Režisors: Daniels Fars. Lomās: Bjerns Sundkvists, Edgars Skārs / Norvēģija 2025
Sācies Otrais pasaules karš, un jaunā Norvēģijas monarhija visiem spēkiem mēģina saglabāt neitrālas valsts statusu. Taču, kad milži vicina vāles, mazajiem nav kur sprukt. Trešais reihs, sākoties aktīvai karadarbībai, pilnībā apgreido savu floti, un viens no svarīgākajiem tās papildinājumiem ir Ķīlē būvētais smagais kreiseris, kurš nosaukts leģendārā prūšu feldmaršala Gebharda Līberehta fon Blihera vārdā (viņš piepalīdzēja Velingtonam Vaterlo kaujā piežmiegt Napoleonu).
Vairāk nekā 200 metrus garo kuģi svinīgi nolaiž ūdenī 1939. gada rudenī, bet jau nākamā gada aprīļa sākumā tas saņem pirmo svarīgo kaujas uzdevumu: kontradmirāļa Oskara Kumeca vadībā kopā ar flotes 5. kaujas grupu okupēt Oslo. Lai jūs nedaudz saprastu, kas tas ir par zvēru - Blücher arsenālā bija 50 dažāda kalibra lielgabali, bet apkalpoja visu šo saimniecību 1340 matrožu un 42 virsnieku komanda. Ceļā uz Oslo šo briesmoni pavadīja vēl divi kreiseri un bariņš mazāku kuģu.
Bet tagad - atpakaļ pie kino. Nelielo Oskarsborgas cietoksni - fjordu fortifikāciju Oslo pievārtē - komandē norvēģu pulkvedis Birgers Eriksens. 1940. gada 8. aprīļa vakarā ziemeļnieku militāristiem nav ne mazākās sapratnes, kas notiek piecdesmit kilometru rādiusā. No Oslo pienāk ziņas, ka tuvumā angļi grūstās ar kaut kādiem vācu diversantiem, bet īstas skaidrības nav.
Eriksena vīri grib dienas atvaļinājumu pilsētā, bet sirmais pulkvedis izziņo kaujas gatavību. Viņa rīcībā ir divi 1916. gadā ražoti 280 mm kalibra lielgabali - Ārons un Mozus, kā arī pāris torpēdu palaišanas šahtas. Nakts ir miglaina un sasodīti tumša, ko uzsver arī kinolentes minimālais izgaismojums - godīgi sakot, ilgi skatīties ir visai mokoši. Tad pamalē parādās silueti, bet kas tie tādi - briti, vācieši? Štābā neviens neko nezina.
Pielaidis nezināmos siluetus maksimāli tuvu, Eriksens dod pavēli atklāt uguni pa tuvāko rēgu. Tālāk, kā teiktu mežoņi, ir varens bumbarah! Trāpa ne tikai lielgabalzalves, bet arī torpēdas, izsitot Blücher no ierindas - kā izrādās, lielākais cietējs ir tieši vācu kaujas grupas flagmanis. Tūlīt pa Oskarsborgas aizstāvjiem nobirst atbildes salūts ar dažādu kalibru svinu, un, rītam austot, no debesīm sāk birt pārmetumi no henkeļiem un meseršmitiem.
Filmas galvenā drāma slēpjas apstāklī, ka jau pēc kara, 1946. gadā, Eriksens stājas militārās komisijas priekšā, kas apsūdz viņu neizlēmībā un pārāk ātrā kapitulācijā. Eriksenu tēlojošā aktiera mīmika ir grandioza - gluži kā oda visam skandināvu minimālismam. Beigās gan visas apsūdzības Eriksenam tiek atsauktas, atzīstot, ka tieši viņa komandētais cietoksnis ļāvis savlaicīgi no Oslo evakuēties karalim. Filmas īpašai pluss ir tas, ka tā uzņemta reālajā notikuma vietā, proti - Oskarsborgas cietoksnī.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita