Taisnā ceļā no Parīzes, kur prestižajā Jēras (Hyères) festivāla modes konkursā sadarbojās ar ikoniskajiem zīmoliem lesage un Chanel, modes dizainere un LMA doktorante Laima Jurča dalās ar savu ceļu caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Ja šī saruna izglābs kaut viena stūrī iedzītā dzīvi, tad tas viennozīmīgi būs bijis tā vērts.
Kādi bija tavi skolas gadi?
Drausmīgi. Mobings, bulings manā dzīvē sākās jau pamatskolas laikā, kad vēl dzīvoju Kārsavā. Es biju tāda ļoti jocīga meitene, diezgan klusa, nemācēju atvērties, un apkārt man bija ļauni bērni, īpaši klasesbiedrenes un puiši pagalmā. Tagad saprotu, ka daudziem no viņiem bija bērnības traumas, bet tas neattaisno to, ko piedzīvoju. Toreiz es pat negribēju iet uz skolu, jo mani apsaukāja, pazemoja, darīja pāri.
Biju tāda sīka, maziņa, un man pārmeta visu - gan izskatu, gan to, ka staigāju kā pīle. Jo vairāk bērnu apceļ, jo vairāk viņš cenšas palikt neredzams. Es tik ļoti biju sevī, ar tik lielām bailēm izteikt viedokli, jo - tūlīt mani nosodīs, tūlīt saņemšu kādu nežēlīgu komentāru… Arvien vairāk un vairāk noslēdzos. Varētu teikt, ka pamatskola, no piektās līdz devītajai klasei, bija pilnīgs murgs. Laiks, kurā nekad negribētu atgriezties.
Un pieaugušie, skolotāji?
Zini, skolotāji īpaši neiesaistās tajās lietās, kas notiek klasē. Kas tad tur, ja kādu apceļ vai dara pāri. Nedomāju, ka viņi neredz. Manā gadījumā viss notika ļoti atklāti, pat stundu laikā. Iespējams, skolotāji uzskatīja, ka nav jātērē savs laiks un enerģija, lai risinātu svešas problēmas. Es jutos absolūti viena un vientuļa. Un viss piedzīvotais atstāja pēdas manā personībā. Tas nevar pāriet, pazust tā pēkšņi. Cilvēks, kuram ilgstoši darīts pāri, neizbēgami jutīsies mazvērtīgāks. Ļoti bieži vēl joprojām ar to cīnos, man ir grūti sevi pienācīgi novērtēt. Visu laiku dzīvoju ar domu, vai esmu pietiekami laba. Nevienā brīdī pati par sevi nedomāju, ka vizuāli ar mani viss ir kārtībā. Arī tagad ne.
Kā tu izdzīvoji?
Par spīti. Tas, ka man visu laiku teica - tu nekas neesi, tu nekas dzīvē nebūsi -, deva man to izdzīvošanas spītu. Citu jaudu. Ne jau tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu, nē, bet attiecībā pašai pret sevi. Uzdrīkstēšanos sekot savai domai, izdarīt. Apzināties savu lauciņu. Piektajā klasē sāku zīmēt, man bija simtiem, tūkstošiem modes ilustrāciju, visa istaba bija nolīmēta - sienas, logi… Viss ar tādām maziņām modes ilustrācijām. Reiz, kad ciemos bija atnākušas klasesbiedrenes, viņas teica - baigi forši! Bet tā saucamā barvede nolika visus pie vietas: “Nu, neviens jau vispār nesaka, ka šito mācēt ir kaut kas labs…” Tagad man tas šķiet smieklīgi, bet toreiz… Pusaudžu vecumā cilvēki pieņem vienu personu par autoritāti un seko tai. Un šim cilvēkam šķiet, ka viņam ir tiesības noteikt: tev būs dzīvot, bet tev ne; ar tevi draudzēsimies, bet ar tevi ne. Tagad paskatoties redzams, ka tie cilvēki nekur dzīvē tā arī nav tikuši, turpat vien palikuši.
Vai kāds ir atvainojies? Jo viena lieta ir pusaudžu vecumā sekot baram, cita - pieaugt un uzņemties atbildību…
Skaidrs, ka ne. Domāju, neviens no viņiem absolūti ne par ko nejūtas vainīgs. Tāds ir tas domāšanas līmenis. Es atceros, man joprojām sāp, bet tiem cilvēkiem…
Tomēr tu izturēji, izrāvies, izvilki sevi.
Jā. Kā mēdz teikt, viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Piedzīvotais manī attīstīja tādas rakstura īpašības un personības kvalitātes, kuru citādi, iespējams, nemaz nebūtu. Esmu kļuvusi par spēcīgu cilvēku. Zinu, ka varu panest daudz - gan emocionāli, gan fiziski. Man arī paveicās, ka pēc pamatskolas nonācu absolūti citā pasaulē. Aizgāju mācīties uz Rēzeknes mākslas vidusskolu, un tas bija kultūršoks - satikt tik daudz jocīgu, bet foršu cilvēku. Pēkšņi es nebiju viena, bija viegli saprasties. Protams, bija arī negatīvi un agresīvi cilvēki, bet šeit viņi nekotējās, tieši pretēji. Beidzot biju nonākusi vidē, kur jocīgie cilvēki bija tie stilīgākie.
Tajā laikā es atvēru savu potenciālu, kļuvu daudz drošāka, varēju izteikties, paust viedokli, vairs nebija svarīgi būt neredzamai. Piemēram, reiz ētikas stundā skolotāja, acīmredzot nolēmusi audzināt nākamos homofobus, uzsvēra, ka viendzimuma attiecības ir sliktas un nepareizas. Viņa teica - iedomājies, Laima, tev ir māsa, un viņa sāks staigāt pie rociņas ar citu sievieti! Un es atbildēju - nu bet lūdzu, ja viņa ir laimīga, lai tik staigā… Tas bija tik kreizī! Es nekad nepalieku malā, ja tiek aizskartas kāda tiesības, es ceļos kājās un saku. Zinu, kā ir būt tam, kuram brūk virsū, un nepieļaušu, ka tas notiek manā klātbūtnē.
Kā iedzīvojies Rēzeknē?
Ā, tas bija interesanti. Man bija izveidojies fanu pulciņš. Es biju pamanīta kā viens no jocīgākajiem personāžiem un, kad nācu mājās, mani parasti jau gaidīja. Tad sākās: “Дай поносить сережки!” (tulk. - dod panēsāt auskariņus).
Jo, kā mēs zinām, barā ir spēks, un ja ir tik garlaicīgi, ka nekas labāks, ko darīt, nenāk prātā, tad vienmēr var atrast kādu, kuru paterorizēt. Man visu laiku bija bail, ka tūlīt sāksies fiziska vardarbība, bet, par laimi, tik tālu nenonāca.
Tāds regulārs desmit minūšu šoks, kas bija jāpārcieš, lai tiktu mājās.
Kā varēji sevi aizsargāt?
Nekā. Centos nereaģēt. Jo - ko gan es varētu tiem cilvēkiem pierādīt, iestāstīt? Ka tas ir skaisti? Nu nē, skaidrs - viņi tā nedomā. Tajā laikā ļoti eksperimentēju ar savu stilu, bieži vien pārkāpu kaut kādas robežas, un tas bija apzināti. Tāds pilnīgs kičs, kas nezinātājam varētu šķist bezgaumība. Pirku drēbes humpalās, krāsoju, pāršuvu, ģērbos tam laikam ļoti dīvaini, slāņaini, smagnējos zābakos. Man bija svarīgi sajust sevi līdz kaulam - kas man patīk, kas ne, kas man piestāv, kā es jūtos… Tas bija laiks, kad ļoti spēlējos ar nesavienojamu lietu savienojamību.
Bija arī tāda, tagad varētu teikt - smieklīga situācija. Reiz braucu sabiedriskajā transportā, un zvanīja tētis. Es pacēlu telefonu, bet viņš burtiski kliedza klausulē: “Ātri pārģērbies!” Izrādījās, viņam zvanījusi kolēģe, kura esot mani redzējusi, un teikusi, ka es izskatos vienkārši šausmīgi, aizdomīgi saģērbusies, vienkārši briesmīgi… Tētis teica - viņam esot liels kauns, ka cilvēki viņam zvana un to saka. Iedomājies?!
Protams, es ļoti izcēlos tajā vidē, man bija zilzaļi mati, krāsainība apģērbā, kas man joprojām ir aktuāla, tomēr nekad nekas vulgārs vai paviršs, nepārdomāts līdz pat sīkumam.
Kā vecākiem gāja ar tavas mākslinieciskās dvēseles pieņemšanu?
Grūti. Ar mammu viss kārtībā. Reizēm viņa paskatījās ar tādu kā smaidu - nu labi, daries. Bet tētis sākumā ļoti, ļoti pretojās. Pusaudžu gados pat bija tā, ka man neļāva kaut kādā apģērbā iet ārā no mājas. Viņam bija tas nospiedums no padomiskās domāšanas - ko teiks citi? Pat ja pašam tas šķita interesanti, vienmēr uzvarēja bailes - kaimiņi runās. Tiklīdz sāku sevi, savu redzējumu pierādīt ar darbiem - kaut kādas atzinības, labas skates, veiksmes -, attieksme mainījās. Tētis saprata, ka tam visam, arī manam jancīgajam ģērbšanās stilam, ir pamats. Ka domāju pareizajā virzienā, nevis esmu sajukusi prātā.
Tagad mums ir labas attiecības. Viņam patīk, viņš saprot, un es esmu ārkārtīgi priecīga.
Vai varētu būt tā, ka tava modes dizaineres profesijas izvēle bija kā protests pret apkārtējo aizskārumiem?
Jā, tieši tā. Tas izklausās dīvaini, bet reiz piefiksēju, ka man pat patīk tā uzmanība, kuru piesaistu. Pat ja negatīva, es vismaz tieku ievērota. Sapratu, ka tas strādā, ka tajā ir spēks. Tā es to modi apzinājos arvien vairāk, to, ka tēls ir ļoti spēcīga platforma un ierocis, ar kuru cilvēkos var izraisīt emocijas. Jebkādas. Un, iespējams, tāpēc es biju vienīgā no draugu bariņa vidusskolas laikā, kurai patiešām interesēja tas, ko māca. Es tam visam redzēju jēgu un alku uzzināt vēl un vēl vairāk, ne tikai dabūt labu atzīmi.
Un tad devies uz LMA…
Pirmajā gadā, kad stājos Mākslas akadēmijā, es nemaz netiku. Eksāmenā bija jāzīmē akts, bet vidusskolā mums neviens nekad ne mācīja, ne lika zīmēt aktus. Skaidrs, ka visiem sanāca kaut kādi komiksi, un es izgāzos.
Paliki Rīgā?
Paliku. Man sākās diezgan lielas veselības problēmas, anēmija un smaga veģetatīvās distonijas forma, parādījās dažādas fobijas, bija bail braukt sabiedriskajā transportā, domāju - tūlīt nomiršu. Gāju pie ārstiem, cīnījos. Tagad ātri spēju atpazīt, ja tuvojas panikas lēkme, un zinu instrumentus, kā tikt ar to galā. Toreiz man tas bija šoks, nekad iepriekš ne ar ko tādu nebiju saskārusies. Iespē-jams, biju izdegusi, visi iepriekšējie gadi beidzot rezultējās, un ķermenis neizturēja.
Kā izdzīvoji šo gadu?
Mani atbalstīja vecāki, bet es arī daudz strādāju ar pasūtījumiem, šuvu klientiem. Tas gads bija dots, lai es sakārtotu sevi, iepazītu Rīgu. Es nebiju viena, biju kopā ar draugu. Mēs joprojām esam kopā, jau vienpadsmit gadu.
Viņš ir rīdzinieks?
Nē, arī latgalietis, no Dagdas. Mūsu tikšanās stāsts ir ārkārtīgi interesants. Kristaps mani ieraudzīja ātrāk nekā es viņu. Nereāli sen, vēl tolaik, kad pirms stāšanās Rēzeknes mākslas vidusskolā apmeklējām kursus. Tur viņš mani ievēroja. Tad caur manu draudzeni ievāca informāciju, un es uzaicināju viņu uz skati. Bet tajā laikā biju tik ļoti enerģiska, ka viņš esot sēdējis zālē un skatījies - tad tāda ir tā Laima, pie kuras esmu atbraucis… (Smejas.) Bet nenobijās, pienāca klāt, un tā pamazām mēs sagājām kopā kā pāris.
Lai gan sākums bija ļoti dīvains. Vēlāk Kristaps atzinās, ka neesot sapratis ne pusi no tā, ko es teicu, jo mēdzu runāt diezgan ātri. Iespējams, ka tādā romantiskā satraukumā es runāju ne tikai ātri, bet arī neskaidri…
Interesanti, ka puisis tevī iemīlējās tajā pašā laikā, kad citiem viss bija slikti…
Jā, jā, jā! Tas bija ļoti piesātināts laiks ar daudzām paralēlām pasaulēm. Visu laiku bija adrenalīns, un man tas patika.
Bet zinu, ka beigās tomēr iestājies LMA…
Jā, izgāju kursus, iemācījos zīmēt aktus. (Smejas.) Vispār šie kursi bija ļoti noderīgi, iemācīja tādus pamatus, kā neviens iepriekš. Man pašai bija ļoti interesanti vērot, kā attīstos. Pieķēru sevi, ka, jo man labāk attīstījās zīmēšanas tehnika, jo es labāk domāju modē. Tas ir ļoti svarīgi, jo, sākot strādāt pie tēla, vispirms to zīmēju. Jo labāk, precīzāk varu uzzīmēt, jo tēls ir niansēti veiksmīgāks.
Bet tajā gadā, kad netiku akadēmijā, man bija sajūta, ka nepieciešams backup plāns, un aizgāju studēt uz RTU. Bet neizturēju. Tur nekā nebija par modi, kā es to saprotu, vien ekonomika un matemātika. Tas nebija man, ne tas virziens. Tomēr arī tam bija jēga - iepazinu foršus cilvēkus, kuri joprojām ir manā dzīvē.
Kad beidzot tiku LMA, skaidri zināju, kāpēc es te esmu, ko vēlos, un ļoti novērtēju visas iespējas. Tā ka, domāju, labi vien bija, ka manā dzīvē bija šis gads.
Ko tev deva Mākslas akadēmija?
Joprojām esmu fascinēta par tām visām autoritātēm, pie kurām mācījos. Agnese Narņicka, Artis Štamgūts, Indra Komarova, Māra Binde, Santa Zariņa, Aigars Bikše… Es jutu, ka šie cilvēki var man kaut ko dot. Ļoti spilgti atceros akadēmijas pirmā kursa kolekcijas skati, kad tu mums biji režisore. Kā es pēc tam stāstīju savam draugam: “Iedomājies, pati Kristīne Rudzinska mani paņēma aiz rokas un izveda uz mēles!!!” Man likās - ak dievs, cik tas ir forši! Jo es, protams, zināju tevi kā personību, un man tas bija ļoti svarīgi. Tas, ka man blakus ir tādi cilvēki un atbalsta mani. Ārkārtīgi pozitīva pieredze.
Paldies, ļoti sirsnīgi! Pastāstīsi par savu LMA pirmā gada kolekciju?
Iespējams, tas bija gads, kas noteica manu rokrakstu modē. Lai gan pirmā kolekcija nebija domāta kā ready to wear, tas drīzāk bija meditatīvs ceļojums pie manām Latgales saknēm. Pie vecmammas. Nesen pārskatīju kolekcijas bildes un jutu - jā, ir. Galīgi nav kauns!
Tu vienmēr audumu apdrukām izmantoji savus zīmējumus, bet ne jaunākajā kolekcijā Collective Blanket.
Mana jaunākā kolekcija ir pirmā un pagaidām vienīgā, kur es neizmantoju savus zīmējumus. Tā ir tapusi sadarbībā ar mākslinieci Martu Veinbergu.
No malas gan izskatās, ka ar lielveikaliem…
(Smejas.) Tur ir visi - Rimi, Maxima, Circle K… Bet tas stāsts ir savādāks. Martai ir gleznas, kuras viņa glezno, izmantojot akciju uzlīmes. Viņas darbi ir tādi psihi - labā nozīmē. Nereāli. Viņa uzliek lielformātā sižetu un tad šo materiālu - uzlīmes - izmanto kā krāsu. Marta atnāca pie manis ar ideju iesaistīties modes projektā. Un viņas spēcīgajā grafiskajā materiālā es ieraudzīju potenciālu. Tā tapa skices un tad kolekcija.
Tur ir tāda postpadomju nostalģija, dažādas sadzīviskas lietas savienojumā ar mūsdienās aktuālo masu patērētāja kultu. Vieta, kur satiekas abi šie pretrunīgie laikmeti, jo abiem - gan padomju cilvēkam, gan mūsdienu - joprojām ir sapnis par kaut ko. Ja mūsdienu patērētājs, cītīgi krājot uzlīmes, sapņo nopirkt blenderi, kuru, iespējams, lietos vien pāris reižu, tad padomju laikos cilvēki ar taloniem stāvēja pēc cukura. Te nav runa tikai par patērētāju, bet arī par deficītu.
Padomiskais aspekts ir saglabāts arī siluetos. Visam klāt pieliku ceļotāja aspektu ar moon boots un ķiverēm. Jo kas gan mēs esam, ja ne mūžīgie ceļotāji, sapņotāji, kas iestrēguši laikā?
Kuri padomju laika silueti tevi iedvesmoja?
Tādas bezformīgas masveida ražošanas žaketes, kurām, manuprāt, ir tieši nekāda forma. Ir arī atsauces uz visiem tiem lielajiem, apaļajiem polsteriem. Protams, manā kolekcijā tā forma ir pārspīlēta, tās nav tiešas kopijas.
Un klienti pavelkas?
Esmu ievērojusi, ka pirmā vienmēr nostrādā krāsa, tad - apdruka, tikai pēc tam forma. Cilvēkiem patīk, ka ir kaut kas citāds. Tas ir arī tas, kas mani pašu saista dizainos - ka, mazliet proporcijās kaut ko pamainot, reizēm vien sīku niansi, apģērbs paliek jocīgāks, bet tādā labā ziņā. Un, valkājot šādas drēbes, cilvēks kļūst brīvāks.
Domāju, tā ir tā atslēga gan uz manu dizainu, gan mani kā personību.
Kas tev ir mode?
Nepārtraukta izaugsme. Modē ir slikti justies pietiekami labam. Visu laiku ir jāattīstās, jāizaicina sevi, savas spējas un robežas. Ir tik daudz lietu, kuras gribu modē izdarīt! Ceru, ka man pietiks dzīves laika.
Vēl caur modi, caur šo vidi esmu apzinājusies - cilvēki var būt tik dažādi savā rīcībā un savās vērtībās. Komunicējot un strādājot ar daudziem šķietami lieliem cilvēkiem, esmu mācījusies ne tikai labo, bet arī izjutusi uz savas ādas to, kā nedarīt. Domāju, cilvēciskās kvalitātes ir ārkārtīgi svarīgas, lai gan ne visiem tās piemīt.
Neskatoties uz visu, tu startēji ļoti prestižā konkursā un nokļuvi finālā.
Pabeidzot kolekciju, sapratām, ka tā ir tiešām izdevusies tāda, kurai jādod iespēja. Uztaisījām spēcīgu pieteikumu, izdarījām maksimāli visu. Domājām - darīsim, ko varam, un tad jau redzēs. Ak dievs, un kad paziņoja rezultātus, es kādu stundu staigāju pa studiju eiforijā! Kristaps bija klausījies rezultātu paziņošanu no blakus kabineta un uzreiz atskrēja; abi bijām tik ļoti priecīgi! Kad paziņoja, ka arī Elīna Siliņa tikusi, tas vispār šķita nereāli. Divas kolekcijas no LATVIJAS! Tas ir absolūti nenovērtējami, tā sajūta, ka tu esi, tu dari, un tad tas viss norezonē tik tālu, ar tādiem cilvēkiem! Vienkārši crazy.
Arī tas, kas notika tagad Parīzē, ir nereāli. Iedomājies, paziņo rezultātus, un tad atnāk e-pasts, ka pēc pāris dienām jau jābūt Parīzē, jums ir tikšanās ar to, to un to. Nu okei, jābūt, tātad jābūt. Un pirmā tikšanās man bija M19, Chanel Atelier mājā… Man joprojām skudriņas skrien pār ādu!
Par manu auduma kuratoru ir nozīmēts Lesage, kura vēsture aizsākās pirms vairāk nekā simts gadiem. Tieši Lesage izstrādāja Chanel modes namam tvīdu, audumus Balenciaga, Yves Saint Laurent, Schiaparelli un citiem grandiem. Lesage grib visi! Un tad es atnāku, un mani sagaida ārkārtīgi sirsnīgais Lesage radošais direktors Huberts Barērs (Hubert Barrére) un saka - tu vari dabūt visu. Iedomājies?! Un es gribu visu, gribu izmantot visas iespējas!
Vai jūties tam visam gatava?
Absolūti! Pēc iepazīšānās sarunas mēs kopā ar Barēra kungu devāmies uz milzīgu telpu ar nereāli augstiem griestiem, tur bija skapji ar mazām atvilktnītēm, katrā auduma paraugi. Man pajautāja dzimšanas dienu un izvilka manas dienas mapīti. Tāds kosmoss! Tad sekoja Chloé, Hermès modes nami un citas nozīmīgas tikšanās.
Domāju, ņemot vērā manu dzīves pieredzi un ceļu uz izaugsmi, viens no lielākajiem ieguvumiem ir apziņa, ka visi šie patiešām ievērojamie, grandiozie cilvēki ir ārkārtīgi sirsnīgi, atvērti un ieinteresēti. Sapratu - ja cilvēks jūtas labi savā dzīvē un vietā, viņam nav vajadzības pašapliecināties, darot kādam pāri. Un tas dod man pilnīgi cita lidojuma sajūtu.
CV
Piedalījusies vairāk nekā 30 modes skatēs, izstādēs un konkursos, no kuriem vismaz sešos uzvarējusi.
Dažas pieturzīmes
• 36th International Festival of Fashion, Photography and Fashion Accessories / Hyères / Francija / 2021. gada aprīlis-oktobris
• Mados Infekcia / Viļņa, Lietuva / 2020. gada oktobris, kolekcija Collective Blanket
• International Young Designer Contest / Kijeva, Ukraina / 2019. gada jūlijs, kolekcija Piecgades ģenerālmēģinājums
• Fashion Idea Festival / Minska, Baltkrievija / 2019. gada jūnijs, kolekcija Illuminated
• Mados Infekcia / Viļņa, Lietuva / 2019. gada aprīlis, kolekcija Piecgades ģenerālmēģinājums
• Art of Fashion Foundation / Sanfrancisko, ASV/ 2018. gada decembris, kolekcija Piecgades ģenerālmēģinājums
• Lodz Young Fashion Award / Lodza, Polija / 2018. gada oktobris. Starptautisks jauno dizaineru konkurss. Pirmā vieta kolekcijai Piecgades ģenerālmēģinājums
• LMA modes skate / Rīga, Latvija / 2018. gada jūnijs, kolekcija Piecgades ģenerālmēģinājums. Swedbank simpātijas balva
• ERKI Moeshow / Tallina, Igaunija / 2018. gada jūnijs. Starptautisks jauno dizaineru konkurss. Viens no augstākajiem novērtējumiem par divām kolekcijām: Piecgades ģenerālmēģinājums un Jarmo
• Virus Mada / Šauļi, Lietuva / 2017. gada decembris. Starptautisks jauno dizaineru konkurss. Pirmā vieta un naudas balva par kolekciju Jarmo
• Modes manifestācija / Rīga, Latvija / 2017. gada novembris
• Lodz Young Fashion Award / Lodza, Polija / 2017. gada oktobris, kolekcija Jarmo
Izglītība
• Kopš 2021. gada studē profesionālajā doktorantūrā LMA
• Latvijas Mākslas akadēmija, bakalaura un maģistra grāds 2013-2019
• Instituto Statale d’Arte F. Mengaroni / Pezāro, Iālija 2011
• Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskola 2007-2011