Pasaulē zināmākais Latvijā radīts bērnu apģērba dizaina zīmols Aristocrat Kids joprojām liek aizrauties elpai ne vien Holivudas zvaigznēm un arābu princesēm, bet arī mums. Katra tā kolekcija ir kā sapnis, pasaka, ieskatīšanās pa atslēgas caurumu kādā citā, laimīgākā realitātē. Visa pamatā ir zīmola īpašnieces un radošās direktores Daces Sāmītes sapņi, kas pārvērsti pasakainā rezultātā. Kā viņai tas izdevās?
Neesmu lasījusi intervijas ar tevi Latvijas presē. Kāpēc tā? Tādu nav?
Manuprāt, nav gan. Zini, man agrāk patika publiskā runa, skolā un arī universitātē vienmēr mani bīdīja auditorijas priekšā, jo Dace jau vienmēr zinās, kā un ko pateikt. Bet vēlāk sapratu, ka tas viss man nav vajadzīgs. Arvien vairāk novērtēju to laiku, kad varu darīt; man vienmēr licies, ka darbi runā skaļāk par vārdiem. Vārdus bieži vien var viegli pārprast un uzburt pavisam citu bildi. Katrs mēs dzirdam un uztveram visu no sava skatpunkta, savas pieredzes. Un tas viss var būt maldinoši.
Sākums un eksperimenti
No kurienes tu nāc, kas ir tava dzimtā vieta, vide?
Esmu no Rīgas. Rīgas centrs, skaistā arhitektūra un bruģis noteikti ir mana vide, lai gan man ļoti patīk arī būt tuvāk dabai. Mans stila piemērs ir bijušas abas vecāsmammas. No viņām nāk tas azarts pucēties un svinēt.
Kāda biji bērnībā?
Man ļoti patika visu ko organizēt. Gaidīti bija braucieni uz laukiem pie brālēniem un māsīcām. Tur gan mani vienmēr kā pilsētnieci izsmēja, bet tik un tā tas viss bija sirsnīgi. Pusaudžu gados parādījās citas iespējas. Ilgāku laiku, līdz pat kādiem gadiem sešpadsmit vai septiņpadsmit, dzīvoju divatā ar omīti mūsu Rīgas dzīvoklī. Tā kā omīte švaki dzirdēja ar vienu ausi, kad viņa aizmiga uz sāniem, es ik pa laikam izmuku no mājām un dejoju līdz pat rīta gaismai. Galvenais bija paspēt mājās pirms septiņiem no rīta, kad viņa mēdza celties. Salīdzinoši nesen omītei atzinos.
Ko tu meklēji ārpus mājas?
Man vienmēr ir ļoti paticis dejot. Vēl joprojām patīk. Mani nekad nav interesējušas narkotikas vai kas tamlīdzīgs, dejojot varu dzert tikai ūdeni. Mani uzrunā ritms un samtains bass, kas viegli kutina un kustina ķermeni. Tagad redzu, ka šis ritma gars dzīvo arī meitā Aleksandrā. Kopā ar Aleksandru pagājušā gada Positivus festivālā dejojot kopā sagaidījām saullēktu.
Cik svarīgs tev toreiz, pusaudžu gados, bija apģērbs, mode, stils?
Man vienmēr paticis būt mazliet citādai, eksperimentēt ar dažādiem tēliem, niansēm, ir bijušas dažnedažādas stila uzvaras un traģēdijas. Viena no spilgtākajām modes traģēdijām attiecas uz maniem sešpadsmit. Nezinu, kā tas bija gadījies, bet viena no manām tā laika draudzenēm kādā skaistumkonkursā bija vinnējusi caurspīdīgās augstpapēžu kurpes, kas tagad labi zināmas kā konkrēta repertuāra deju kurpes. Par šo kontekstu tajā brīdī man nebija ne jausmas, jo tās kurpes bija TIK skaistas! Draudzenei nederēja, un kurpes tika man.
Saprotams, ka nākamajā rītā ar saviem jauniegūtajiem dārgumiem, kurus papildināja mini svārki no čūskādas auduma, devos uz skolu. Izrādījās, ka mums ar skolas direktori absolūti nesakrīt gaume, tā nu tiku izsaukta uz kabinetu. Jāpiebilst, ka mācījos Starptautiskajā skolā, zināmā kā diplomātu skola.
Šādu eksperimentu manā dzīvē ir bijis gana - rave pasākumi VEF ar dzelteniem lakādas zābakiem no Dr Martin un gliteru acu ēnām līdz uzacīm, hiphopa stila izaicinājumi un vēl daudz kas cits.
Kā ir tagad?
Man liekas, nekas daudz nav mainījies, joprojām eksperimentēju. Man ļoti patīk iedziļināties tēlā un apģērbā, uzburt konkrētu tēlu līdz pat detaļām. Ļoti fascinē detaļas: vīles nošuvums, kabatas, vīles biezums, proporcijas, krāsu spēles. Piekrītu viedoklim, ka apģērbam primāri nav jābūt ērtam. Tā uzdevums, tāpat kā dienas režīmam, ir disciplinēt un izrādīt cieņu apkārtējai videi un cilvēkiem. Apģērbs ir daļa no cilvēka kopējās vizītkartes, etiķetes, personības, un tā arī es uz to skatos. Tam, kas ir uzvilkts, vizuālajam tēlam ir liela nozīme. Man personīgi Rīga šķiet pārāk grezna, lai es varētu atļauties tās priekšā iziet treniņtērpā…
Runājot par citiem - interesanti šķiet tie cilvēki, kuru apģērbā jūtama patiesa gaumes izjūta. Nevis smuki salikta, bet tiešām izjusta. Tāpat kā jebkurā profesijā ir tīrradņi un viņu darbi sajūtami jau pa gabalu, jo tajos ir dziļums, tie ir dzīvi, tā arī apģērbā. Ja var redzēt, ka cilvēks spēlē pats savu spēli, rotaļājas, vairs nav nekādu jautājumu par to, vai tas ir pareizi vai nepareizi, jo tas vienkārši IR! Un, jā, man ļoti patīk šūts apģērbs, ar rokām darināti apavi, cepures, jo man tie ir dzīvi. Tos rada, nevis ražo.
Cik tev ir svarīgs apkārtējo vērtējums?
Ja godīgi, man apkārtējo vērtējums bieži vien ir fona troksnis. Tas var aizvest prom no sava ceļa, jo - diemžēl un par laimi - neviens nevar zināt manu darbības formulu, to varu izveidot tikai es pati. Savas lielākās kļūdas esmu pieļāvusi, ieklausoties citu ieteikumos. Arī pati neuzņemos nevienam ieteikt, kā rīkoties, jo es to vienkārši nevaru zināt. Domāju, tā svarīguma dēļ, ko piešķiram apkārtējo vērtējumam, daudzas izcilas idejas nerealizējas, jo tiek nogrieztas saknē ar kāda cita bailēm vai aizspriedumiem.
Vai jau bērnībā zināji, ka tava profesija būs saistīta ar modi?
Noteikti ne. Kad mācījos skolā un universitātē, aktuālas bija tikai divas profesijas: juristi un uzņēmēji. Augstskolā studēju finanses un mārketingu, un mans pirmais algas darbs bija bankā.
Greznie un smalkie tērpi, ko radi, ir kaut kā saistīti ar taviem bērnības sapņiem?
Man ļoti grūti to tā teikt, bet, jo vairāk daru, jo vairāk redzu, cik tas, ko esmu bērnībā redzējusi, domājusi… It kā nereālas un pat mazliet smieklīgas lietas sāk realizēties. Esmu sapratusi, ka no sevis nekur tālu neaizbēgsi. Mans vectētiņš bija ģeniāls pasaku lasītājs un stāstītājs, ar viņu varējām uzburt brīnumainākās rotaļas un pasaku valstības. Viņš man izgatavoja kolosālāko rūķu māju. Tajā dzīvoja kastaņu un zīļu cilvēciņi un dzīvnieki, ar kuriem rotaļājāmies rudens vakaros. Iespējams, tieši pateicoties vectēvam, viņa stāstiem un darbiem, manī dzīvo šī pasaka. Varētu teikt, ka arī tagad mana ikdiena paiet pasakā. Atšķirība ir tajā, ka tagad šo pasaku rakstu pati.
Zīmols un iedvesmas
Tu sevi dēvē par zīmola radošo direktori, ne dizaineri. Kāpēc tā?
Dizainere - tas skan pārāk ambiciozi, it īpaši latviski. Daudz precīzāks apzīmējums ir radošā direktore, jo vadu savu uzņēmumu un daru to radoši, arī visus vadītāja ikdienas darbus. Radošā daļa ir mans deserts, mana smilšu kaste, kur spēlējos.
Cik liela ir tava komanda?
Mēs neesam liela komanda, bet katram ir vienlīdz liela nozīme. Mehānisms var darboties un iet uz priekšu tikai tad, ja katrs tā posms strādā izcili. Bez komandas darba nav laba rezultāta.
Kas tev palīdzēja sasniegt savus sapņus?
Neuzskatu, ka mani sapņi ir sasniegti. Ja tā būtu, pazustu jēga kaut ko darīt. Joprojām esmu ceļā. Un tajā var mainīties viss, arī sapņi. Mēs, cilvēki, katru dienu maināmies, esam kustībā un piedzīvojam dažādas situācijas, tās maina mūs, vidi, līdz ar to arī sapņus un vēlmes. Sapņi nemainās tās esencē, bet gan pašā formulējumā.
Kāds tev ir bijis šis ceļš?
Piesātināts, noteikti interesants. Kalni, grāvji, aizas, saule, lietus, negaiss, atkal saule, svelme, smiltis, peļķes… Jo vairāk vēlies sasniegt, jo jārēķinās, ka tiks norautas visas maskas un sagrautas ilūzijas. Tas nav patīkami. Jo tālāk ej, jo vairāk sagrūst iemācītā lietu kārtība, un vienīgais, kas atliek - uzticēties sev, savām sajūtām, ļauties dzīvei. Tajā pašā laikā tiek dota iespēja pašam veidot kaut ko savu, iet ceļu, kuru neviens vēl nav
gājis. Ik dienu apkārt ir troksnis, kas ļoti viegli var maldināt, ir tik daudz spīdīgu mantiņu, kas mēģina aizvilināt uz it kā drošu, visu atzītu ceļu. Nav iespējams iztikt bez kritieniem un puniem, tie ir neatņemama attīstības daļa.
Ar ko jārēķinās cilvēkam, kas sāk savu modes dizainera karjeru Latvijā?
Neatkarīgi no tā, kādu profesiju cilvēks izvēlas, ja tiek pieņemts lēmums, tas jādara ar apziņu, ka atpakaļceļa nav. Tikai tā var kaut ko panākt - darot. Tagad strauji mainās visa pasaules kārtība, jau kādu laiku vecie likumi nestrādā. Jāatmet domas par biznesa pamatiem un naudas pelnīšanu kā darbības primāro mērķi; manuprāt, šis scenārijs jau sen ir novecojis. Priekšplānā izvirzās pašrealizācija un aizrautība izzināt un eksperimentēt. Pienācis laiks, kad neko nevajag darīt tādēļ, lai kādam izpatiktu. Daudz svarīgāk ir būt patiesam pret sevi un darīt to, kas pašam patīk, - lai ir sajūta, ka tieši to ir pareizi darīt. Jaunā kārtība vēl tikai top, bet ir skaidrs, ka tās pamatā ir pilnīgi citas vērtības un principi. Un tikai tajā brīdī, kad Tev ir pārliecība, ko tu dari, tad arī viss notiek.
Tagad vairāk esi Latvijā vai ārpus tās?
Latvija ir mana bāze. Te ir mūsu ateljē, te paiet ikdiena, un manas meitenes te iet skolā. Bieži dodos komandējumos pie klientiem, pārsvarā uz Saūda Arābiju un Kataru, bet vienmēr atgriežos mājās.
Modes zīmols nekad neiztiek bez zaudējumiem: nodevības, kļūdas, riski… Kādi bija tavējie?
Tas, kas izskatās pēc nodevības, bieži var būt situācija, kura sagrauj vienas vai citas ilūzijas un atklāj patieso bildi, tāpēc ne vienmēr tā ir slikta. Kļūdas un riski ir neatņemama attīstības sastāvdaļa. Visas šīs lietas ir daļa no procesa. Varbūt tas, ka tiek zaudēts līdzšinējais sadarbības partneris vai darbinieks, kļūst par atspēriena punktu, kas ieved jau nākamajā līmenī, kad atnes daudz labāku partneri vai profesionālāku darbinieku.
Ko būtu darījusi citādi?
Pilnīgi visām tā sauktajām kļūdām es saku paldies, bez tām es nebūtu tur, kur esmu, un tāda, kā esmu tagad.
Aristocrat Kids bija vadošais zīmols Latvijā. Kāpēc tev ir svarīgi to iznest pasaulē, kur jau tā ir tik daudz zīmolu?
Man nekad nav paticis saredzēt robežas tam, ko daru. Ja zinu iznākumu, griestus, man zūd interese. Man patīk nezināmais, attīstība, patīk sevi bīdīt uz priekšu, rast jaunus izaicinājumus.
Sākotnēji zīmolam bija cits nosaukums - kāpēc to mainīji?
Tas bija viens no svarīgākajiem pagrieziena punktiem. Neilgi pēc tam, kad man vispār radās doma par to, kas ir tas, ko vēlos radīt, es padevos apkārtējo ieteikumiem un ekspertu viedokļiem… un nodevu sevi. It kā jau viss bija pareizi - es nolēmu, kā vajag, jo man teica: “Kurš tad ies un pirks tās bērnu kleitas, kuras darinātas no augstvērtīgiem materiāliem?” Tad arī tika izveidots zīmols Colorlicious, kura pamatdoma bija radīt kvalitatīvu apģērbu par pieejamām cenām. Ar šo lēmumu lauzu sevi, savu vīziju, jo par labu zemākām izmaksām vajadzēja ierobežot arī savu redzējumu un izpildījumu. Bet, lai gan pieņēmu lēmumu šādi nocirst sev spārnus, zīmols nekustējās uz priekšu. Tad vienā brīdī izdomāju pievienot zīmolam luksusa apakšlīniju, kuru nosaucu Aristocrat Kids. Tas bija veids, kā tomēr darīt to, ko vēlos. Un tieši šī līnija sāka gūt panākumus! Īsti uzelpoju tikai 2013. gadā, kad pilnībā atmetu Colorlicious un sāku attīstīt Aristocrat Kids.
Lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt spēkam iziet no komforta zonas. No malas viss izskatās tik vienkārši, bet kā ir realitātē?
Ar brīdi, kad pieņem lēmumu uzsākt savu ceļu, tu jau izej no savas komforta zonas. Tu esi celmlauzis, dzīve tev sagādā jaunus pārbaudījumus ik dienu. Ar to jārēķinās.
Vai pasaulē uzsver, ka zīmols ir no Latvijas? Ja jā, ko tas dod - kādi ir plusi, kādi mīnusi? Ja nē, tad - kāpēc?
Jā, ar lielāko prieku stāstu klientiem par Latviju. Man patiesi ir prieks, ka esmu dzimusi tik skaistā vietā kā Latvija, kur ir četri gadalaiki, ir meži, pļavas un jūra, ir pilis un muižas, opera, muzeji, restorāni. Te ir pilnīgi viss! Patlaban pasaulē gan arvien mazsvarīgāk ir vērtēt produktu pēc tā izcelsmes vietas, svarīgs ir pats produkts un tā filozofija - vai tas tevi uzrunā vai ne.
Tavs zīmols ģērbj arī pasaulē zināmus, karaliskus cilvēkus…
Esmu patiesi priecīga par ilgstošo sadarbību ar Saūda Arābijas un Kataras karaliskajām ģimenēm. Par iespēju radīt īpašus tērpus Monako princeses Šarlīnas bērniem. Radīt tērpus mazajām kinozvaigznēm iznācieniem uz sarkanā paklāja, pēc īpaša pasūtījuma radīt tērpu Bejonses meitai Blue Ivy un redzēt mūsu kleitu mugurā arī Kailijas Dženeras meitiņai. Man ļoti patīk darbs ar karaliskajām ģimenēm, jo šie cilvēki it īpaši spēj novērtēt to, ko mēs varam dot. Šādas sadarbības pamatā, tāpat kā jebkur citur, ir savstarpējā cieņa. Visi esam tādi paši cilvēki.
Kas ir tavas iedvesmas?
Paldies manām abām kolosālajām meitām un zīmola komandai par motivāciju celties, iet un darīt. Dzīve tomēr ir gudrāka par mani un zina - ja man būtu pārāk komfortabli apstākļi, es, iespējams, paslinkotu un neizdarītu pat pusi no visa, tāpēc man visu laiku tiek radītas situācijas, kas fiziski virza uz priekšu un neļauj atslābt. Bieži vien tieši tie brīži, kad liekas - nu gan ir beigas, kļūst par jauniem atspēriena punktiem. Tas varbūt tā vispārēji par iedvesmu darboties.
Ja runājam par radošo iedvesmu… Nav vienas tādas lietas. Mani aizrauj detaļas, kas pilnīgi negaidīti izkristalizējas un tad savelkas kopā vienotā bildē. Tā pati Rīga, pilsētas skaistā arhitektūra, parki, skaisti ģērbtie cilvēki. Ne mazāk mani iespaido neskarta daba, tāda, kas nav uzpucēta - ar skarbu vēju, ar svilinošu sauli, brikšņiem un tukšu pludmali.
Vienmēr esi pozitīva. Kā tev tas izdodas?
Domāju, ka patiesībā pozitīvisms ir ļoti mānīga lieta. Īpaši šobrīd, pašreizējā situācijā, tas tiek pārvērtēts. Dabā valda līdzsvars, un tajā brīdī, kad gumija tiek novilkta uz vienu vai otru pusi, daba pati izdara visas korekcijas, lai ieviestu līdzsvaru atpakaļ. Tāpēc ar pozitīvismu es esmu uzmanīga.
Ko uzskati par savu lielāko sasniegumu?
To, ka man ir tik kolosālas meitas. Arī to, ka esmu tur, kur esmu, un daru to, ko daru. Lepojos ar sevi, ka visās tajās reizēs, kad ir bijusi vēlēšanās mest plinti krūmos, esmu tomēr pieņēmusi lēmumu turpināt.
Meitas un mīlestība
Liela loma zīmola kolekciju izrādīšanā vienmēr ir bijusi tavai meitai Aleksandrai. Kā viņa pret to attiecas?
Jā, viņa ir sākums un iedvesma šim visam. Nekad neesmu Aleksandru kaut kā pierunājusi fotografēties vai demonstrēt kolekcijas, jau no mazotnes viņa to pati ir vēlējusies darīt. Tā nu mēs arī kopā darbojamies.
Vai tu ieklausies viņas izjūtās par apģērbu, vai arī jums katrai ir sava stila izpratne?
Man ir viens niķis - es varu ieklausīties, bet tad tik un tā izdaru pa savam. Manuprāt, mēs visas trīs cita citu ik pa brīdim iedrošinām uz kaut kādiem eksperimentiem.
Un kā ir ar Elizabeti, jaunāko meitiņu? Viņa arī ir defilējusi skatēs?
Elizabete nav piedalījusies nevienā skatē un fotosesijā, bet vienmēr ir bijusi līdzās. Viņai patīk radīt un pavadīt laiku ateljē. Viņu vairāk uzrunā radošā izpausme, viņas radītās leļļu mājās vien ir apbrīnas vērtas.
Cik viegli vai grūti ir strādāt kopā ar saviem bērniem? Kāpēc tev tas ir svarīgi?
Nevarētu teikt, ka strādāju kopā ar saviem bērniem. Tās atsevišķās reizes, kad ir fotosesijas vai modes skates, Aleksandra man ir vairāk kā palīdze. Zinu, ka varu uz viņu paļauties. Bija pat reize, kad zīmolam bija paredzēta skate, ar to atklājām pasākumu. Un vēl otra skate bija paredzēta nākamajā dienā, bet - mani neielaida Krievijā vīzas dēļ. Nebija variantu - mana toreizējā asistente un Aleksandra divatā, bez manas klātbūtnes, izcili tika galā. Modes skates finālā manā vārdā uz mēles izgāja Aleksandra.
Man ļoti patīk pavadīt laiku ar Aleksandru un Elizabeti. Jūtu, ka esam viena komanda. Tajā pašā laikā mēs cita citai dodam pietiekami daudz vietas darīt savas lietas. Cienām cita citas intereses. Mēs esam viens vesels, bet katra tomēr patstāvīga. Tas man ir svarīgi.