Žanete Auziņa - vienīgā no vecākās modes mākslinieku paaudzes, kas joprojām rada un izrāda savas kolekcijas. Sākusi Rīgas modēs, 90. gados viņa noorganizēja pirmo starptautisko izstādi Stils un mode un Baltijas modes festivālu Mode. Māksla. Mūzika. Viņas dizaina kolekcijas ir izrādītas Austrijā, Vācijā, Japānā, Parīzē, Krievijā, Baltijas valstīs un citur. Tagad Žanete dzīvo un strādā Londonā.
Kāda bija tava bērnība?
Bērnībā man nebija nekādas intereses par modi, tieši otrādi - liecībā vienīgais četrinieks starp piecniekiem bija zīmēšanā. Es vairāk sevi saistīju ar balerīnas karjeru, no trīs gadu vecuma apmeklēju ledus baletu. Mana bērnība - tas bija tāds Puškina laika audzināšanas modelis: dejot, dziedāt, spēlēt klavieres un daudz lasīt. Es augu jauktā krievu/latviešu ģimenē, bērna izglītošana bija ļoti svarīga. Bet tad no pārlieku lielās slodzes ledus baletā es sāku slimot, ļoti strauji auga kauli, un sapnis par baletu beidzās. Sekoja mācības Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un pirmā darbavieta Rīgas modēs.
Tu noorganizēja izstādi Stils un mode, kā arī festivālu Mode. Māksla. Mūzika.
Pieredzi izstāžu organizēšanā es ieguvu, strādājot izstāžu kompānijā Creatio. Ideja par modes izstāžu organizēšanu radās pēc dalības izstādēs Vācijā, un tā tika realizēts Stils un mode. Pēc asamblejas tās bija pirmās modes skates. Es burtiski dzīvoju, gulēju, pat ēdu mašīnā, braucot no viena mākslinieka pie otra, lai visus pārliecinātu piedalīties. Bija milzīga pretestība. Bija cilvēki, kas aģitēja, lai nepiedalītos un neapmeklētu šo izstādi. Tagad paskatoties, tā jau ir - viss izskatījās neticami. Pēkšņi parādās kaut kāda izstāžu kompānija, kaut kāda Žanete Auziņa, kas rīko kaut kādas modes skates. Izstāde ilga trīs dienas, un tās mērķis bija atspoguļot ražošanai un pārdošanai pielāgotas kolekcijas, piesaistīt pircējus. Dienas laikā notika trīs modes skates, tika izrādītas 15 kolekcijas, papildus vēl izstāde.
Mode. Māksla. Mūzika bija kā nākamais solis - projekts kurā mākslinieki varēja izrādīt savas radošās kolekcijas. Šajā projektā bez modes skatēm uzstājās mūziķi un tika organizētas mākslinieku izstādes. Es vienkārši aizgāju uz Operas un baleta teātri un pajautāju, vai ir iespējams, ka tur notiktu projekts Mode. Māksla. Mūzika. Tas izklausās neticami, bet tieši tā toreiz notika. Pēdējais projekts Mode. Māksla. Mūzika, kas notika Sapņu fabrikā, tika nomaksāts no biļešu ieņēmumiem. Pasākumu apmeklēja trīs tūkstoši cilvēku, pirms tam mums naudas nebija. Ik pēc 20 minūtēm kasē jautāju meitenēm, kā mums iet. Uzelpoju tikai no rīta, kad sapratu, ka varēšu visiem - skatuvei, gaismām, skaņām - samaksāt. Tomēr tas stresa līmenis, kad tu visu dari uz robežas, pat pieļaujot domu, ka paliksi parādā... Jo tie bija tādi laiki. Tāpēc es pateicu sev, ka šāds darbs nav domāts sievietei, un, ja man aiz muguras nav neredzama un saprotoša investora, veiksmi šim projektam es nodrošināt nevaru.
Tomēr man pietrūkst skatuves maģijas. Man patīk justies mazliet kā burvei. Skatuve, gaismas, režija... Realizējot visus modes projektus Latvijā, esam kaut ko dramatiski nokavējuši pasaules līmenī. Diemžēl šeit sabiedrības daļa, kas nav saistīta ar modes procesiem, līdz galam neizprot, kas īsti ir mode un kādam jābūt mūsdienīgam modes pasākumam. Tādam, kas atbalsta un stimulē modes, dizaineru attīstību, nevis tikai izrāda komerciālas kolekcijas.
Tādam, kas palīdz modes dizaineram?
Man pašlaik ir tāda sajūta, ka dizaineram Latvijā ir pakārtota loma. Tagad stilisti nosaka, kā izskatīsies klients, un pat to, kāda finālā būs modes dizainera kolekcija. Ja no manis gaida dizainu, es sagaidu, ka man uzticēsies. Paļausies, ka tajos 30 gados, ko esmu nostrādājusi, septiņus gadus no tiem mācoties, es zinu, ko saku un daru. Manuprāt, Latvijā modes dizianeru profesija pēdējos gados ir pozicionēta galīgi aplam! Ja publiski zināmākie ir tie, kas savu reputāciju ieguvuši ar skandāliem un šoviem, nevis ar dizainu, tad par ko gan mēs varam runāt? Manuprāt, ļoti svarīgs ir tas līmenis, kā tu sevi pozicionē. Tas tēls ir sabojāts. Ir kaut kāda mistiska ideja par modes mākslinieku. Tagad, lai atgūtu labu reputāciju, ir nepieciešams laiks. Vajadzētu stāstīt par darbu, par pozitīviem procesiem, cik tas viss prasa lielus ieguldījumus. Daži modes mākslinieki to arī dara.
Diemžēl šobrīd Latvijā modes industrija nepastāv, viss turas uz entuziasma, ambīcijām un pārprasta lepnuma. Nezinu, no kurienes tas ir nācis, ka mums bail būt tiem, kas esam. Mums vajag izlikties, ka esam bagātāki, veiksmīgāki. Mums vajag veikalu Rīgas centrā, pat ja nespējam nomaksāt rēķinus. Ja šodien vari atļauties tikai zupu, tad ēdīsi zupu, līdz nopelnīsi otrajam ēdienam. Es pati tam visam esmu gājusi cauri. Man desmit gadus bija veikals. Vispirms jānomaksā īre, tad darbinieku alga, nodokļi, ja paliek pāri - tas bērniem. Ķieģelīti pie ķieģelīša, klientu pie klienta. Un tad, kad šķita, beidzot var uzelpot, pienāca krīze un viss sabruka. Bet, ja nav attīstīta kolektīvā domāšana, katram jādomā par sevi.
Un tu devies uz Londonu.
Vispār jau es uz visu cenšos skatīties pozitīvi. Ja neiet vienā virzienā, mēģinu citā.
Vienkārši tā viss notika. Pašlaik man ir interesanti tieši šeit. Daudz konsultēju. Sadarbojos ar London Pattern Bureau, kurā dažādiem modes zīmoliem izstrādājam pirmos kolekcijas prototipus. Strādāju ar britu zīmolu Milo Maria, izstrādāju jau sesto kolekciju pēc kārtas - modeli pēc modeļa, un visu tieši tādā veidā un secībā, kā tam ir jābūt, sākot ar tehnisko zīmējumu, tad pirmie prototipi tiek laikoti uz modeļa. Tad izstrādāju piegrieztni, pirmo prototipu, to koriģēju, tikai pēc tam strādāju ar pirmo modeli no paredzamā auduma, kurš aiziet lookbookā. Vēl citi pasūtījumi, klienti. Nesen pabeidzu divas mana dizaina kolekciju itāļiem sadarbībā ar stilisti Rubīnu Marčiori. Micola Ragni ir dizainere, kas ģērbj Riannu, Bjorku un citas šovbiznesa zvaigznes, dažkārt palīdzu viņai. Paralēli lēnām taisu savu kolekciju. Šobrīd man ir interesanti, kā ar dizainu un stilu varu izmainīt sievieti - kā mums izdevās to izdarīt ar aktrisi Janu Čivželi 2018. gada rudens/ziemas kolekcijas imidža fotogrāfijās. Mode kā poēzija. Apģērbs, kas uz pakaramā izskatās vienkārši, bet, pielāgojoties valkātājam, tas stāsta jaunu stāstu. Man vienmēr ir bijis svarīgi padomāt, kā tas izskatīsies, valkāsies, lai audums ir dabīgs, elpojošs, un kā tiek izmantotas jaunākās tehnologijas audumos.
Tagad es varu pārdot savas zināšanas un prasmes. Lai pelnītu, man nav vairs jānodarbojas ar apģērbu ražošanu un pārdošanu. Man vairs nešķiet interesanti iesaistīties tajos procesos. Lai parādītu un veiksmīgi pārdotu kolekciju - tie ir ļoti lieli izdevumi. Plānot, riskēt, ieguldīt. Pašlaik mani interesē attīstība.
Kā tas ir šeit, Latvijā?
Latvijā visi gaida izklaidi. Iespējams, tā ir tāda globāla traģēdija vai varbūt laikmeta iezīme. Seriāli taču arī ir izkonkurējuši kino. Protams, seriāls aizrauj cilvēku, skaties kaut vai līdz rītam, tad aizej uz darbu, kaut kā nostrādā, un vakarā tevi gaida nākamais. Nav jādomā. Tā arī masu tirgus izkonkurē dizaineru darbu. Katru nedēļu jaunas kolekcijas un izpārdošanas. Un stils, kas imitē dizainu. Mēs nekādi nevaram konkurēt ar viņu piedāvāto cenu vai par līdzīgu cenu piedāvāt līdzīgas kvalitātes dizainu. Tas vienkārši nav iespējams. Cita lieta, ka mēs te esam atkarīgi no ierēdņiem, kas vienīgie visu zina par modi un spriež par tiem, kas no tās neko nesaprot. Tā tas nestrādā. Modes industrijā pastāv sistēma, noteikumi, bet mēs cenšamies tos ignorēt un tad brīnāmies, ja kaut kas nesanāk.
Arī izglītības sistēma būtu jāreorganizē. Visi šeit grib būt stilisti vai dizaineri. Bet stilists - tas ir smags darbs, nopietna profesija, kuru apgūst 4,5 gadus un visu atlikušo mūžu pilnveidojas, nevis haštags sociālajos tīklos. Ideālajā variantā, ja mēs runājam par industriju, nevis rokdarbu pulciņu, ir konstruētājs, kas konstruē, piegriezējs, kas piegriež, šuvējs, kas šuj, dizainers, kas izstrādā dizainu, ilustrators, kas pēc dizainera iedvesmas skicē, un tad no dizainera skicēm tiek radīts tehniskais zīmējums utt. Ir svarīga procesa izpratne. Vēl jāsaprot, ka mēs nemākam pārdot. Atliek šo prasmi attīstīt vai atrast kādu, kas to māk. Tas pats attiecas uz modes mārketingu - neviens nemāca, kā pozicionēt, pārdot, darboties sociālajos tīklos, uzrakstīt preses relīzi galu galā. Un rezultātā jau vairākus gadus ar dažiem izņēmumiem tiek izrādītas sliktas kolekcijas ar sliktu stilu un vecām idejām. Ir tāda sajūta, ka šī profesija lēnām mirst. Pēc Arta Štamgūta, Indras Miklāvas un dažiem viņu vienaudžiem neviena pazīstama vārda vairs nav. Pasaulē akurāt meklē to specifisko dizainu, bet pie mums bieži vien priekšroka ir šuvējam ar zināmu vārdu, kas sevi nosauc par dizaineru.
Londonas pieredze rāda, ka dizainers pats neskrien un nemeklē publikācijas vai blogerus, ar to strādā PR aģentūras. Un profesionālisms atmaksājas, jo tirgus ir milzīgs.
Savā laikā esmu bijusi tāds kā tiltiņš no viena režīma uz nākamo, kas izturējis lielu slodzi. Esmu mazliet noturējusi to šūmēšanos, ka modei ir jābūt šeit, Latvijā. Kaut vai tad, kad pēc žurnāla Balle es mēģināju tā idejas turpināt projektā Mode. Māksla. Mūzika, jo man šķita, ka tas bija unikāls projekts un tam ir jāturpinās. Atceros, kā vienu dienu atvērās durvis un ienāca Māra Lazdāne - skaista blonda sieviete melnā kostīmiņā - un teica: es gribu taisīt žurnālu, man ir nosaukums, bet nav nekā cita. Un tā es kļuvu par pirmo Pastaigas modes nodaļas redaktori. Ir tik daudz izvēles iespēju, un mēs tās izmantojam vai neizmantojam.
Ģimene
Esmu priecīga par savām meitenēm. Man gāja ļoti grūti ar viņu atlaišanu, īpaši mazākās, Elizabetes. Man vienmēr bija sajūta, ka jābūt viņām blakus, un es laikam esmu no tām mammām, kura nekad nesapratīs, kādēļ savi bērni ir jāatlaiž. Elizabetei ir ļoti labas izredzes strādāt ar fotogrāfiju, bet vēl daudz jāmācās un nepieciešama laba izglītība. Savukārt lielākā, Katrīna, uztver dzīvi drosmīgi un tā arī māk visu sakārtot - gan darbu, gan ģimeni, gan savus divus bērnus, manus mazbērnus. Un viņai ir talants rakstīt! Un, protams, mana mamma, kura, es ceru, mani nekad neatlaidīs.
Es bieži esmu Latvijā, un tad man brīžiem liekas, ka esmu tādā kā butaforiju pilsētā - sajūta, ka paliek aizvien mazāk cilvēku. Bet arī šeit ir nozares, kur cilvēki labi pelna un notiek attīstība. Diemžēl viņi reti nonāk līdz Latvijas modes dizainam. Iespējams, informācijas trūkuma dēļ. Mums noderētu medijs, kas pozicionētu savējos. Parādītu, ka prezidents iet kaut kur uzvalkā no Žanetes Auziņas un ir lepns par to. Stāstītu, ka kāds to patērē, izvēlas, atzīst. Jo mūsu dizains ir pasaules līmenī. Mums ir, ar ko lepoties!
Ir jāsadarbojas ar jaunajiem, jo viņi ir tuvāk nākotnei, ar lielāku enerģiju un jaudu. Jābūt elastīgiem un ne augstprātīgiem. Jāspēj domāt un strādāt starptautiski. Jāsaprot laikmets, kurā dzīvojam, tā noteikumi, jāattīstās. Un jābeidz uztraukties, ko citi padomās, nav jāizliekas par to, kas neesam. Mums pārpārēm pietiks ar to, kas esam.