Radot viņai nav robežu - mode, performance, kino, literatūra, kolāžas, skulptūras un, protams, gleznas. Viņa - Jajoi Kusama - ir pasaulē populārākā māksliniece, saukta par punktiņu princesi. Un kāpēc ne, ja, sakot mākslinieces vārdiem: «Galu galā mēness ir punktiņš, saule ir punktiņš, un arī planēta Zeme, uz kuras dzīvojam, ir tik vien kā punktiņš.
Bērnība
Jajoi piedzima 1929. gada 22. martā Macumoto pilsētā Japānā, Nagano provincē, ļoti pārtikušā ģimenē kā jaunākais bērns un vienīgā meitene starp trim brāļiem. No mātes puses dzimtai piederēja vairāk nekā gadsimtu ilgs stādu audzēšanas un sēklu selekcionēšanas bizness. Neraugoties uz turību, darbs bija Jajoi mātes dzīves piramīdas pamatā. Viņa, sieviete ar ķērienu darījumos, nevarēja paciest, ka meita kavē laiku, ķēpājot papīru. “Mana māte bija ļoti vardarbīga. Ja gleznoju, viņa mani sita un spārdīja. Iznīcināja manis zīmētos audeklus.” Lai meitene lieki netērētu laiku, viņu visu laiku iesaistīja darbos, brīžiem pavisam bezjēdzīgos, kurus viegli paveiktu kāds no daudzajiem darbiniekiem, bet mātei tas bija principa jautājums - izaudzināt kārtīgu, uzticīgu un tradicionālu Japānas namamāti. Nekādas mākslinieces cienījamā dzimtā nebūs! Precību piedāvājumi jau krājas!
Jajoi auga nepārliecināta, nedroša un sevī vērsta. Tomēr vislielākā pārestība, ar kuru meitene saskārās bērnībā, bija tas, ka māte gadiem ilgi viņu sūtīja izspiegot tēvu, lai pieķertu viņu ārlaulības sakaros un tad visu atstāstītu. “Lai gan viņš staigāja pa kreisi, tēvs bija labs cilvēks. Labsirdīgs. Diemžēl viņš bija ieprecējies mātes ģimenē, nokļūdams pilnīgā viņas finanšu kontrolē. Tēvam nebija vietas mūsu mājās. Viņam nebija balss. Un tādēļ viņš meklējās citur, līdz pilnīgi pazaudēja sevi un reputāciju.”
No redzētā meitenīte piedzīvoja nervu sabrukumu. Tas atstāja ietekmi uz visu viņas dzīvi un arī mākslu. “Man nepatīk sekss. Un tai pašā laikā es esmu apsēsta ar to. Tā apsēstība un bailes manī nepārtraukti sēž.” Nervu pārslodzes rezultātā desmit gadus vecā Jajoi sāka redzēt halucinācijas. Sākumā tie bija kā gaismas zibšņi, tad veidojās figūras. Un viņa sāka to visu atainot savās gleznās. Gleznošana kļuva par meitenes terapiju. Par pirmajiem objektiem kļuva augi un ziedi fermā - Jajoi dzirdēja tos dziedam, sarunājamies ar viņu. Bet, jo vairāk meitene zīmēja, jo negatīvāk uz to reaģēja māte un arī brāļi.
Tad sākās Otrais pasaules karš. Lai gan Jajoi ģimene ne īpaši cieta no karadarbības, jāatzīmē, ka 13 gadu vecumā meitene tika nosūtīta strādāt fabrikā - šūt armijai izpletņus. Jāpiemin arī tas, ka vēlāk par vienu no viņas biežākajiem mākslas objektiem kļūs ķirbis - kara laika ikdienas maltīte Kusamas ģimenē.
Bēgšana
Beidzoties karam, Jajoi ir 16 gadu un viņa ir pietiekami pieaugusi, lai bēgtu no vardarbīgās vides. Oficiāli viņa dodas studēt uz Kioto municipālo Mākslas un amatniecības skolu, lai apgūtu nihonga - japāņu glezniecības stilu, kas izmanto tradicionālās tehnikas un materiālus. Realitātē meitene nodarbības neapmeklēja īpaši bieži. “Skola man šķita pārāk konservatīva.” Viņu arī ne pārāk interesēja Japānas tradīcijas, bet vairāk vilināja aizliegtais auglis - Rietumu kultūra. Lekciju vietā Jajoi biežāk uzturējās kopmītnēs, nepārtraukti zīmēja un sāka rakstīt dzeju.
Šai laikā top daudzi darbi, kas gleznoti uz japāņu tradicionālā papīra, izmantojot guašu, tinti un pasteļkrītiņus. Arī izstādīties Kusama sāk agri - jau piecdesmitajos gados Japānā tiek sarīkotas vairākas viņas darbu personālizstādes. Jaunās mākslinieces gleznās dabas formas mijas ar abstrakcijām. Ļaujoties meditatīvajam radīšanas procesam, Jajoi pasāka noklāt ar krāsu jebkuras virsmas, sākot ar audekliem un turpinot uz sienām, grīdām, apkārtējiem priekšmetiem un pat atkailinātiem cilvēkiem - asistentiem. Virsmu zīmējuma galvenais motīvs bija punktveida raksts. Tas kļuva par mākslinieces rokrakstu. Šos šķietami nebeidzamos punktu - zirnīšu raksta - laukumus, kas dzima meitenes halucinācijās, viņa nodēvēja par “bezgalības tīklu”.
Au revoir - ardievu
Nepieņemta un nesaprasta savā ģimenē, Jajoi meklēja cilvēkus, kas viņā saskatītu savējo. Un atrada Amerikā. Vēl dzīvojot Japānā, 1955. gadā viņas darbi tika izstādīti 18. starptautiskajā akvareļglezniecības biennālē Bruklinas muzejā Ņujorkā. Jajoi saņēma pozitīvas atsauksmes un, jūtoties spārnota un iedvesmota, vēstulē uzrunāja sievieti, kuru apbrīnoja - mākslinieci, amerikāņu modernisma ikonu Džordžiju O’Kīfu (Georgia O’Keeffe), lūdzot padomu karjeras izaugsmes iespējām ASV. O’Kīfa atbildēja, un mākslinieču vēstuļu apmaiņa turpinājās arī vēlāk vairāku gadu garumā.
Bet pirms došanās uz citu pasauli Jajoi atvadās no Japānas, absolūti pārliecināta, ka šeit viņa savu kāju vairs nespers, jo “japāņu sabiedrība ir pārāk maza, pārāk verdziska, pārāk feodāla, pārāk sievietes noniecinoša”. Atvadoties māte viņu izprovocēja, un Jajoi upes krastā iznīcināja lielāko daļu savu agrīno mākslas darbu. “Es iznīcināju tūkstošiem darbu…Un tagad ļoti to nožēloju.” Atlikušos viņa paņēma līdzi uz Ņujorku. Jau šajos paraugos ir redzami punktiņi un citas zīmes, kas vēlāk attīstīsies mākslinieces redzējumā. “Šie mazie darbi atspoguļo manas sirds dziļumu.”
New York, New York...
Pirms tam pabijusi Francijā un gadu nodzīvojusi Sietlā, 1958. gadā Jajoi beidzot ierodas Lielajā ābolā. Kā zināms, dzelzs ir jākaļ, kamēr karsta, un Kusama ātri vien kļūst par avangarda līderi. Viņa iekārto studiju un sāk jaunu periodu savā radošajā dzīvē. Lai gan apstākļi ir spiedīgi, Jajoi ir mērķtiecīga, viņa daudz un nepārtraukti strādā, meklējot savu izteiksmes veidu. Un viņai izdodas! Kritiķu atzinību gūst 1959. gadā Bratta galerijā izstādītā eļļas glezna, kas vēlāk turpinās gleznu ciklā ar nosaukumu Infinity Nets (Bezgalības tīkli) - sīku, ar roku vilktu pusloku miriādes, kas blīvi pārklāj monohromus audeklus no vienas malas līdz otrai. Darbs fascinē skatītāju, ievelkot pilnīgi citā dimensijā. Bet māksliniece par Infinity Nets sērijas darbu impulsiem atklāti sauc savas halucinācijas, kas pārņem visu pasauli un arī viņu pašu. Gleznas ir veids, kā Jajoi tikt ar tām galā, nepadoties.
Neskatoties uz atzinību, Kusama joprojām aktīvi meklē jaunus risinājums, darbojas, glezno, zīmē. Viņa strādā nenormētas darba stundas, pārslodze stimulē psihiskos traucējumus, bet tie atkal liek gleznot… Nav brīnums, ka Jajoi māksla sāk pārņemt visu - kāpnes, apavus, sienas… Un trāpa desmitniekā! Sešdesmitajos gados Ņujorkas mākslas pasaulē valda jaunas vēsmas - popārts, minimālisms, videomāksla, feminisma mākslas pirmais vilnis, opārts, instalācijas un, protams, performances. Šajā vidē lieliski iederas Kusama, kura savus darbus vienmēr pabeidz ar fotosesiju tajos. Vienmēr spilgtā, demonstratīvā, avangardiskā stilā.
1963. gadā māksliniece galerijā Gertrude Stein izveido instalāciju Aggregation - One Thousand Boats Show (Agregācija - tūkstoš laivu izstāde) - uz ielas atrasto laivu Kusama pārklāja ar mīkstiem auduma falliem. Savukārt sienas un griesti ir izlīmēti ar 999 šīs laivas attēliem. Tā ir ne vien mākslinieces pirmā telpas instalācija, bet vispār pirmais šāda veida mākslas paraugs. Un, lai gan Kusama izmanto uzbāzīgā mākslinieka konceptu, kā arī brīvi ekspluatē savas psihiskās kaites, pati viņa sevi raksturo kā biklu un nedrošu. Jebkurā gadījumā falliskas skulptūras turpmāk būs bieži sastopamas Jajoi mākslā.
Ēst vai neēst?
Lai gan populāra, Kusama joprojām ir trūcīga. Pagaidām ar mākslu, kuru viņa rada, nav iespējams nopelnīt. Tā kā Jajoi radošie impulsi seko viņas personīgajiem pārdzīvojumiem, nav brīnums, ka sieviete sāk izmantot pārtikas produktus kā jaunu virsmu un materiālus. Pati māksliniece to dēvē par reakciju uz Amerikā valdošo pārpilnību, salīdzinot ar pēckara Japānas trūcīgajiem apstākļiem un dzīvi no rokas mutē. Vairākos objektos viņa izmantoja makaronus, ar tiem pārklājot priekšmetus, grīdu un, ja pieminam performanci Macaroni Girl (Makaronu meitene, 1964) - pat modeli.
Runājot par kailumu kā performances objektu, Kusama bija viena no pirmajām, kas sāka rīkot hepeningus Ņujorkas ielās un savā studijā. Šie hepeningi gan bija hipiju deklarētās brīvās mīlestības iedvesmotas orģijas ar politiski vērstām akcijām pret karu Vjetnamā. Piemēram, reiz Kusama manifestēja vēstuli ASV prezidentam Ričardam Niksonam, piedāvājot “neaizmirstamu seksu”, ja vien viņš pārtrauks karadarbību. Bet atbildi nesaņēma… Hepeningu laikā Jajoi apgleznoja kailos ķermeņus, apkārtējos priekšmetus un sevi ar krāsainiem punktiem, lai “sasniegtu sava Es izskaušanu jeb saplūšanu ar Visumu”. Seksuālās revolūcijas apogejā Kusama sarīkoja provokatīvu hepeningu Homosexual Wedding (Homoseksuālās kāzas) baznīcā (1968), kā arī atvēra kailķermeņu apgleznošanas studiju un pat geju klubu KOK - Kusama Omophile Kompany. Tomēr vislielāko ievērību (lasi - skandālu) izpelnījās Kusamas inspirētais hepenings Grand Orgy to Awaken the Dead at the MoMA (Lielā miroņu atdzīvināšanas orģija, 1969) Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, kur astoņi kaili modeļi iekāpa strūklaku baseinā un nostājās tēlniecības klasiķu Pikaso, Džakometi un Maijola skulptūru pozās.
Paralēli Kusama izdeva pati savu laikrakstu un hepeningu pieredzi apkopoja filmā Kusama Self-Obliteration (Kusamas sevis izskaušana), kas saņēma vairākas balvas eksperimentālo filmu festivālos.
Tas bija arī laiks, kad Jajoi pievērsās apģērba dizainam. Pamatā ir absolūti praktiska vajadzība - uzvilkt kaut ko, kas piederas mākslas darbiem, un, strādājot pie hepeningiem, radīt apģērbu to dalībniekiem ar pareizajiem izgriezumiem stratēģiskās vietās. Līdz ar pieprasījumu tapa arī veikals Kusama Fashion Co., Ltd.
Mode
Mīlestība uz modi un dizainu caurvij visu mākslinieces karjeru. “Mode un stils ir veids, kā katram izzināt sevi un pasauli,” spriež Kusama, vienmēr arī izmantojot sevi ne vien kā modeli, bet arī kā instalāciju objektu.
Papildus personīgā zīmola un arī modes preču veikala izveidei Kusama ir sadarbojusies ar vairākiem slaveniem modes brendiem- Issey Miyake, Marc Jacobs un citiem, kā arī ar Louis Vuitton, kuram izveidoja veikala skatlogu - sarkanbalti punktotu fantastisku vidi ar taustekļu ieskautu pašas mākslinieces vaska figūra centrā.
Personiskā dzīve
Lai gan sākotnēji jaunā sieviete deklarēja, ka “nespēju pat iedomāties seksu ar kādu”, hepeningu terapija acīmredzot nostrādāja, un viņa uzdrošinājās ļauties procesam. Zināms par diviem Jajoi dzīvē svarīgiem vīriešiem. Brīvas un pilnīgi noteikti seksuālas attiecības Kusama izveidoja ar amerikāņu minimālistu Donaldu Džadu (Donald Judd). Bet lielo, lai gan platonisko mīlu sieviete juta pret sirreālistu un eksperimentālā kino režisoru Džozefu Kornelu (Joseph Cornell), ar kuru Jajoi ne vien sarakstās, bet arī katru dienu sarunājas pa telefonu.
Džozefs viņai raksta dzeju, abi viens otru skicē, viņš Jajoi iedvesmo radīt kino, viņa piepilda vīrieša pasauli ar aizrautību un uzdrīkstēšanos, bet abiem ir skaidrs - vairāk par vārdiem tur nekā nebūs. Ne tikai tāpēc, ka Džozefs ir stipri vecāks, bet arī tādēļ, ka joprojām dzīvo kopā ar savu māti un jaunāko brāli, kurš bērnībā pārslimotās cerebrālās triekas dēļ nespēj pats par sevi parūpēties.
Lai gan, kamēr Džozefs bija dzīvs, Jajoi vairākkārt mēģināja šīs attiecības pārtraukt to nospiedošās intensitātes dēļ, kad 1972. gadā viņš nomirst, Kusamas sirds lūza aiz skumjām. Viņa ir izdegusi. Dzīve ir beigusies. Bez mīļotā cilvēka nekam nav jēgas. Un arī Ņujorkai jēgas vairs nav. Kusama atgriežas Japānā, bet tur viņu neviens negaida. Tieši otrādi - presē publicētās ziņas par meitas performancēm sasniegušas ģimeni, sabiedrība ir šausmās, bet vecāki apkaunoti. Jajoi ir izstumta, nesaprasta, nepieņemta, nemīlēta. Depresijas iespaidā Kusama vairs nevar gleznot. Viņa vada dienas (un naktis) rakstot - top šokējošas sirreālas noveles un dzeja. Tomēr tas nepalīdz.
Dzīve psihiatriskajā klīnikā
Māksliniece atzīst - psihiatrs ir bijis klātesošs personāžs visas viņas dzīves laikā. Bet 1975. gadā, netiekot galā ar spēcīgām panikas lēkmēm, Kusama tiek hospitalizēta un tad nolemj pārcelties uz pastāvīgu dzīvi psihiatriskajā klīnikā; netālu no tās viņa dzīvo un strādā vēl joprojām. Te, saņemot atbilstošu terapiju, Jajoi spēja atsākt gleznot. “Ja man nebūtu mākslas, es jau sen būtu sevi nogalinājusi.” Tie nav tikai vārdi - mākslinieces kontā ir vairākas neizdevušās pašnāvības.
Atpakaļ, nākotnē
Pavadījusi aizmirstībā vairāk nekā desmit gadu, Kusama atkal tika izcelta saulītē. 1989. gadā Ņujorkas Internacionālās laikmetīgās mākslas centrs noorganizēja mākslinieces darbu retrospektīvu, ieskaitot agrīnos akvareļus no piecdesmitajiem gadiem - iespaidīgu labi aizmirsta vecā no jauna atklāšanas pasākumu. Tas nostrādāja - pasaulē pieauga interese par Kusamu. Iespējams, vēl nozīmīgāks ir fakts, kas liecina, ka māksliniece beidzot ir atzīta arī dzimtenē. 1993. gadā Kusama kā Japānas pārstāve tika izvirzīta dalībai Venēcijas biennālē ar ķirbīšu skulpūrām, kuras māksliniece nodēvēja par alter ego vai pašportretu. Bet 2000. gadā Jajoi atsāk veidot spoguļinstalācijas, kā arī joprojām aktīvi izmanto punktiņu efektu visdažādākajās formās, lielumos, dimensijās un faktūrās.
2015. gadā notiek pirmā Kusamas retrospektīvā izstāde Skandināvijā, 2017. gadā - Hiršhorna muzejā Vašingtonā. Tajā viens no eksponātiem - tikai 1,2 m2 lielā spoguļistaba ar 60 ķirbjiem - piedzīvoja muzeja rekordu - 8000 apmeklētāju, kā rezultātā objekta tika izpostīts. Bet mirkļbirka #InfiniteKusama tika publicēta Instagram 330 miljonus reižu!
2017. bija Kusamas slavas gads - viņas dzimtenē Tokijā beidzot tika atvērts muzejs māksliniecei par godu. Bija jāsagaida nieka 88 gadi, lai sasniegtu visu, par ko sapņots: slavu, naudu, cieņu… Un nekas vēl nav beidzies! 2020. gada janvārī Vašingtonas muzejs izziņoja jaunu izstādi, kas gan vēl top, ar nosaukumu One with Eternity: Yayoi Kusama in the Hirshhorn Collection (Viens ar mūžību: Jajoi Kusama Hiršhorna kolekcijā). Tās nosaukums radies, iedvesmojoties no Jajoi skandalozās vēstules prezidentam: “Let’s forget ourselves, dearest Richard, and become one with the absolute, all together in the altogether.” (Piemirsīsim par sevi, dārgais Ričard, un kļūsim par vienu, vienotu - visi kopā). Izstādes datumi gan pagaidām nav skaidri - pandēmijas dēļ. Bet skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tā notiks. Tomēr, neskatoties uz vīrusa ierobežojumiem, Ņujorkas Botāniskajā dārzā šī gada 10. aprīlī tika atvērta izstāde Kusama: Cosmic Nature, kas būs skatāma līdz pat 2021. gada 31. oktobrim.
Tagad Kusama ir atzīta par populārāko mākslinieci pasaulē. Viņas darbi glabājas pasaules lielāko muzeju kolekcijās, ieskaitot Modernās mākslas muzeju Ņujorkā, Tate Modern Londonā un daudzviet citur.
Žurnālisti, kuriem ir bijis tas gods intervēt Jajoi, visi kā viens atzīmē viņas optimisma pilno skatu uz pasauli un nelokāmo pašapziņu, kas bagātina sarunas ar skaistiem kopā būšanas mirkļiem. Bet kritiķi viņu dēvē par mākslinieci, kas rada mākslu, kuru iespējams piedzīvot. Martā māksliniece sagaidīja savu 92. dzimšanas dienu.
Kas ietekmējās no Kusamas?
Mākslinieces ietekmi uz laikabiedriem nav iespējams izmērīt. Daži no viņiem iedvesmojās, citi nekaunīgi kopēja Kusamas idejas un darbus. Pēdējais fakts mākslinieci ļoti sarūgtināja un provocēja depresīvas epizodes. Ar dažiem plaģiātiem viņa mēģināja cīnīties, piemēram, ar Lūkasu Samaras, kura sieva rezultātā atvainojās Jajoi par idejas zādzību. Citi izlikās par beigtiem, lai gan Kusama ir pierādījusi, ka arī ikoniskais Endijs Vorhols vienkārši nokopējis vairākas viņas radīto mākslas darbu idejas. Tāpat arī slavenais tēlnieks Klejs Oldenburgs (Claes Oldenburg) un citi.
Interesanti fakti
• Kusama kā māksliniece saņēmusi vairākas balvas: Asahi Prize (2001), French Ordre des Arts et des Lettres (2003), 18th Praemium Imperiale Award for Painting (2006) u.c.
• Liela daļa mākslinieces objektu ir ķirbji - skatītājs var ieiet ķirbju bezgalības telpā, kuru piepilda dzelteni un melni punktiņi, vai arī apbrīnot ķirbju mozaīkas. Šīs milzīgās ogas Kusama dēvē par solid spiritual balance - garīgā līdzsvara stabilizatoru. Lai saprastu kontekstu, ir būtiski zināt, ka Otrā pasaules kara laikā Kusamas ģimene izdzīvoja, ēdot ķirbjus. Bērnistabā izaudzēti, tie bija ēdienkartes pamatā vairākus gadus.
• Kopš bērnības māksliniece sadzīvo ar halucinācijām. Mākslas darbos tās parādās kā mazas cilpas, uzgleznotas uz vienkrāsaina fona, savītas vai punktētas. Punkts māksliniecei ir veids, kā koncentrēties, kā integrēt sevi, arī process, kuru viņa dēvē par pašiznīcināšanos.
• Mīkstās falliskās skulptūras, kas bieži parādās Kusamas radošajā procesā 60. un 70. gados, ir tieša atsauce uz bērnības traumu - tēva pieķeršanu ārlaulības sakaros. Māksliniece atzinusi, ka šīs falliskās formas ir bijis veids, kā viņai atbrīvoties no fobijām, kas radās tēva seksuālās pieredzes sagādātās traumas dēļ. Tomēr tās ir redzamas arī jaunākos darbos, tādos kā The Sun Wants to Go a Journey (2012).
• Starp bērnībā ģimenē audzētiem ziediem dažādās un pat biedējošās formās Kusamas mākslā bieži uzzied tulpes. Īpaši tās parādījās pēc viņas ceļojuma uz Nīderlandi 60. gados.
• Jajoi Kusamas izstādes skaitās visapmeklētākās pasaulē. Viņa arī ir visvairāk ietagotā māksliniece Instagram ar vairāk nekā 80 miljoniem ierakstu.
• 2014. gadā izsolē par Kusamas gleznu Infinity Net. No 28 (1960) samaksāts 7,1 miljons ASV dolāru. Tā ir visu laiku lielākā summa, kas samaksāta dzīvai māksliniecei par darbu.
Citāti
• Domāju, beigu beigās es pacelšos virs mākoņiem, kāpšu pa kāpnēm debesīs un skatīšos lejup uz savu skaisto dzīvi.
• Punktiņš nevar palikt viens. Ar vienu punktiņu neko nevar panākt.
• Aizmirsti par sevi. Savienojies ar mūžību. Kļūsti par daļu no savas telpas.
• Paskaties visapkārt! Paskaties naksnīgās debesīs! Mēs dzīvojam bezgalīgā un brīnumainā Visuma mistērijā. Un esam tikai kā viens punkts uz tā fona.
• Katru reizi, kad manā dzīvē bija izaugusi problēma, es ķēros pie mākslas cirvīša.
Uzzini vairāk
• Jud Yakult Kusama’s Self-Obliteration (1967)• Kusama, Yayo. A Book of Poems and Paintings (1977)
• Kusama, Yayo. Infinity Net: the Autobiography of Yayoi Kusama (2011)
• Lenz, Heather Kusama: Infinity (2018)