Modes mākslinieks, dizainers, TV seja - Dāvids ir absolūti unikāla personība Latvijas telpā. Par viņu Daudziem ir viedoklis, bet patiesību nezina neviens. Mēs satikāmies uz sarunu tagad, kad publiskajā telpā viņš ir kļuvis klusāks, lai parunātu par visu, kas ir un nav bijis.

Kā tas ir - būt tik ekstrēmi atpazīstamam?
Traki. Daudzi kritizētāji patiesībā nezina, ko esmu izdarījis, radījis. Viņi nav redzējuši nevienu manu darbu. Kad pasaku, ka esmu izrādījis vairāk nekā piecdesmit kolekciju, nerunājot par muzikāliem uzvedumiem, tērpiem teātra izrādēm... Savā laikā neviens sevi cienošs mūziķis nekāpa uz skatuves bez Dāvida drēbēm. Daudzi neko no tā nezina, atceras mani no kaut kādām TV debijām, kuru reitingi joprojām nav pārspēti. Tas mārketologu darbs, radot viedokli par mani, ir tā saplūdis... Ja kāds iedomājas, ka tas tips televizora ekrānā biju es, tad esmu ļoti profesionāli izdarījis savu darbu. Tā bija franšīze - kāds tur Dāvids? Diemžēl sabiedrībā tās izpratnes nav. Ikdienā bieži vien tas pārvēršas par agresiju, pat naidu. Reizēm jūtos bezspēcīgs, saskaroties ar tāda tipa cilvēkiem. Es nezinu, kā ar viņiem uzvesties, es viņus neizprotu.

Esi kā atvērta grāmata?
Tas nav tik viennozīmīgi. Tas, ka “visi par mani visu zina”, mani fascinē, reizēm uzjautrina. Ir tas publiskais imidžs, pie kura strādājušas nopietnas pasaules aģentūras, un ir reālā dzīve. Saskarsmē ar tuviem cilvēkiem, tiem, kas tiešām mani redz tādu, kāds esmu, bieži pa jokam saku - ja tu kādam stāstīsi, es visu noliegšu. Arī laukos. Piemēram, darbojos pa lauku kā jau normāls cilvēks, noplīsušās trenuškās, pienāk kaimiņi, kaut ko prasa, skatās… Es jau saprotu, skats ir briesmīgs. Vasarā bija situācija - es ataudzēju garus matus, bet strādājot traucē, tad nu ielieku stīpiņu, lai acīs nekrīt.

Manējā, vienkāršā, saplīsa, un ieliku to, kas pa rokai. Kaimiņi paaicināja pusdienās, es aizeju, priecīgs, ēdu, bet kaut kas nav, nevaru saprast, kāpēc viņi visu laiku kā apburti skatās. Atnāku mājās, paskatos spogulī, bet izrādās - man matos meitas stīpiņa ar rozēm. Sasmējos, ko cilvēki padomāja. Normāls vecis - ielicis rozes matos un rok dārzu!

Tātad viss, kas redzams publiskajā telpā, ir pārdomāts imidžs?
Jā. Savulaik bija Dāvids Nokia Party, arī TV koncepti. Viss tēls līdz pēdējam sīkumam tika pārdomāts, lai atbilstu radošo direktoru mērķiem. Manas bildes ir sūtītas apstiprināt uz Ameriku. Jāsaka, tas ir diezgan pretīgi, ka tavu seju sūta pāri okeānam. Es gan arī pats neesmu bijis bez grēka, kad kastingos atlasīju modeles: tā par resnu, tā kaulaina, tā pārāk nesmuka. Tas ir briesmīgi, kas tām modelēm, tiem bērniem ir jāpiedzīvo un jādzird.

Tevi apstiprināja?
Jā. Bet bija dažādas smieklīgas nianses, pie kurām piestrādāt. Piemēram, mana pelēkā matu krāsa fotoprovēs izskatījās negatīvi, tad nu balināju tos matus, līdz visa galvas āda bija krevelēs.
Domāju, man ir noveicies, ka vienmēr bija kāds, kas veidoja sabiedrības viedokli par mani. Jo - ko gan es zināju, kad sāku? Ja tā padomā, nevienam nezināms džeks, no laukiem, ar svešu vārdu, un... astoņi starptautiskie Grand Prix. Toreiz jau nebija tā attīstīts internets kā tagad, ar visiem tiem blogeriem, influenceriem.

Ko tu domāji, sakot “ar svešu vārdu”?
Dāvids ir mans kristītais vārds, publiski sāku to lietot, lai neviens nezinātu, ka tas esmu es, jo man bija šausmīgs kauns - ja nu neizdosies tas viss ar modi? Runājot par kristīšanos - var ticēt vai neticēt, bet es nokristījos, un otrā dienā mainījās pilnīgi viss. Es kristījos ar mērķi, lai man būtu tas Dāvida vārda spēks. Jo Romāns ir vārds, kas neizdara visu līdz galam. Vēl bija svarīgi, lai mana preču zīme esmu es pats, mana seja. Lai neviens to nevar nozagt. Biju ļoti bezkaunīgi to visu līdz pēdējai niansei izdomājis - tik ļoti gatavs iet modē. Domāju, tieši tādēļ man arī izdevās.

Vairāk sevi jūti kā Dāvids vai Romāns?
Ir tikai divi trīs cilvēki Latvijā, kuriem esmu Romāns.

Mamma?
Nē. Ir ļoti skaists mīļvārdiņš no Romāna, kuru izmanto tuvinieki, - Romsīts. Ja piezvana un prasa Romānu, zinu, ka zvana no policijas, bankas vai VID.

Cik nozīmīgs, tavuprāt, ir izskats?
Ārējais skaistums vispār strādā tikai tad, kad pirmo reizi satiec cilvēku. Pēc tam pārņem tā enerģētika, tas, kas ir dvēselē, sirdī, galvā. Ja tā ir tikai ārējā čaula, nekā tur nebūs. Var būt skaista sieviete, bet, kad atver muti, neviena drēbe neglābs.

Kad tu to saprati?
Mīlēt sievietes es iemācījos nūdistu pludmalē. Mēs ar Antru nolēmām, ka jāpamēģina, bet nu sākumā bija šausmīgs kauns. Mēs aizbraucām, un tur visi tie cilvēki - veci, jauni, resni, kaulaini, slimi, invalīdi… Visi kaili! Komunikācija ļoti inteliģenta, cienot privātumu. Tieši tur es sāku redzēt nevis to ārējo čaulu, bet kaut ko vairāk. Kad saproti, ka visi ir tik forši, ka pilnīgs pofig, jauns, vecs, tievs vai resns. Man tas bija kā ar bomi pa galvu. Sapratu, ka ārēji neglītu cilvēku nav. Ir stulbi, agresīvi, nepatīkami, hroniski nabagi vai izlaisti bagātnieki, vienkārši kaut kādi muļķi. Bet vizuāli - nē. Ir pēdējā muļķība nolaisties līdz tādam domāšanas līmenim. Kaut gan arī pats esmu izmantojis šo sitienu pa kuņģi. Dažiem esmu pateicis, ka kāds ir neglīts kroplis. Diemžēl seja tiešām ir dvēseles spogulis. Reizēm nepalīdz arī plastikas ķirurgs.

Cik svarīga tev ir ģimene?
Fundamentāli. Nekā svarīgāka nav. Man šķiet svarīgi cilvēkiem pateikt, lai viņi ir uzmanīgāki. Jo jums nekā cita, izņemot ģimeni, nav. Jūs nevienam neesat vajadzīgi. Nav nekādas nozīmes tam, uz cik žurnāliem ir tava seja.

Kā saprati, ka Antra, tava sieva, ir īstā?
Nekā nesapratu. Es domāju, ka viņa pilnīgi noteikti nav īstā. Trīs reizes mums bija sarunāts, ka sarakstīs, bet nojuka. Tad bija TĀ reize… Ziema, nakts, man filmēšana, drausmīgā ātrumā braucam pa apledojošo ielu ar sporta mašīnu... Nokavējām. Abi tādos džemperos, par lieciniekiem pasaucām svešus cilvēkus. Neviens nezināja, ko plānojam. Sarakstījāmies. Aizgājām mājās, pateicām bērniem. Viņi šausmīgi priecājās. Bruno teica - tagad drīkstu tevi saukt par tēti. Nekā svarīgāka par to man nav.

Kā jūs satikāties?
Kad sākām brūtēties, tas nebija mans gaišākais dzīves periods. Toreiz pat dzīvot nemaz negribēju. Bet kaut kas ar to Antru notika... Principā mēs nemaz nesatikāmies. Pirmā balle bija, kad man draudzene palūdza tā demonstratīvi apsveikt Antru vārdadienā. Viņai bija viens tāds pielūdzējs, no kura vajadzēja tikt vaļā. Nu, tad es arī uztaisīju viņai balli, bet no rīta aizvedu uz mājām. Mēs mašīnā norunājām līdz pat rītam. Bija tāda sajūta, ka esam pazīstami visu mūžu. Bet interesanti - pirms es viņu pazinu, pirms tās balles, biju iebraucis pie vecmāmiņas paēst. Tad man kaut kā sagribējās, es iegāju dārzā un sagriezu Antrai klēpi ar rozēm. Pēc tam Antras draugs to pušķi iemeta ugunskurā. Es pat esmu kāvies Antras dēļ. Nācās iedot džekam pa štangu. Es tikai izskatos tāds dekoratīvs, man viss ir kārtībā.
Tad, pāris dienu vēlāk, iebraucu darbā, un man teica, ka Antra bija ienākusi un apjautājusies par mani. Runājot izspruka, ka viņa braucot pie draudzenes ciemos. Es fiksi ielēcu mašīnā - pilnīgi nekādā sakarā, mēs nebijām ne tuvi, nekā. Braucu, skatos, šī stāv uz perona, tortīte rokā... Ir tāda anekdote - atnācu no darba, attaisīju viskiju, ietinos pledā, un vēlāk mani tanī pledā redzēja trīs naktsklubos...

Mūs ar to tortīti redzēja visa Latvija. Mēs bijām Rīgā visos krogos, tad palūdzām oficiantam šķīvīti un ēdām to kūciņu visas nakts garumā. No rīta, kad uzausa saule, braucām uz Salacgrīvu, tur jūras malā bija atpūtas nams, kurā bijušas kāzas. Visi kāzinieki gulēja, bet mēs sēdējām pie svešu kāzinieku galda un ēdām brokastis. Tā arī bija pirmā nakts, kad gulējām vienā gultā. Kā draugi, protams. Bet viņa ir teikusi, ka tieši šāda sajūta viņai ir visu dzīvi, ka ar mani ir kā aiz akmens sienas.

Vai tev ir izdevies nosargāt ģimeni?
Par bērniem skolā drausmīgi ņirgājās. Prestižā Rīgas skolā. Vēl tagad mani bērni ne labprāt saka, kas ir viņu vecāki.
Tā saruna ar bērniem bija diezgan īsa: “Ir briesmīgi, jūs skolā apsaukā, izsmej. Bet - mēs ēdam to, kas mums garšo, jūs pērkat tās drēbes, kas patīk, braucat ziemā snovot vai peldēties. Vienīgās blaknes tam visam ir tās, ka jūs izsmej. Es uz sitiena varu aiziet no darba TV, bet nezinu nevienu Latvijas modes mākslinieku, kurš peldas naudā.”
Briesmīgāk bija, kad Emma alpīnisma nometnē cieta negadījumā. Viņai steidzami vajadzēja operāciju, medicīnas personāls bija vienaldzīgs, pat rupjš, tā arī pateica - neko darīt, būs krople, invalīde. Tā ir vienīgā reize manā dzīvē, kad esmu piezvanījis mazpazīstamam cilvēkam, stādījies priekšā un lūdzis palīdzību. Piezvanīju Mārtiņam Šicam, bija piektdienas vakars, tuvu pusnaktij. Viņš pacēla, bija dzirdams, ka atrodas kādā ballītē. Noklausījās un teica - nomierinies, viss būs kārtībā. Emmu izoperēja, viņa staigā, viss kārtībā. Bet - ko nozīmē trīspa-dsmit gadus vecai meitenei pusgadu palikt uz gultas? Visa ieģipsēta, un zāles, kas neatgriezeniski izmaina vielmaiņu. Tad vajadzēja dzirdēt: resnā cūka, govs, Dāvida meita... Vēl nesen Emma teica: “Tēti, es negribēju dzīvot.” Viņa nomainīja skolu, vārdu. Par laimi, Dievs viņai ir devis divus vārdus.

Tu gāji cīnīties?
Reizēm, kad es iesaistījos, palika vēl sliktāk. Liela daļa cilvēku ir skaudīgi, nerealizējušies, ar dažādām traumām. Vispār arī es pats esmu baigā suņanagla. Varu pateikt, ko domāju. Bet varbūt arī vajag! Iespējams, ka rupjā kasiere nemaz nezina, ka viņa ir rupjā kasiere, viņai tāda izturēšanās ir norma. Ja kāds viņai aizrādīs, iespējams, viņa beidzot sāks domāt.

Kāds tu biji kā bērns?
Drausmīgs. Brīnos, ka esmu liels izaudzis, ka mani nav nosituši maziņu. Nekad neesmu iederējies nevienā sabiedrībā. Mani ir metuši ārā no skolas. Nekad neviens nav mīlējis. Negribēju, nevarēju pielāgoties masu viedoklim. Tagad to dēvē par autismu.

Citi nepieņēma?
Nē. Atceros, septītā klase. Mamma bija dabūjusi foršus zābakus ar papēdi un spiciem purngaliem - nu, tādus puszābakus, kas tagad jau atkal ir modē. Laime pilnīga. Es aizgāju uz skolu - tāda lauku skoliņa, simts skolēnu, visi viens otru pazīst. Un es tur ar TĀDIEM zābakiem. Visi gandrīz nomira no smiekliem. Tik drausmīgi smējās, ka es iešot pa dārzu un gurķi uz tiem purngaliem uzduršoties. Drausmīgi. Bet tajā mirklī es sapratu, ka tā ir firma, ka tas ir kruta. Protams, pēc pāris gadiem viņi paši ar tādiem zābakiem staigāja. Tā es sāku par to visu domāt. Kāpēc par vienu lietu cilvēki smejas, bet par citu ne. Sākās mana slepenā dzīve. Nekāda īpašā informācija nebija pieejama, visu vācu pa drumstalām. Sāku pētīt mākslas vēsturi. Kā tāds sūklis uzsūcu sevī informāciju, gribēdams zināt vēl un vēl.

Izdomāji, ka būsi dizainers?
Tajā laikā pat nebija tāda vārda “vīrietis - modes dizainers”. Varbūt vēl kāds modelētājs vai šuvējs, bet modes dizainers - tas bija kas neredzēts. Arī izglītības iespējas bija ļoti minimālas. Tāpēc šīs manas intereses tika turētas diezgan slepenas. Gribēju braukt mācīties Rīgā, bet mamma teica - tikai pār viņas līķi. Dzīve pagriezās pavisam citā virzienā. Strādāju, biju veiksmīgs biznesā, pelnīju naudu. Bet tad mana dzīve sasniedza zemāko punktu. Šķita, nekam nav jēgas, es pazaudēju visu un sapratu - ja vairs nav ko zaudēt, kādēļ beidzot nedarīt to, ko tiešām vēlos?

Kāds bija sākums?
Drausmīgs. Es taču neko nezināju un biju pilnīgi viens. Iedomājies, tu esi kaut ko novinnējis, sasniedzis, tevi uzaicina izrādīt ārzemēs savu skati. Tā nu tu, paņēmis vismazāko kolekciju, lai var iebāzt vienā somā, aizlido. Uz kaut kādu Rumāniju, kā man toreiz šķita, pie čigāniem. Izrādās, viss notiek Čaušesku pilī! Nekad dzīvē nebiju redzējis tik daudz limuzīnu! Nekad iepriekš arī nebiju saticis Valentīno, ar kuru kopā mums bija skates. Es nebraucu ar tādu domu, negaidīju, nesapratu. Ko es vispār toreiz zināju?! Un tad, kad tu tur esi atvests, sakreņķējies, jo soma ar visu tavu kolekciju lidostā kavējās sešas stundas, tev paziņo, ka skate pārcelta uz šo vakaru. Iedomājies! Man pat nebija laika aizbraukt uz viesnīcu pārģērbies...

Kā tiki galā?
Trakākais, ka es biju absolūti viens. Kopš tiem laikiem es vairs bez komandas nekur nebraucu. Man vienmēr līdzi ir varza ar cilvēkiem, jo vairāk tādam ārprātam es tīri psiholoģiski neesmu gatavs.

Ko tu izrādīji?
Aizvedu Mēnesstars stīgo - kolekciju, ar kuru biju dabūjis Zelta adatu festivālā Mode. Māksla. Mūzika. Drausmīga kolekcija. Konceptuāla, bet ne parastam skatītājam rādāma, un noteikti ne jau kopā ar Valentīno. Lai Dievs stāv klāt tam vājprātam! Kā tagad atceros - skate beidzas, un es izeju paklanīties. Zālē klusums. Iedomājies, tāda grezna, karaliska zāle, zelta galdiņi, viesi vakarkleitās, apkārušies ar briljantiem. Un... klusums. Nu ko, pastāvu sekundi, divas, pagriežos un eju prom. Tikko esmu beidzot ticis tai ārprātā garajai mēlei līdz galam, lai pazustu, sākas drausmīgi dārdi. Laikam tas apstulbums viņiem pārgāja, sāka aplaudēt. Nu nekas. Es pagriežos, pasmaidu un eju prom. Laikus aizvākties no skatuves ir jāprot.

Iziet uz skatuves arī ir jābūt iekšām...
Mani izstūma, nekas cits neatlika. Bet tad, kad sākās tie dārdi, es paklanījos un vienkārši bēgu atpakaļ beksteidžā. Bet te nu bija - tur pretī kamera, kas visu translē tiešajā ēterā MTV. Tā nu viņi mani apstāj un grib intervēt. Bet angliski es runāju nu tā… It kā jau tajā laikā tik ļoti to angļu valodu nevajadzēja, pa ārzemēm jau arī reti kad brauca. Bet viņi grib interviju - tiešraidē un uzreiz. Viss zibsnī, visi ir ārprātā, nu briesmīgi!

Ko tu darīji?
Es viņiem pateicu, ka vispirms uzpīpēšu, nomazgāšu rokas, piezvanīšu sievai un tad varbūt. Pateicu un taisnā ceļā bēgu uz tualeti. Tā bija vienīgā vieta, kur paslēpties. Stāvu aiz durvīm, rokas trīc, piezvanu Antrai, aizpīpēju, nopīpēju, rokas nomazgāju, nomierinājos. Kādas desmit, piecpadsmit minūtes pagāja. Veru durvis, bet tur tas pūlis! Stāv un gaida. Tu iedomājies? Viss taču notiek tiešraidē! Cik maksā tas laiks? Miljonus! Tad es to interviju kā pratu, tā devu, bet, tā kā esmu ārzemnieks un arī viņi visi tur bija ārzemnieki, tas viss nebija tik briesmīgi. Bet tā situācija mani reāli izārstēja. Jo to tavu muļķību reizēm citi uztver kā normu, domā, ka esi liels mākslinieks. Nu šausmas! Anekdote.
Tāpat arī preses konference ar Katrīnu Denēvu. Mēs sēžam blakus, viņa man kaut ko prasa, bet es tāds pilnīgi apstulbis. Godīgi sakot, es par tādu Denēvu neko nebiju dzirdējis, un man bija pilnīgi vienalga. Uztvēru viņu kā parastu tantuku, mēs tur kaut ko jautri parunājām, un tas ir viss. Tikai pēc tam, kad atbraucu, sapratu...
Līdzīgi bija ar Zaicevu. Es atkal novinnēju vienu pasākumu, un nākamajā gadā man kopā ar Zaicevu bija jābūt žūrijā. Protams, arī jārāda kolekcija. Es jau nevarēju rādīt šādu tādu, piestrādāju pie koncepcijas. Skatei izvēlējos mūziku, kur dzied tā bagātā mākslas mecenāte Florence Džekinsa. 2016. gadā par viņu iznāca filma, Merila Strīpa izcili nospēlēja galveno lomu. Nu, bet dziedāja tā Džekinsa drausmīgi.

Speciāli tādu izvēlējies?
Bet protams! Tur visi sēž savos briljantos un kažokādās, tā nu es uzgriezu mūziku uz visskaļāko, lai ir riktīgs diskomforts. Skan tā mūzika, visa mēle tumša, tikai seši gaismas kūļi. Nāk modeles, katrai tērps savādāks, pēc skata tā nav nekāda kolekcija, bet tas tā bija speciāli šūts. Arī grims kārtīgi nostrādāts, speciālas kurpes, bet nezinātājam var šķist, ka trakonams. Un kas notika preses konferencē? Nevienam neinteresēja Zaicevs. Visi jautājumi bija tikai man, jo ar to mūziku un tas kopējais koncepts - tas nelīdzinājās nekam, ko viņi pirms tam bija redzējuši. Man pat nekas nebija jārunā, sēdēju un smaidīju. Tā mana šausmīgi lielā pašpārliecinātība, it īpaši tad, ja es nezinu, ar ko runāju... Bet viņiem tas rada sajūtu, ka esmu megazvaigzne. Tā reizēm no tās manas stulbības arī kaut kas izveidojas.

Kā tev atnāk idejas?
Man to ir ārprātā daudz. Sākumā šķita, ka sajukšu prātā, ja nedabūšu to visu ārā. Reizēm pamatā ir stāsts, bet citreiz inspirācija - vieta, mūzika. Kad viss balstās uz mūziku, pienāk skate, un skaņu režisors saka, ka šito viņi nevar sacilpot, vajag citu. Es saku - kas, jūs esat jukuši?

Bet pirmā kolekcija?
Pirmā bija Akopalipsis. Tā pat nebija kolekcija, bet mani pirmie ērmi. Ideja ienāca galvā, nesot malku uz otro stāvu. Limbažos, Dārza ielā. Tas bija tik nereāli! Zināju, ko gribu, bet man nebija ne jausmas, kā to visu realizēt. Iespējams, tieši tādēļ, ka man nebija tās robežas, viss arī izdevās. Paldies manai sievasmātei, ka viņa atbalstīja, nevis izsauca ātros un iebāza psihenē, jo, piemēram, tos pupus un krāniņus kolekcijai es pats taisīju papjēmašē tehnikā turpat šķūnītī. Dienām un naktīm. Vienai citai skatei cepures žāvēju uz šķūnīša jumta. Arī novinnēju, dabūju zeltu un briljantus. Esmu uzšuvis arī pāris kolekcijas - neteikšu, kuras, jo vienmēr definēju, ka es to neprotu. Protams, ja vajag, es visu daru, bet nevaru no sevis pieprasīt to kvalitāti. No citiem jā, varu iecirsties un pieprasīt, bet man svarīgāks ir kaut kas cits - ideja, sajūta, enerģija.

Tev ir lieli bilžu arhīvi?
Nekā nav. Liela daļa ir zudusi. Toreiz jau arī nebija interneta, viss drukas formātā, neviens jau arī neiedomājās, ka viss jāvāc. Kaut kas jau bija, bet tad sapsihojos un likvidēju. Atnāca meita un teica - ko tu dari? Saku - man to vairs nevajag, kāda jēga? Un viņa: “Bet man?” Tad nu kādu daļu atstājām.
Šeit, Latvijā, nevienam nekas neinteresē, bet pasaulē tas ir pašsaprotami. Vācieši ir trīs filmas par mani nofilmējuši. Mums te vispār ir ļoti jocīgi ar vērtību izpratni, kas ir un kas nav uzmanības vērts. Savulaik, kad novinnēju lielu starptautisku konkursu, presē tam bija veltīta maza rindkopa Dienā, aizmugurē, pie kultūras ziņām. Tas bija viss.

Kā tas tev ir?
Mana pašapziņa ir tādā līmenī, ka saprotu - es pats esmu mode. Neviens jau neredz to, kas man ir galvā, ko es vēl neesmu saražojis. Varu dokumentāli pierādīt ar skicēm, bildēm, kur tā pati Vestvuda vienkārši naturāli nozagusi manas idejas. Atsūtīja asistentus uz Fashion Week, kad vēl pēdējo reizi piedalījos, un tieši pēc pusgada viss copy paste, pat mūziku noslinkoja nomainīt.

Kam tu tici?
Visam. Man patīk anekdote - skolotāja saka: Dieva nav, jo neviens viņu nav redzējis, bet vai skolotājas smadzenes esat redzējuši? Man dzīvē ir bijuši ļoti daudzi neizskaidrojami brīnumi. Kā var neticēt? Varu padomāt par cilvēku, un viņš man zvana. Tāds kā kanāls. Esmu to redzējis pat vizuāli. Sēdēju Kubā; kādreiz, kad vēl varēja pīpēt, biju to vietu iecienījis. Toreiz bija baigie sūdi. Skate izsludināta, ielūgumi nodrukāti, tāds milzīgs notikums, ar ārzemju sponsoriem. Bet man nav nevienas skices! Pat ne idejas driskas. Jo saražot var visu, ja ir ideja. Atceros, mēs šmigā, viss piepīpēts, kaut kāds sesks interjerā, skan drausmīgi skaļa mūzika. Un… viss. Man paliek stiklainas acis. Es vienkārši esmu augšā, tur tāds pustumšs angārs, un stāv visas drēbes, kas būs modē. Staigā Dolce Gabbana, Lāgerfelds... un izvēlas drēbes, neviens nevienam netraucē. Tad es ieslēdzu tādu kā programmu un šķiroju: šitas man neder, šitas neiederas, tam nav naudas, šim vēl nav laiks. Apmēram 30 sekunžu laikā kolekcija bija gatava. Mūzika, gaisma, horeogrāfija, tērpu skices - pilnīgi viss! Antra jautā: “Bija?” Es saku - jā, bija, viss, varam iet mājās. Aizgāju mājās, pierakstīju, otrā dienā sāku šūt, un pēc nedēļas viss bija gatavs - konceptuāli nevainojams, perfekts. Tagad es zinu, kāpēc daudzi dizaini, izgudrojumi parādās dažādās pasaules malās vienlaikus. Zinu, ka eksistē informatīvā telpa, kur tiek ielaisti tikai izredzētie. Un es esmu viens no tiem. Tas man dod iespēju uz ļoti daudzām lietām paskatīties mierīgi. Pat ja kāds mani apvaino vai pazemo, kritizē, tas mani neskar, jo es zinu, kā viss ir patiesībā. Es stāvu pilnīgi malā.