Ar ilgu un šķēršļiem bagātu ēkas tapšanas procesu nevienu nepārsteigt, taču Valmieras teātris vismaz Latvijas kontekstā pretendē uz rekordiem. Pērn ar jaunu logotipu (autori - Madara Jankoviča un Reinis Suhanovs), kurā simboliski attēlotas ēkas trīs zāles, teātris atzīmēja pastāvēšanas simtgadi. Šogad, 101. darbības gadā, skatītājiem vēra durvis pārbūvētais teātra nams.
Bet stāsts sākās teju pirms pusotra gadsimta. Latvju tautas pašapziņas rītausmā 1885. gadā gleznainā vietā pie Sv. Sīmaņa baznīcas Latviešu biedrības ēkai teātra spēlēšanas vajadzībām tika uzcelta piebūve ar zāli un skatuvi. Optimistiskajā Hruščova atkušņa gaisotnē 1961. gadā Modris Ģelzis izstrādāja fiziski un morāli novecojušā koka nama rekonstrukcijas projektu, diez vai tobrīd domājot, ka tas kļūs par viņa mūža darbu. «No arhitekta pirmās tikšanās ar pasūtītāju līdz darbu nobeigumam bija pagājis prātam grūti aptverams laiks - vairāk nekā četrdesmit gadu. Projekts sākās vienā ērā, turpinājās vairākās citās, beidzās pavisam citā sociāli ekonomiskajā formācijā. Nomainījās aktieru paaudzes, režisoru estētiskās koncepcijas, pasūtītāju pārstāvji un vēl daudzas citas personas, līdz ēka tika pabeigta», Jānis Lejnieks raksta monogrāfijā, kas veltīta vienam no nozīmīgākajiem pēckara arhitektiem.
Ģelža pirmais projekts, kas atbilstoši tā laika izpratnei par teātri paredzēja skatītāju zāli ar 800 vietām, izpelnījās atzinīgu kolēģu vērtējumu, tomēr īstenots netika. 1970. gadā pēc arhitekta 1966. gadā izstrādātā projekta līdzās vecajai koka ēkai uzbūvēja administrācijas un aktieru darba telpu korpusu. Pēckara modernisma tradīcijās risinātais paralēlskaldņa apjoms kļuva par noteicošo lielumu tālākajai teātra ēkas attīstībai, sarežģītais gruntsgabals - par arhitekta eksperimentu platformu nākamajās desmitgadēs. 70. gados vecā ēka bija nolietojusies tiktāl, ka sācis brukt skatītāju balkons, nogāzusies lustra un tualetes atdalījušās no ēkas daļas, bet Ģelža 1979. gada projekts ar skatītāju zāli 500 vietām atkal palika plauktā. Īstenots tika ceturtais - 1987. gada variants (veco koka ēku nojauca 1985. gadā).
Projekta realizācija iekrita vēstures griežos, kas bija svētīti ar nacionālās pašapziņas uzplūdiem un sekojošu politiskās sistēmas maiņu, kuru pavadīja dramatiski ekonomiski satricinājumi. Birokrātisku iemeslu dēļ institūta «Pilsētprojekts» galvenajam arhitektam projektu nācās izstrādāt Restaurācijas institūtā izveidotā projektēšanas grupā, piedaloties restaurācijas arhitektiem Olitai Upacierei un Jurim Gusevam. Materiālu un finansējuma trūkuma apstākļos darbs turpinājās ar pārtraukumiem, un 90. gados tika īstenots Olitas Upacieres birojā «Telpa». Tagad jau leģendāro Apaļo zāli ar pagaidu lietošanas noteikumiem atvēra 1993. gadā, kamēr teātris vēl nebija nodots ekspluatācijā, 1996. gadā pagaidu ekspluatācijā tika pieņemta Lielā zāle, bet pilnībā darbus pabeidza tikai 2004. gadā.
Teātra projektu stilistika un tai atbilstošā formu valoda bija locījusies līdzi laikiem, 80. gadu otrajā pusē uzvaras gājienā devās postmodernisms. Pāris gadus iepriekš aizsākto Aeroflot centrālās aģentūras ēku Rīgā, Blaumaņa un Brīvības ielas stūrī (tagad AS Magnetiq Bank) Modris Ģelzis risināja citā toņkārtā, rēķinoties ar komplicēto Rīgas vēsturiskā centra kontekstu. Valmieras teātris piespēlēja Atmodas romantismam - ar reģionālismu bija pārņemti visi arhitekta laikabiedri. Teātra gadījumā sarkanais Lodes ķieģelis gan nebija tikai modes lieta, to noteica Sv. Sīmaņa baznīcas klātbūtne un jau iepriekš uzbūvētais korpuss, taču jaunos teātra apjomus raksturoja arī divslīpu sarkano dakstiņu jumti. Ja 70. gados arhitekts vēl bija plānojis teātrim veidot priekšlaukumu, tad tagad Lāčplēša ielas fronte tika atvēlēta paralēli teātra vestibilam izstieptam, vienstāvīgam komplicētas formas būvķermenim, kurā iekārtojās biļešu kase un komercplatības. Tā tika atdots gods postmodernisma laikā atdzimušajai interesei par vēsturi un tai atbilstoši tēlotiem pilsētas mērogiem.
Nesenā žurnāla Ir numurā sociālo ideju aktīvists arhitekts Kārlis Jaunromāns gan citā sakarā atzīmējis patiesībā visiem zināmo: «[..] projekta implementācijas fāzes definē finansējuma piesaiste, nevis būvniecības loģika»6. Naudu var ņemt tur, kur to var dabūt - Valmieras teātra rekonstrukcijai ES fondu līdzekļus varēja apgūt energoefektivitātes paaugstināšanai un vides pieejamības nodrošināšanai. Teātra trešā, mūsdienu darbībai nepieciešamā skatītāju zāle līdz šim bija ierīkota administrācijas un aktieru korpusa mansardā uz citām funkcijām paredzētu telpu rēķina ar apgrūtinātu skatītāju piekļuvi. Teātris vēlējās minētajā apjomā integrēt publiski pieejamu zonu - kāpnes un vestibilu. Arhitekti izstrādāja četrus pārbūves variantus un nonāca pie secinājuma, ka, saglabājot esošo situāciju, publisko un administratīvo daļu nodalīt nav iespējams. Arhitektu biroja ieteikumi un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atbalsts palīdzēja Kultūras ministrijai izšķirties par lielākiem pārbūves darbiem. Tālāko projekta attīstības scenāriju, kam pakļāvies arhitektoniskais risinājums, noteikusi loģika.
Trešā skatītāju zāle jeb black box ir pacelta virs teātra vestibila, un šī izķiršanās ir projekta atslēga; stilu divcīņā modernisms ir uzveicis postmodernismu. Likvidējot divslīpu jumtus, apjomi samērojušies ar 60. gadu korpusu, sliktā tehniskā stāvoklī esošā ielas puses piebūve nojaukta. Tās vietā ierīkota publiska ārtelpa, kas kopā ar fasādes plašajiem stiklojumiem veido pāreju starp iekštelpu un pilsētu. Līdzšinējais pagalms aizbūvēts, toties izveidots «aktieru» pagalms, kuru var raksturot ar terminu semi- public vai kā daļēji pieejamu. Pret minēto pagalmu vērsta arī neliela «pīpētāju» terase (iekštelpās smēķēt nedrīkst, šodienas priekšstatos kinohroniku kadri, kur arhitekti, stāstot par profesiju, pūš zilus dūmus kameras acī, šķiet gluži jokaini), viena no simpātiskākajām darbinieku savstarpējas komunikācijas zonām.
Black box zāles varenais apjoms ir fasādes noteicošais elements. No vienas puses tas rada mērogu problēmu, no otras - priekšlaukuma grandiozā pārkare pasargā nācējus no nokrišņiem. Fasādes apdarei ķieģeļi izrādījušies pārāk smagi, izvēlēts kortēna tērauds (smadzeņu stūrī iznirst a4d.lv mūžīgā komentētāja Miķeļa ironija par latviešu arhitektiem un «rūsiņu, rūsiņu», bet lai nu paliek). Cīkstoties ar fasādes apjoma dominanti, tās ietekmes mazināšanai veikta virkne detalizācijas pasākumu. Projektā iesaistīts tēlnieks Āris Smildzers, kurš veidojis reljefu fasādes uzirdinājumu; tas pēc šabloniem īstenots rūpnīcā. Fasādes reljefā iestrādāts īpašs izgaismojums, kas darbojas diennakts tumšajās stundās, detalizācijai piespēlē arī metāla režģi. Teritorijas labiekārtojuma izaicinājums ir bijis sarežģītais gruntsgabals ar divu metru kritumu - pret ielu izveidotā podestu sistēma no savas puses tiecas līdzsvarot black box apjomu fasādē.
