Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS) pērn atzīmēja skaistu jubileju - pagājuši 125 gadi, kopš 1899. gada 2. oktobrī Torņakalnā tika atvērta Džeimsa Armitsteda Rīgas bērnu slimnīca ar 116 gultām un ambulance. To uzbūvēja par līdzekļiem, ko Rīgas pilsonis, turīgs rūpnieks un tirgotājs Džeimss Armitsteds (1826-1879) testamentā novēlēja pilsētai. Kapitāls līdz ar procentiem tajā laikā bija sasniedzis aptuveni 315000 rubļu, un tos piešķīra slimnīcas būvei, kurai pilsēta atvēlēja 7,15 ha lielu teritoriju Jelgavas šosejas malā. Projektu izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings, un 1895. gadā sākās būvdarbi.
Jubilejā BKUS saņēma skaistu dāvanu - rudenī tika pabeigts jaunais Neatliekamās medicīnas centra un Ambulatorā veselības centra korpuss. Jaunā ēka ar kopējo platību teju 8000 m2 ir lielākā, kas uzbūvēta Bērnu slimnīcā šajā gadsimtā. Projekta kopējais finansējums ir 28419800 EUR. Ēka būvēta, pateicoties Eiropas Reģionālas attīstības fonda (10319800 EUR) un ES Atveseļošanas fonda (16000000 EUR) finansiālam atbalstam. Tās aprīkošanai piešķirts arī fonda finansējums 2100000 EUR. Daļai vides dizaina risinājumu tika izlietoti ziedotāju līdzekļi.
Process
Arhitekta Šmēlinga projektētās slimnīcas struktūra bija pilnīgi izmainījusies. Sākotnēji tās bija brīvi stāvošas celtnes parkveida apbūvē - 6 neapmestas ķieģeļu vienstāva un divstāvu ēkas, kā arī trīs koka vienstāva ēkas. Tieši pretī ieejas vārtiem atradās divstāvu slimnīcas pārvaldes ēka, kuras fasādi rotā Džeimsa Armitsteda portrets medaljona formā. Vēlāk padomju laikos veiktās izmaiņas pacientu aprūpē un ārstniecības apjoma palielināšanās noveda pie pārbūvēm, kas daļu brīvstāvošo apjomu apvienoja daudzfunkcionālā celtnē. Rezultātā radās neskaidrs ēku un korpusu numurējums, ko noteikti izbaudījis ikviens, kas kaut reizi te pabijis. Tas ne vienā vien apmeklētājā radīja neizpratni, kurp doties. Lai viestu izmaiņas, bija nepieciešama jauna slimnīcas infrastruktūras attīstības koncepcija.
Pirms aptuveni desmit gadiem viss aizsākās ar problēmu izpēti, kā arī speciālistu vīzijām par nākotnes slimnīcu. Tam sekoja arhitektūras plenērs, kurā piedalījās gan būvniecības, arhitektūras un dizaina speciālisti, gan slimnīcas personāls. Pēc tam tika veikts teritorijas audits un plānošana, kam sekoja metu konkurss. Lai nonāktu līdz tādam rezultātam, kādu to redzam šodien, bija vajadzīga izpēte, plānošana un savstarpējs dialogs. To atzīst visi procesā iesaistītie. Arhitekts Mārtiņš Ošāns uzsver, ka «sākotnēja vajadzību apzināšana, situācijas izpēte, audits un plānošana ir ļoti svarīgi jebkuram projekta attīstītājam.»
Agrāk slimnīcu veidoja tikai brīvi stāvošas, savā starpā nesavienotas ēkas. Līdz ar to, lai nokļūtu no vienas nodaļas uz otru vai no nodaļas uz izmeklējumu, pacientus vajadzēja transportēt cauri slimnīcas teritorijai pa ārpusi. Slimnīcā bija vairākas reģistratūras. Neatliekamās medicīnas centrā pacienti iestājās vienā plūsmā, nenošķirot infekciozos pacientus no, piemēram, traumām. Par savdabīgu orientieri kalpoja lielais skurstenis, nevis labi izplānota struktūra. Minētais ir tikai daļa no problēmām, kuras vajadzēja atrisināt, veidojot jaunu slimnīcas stratēģiju. Bija nepieciešama mūsdienīga pieeja veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai. Lai labāk izprastu konkrētās vajadzības un veidus, kā tās risināt, tika rīkotas tikšanās, kurās aktīvi piedalījās slimnīcas darbinieki. Ambulatorā veselības centra vadītāja Irina Ošeniece SEGD Riga Chapter prezentācijā diskusijā Dizains un veselība atklāja, ka procesa sākumā slimnīcas vadība mudināja sapņot lielus sapņus, kas nebija viegli, jo mediķi jau pieraduši pie mūžīgajiem finanšu ierobežojumiem un līdz ar to pie piezemētām idejām.
Tomēr pamazām, soli pa solim process iekustējās, raisījās drosmīgas idejas un risinājumi. Bērnu slimnīcas toreizējā valdes locekle Iluta Riekstiņa, kura daudzus gadus visvairāk bija iesaistīta infrastruktūras uzlabošanas projektos, atzīmēja, ka kopējā koncepcijā kā obligāts nosacījums tika ietverts arī wow efekts, kas nedrīkst izpalikt nevienā no jaunajiem objektiem. Pēc viņas teiktā, šobrīd tas arī izdevies.
Domāt pa jaunam
Jaunais slimnīcas attīstības plāns, kas tapa pēc 2019. gada plenēra, paredzēja trīs svarīgus punktus. Pirmkārt, drošu vietu, kas palīdz orientēties. Otrkārt, objektiem un videi jābūt tādiem, kas palīdz atveseļoties. Treškārt, jāpanāk skaidra telpiskā struktūra un dalījums.
Teritorijas galveno asi veido agrākais ceļš cauri slimnīcai no Vienības gatves uz dzelzceļa pusi, kas tagad pārvērsts par promenādi. Centrālā ass teritoriju iedala trīs daļās: uz vienu pusi no centrālās ass ir vēsturiskie korpusi, parkveida apbūve, vidū ir tā sauktais zirneklis jeb intensīvāka mūsdienu apbūve ar daudzfunkcionālu korpusu, bet uz otru pusi - neskarta rekreācijas teritorijas daļa, parks.
Galvenais ceļš - teritorijas centrālā ass - tika saglabāts kā telpiska vērtība, bet atslogots no agrāk tik intensīvās auto plūsmas. Šim nolūkam pārorganizēja satiksmi gan slimnīcas teritorijā, gan, sadarbojoties ar Rīgas domi, ārpus tās. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta transports vairs nešķērso teritoriju pa centrālo asi, jo izveidots jauns iebraukšanas ceļš gan operatīvajam, gan privātajam transportam no Indriķa ielas. Savukārt Ambulatorā veselības centra apmeklētājiem ierīkota plaša autostāvvieta ar iebraukšanu no Robežu ielas. Grafiskie risinājumi izmantoti veiksmīgi, mērķis ir sasniegts.
Arhitektu ieceri paspilgtina arī jaunizveidotā dzelzceļa pietura Bieriņi/Bērnu slimnīca - šis veikums uzlabo visu apkaimi. Līdztekus strukturēti slimnīcas pakalpojumu veidi, skaidri nodalītas ārstniecības funkcijas un paredzēts nepieciešamo korpusu savienojums savā starpā. Īstenojot konkrēto Neatliekamās medicīnas centra un Ambulatorā veselības centra ēkas projektu, abi apjomi apvienoti vienā projektā, taču ar autonomām, īpaši akcentētām ieejām.
Ambulatorā veselības centra vadība lēsa, ka dienā jāspēj uzņemt aptuveni 1400 pacientu un vēl tikpat pavadošo personu. Ļoti svarīga bija pacientu plūsmas organizācija, sākot jau no ieejas slimnīcas teritorijā. Tā kā plānošana noritēja Covid 19 pandēmijas laikā, jauna prasība bija Neatliekamās medicīnas centrā izveidot divu plūsmu sistēmu, kur infekciozos pacientus nodala no citiem.
Prasību īstenošana
Projekts tika klasificēts kā esošo korpusu pārbūve, bet pēc visu konstrukciju apsekošanas izrādījās, ka lielākā daļa no tām nav saglabājamas. Jaunās konstrukcijas veidotas no monolītā dzelzsbetona. Lai ēka nešķistu tik monolīta, tai veidota dubultā fasāde ar plašiem stiklojumiem pirmajā stāvā. Mārtiņš Ošāns stāsta, ka «fasādes risinājuma galvenie elementi ir pastāvīgas žalūzijas, kas izgatavotas no ekstrudētām alumīnija lamelēm un izkārtotas pamīšus. Vizuāli vieglie savienojumi veido smalku fasādes kompozīciju. Augšējā stāvā aiz lamelēm integrēta darbinieku atpūtas telpas terase. Pirmais stāvs veidots ar caurspīdīgu stikla fasādi, tādējādi sapludinot iekštelpu ar ārtelpu. Aicinošu efektu rada 3,5 m platā pārkare, kas ļauj patverties no lietus. Tā no apakšas apšūta ar lapegles koku.»
Nozīmīgs ir abu centrālo ieeju risinājums, bagātinot tās ar autentiskām tēlnieku Kārļa Alaiņa un Ulda Zariņa veidotām dzīvnieku skulptūrām - briedi un dzērvi, kuru realizāciju un montāžu objektā veica Yes We Can komanda. Tās ir ne tikai orientēšanās zīmes, bet arī mākslas objekti, kas savu vietu saglabājuši, sākot no arhitektu ieceres projektēšanas stadijā līdz pat īstenošanai. Skulptūras kļuvušas par slimnīcas simboliem un pacientu orientieriem: Dzērves māja - Neatliekamās medicīnas centrs, Brieža māja - Ambulatorais veselības centrs. Tagad arī citus korpusus apmeklētāji un darbinieki sāk saukt par mājām, nevis korpusiem - Lāča māja (Dienas stacionārs), Tauriņu māja (Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrs).
Telpiskā organizācija ir visa pamatā. Sarežģītās slimnīcas funkcijas «MARK arhitektiem» interjera plānojumā izdevies apvienot, veidojot skaidri nodalītus ceļus un aprūpes salas, ko papildina grafiskie orientieri. Aprūpes salas apvienotas ar plašām uzgaidāmajām zonām, kas izgaismotas ar virsgaismām.
Telpas veidotas gaišas, ar neitrālām grīdām un sienām. Iekštelpu apdarē izmantotas dabiskas faktūras - ozolkoka paneļi, betons, stikls. Grīdas klāj vinila segums, terakota flīzes. Reģistratūru un māsu posteņu letes veidotas no mākslīgā akmens. Pārsvarā redzamas liektas, noapaļotas līnijas. Kur tas pieļaujams, ēkas būvkonstrukcijas, kā arī inženierkomunikācijas eksponētas interjerā.
Arhitektūras stāstu papildina rūpīga pieeja detaļām. Piemēram, uzgaidāmajās zonās izvietotie gaismekļi it kā izplūst no griestiem, atgādinot mazas piles. Arī liektajās stikla starpsienās iestrādāta novitāte - to necaurredzamais pārklājums pa vertikāli izgaist kā migla, tādējādi piešķirot gaiteņiem plašuma sajūtu. Īpaša uzmanība pievērsta kāpņu telpas risinājumam. Sarkanās gofrētā stikla margas rada īpašu telpas kvalitāti. Tās ir izteiksmīgs interjera elements arī dienas tumšākajās stundās, kad to izgaismojums redzams no ārtelpas.
Katrā ēkas stāvā apdarei izmantota sava vadošā krāsa. Pirmais stāvs veidots gaišs ar dažādu krāsu akcentiem, augstākos stāvos izmantoti zilie, zaļie, terakota toņi. Košas veidotas publiskās labierīcības (ar divu augstumu izlietnēm un sēdpodiem), kas ērti pieejamas arī mazajiem pacientiem. Interesanti, ka dažviet koši krāsoti arī telpu griesti, kas interjeram piešķir rotaļīgu iespaidu un pilnībā nojauc jebkādu iespaidu par medicīnas iestādi.
Gaišās un plašās telpas ļoti kontrastē ar medicīnas iestādēm tik ierastajiem garajiem gaiteņiem un nelielajām kabinetu kabatām. Bet tāds arī bijis projekta radītāju mērķis - ar vizuālo paņēmienu palīdzību pēc iespējas novirzīt bērnu un vecāku domas no slimības. Šāda pieeja uzlabo vides kvalitāti un lauž līdzšinējos priekšstatus par gaisotni slimnīcās.
Šim nolūkam kalpo arī brīnišķīgie dizaina studijas H2E grafiskie risinājumi - zīmējumi uz telpu sienām un interaktīvās grafikas, kas slimnīcas telpām piešķir gluži vai atpūtas centra auru. Dizainere Ingūna
Elere stāsta, ka «galvenais bija papildināt «MARK arhitekti» izstrādāto arhitektūras un interjera risinājumu ar grafikām un navigāciju tā, lai dizains atbalstītu funkcionāli un iedvesmotu emocionāli, radot drošību un labsajūtu». Dizains tika izstrādāts, ievērojot trīs līmeņus. Pirmais - navigācija, kas palīdz saprast, kur esi, kur nokļūt, kas jādara. Otrais - vērtība, kurā navigācija un vides dizains rada nevis aizliegumu un nedrošību, bet draudzīgu, cieņpilnu un aicinošu gaisotni. Trešais - tēlu nozīme; caur dzērves un brieža tēliem izspēlēta ideja par sarunāšanos.
Ambulatorās veselības centrā brieža tēls pavada apmeklētāju cauri visiem stāviem. Dzīvnieks šķiet drošs, veikls, pašapzinīgs, bet katrā stāvā dizaineri izmantojuši citu tematiku. Pirmajā stāvā briedis sastopas ar pasaules brīnumiem. Te izveidota digitāla lete, interaktīva siena, grīdas uzlīmes, uz kurām stāvot var ieraudzīt, kā mainās projekcijas uz sienas, kā uzplaukst ziedi, nolīst lietus utt. Vietām uz sienām izvietotas anagrammas, kuras risināt, kamēr tiek gaidīta vizīte.
Briedis otrajā stāvā iepazīstas ar svešiniekiem. Te galvenā ideja ir novirzīt domas no sāpēm un slimības uz piedzīvojumu. Trešajā stāvā briedis atpazīst sev līdzīgos - ragainos. Izrādās, ragi ir arī ritenim, mārītei, Kolkas ragam. Šeit integrēta īpaša apļveida projekcija, kurā var uzzināt, kā, piemēram, skan saule utt. Ceturtajā stāvā briedis atklāj īpašības - krāsu, izskatu, raksturu utt. Šajā stāvā izvietoti redzes izmeklējumu kabineti, tāpēc lielāks uzsvars likts nevis uz redzi, bet citām maņām. Piemēram, pieejot pie kolonnas, iespējams noklausīties audiostāstu - Laura Gundara Pasaku par briedi.
Neatliekamās medicīnas centrā saimnieko dzērve - šeit interjerā izvietota interaktīva projekcija. To var iedarbināt, nostājoties uz grīdā iezīmēta apļa, un tad apliet magones ar virtuālu lejkannu. Plaši izmantotas burtu spēles, anagrammas uz sienas, lai rosinātu citas domas, lai mazie pacienti būtu kā jaunie raiņi, kas izdomā jaunvārdus.
Visi paņēmieni kalpo galvenajam mērķim - sarunai, komunikācijai, domāšanai, lai pēc iespējas izbēgtu no situācijas, kad atrodies nepazīstamā, nedrošā vidē uztraucies, ar sāpēm, neziņu, nomācošām domām un bailēm. Arī procedūru kabineti netiek saukti par manipulāciju telpām, bet gan par spēka un drosmes telpām. «Turklāt, visi interaktīvie risinājumi, ņemot vērā iepriekšējo gadu covid situāciju, veidoti epidemioloģiski droši, lai nekur nebūtu jāpieskaras ar rokām,» stāsta Ingūna Elere. Tāpēc uz grīdām veidotas aktīvas uzlīmes, uz kā jāuzkāpj, kolonnas, pie kā jānostājas u.tml.
Projektā īpaši padomāts arī par Bērnu slimnīcas darbiniekiem, par viņu darba vidi un atpūtas brīžiem. Plānojot zonas medicīnas personālam, gādāts par to, lai ar vides veidošanas paņēmieniem sniegtu nemateriālu motivāciju. Piemēram, Neatliekamās medicīnas centra personālam veidotā komfortablā atpūtas telpa projektēta ar izeju uz terasi. Jāteic, ka par atpūtu, par vietām, kur relaksēties gan pacientiem un viņu vecākiem, gan mediķiem, projekta gaitā domāts ļoti daudz. Arī tas ir viens no mūsdienīgas veselības aprūpes stūrakmeņiem.
Ārtelpa
Vispirms tika apzināts slimnīcas teritorijā esošais mežs jeb parks un nojaukts 2,5 m augstais betona žogs. Teritorija kļuva gaišāka, taču vienlaikus atklājās postaža - mežā bija gan komposta novietnes, gan drazu kaudzes. Līdz ar to projektā tika iekļauta parka sakopšana. Atklājās, ka daudziem kokiem ir zema vitalitāte un jādomā par jauniem stādījumiem. Kad no Vienības gatves izveidoja vēl vienu ieeju teritorijā, parkā tika labiekārtota pirmā taciņa, ko cilvēki pamanīja un sāka lietot. Vēlāk tapa arī citas takas un nelielas atpūtas vietas. Tagad uz parku var doties pastaigā un atpūsties arī apkaimes iedzīvotāji. «Katra vieta, kas tiek iekārtota ārtelpā, tiek veidota kā dārzs, kur patverties no apkārtnes, no liekas uzmanības,» stāsta ainavu arhitektūras darbnīcas ALPS ainavu arhitekte Ilze Rukšāne un piebilst: «Tās ir telpas emocijām. Vieniem, lai tās absorbētu, citiem, lai tās paspilgtinātu.»
Pie Neatliekamās medicīnas centra izveidota autostāvvieta pacientiem un personālam ar iebraukšanu no Indriķa ielas. Atbilstoši dzērves tēlam (kas dzīvo purvā) te izveidoti lietusdārzi, ilgtspējīgi ūdens risinājumi ar bioievalkām, tādējādi nojaucot slimnīcas iespaidu. Savukārt briedis pie Ambulatorā veselības centra stāv pļavā, šeit veidotas bagātīgu stādījumu dobes. Pie galvenās ieejas ir plaša pandusu sistēma, lai būtu ērti piekļūt no abām pusēm.
Cauri visai slimnīcas teritorijai vijas vēsturiskais pazemes komunikāciju tunelis, kas sarežģīja plānošanu. Bija jādomā, kur kokus iespējams stādīt gruntī vai podos. Augu ziņā apstādījumos ir liela bioloģiskā daudzveidība, jo zaļums nepieciešams arī ziemā. Ziemzaļais efekts ir ļoti svarīgs kopējās noskaņas veidošanā. Lietusdārzos izmantotajiem augiem jābūt izturīgiem gan pret lielu mitrumu, gan pret sausumu. Tāpēc pēc projekta nodošanas vēl jāmonitorē, kā augi jūtas, un, ja nepieciešams, kaut kas jāmaina. Daļu jumta (850 m2 platībā) klāj laimiņi, kas kalpo gan kā lietusūdens savācēji un atslogo notekūdeņu sistēmu, gan kā zaļš klājums, kas siltajā gadalaikā, iespējams, piesaistīs vairāk tauriņu.
Ēkas priekšlaukums pieslēdzas galvenajai asij un organiski saplūst ar promenādes telpu. Ar pacelto laukuma virsmu un bruģa rakstu tiek akcentēts tas, ka priekšroka šeit ir gājējiem. Izteiksmīgā kāpņu struktūra ēkas priekšplānā izriet no vajadzības pieslēgties esošajiem korpusiem vienā grīdas līmenī. Tādējādi tiek nodrošināta brīva pārvietošanās visā pirmā stāva platībā. Plānojot priekšlaukumu, bija jāievēro ēkas pirmā stāva atzīme. Ņemot to vērā, tika izveidota pandusu sistēma un kāpnes. Laukums paredzēts kā slimnīcas pasākumu svinēšanas vieta, kā arī tranzītam, kas saistīts ar piegādēm slimnīcas vajadzībām.
«Sarežģītajā loģistikā neatsverams palīgs bija Viesturs Laurs no uzņēmuma IE.LA,» atzīst Ilze Rukšāne, «kā arī mūsu kolēģe, ainavu arhitekte Indra Ozoliņa, kas kopā ar Augškāpu un Santu Krēsliņu veica ne tikai projekta izstrādi, bet arī ainavu projekta autoruzraudzību.» Rezultātā ovāli ap kokiem ir pikseļos, nevis piegriezti, un iecerētā sarkanā asfalta vietā pie Dzērves mājas ieklāts bruģis.
Projekta izaicinājumi
Projekts ir liels un sarežģīts, arī izaicinājumu tam nav trūcis, kaut gan tie katram bija savi. Mārtiņš Ošāns akcentē, ka «svarīgi visa projekta garumā bija uzturēt sākotnējo vīziju, lai īstenotu versiju, ko sākumā redz tikai arhitekts.» Viņš arī min daudzveidīgās, medicīnas pakalpojumiem atbilstošās prasības telpām, ļoti sarežģītas klimata sistēmas, kas gandrīz katrā telpā ļauj noregulēt atšķirīgu mikroklimatu. Arī dažādas gaismu sistēmas, dimmēšanu, vājstrāvas un ugunsdzēsības drošības sistēmas. Telpu griestu aizklātā daļa, kur tas viss paslēpts, līdzinoties teju juveliera darbam. Tomēr speciālisti atzīst, ka kļūdu iespējamība tika maksimāli minimizēta.
«Slimnīcas ir dārgas būves, mēs nedrīkstējām kļūdīties, katram ir tiesības uz labu dizainu, arī slimnīcā,» tā Ingūna Elere. «Lielākais izaicinājums bija visas idejas realizēt. Stāstīt stāstu, no daudziem variantiem izvēloties to, kas kalpos konkrētajam mērķim vislabāk, un aizvest līdz rezultātam. Navigācijā izdomāt, ieviest un testēt pat 1% - tas ir tas izaicinājums. Projekta laikā izlasījām ļoti daudz literatūras par medicīnas iestādēm, par telpu uztveri. Sākumā bija idejas, tad sekoja izpēte, ieklausīšanās, domu apmaiņa, plānošana un tikai tad stāstu izstrāde.» Arī Iluta Riekstiņa, toreizējā Bērnu slimnīcas valdes locekle, atzīmē, ka no pasūtītāja puses liels izaicinājums, kā tikt līdz realizācijai, bijis Publisko iepirkumu likums un smagu lēmumu pieņemšana tā, lai tā nepazeminātu radošo latiņu.
Gandarījums ir milzīgs
Liela daļa no stratēģijā plānotā jau ir paveikta. Projektā iesaistītie speciālisti un medicīnas personāls visi kā viens atzīst, ka vīzijas piepildīšanās pamatā ir labs komandas darbs. Pēc viņu vārdiem sadarbība bijusi fantastiska, iedvesmojoša, papildinoša un cieņpilna. Mediķi secina, ka no viņu puses svarīga bijusi domāšanas maiņa un jauns skatījums uz jau ierastām lietām. Kā teic Iluta Riekstiņa: «Procesā ļoti būtiski bija tas, ka jaunas ēkas, jaunas pieejas ļauj aizaudzēt jau iemītas taciņas. Tas bija ļoti liels ieguvums». Savukārt arhitekti un dizaineri izsaka gandarījumu par to, ka projekts realizēts, respektējot viņu redzējumu, ka slimnīca uzticējās un bija abpusēja sapratne un ieklausīšanās.
Inguna Elere: «Bērni vēlas nākt šurp, un daudzi negrib iet prom. Paradoksāli, ka izdevies radīt šādu noskaņu! Stāsts, kā sarunājamies bērnu slimnīcā, atšķiras no sarunas pieaugušo slimnīcā. Ar vides grafikas un navigācijas projektu esam spējuši nojaukt sajūtu, ka slimnīca ir bubulis. Tagad tā ir miera un cieņas pilna vieta.»
Mārtiņš Ošāns: «Ieguvām ārkārtīgi augstu un retu kompetenci un pieredzi. Viena no veiksmes atslēgām ir komanda: «MARK arhitekti», Būve un forma, IE.LA, ALPS, H2E. Cilvēks, kaut ko radot, piedzīvo dievišķo fenomenu. Gandarījums, ka radīšanas procesā ar savu viedokli un pieredzi varēja dalīties arī tik daudzi no slimnīcas personāla, ka slimnīca uzticējās un projekts ir īstenots ar pietiekoši maziem kompromisiem. Ļoti novērtēju slimnīcas spēju panākt drosmīgu ideju realizēšanu - apkārtējo ielu kustības pārplānošanu, jaunas dzelzceļa pieturas ierīkošanu.»
Irina Ošeniece: «Mūsu vārdos aprakstīto sapni Mārtiņš precīzi nolasīja un mācēja ietērpt attēlā un risinājumā.»
Ilze Rukšāne: «Lielākā vērtība - iegūts savs parks, mežs, kur ir atpūtas vieta bērniem, vecākiem un mediķiem, kur var pastaigāties, vadīt nodarbības, rotaļāties. Gandarījums, ka izdevās pārliecināt slimnīcas vadību par skaidru telpas struktūru un navigācijas sistēmas nepieciešamību. Prieks par arhitektu, dizaineru, ainavu arhitektu, ielu inženieru un mediķu partnerību, spēcīgu komandu, kas cits citu saprot no pusvārda un spēj radīt dziedinošas telpas un ainavas.»
Iluta Riekstiņa: «Pēc objekta nodošanas piedzīvojam situācijas, kad bērni raud, ejot prom no slimnīcas, nevis tad, kad nāk uz uz to.»
Atliek vien novēlēt, lai mazajiem pacientiem un viņu vecākiem arī turpmāk izdodas piedzīvot pozitīvo pieredzi, ko akcentē visi projektā iesaistītie profesionāļi. Lai produktīvā sadarbība slimnīcas attīstībā turpinās un gala veikums kalpo par iedvesmu arī citiem mūsdienīgas veselības aprūpes ēku projektiem!