri picas un lazanjas formā, kukurūzas biezputra ar un bez sulguni vai mīksti novārītas kukurūzas vālītes, ko apkaisa ar rupji maltu sāli. Tad vēl dārzeņu sautējumi, pupiņu un garšaugu pastas, svaigi vārīta tomātu mērce. Bet desertā - sīrupā nogatavināti valrieksti, cukurotas vīģes, augļu želejas un kompoti. It visam šajā zemes nostūrī piemita bērnības garša. Es kusu laimē un pieņēmos svarā.
Ciemata infrastruktūru veidoja skola, baznīca, medpunkta būdiņa un policijas ofiss sagrabējušas divstāvu ēkas stūrī. Viss. Nokļūšana šeit bija būtiskākais pagrieziena punkts manās attiecībās gan ar Gruziju, gan sevi pašu. Vietā, kur saldējumu pieved reizi nedēļā un tūristu autobusi nepiestāj nekad, visciešāk izjutu dabas klātbūtni. Tā ir majestātiska. Kad rītos pār lielo Kaukāzu pārveļas gaišsārts saullēkts, bet vakaros kā šūpuļdziesma pār mazo Kaukāzu izskan purpura dziesma. Un tad nakts. Salda. Melnuma biežņā piebriedis mēness vai zvaigžņu debesis un gaismiņas izsijāto namu logos. Šie momenti manai dienišķajai eksistencei piešķīra mistērijas izjūtu, pēc kuras bija izslāpusi. Nezinu, kā ar pārtapšanu par Budu, bet manī kaut kas bija mainījies uz visiem laikiem. Loģiski spriežot, spriedze bija izlīdzinājusies.
Vēlāk, ziemā, mēs pārcēlāmies uz tuvāko pilsētu, jo mūsu lauku mājās bija servīžu un vīna krājumi, bet nebija apkures un akā regulāri aptrūkās ūdens.
Juceklis un miers
Tagad dzīvoju pilsētā Gruzijas rietumdaļā. Kādu brīdi nevarēju pierast, ka, ejot uz veikalu, pretī nenāk neviens mājlops, kā bija ierasts laukos. Vienā rītā beidzot varēju atviegloti uzelpot, jo pilsētas centrālajā laukumā ieradās zirgs. Atstājis zirgābolus svētku plača viducī, tas netraucēts devās tālāk. Neilgi pēc tam pa galveno ielu starp mašīnām defilēja govis. Bet visamizantākais bija moments, kad pompozas kāzu fotosesijas laikā nez no kurienes uzradās bariņš cūku. Spilgtie un čaukstošie kāzinieku tērpi rukšus pievilka kā magnēts, kamēr viesi vicināja rokas un kājas, un fotografēšanai paredzētos statīvus, cenšoties atgaiņāt urkšķošos radījumus.
Dzīve Gruzijā var būt pārsteigumu pilna, ārišķīga un izteikti emocionāla pat dažos kvadrātmetros. Dažbrīd gan var likties, ka ļaudis te izveidojuši kārtību, ko gribētos raksturot kā jucekli ar 24/7 darba laiku. Tomēr šķiet, ka šis balagāns strādā, jo rosina uzticēties sirdsbalsij. Sekot iekšējai vilkmei, nevis apzeltītiem saukļiem, kas pārsvarā neatbilst realitātei. Tā, piemēram, Gruzijas tūrisma ceļvedis, ko pasūtīju internetā, izrādījās nekam nederīgs, jo gan dzīvot, gan ceļot pa šo zemi ir daudz interesantāk, izzinot vietējo stāstus, mēģinot pietuvoties patiesībai pašai saviem spēkiem un nonākot situācijās, ko piespēlē dzīve.
Viena no tādām situācijām bija mana pirmā gruzīnu valodas nodarbība. Vairākkārt mēģināju atrast skolotāju, bet man tas nekādi neizdevās. Kādu vakaru pie mums viesojās gruzīnu draugi kopā ar desmit gadus veco dēlu Tazo, kurš sāka rakstīt uz lapiņām gruzīnu alfabēta burtus un lūdza, lai sekoju viņa paraugam. Kad vilku burtu dž, Tazo pienāca klāt un maigā tonī pamācīja: “Kamēr raksti, izrunā šo burtu caur sirdi. Tā būs vieglāk atcerēties.” Es apstulbu. Pozitīvā ziņā.
Kad citiem gruzīnu draugiem stāstīju, ka esmu atradusi skolotāju, viņu pirmais jautājums bija: “Cik maksā?” Kad paskaidroju, ka šis skolotājs naudu nemaz neprasa, viņi neizpratnē grozīja galvu un domīgi saskatījās, kas izskatījās apmēram šādi: “Nu-u-u, nevar būt.”
Gruzija ir maģiska, es jums saku!