Modes dizainers, Mākslas Akadēmijas dizaina katedras modes mākslas nodaļas docents, zīmola status by shtamguts izveidotājs savos dizainos izaicina mūsdienu sabiedrībā pieņemtās robežas. varbūt tieši tādēļ viņa radīto dizainu izvēlas sabiedrībā zināmas personas un šovbiznesa zvaigznes. vēl mākslinieks gatavo modes kolekciju, kas pievērsīs uzmanību monstriem, kuri dzīvo cilvēku galvās.
Sievisķi vīrišķais vai vīrišķi sievišķais
Biji pirmais Latvijas modē, kas sievišķīgajam ļāva ienākt vīriešu modē.
Jā, gribētos tā domāt. (Smejas.) Mani nekad nav interesējis vīriešu apģērbu skatīt atšķirti no sieviešu. Tas gan nenozīmē, kas vienkārši ņemtu un uzvilktu vīrietim kleitu; tie ir iedvesmas avoti - materiāli un formas. Es nedalu drēbes dzimumos. Tagad daudzi lielie zīmoli piedāvā vienādas tendences abiem dzimumiem. Var teikt, ka beidzot modē ir tas, ko piedāvāju jau sen.
Tajā pašā laikā tavos dizainos vīrietis ir vīrietis.
Jau skicējot domāju par vīrieti, tāpēc manas konstrukcijas un proporcijas pakļaujas tieši vīrieša augumam. Man svarīgi, lai vīrietis arī svārkos izskatās pēc vīrieša.
Arī vīrieša garderobē var būt izaicinošas lietas. Cits jautājums - ar ko to visu savelc kopā. Ja kreklu ar milzu daudzumu volānu vai mežģīnēm saliec ar raupja auduma biksēm un smagnējiem zābakiem, tas var izskatīties pat ļoti maskulīni.
Vārdu sakot, modes dizainers piedāvā, bet katrs cilvēks pats pēc tam interpretē. Cilvēkam arī jāsaprot, ka nav jāpārliek dzīvē viens pret vienu tas, kas tiek demonstrēts uz mēles. Jāmāk ieraudzīt to, kas ir tavējais, paņemt kaut kādas lietas un interpretēt savā veidā. Kopēt mēles tēlu reālajā dzīvē nav laba prakse.
Tās pašas mežģīnes, volāni, pat legingi vēsturiski ir bijušie tieši vīriešu garderobes priekšmeti.
Jā, tieši tā! Vēsturiski pirmais uniseksa stils bija rokoko, kad netika dalīti materiāli, aksesuāri, apģērba gabali - šo drīkst vīrietis, to sieviete. Pieguļošās zeķbikses, volānu kaskādes, mežģīnes - tas viss nāk no rokoko un skaitījās ļoti vīrišķīgi, stilīgi.
Kā zināms, tajos laikos nemaz nevarēja tam, ko noteica karalis un galms, pateikt - nē, šo es nevilkšu. Tāpēc mani uzjautrina internetā klīstošās bildes, kurā redzams vīrietis volānos, un paraksts - ārprāts, kur tā pasaule virzās?!
Pirms kāds kaut ko komentē, varbūt vērts mazliet izglītoties? Vismaz paskatīties kādu vēsturisku filmu. Kāpēc domāt, ka ar vīrieti svārkos pasaule virzās uz galu, ja tas viss jau ir bijis? Man tāda neizglītotība nav saprotama. Jo tās jau nav nekādas slepenās mācības - pietiek aiziet uz muzeju un paskatīties kādu senāku gleznu.
Par tēviņiem un matītēm
Ja mēs skatāmies dabā, dzīvnieku pasaulē tēviņi vienmēr ir krāšņāki. Kaut vai pīles…
Domāju, cilvēkam nevajadzētu savu identitāti skatīt tikai saistībā ar dabu. Cilvēks ir tik ļoti evolucionējis, ka attiecībā uz mūsu ārējo tēlu jau darbojas citi noteikumi. Jā, dzīvnieku pasaulē tēviņi nepārtraukti sacenšas par pretējā dzimuma būtnes uzmanību. Mātīte ir visa centrā, jo bez viņas sugas turpinājums nav iespējams. Tāpēc tēviņi ir krāšņi, spēcīgi, veikli - lai mātītei būtu izvēles iespējas.
Cilvēkam apģērbs ir instruments. Dažādos vēstures periodos ir bijuši dažādi mērķi, kas ar to jāpanāk, līdz ar to visu laiku mainās tas, kurš no dzimumiem vizuāli izvirzās priekšplānā. Tas ir mainīgi gan pa reģioniem, gan tautībām, gan periodiem.
Kā to redzi šeit, Latvijā?
Nu, nav nekāds noslēpums, ka Latvijā ir vīriešu deficīts. Bet šeit vienmēr sievietes ir sevi uzmanījušas, piedomājušas pie tā, kā izskatās. Nedomāju, ka tas liecina par izmisumu, drīzāk par spēku - jebkuros ekonomiskajos apstākļos sevi parādīt iespējami skaistā veidolā. Tā sacīt, nezinu, kā jums, bet man viss ir kārtībā. Manuprāt, tas norāda uz spēcīgu gribasspēku, nepadošanos.
Lai kā arī iet, lai kas arī notiktu, šeit sievietes tiks ar to visu galā.
Vismaz centīsies…
Tieši tā!
Runājot par cenšanos - esmu novērojis, ka pēdējā laikā jaunā paaudze vispār necenšas. Vai - varētu pacensties labāk.
Apģērbs kā protests
Jaunieši taču seko stila pasaulē notiekošajam - bieži vien pat vairāk nekā viņu vecāki.
It kā jā - var redzēt, ka ir uzvilkts vai sameistarots kaut kas, kas tagad skaitās stilīgi. Kaut kāda ietekme, kurai jaunietis seko. Bet tas viss ir tāds pelēcīgs, tāds kā atgremots stils. Šorīt acīs iekrita skolnieki, kuri bija ģērbušies vai nu pidžamā, vai mājas apģērbā, kuru aizmirsies novilkt, dodoties uz skolu. Un neizskatījās, ka tas ir tā finansiālu apsvērumu dēļ.
Arti, tas taču ir stilīgi!
Tas nebija pidžamu stils, bet tādas baikas. Pat ne treniņtērps, bet vairāk kaut kas tāds ļoti nesaprotamas formas un nolietojuma. (Domā.)
Stilīgi… Nu, man šķiet, tam visam ir jāpieiet kritiski. Pat ja tas, ko redzēju, saucas stilīgi, tas tik un tā neizskatījās labi. Tur nebija nekādas estētikas! Stila nozīme ir tieši tajā, ka cilvēks izskatās labi, tāds wow! Pozitīvā un estētiski patīkamā veidā. Ļoti labi saprotu un atbalstu neglīto skaistumu, taču dažkārt ir palicis tikai neglītais - bez skaistuma.
Varbūt tas ir jauniešu iekšējais protests pret vecākiem, sabiedrību, to, ka jāiet uz skolu, vai pat depresīva noskaņojuma sekas?
Pateikt pasaulei visu, ko viņi par to domā… (Nopūšas.) Droši vien. Tagad jaunieši grib skaidri parādīt, ka viņiem ir citas intereses, vērtības. Un tā arī ir - viņu dzīve vairāk rit sociālajos tīklos nekā realitātē. Instagramā, tiktokā… Un viņiem svarīgāks ir atbilstošs vizuālais tēls tieši kadrā, jo tur viņiem seko un laiko. Kas notiek ikdienā - tas ir mazsvarīgi. Tas ir acīm redzami.
Tāda fake dzīve…
Jā, precīzi. Un, cik var lasīt, tas agrāk vai vēlāk izraisa visdažādākās problēmas. Bet es domāju, ka viss ir pārejoši, kaut gan grūti teikt, kā un kad tas beigsies. Tagad pasaulē notiek tāds ķīselis, un, ņemot vērā arī vīrusa situāciju, prognozēt, kā situācija attīstīsies, ir nereāli.
Vienīgais, kas ir skaidrs - nekas vairs nebūs tā, kā bija.
Bet vai vispār mums vajag tā, kā bija?
Skatoties vēsturiski, sliktie periodi apģērbā nāk ar interesi par ekstravaganci, pat viltus greznību. Varbūt cilvēkiem tas ērtais mājas apģērbs būs tā apnicis, ka viņi gribēs kaut ko īpašu? Lai gan pēdējās skates demonstrē uzsvaru uz praktisko pusi. Pat tā greznība, kuru rāda pāris zīmolu, kļuvusi tāda piezemēta. Pat nevainīga.
Izskatās, ka nākotnē uzvarēs daudzfunkcionālisms un jaunākās tehnoloģijas. Pēc principa - visu, kas tev ir svarīgs, nēsā līdzi…
Man tas izklausās pārāk dramatiski. Ceru, ka tas būs tāltālā nākotnē.
Kā vērtē vēl vienu aktualitāti - modes atteikšanos no dzīvnieku izcelsmes materiāliem?
Protams, cilvēks ir atbildīgs par kaitējumu, ko nodara dabai, bet viss ir jāvērtē un jādara saprātīgi. Nedrīkst redzēt tikai baltu vai melnu, labu vai sliktu. Tā pati plastmasa pati par sevi nav nekas ļauns, bet jautājums, ko mēs ar to iesākam. Kā pielietojam un pārstrādājam. Arī kažokādas. Nu nekļūs pēkšņi visi par veģetāriešiem vai vegāniem.
Vai nav tā, ka milzīgā modes industrijas pārprodukcija ir saistīta ar to, ka katrs cilvēks var nosaukt sevi par dizaineru un saražot kaut ko, piemēram, T kreklus?
Neapšaubāmi. Ātrā mode deva impulsu, ka var būt ātrie dizaineri, jo tajā brīdī vajadzēja ātri un lēti. Tā radās maldinošā sajūta, ka iespējams ir viss, pat ja tu neko no tā nemāki un nesaproti. Tur arī radās - ā, šitādu jaciņu arī es varu uztaisīt, pārdot un saukties par dizaineru! Bet fakts ir tāds, ka tie ātrie dizaineri nedomā, nerada dizainu, modi, bet vienkārši kopē, pārstrādā citu darbu. Vai tas ir saucams par dizainu?
Lielo, stabilo modes zīmolu skates vēl ir pieņemamas, jo viņi tomēr darbojas profesionāli, bet pārējie… Bieži redzu jaunās ātrās kolekcijas, un man tiešām nav skaidrs, kāpēc tas vispār būtu jārada, jārāda, jāpiesārņo internets un pasaule.
Visā šī situācija ir radījusi haosu gan modes industrijā, gan cilvēku uztverē. Sajūtu, ka modē nav nekā jauna. Bet, domāju, arī tas ir pārejoši. Jo, ja izmirs īstie modes dizaineri, profesionāļi, ko tad pārējie kopēs?
Vai modei ir jābūt ērtai?
Kategoriski nē! Ērtumam nav nekāda sakara ar modi un praktiskumu. Tieši otrādi, modei ir jābūt neērtai un ekspresīvai. Lai cilvēks justu, ka, valkājot šādu apģērbu, tu nes upuri ērtuma ziņā, bet tajā pašā laikā tas ir instruments, kas tevi pasargā no citiem upuriem. Modei jādod sajūta, ka esi īpašs, ka nav nekā neiespējama. Mode ir, lai cilvēks kaut ko pateiktu pasaulei par sevi un savām ambīcijām. Un dizaineram jāspēj sajust, kas tās būs par ambīcijām.
Ar savu skatījumu jāiet laikam par priekšu.
Kaut vai laikam līdzi. Tomēr - visiem jau to gribētos, bet ne katrs to spēj.
Reiz teici - ja jūs paši nevalkājat savu dizainu, kāpēc domājat, ka to darīs citi?
Fakts! Pats daudz valkāju sevis radītu apģērbu, bet velku arī citu zīmolu radītas lietas, jo man patīk mēģināt kaut ko jaunu. Aprobežoties tikai ar sevi man būtu ļoti garlaicīgi.
Ceļš
Kā tu sāki?
Interese par apģērbu man radās jau sen, pamatskolā. Esmu no laukiem, mācījos Jaunpilī, bet vidusskolu pabeidzu Dobelē, klasē ar matemātikas profilu. Tas man profesijā ir lieti noderējis - loģika ir ļoti svarīga, veidojot apģērbu konstrukcijas. Paralēli skolai apmeklēju mākslas skolu un tieši tur sapratu, ka mācīšos apģērbu dizainu. Sekoja lietišķie, tad akadēmija.
Kā tas ir, kad laukos džeks izdomā mācīties modi?
Jāpasaka liels paldies vecākiem. Viņi nekad nav apšaubījuši manu izvēli, nav mēģinājuši ievirzīt mani normālākā profesijā. Tieši otrādi, viņi man ir palīdzējuši, cik vien bijis viņu spēkos. Es nenāku no miljonāru ģimenes, viss ir sasniegts ar minimāliem līdzekļiem. Tas arī bija tas noteicošais. Ja nebūtu vecāku, kuri man tic, droši vien mēs šeit tagad nemaz nesarunātos.
Esmu ļoti pateicīgs, ka varēju studēt tieši to, kas man šķita interesanti. Nekļuvu par modes dizaineru tāpēc, ka nebija, ko vilkt mugurā. Un neradu tikai to, ko valkātu tikai es. Reizēm atnāk kolekcijas koncepts, un tur ir kaut kas tāds, kas man pašam ne visai, piemēram, rozā vai brūna krāsa, bet tā ir atnākusi un ir jārealizē. Jo jūtu, ka tieši šobrīd to vajag.
Tev darbā ļoti svarīgs ir entuziasms, tā degsme?
Absolūti. Manī ir tāds entuziasms, kura dēļ esmu spējis izdzīvot. Ja būtu tikai praktiskie apsvērumi… Šajā profesijā, kuru esmu izvēlējies, nav nekāda loģiskā vai praktiskā apsvēruma. Es arī izvēlējos Latvijas mērogam ļoti neizdevīgu virzienu - apģērbu vīriešiem.
Sākumā, kamēr mācījos modi, taisīju tikai eksperimentālas kolekcijas, to, kas man tiešām šķita interesanti. Bet tad es sāku domāt par vienkāršo cilvēku un sāku mētāties. Varbūt nevajadzēja? Ej nu sazini. Neviens jau nevar zināt, kā būtu, ja būtu vai nebūtu.
Latvijā ir iespējams izveidot zīmolu, iegūt reputāciju, atrast savu rokrakstu, bet te modes zīmolam nav iespējams finansiāli nostabilizēties. Finanses ir galvenais iemesls, kādēļ joprojām visu daru viens, man nav komandas. Un - cik daudz var izdarīt viens cilvēks? Daudz. Tomēr šobrīd jūtos mazliet piekusis. Esmu paņēmis pauzi.
Kuru uzskati par savu raksturīgāko vai labāko dizainu?
Noteikti tā ir virsdrēbe - mētelis, žakete vai kaut kas tāds, kurā ir savienoti pat vairāki apģērba gabali. Akadēmijas otrajā kursā radīju apģērbu, kuru nosaucu par frakresetu - savienojot kreklu, fraku un korseti. Tāds nākotnes apģērbs, kas, man par lielu prieku, atrada sev īpašnieku. Interesanti, ka arī tādas kaut kādā ziņā trakas lietas, ko esmu radījis, ir atradušas savus saimniekus. Man nav noliktavas ar nemīlētiem apģērbiem, kaut gan ir arī atsevišķas lietas, kuras nedodu projām. Gatavojos izstādei.
Monstri, kas dzīivo cilvēku galvas
Teici, ka esi pārdomās un pauzē, bet radošs cilvēks vienmēr ir procesā. Pie kā tagad strādā?
(Smejas.) Precīzi! Esmu sācis eksperimentālu projektu - modes instalāciju, kas ir arī modes kolekcija no sešiem tērpiem. Šis projekts ir kā otrā daļa četru daļu projektā. Pirmā bija kolekcija Humans, kuru izrādīju Mados infekcija Lietuvā. Tagad tiek gatavoti Monstri. Kā saproti - monstri, kas dzīvo cilvēka galvā.
Kā pie tevis atnāca šī ideja?
Tas nav tāds viengabalains process, idejas pie manis nāk pa etapiem. Krāsa, tad varbūt nosaukums, audums, siluets... līdz viss saliekas kopā vienotā tēmā. Monstru ideja man bija skaidra jau pirms diviem gadiem. Gan pirmā, gan otrā un arī pārējās divas daļas. Viss kopums.
Piekrīti, ka modes dizainera darbs ir vientuļš process?
Jā. Pilns ar mēģinājumiem, personīgām izjūtām, šaubām, cerībām un skarbo realitāti. Nav jau tā, ka kāds atnāk un pasaka - wow, malacis! Nemaz nerunājot par to, ka apģērba gabals, kuru cilvēki redz modes skatē vai veikala plauktā, īstenībā ir procesa beigas.
Faktiski tā ir nepārtraukta dzīšanās pakaļ nākotnei. Man sajūtu, ka ir izdevies, dod tas, ja mani dizaini aiziet ražošanas procesā. Diemžēl tas ne vienmēr ir sasniedzams, jo īpaši Latvijā. Mums pat vairs nav veikalu, kas specializētos Latvijas dizaina piedāvājumā.
Tomēr tavs dizains ir atpazīstams, to pērk un valkā!
Jā. Tomēr tā auditorija, kuru interesē labs dizains, vairāk ir ārzemnieki. Ja vietējie, tad tie, kas ir redzējuši pasauli un domā plašāk.
Iespējams, lai taisītu biznesu modē, man nevajadzēja radīt eksperimentālas kolekcijas, rādīt to, kas es esmu, bet ražot tikai saprotamu, ērtu, valkājamu apģērbu. Bet vai tad mani kāds ieraudzītu? Vai es būtu modes dizainers? Arī visa kopējā industrijas situācija rada jautājumus. Un ir nepieciešams liels iekšējs spēka, lai darītu to, kam tici.
Varbūt jāpieņem, ka viss ir ceļš.
Jā, viennozīmīgi. Un jāiet tālāk.
CV
Dizainers, pasniedzējs un starptautisks modes eksperts
Kolekcijas
• 2018 Humans
• 2017 White
• 2016 Ultra normāls
• 2015 Gymmy Prime
• 2015 Divas kolekcijas zīmolam ITSME
• 2014 One Year After
• 2012 DNS
• 2010 Kiss of Life
• 2010 Who the fuck is Alice (Stamguts/Ceske/Narņicka/Salceviča/Radziņa/Krieviņa-Bahmane)
• 2009 Tīkls
• Skatuves tērpi grupai Dagamba un dziedātājai Agnesei Rakovskai
Izglītība
• LMA Modes mākslas nodaļas maģistrantūra
• UDK Berlin, Vācija Modes dizaina nodaļa, projekts Spektakel
• Rickard Lindqvist radošā darbnīca, Zviedrija
• NABA - Nuova Accademia di Belle Arti Milano