Tabakas fabrika – Latvijas Kultūras akadēmija

Par sākumpunktu zīmīgai pilsētvides un kultūrizglītības infrastruktūras attīstībai kļuva 2018. gadā izsludinātais starptautiskais arhitektūras konkurss par Tabakas­­­ fabrikas kvartāla pārbūvi. Konkursā uzvarēja arhitektu birojs «No Rules Just Architecture­­­» (NRJA), kura priekšlikums paredzēja ne tikai konkrētu ēku atjaunošanu un jaunbūvi, bet arī degradētā industriālā kvartāla telpiskās struktūras pārveidi un integrēšanu mūsdienīgā pilsētvides kontekstā. Šodien projekts kalpo kā pamats Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajai mācību un radošās darbības videi, kurā savijas izglītība, kultūra un starpdisciplināra sadarbība.

Funkcionālā programma

Kvartālā atradies uzņēmums Maikapar, pirms Pirmā pasaules kara lielākais cigarešu un papirosu ražotājs Krievijā ar filiālēm Maskavā un Berlīnē, vēlāk - Rīgas tabakas fabrika. Vietas specifika iedvesmoja domāt plašāk, un uzvarējušais priekšlikums bija skaidrs - visa teritorija tika paredzēta Latvijas Kultūras akadēmijas vajadzībām. Tajā ietilpa vairākas ēkas ar precīzi definētām funkcijām: bibliotēka ar grāmatnīcu un kafejnīcu kā kvartāla publiskā ieeja, galvenā mācību ēka ar auditorijām, Nacionālā Filmu skola ar profesionālu filmēšanas paviljonu, pasniedzēju un viesstudentu rezidenču māja, kā arī Fotogrāfijas un Kino muzejs ar jaunu kinoteātri.

Projekta starptautiskumu simboliski akcentēja arī Dānijas kroņprinča Frederika dalība balvas pasniegšanā, atzīmējot Dānijas finansiālo līdzdalību projekta tapšanā un konkursa mērogu - 17 priekšlikumus izvērtēja žūrija, kurā piedalījās gan Dānijas, gan Latvijas speciālisti. Projekta īstenošanu ietekmēja Jaunā Rīgas teātra uzturēšanās Tabakas fabrikas teritorijā no 2018. līdz 2024. gadam, kas padarīja kvartālu publiski redzamu, bet vienlaikus ierobežoja būvdarbu apjomu un lika projektētājiem strukturēt pārbūvi divās kārtās.
Pirmā kārta - Nacionālā Filmu skola, filmēšanas paviljons un Gara māja - tika īstenota ar ES finansējumu, kamēr teātris vēl darbojās turpat. Otrās kārtas ēkas nodotas Latvijas Kultūras akadēmijas lietošanā, bet to pārbūvei nav piešķirts finansējums. Notiek centieni rast risinājumus, kā telpas izmantot studiju procesam ar minimālu pārbūvi, piesaistot finansējumu no programmām, kas saistītas ar energoefektivitāti.

Eksperimentālā Gara māja

Gara māja - gan kā atsauce uz garu kā spirit, gan kā telpiski izteikti gara koka karkasa būve, kas uzcelta vietā, kur atradās noliktavas. Iecere bija ēkas apdarē izmantot no tām atgūtos ķieģeļus, bet sliktais tehniskais stāvoklis to liedza. Tika atrasts risinājums, kas kļuva par vienu no projekta visradikālākajiem un vispraktiskākajiem elementiem - Gara mājas fasāde tika veidota no otrreiz izmantota betona bruģakmens. Bruģis tika demontēts turpat kvartālā no nojauktā laukuma seguma un pārmūrēts kā fasādes ap­dare, izmantojot līdz šim neierastu paņē­mienu - bruģakmens plakano pusi vēršot uz āru, ar apzināti izvirzītām šuvēm, kas rada raupju, taktili piesātinātu virsmu.
Kā atzīmē Uldis Lukševics, tas ir pirmais un, iespējams, vienīgais šāda veida risinājums pasaulē, kur mūrēta fasāde tapusi no bruģa. Sākotnēji Rīgas būvvalde ideju noraidīja, jo vēsturiskā centra teritorijā vienkārši nebija paredzēts, ka kāds fasādei varētu izmantot bruģi. «Protams, ka nav paredzēts - kurš to vispār būtu varējis paredzēt,» ar smaidu atceras arhitekts. Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izrādījās daudz atvērtāka - sadarbojoties izdevās dokumentēt vizuālās korelācijas starp jaunās fasādes grafiku un iepriekšējo plānojumu, panākot ieceres saskaņošanu.
Pieeja iemieso gan ilgtspējas principus, gan formālu eksperimentu. Viss tapis uz vietas - «bruģītis ir nocelts, uzlikts atpakaļ un iemūrēts ar visu stāstu,» atzīmē arhitekts. Turklāt izmantota bruģa aizmugures puse, lai priekšplānā nenonāktu standarta «bulciņas» izliekums, bet gan gluda un mierīga virsma. «Mums pat bija cīniņš ar meistariem - viņiem automātiski roka gāja noslaucīt izspiestās šuves, bet mēs prasījām atstāt tās kā raksturu,» viņš piebilst.
Gara māja sākotnēji tika projektēta kā bibliotēka ar atvērtu krājumu, arhīvu un lasītavu ar dabisku apgaismojumu. Telpu kompozīcija bija orientēta uz klusumu, gaismu un pārskatāmu plūsmu. Projekta gaitā ēka tika pielāgota Kultūras akadēmijas maģistrantūras, doktorantūras un Kultūras un mākslu institūta vajadzībām. Telpu pārveide notika bez grandiozām pārbūvēm, bet ar konceptuāli skaidriem un vizuāli dinamiskiem risinājumiem: pārbīdāmiem aizkariem, mobilām sarunu zonām un interjeru, kas atbalsta gan akadēmisku darbu, gan radošas norises. Viena no Gara mājas centrālajām vietām ir sarunu zona - apaļš laukums ar iespēju to norobežot ar aizkaru, kas vajadzības gadījumā pārvērš šo daļu par atsevišķu telpu telpā. Tās forma un gaisotne atgādina filmēšanas laukumu vai improvizētu podkāstu studiju - tieši tādos nolūkos telpa arī tiek izmantota.
Lielākā daļa mēbeļu, piemēram, krēsli uz ritentiņiem, tika speciāli izgatavoti sadarbībā ar latviešu mēbeļu ražotāju Articul, balstoties uz konkrētajām funkcijām un estētiku. «Iepriekš viņiem tādu nebija - modelis tika radīts tieši šim projektam,» norāda arhitekts Lukševics. Arī visa elektroinstalācija - slēdži, rozetes, to vāciņi - pielāgota ēkas krāsu tonalitātei. Visu kvartāla ēku krāsu izvēlē valdīja ne tikai dizaina loģika, bet arī noteikts raksturs - garajai mājai piešķirts košs koraļļu tonis kā enerģijas un prieka injekcija, atsaucoties uz studentu vitalitāti un radošo brīvību. Apgaismojuma risinājumi gan iekšpusē, gan ēku fasādēs ir vietējā ražotāja Vizulo produkcija.
Virtuves un sanitārie mezgli garajā mājā veidoti vandal proof estētikā, balstoties uz principu «lieto bez bailēm». Nerūsējošā tērauda virsmas nodrošina izturību un vieglu kopšanu, savukārt modulārie, pārvietojamie plaukti ļauj telpas pielāgot dažādām funkcijām. Arhitektūra šeit ir atvērta aktīvai lietošanai - tā neuzliek ierobežojumus, bet uztver lietotāju kā līdzvērtīgu partneri.

Nacionālā Filmu skola: telpas kā kino valoda

Silikātķieģeļu ēka, kas būvēta 1985. gadā kā saimniecības korpuss, ir pārbūvēta Nacionālās Filmu skolas funkcijām. Pirmajā stāvā tai piebūvēts stiklots vestibils ar nojumi, veidojot publiski pieejamu ieeju un vizuālu sasaisti ar pārējo kvartālu. Ēkas melni spīdīgā fasāde, kuras logu rindas atsaucas uz perforētas kinolentes estētiku, papildināta ar ārējo konstrukciju stieņiem prožektoru stiprināšanai - tie konceptuāli sasaucas ar filmēšanas procesu, kur gaismas tehnika tiek uzstādīta jebkurā nepieciešamajā punktā.
Interjers veidots, atsaucoties uz kinoindustrijas estētiku un tehnoloģijām. Stiklotās durvju plaknes ar metāla sietu iekšpusē rada smalku vizuālu efektu - pikselētu caurredzamību, kas ļauj nojaust, ka telpā notiek darbība, bet saglabā privātumu. Apdares materiāli izvēlēti rūpīgi: raupjš apmetums ar perlamutra toni, nerūsējošā tērauda virsmas un green screen krāsa sanitārajos mezglos, kas ne tikai vizuāli sasaistās ar filmu uzņemšanas vidi, bet arī ļauj to praktiski interpretēt. Kā ironiski piezīmē arhitekts, pat sanitārajā mezglā iespējams uzņemt attēlu un vēlāk digitāli aizvietot fonu.
Publiskajās zonās izmantota tirkīzzila epoksīda grīda - vizuāli izteiksmīgs risinājums, kas ietver arī kultūras atsauci uz latviešu mūzikas apvienības Bērnības milicija dziesmu Zilās filmas. Ēkā integrēta īpaši izstrādāta kāpņu telpa, kur rūpīgi izvēlētie gaismekļi rada melnbaltu efektu, kalpojot kā vizuāls detokss tiem, kas ilgstoši strādā ar audiovizuālā materiāla krāsu korekciju vai montāžu. Interjera un ārtelpas saskarē izvietotas garas līmēta koka solu rindas, kas kalpo kā daudzfunkcionāla infrastruktūra - vieta darbam ar ierīcēm, tikšanās brīžiem vai vienkāršai atelpai. Ēka funkcionāli savienota ar Filmēšanas paviljonu, nodrošinot loģistiski un lietošanas ziņā integrētu sistēmu Filmu skolas darbībai. Visos arhitektūras un dizaina elementos - no apdares līdz gaismu risinājumiem - iekodētas atsauces uz kinoindustriju kā centrālo identitātes veidotāju.

Filmēšanas paviljons: telpa kā rīks

Filmēšanas paviljona vietā agrāk atradās divas darbnīcas, un jaunā apjoma fasādes tapušas, izmantojot demontēto ēku vēsturiskos ķieģeļus. Projektēšanas gaitā galvenais izaicinājums bija akustiskā izolācija - tā risināta ar dubultajām grīdām, betonētiem griestiem un īpaši izstrādātiem sienu paneļiem. Augšējā konstrukcija vienlaikus kalpo kā jumta nesošā struktūra un tehniska sistēma prožektoru stiprināšanai. Iekštelpas aprīkotas ar melniem, baltiem un zaļiem­­ aizkariem, mobilajām platformām un plašiem darba laukumiem, kur katrs elements sasaistīts ar kinoindustrijas valodu un procesiem.
Melnie aizkari nodrošina gaismas kontroli un telpas bloķēšanu, baltie kalpo kā neitrāli atstarojoši foni, savukārt zaļie ir atsauce uz green screen tehnoloģiju, kas ļauj manipulēt ar fona projekcijām filmēšanas laikā. Arī mēbeles un galdi nav vienkārši praktiski objekti - tie vei­doti no skatuves moduļiem, kas iepriekš izmantoti filmu uzņemšanā, tā padarot vidi par daļu no radošā procesa, nevis pasīvu dekorāciju. Visas konstrukcijas un inženiertehniskie elementi ir atklāti - tie nav noslēpti aiz apšuvuma, bet gan eksponēti un kļūst par estē­tisku sastāvdaļu. Arhitektūra šeit nav fons, bet platforma, kas ļauj tapt kino.

Patiesa vide: nekas netiek slēpts

Īpaši izstrādāta kāpņu telpa ar vizuālā detoksa efektu krāsu korekcijas profesionāļiem

Kvartāla attīstībā īpaša nozīme piešķirta tam, lai visi izmantotie būvniecības materiāli būtu redzami tādi, kādi tie ir. Netiek slēpti ne inženiertīkli, ne apmetuma defekti, ne būvkonstrukcijas. Tas ir koncepts, kas akcentē patiesumu un godīgumu pret telpu un tās lietotāju. Metāla sijas, koka nesošās konstrukcijas, cinkoti lokšņu metāli, OSB akustiskās plāksnes un alumīnija profili tiek eksponēti kā daļa no arhitektūras valodas. Tā vietā, lai imitētu dekorativitāti, telpu raksturu nosaka materiālu tiešums un otrreizēja izmantošana. Visiem vēstures slāņiem ir tiesības būt redzamiem - katram ar savu stāstu un faktūru. Vēsturiskā pēctecība nav noslēpta vai imitēta, bet apzināti eksponēta sienās un detaļās, neveidojot ilūziju, ka pagātne šeit nav bijusi. «Mēs nevēlamies radīt eiroremonta interjerus,» uzsver Lukševics. «Gribējām, lai lietas - caurules, OSB loksnes, kā arī cinkots un nerūsējošais tērauds ar raupju faktūru, redzami stiprinājumi, skrūves un nepārklāti metāla profilu savienojumi - runā pašas par sevi. Lai lietotājs saprot, kas tur ir.» Arhitektūra neslēpjas - tā stājas dialogā ar lietotāju, atklājot savu uzbūvi, nodilumu un loģiku.

Zaļie risinājumi un ainavu elementi

Tabakas fabrikas kvartāla attīstībā būtiska loma piešķirta arī apzaļumošanas stratēģijai, kur zaļie jumti un ainavas elementi kalpo ne tikai kā estētisks papildinājums, bet arī kā funkcionāla infrastruktūras sastāvdaļa. Uz Gara mājas jumta izveidots zems sukulentu stādījums, kas funkcionē kā ekstensīvs zaļais jumts. Tas nodrošina lietusūdens aizturi, uzlabo mikroklimatu un rada pievilcīgu ainavu, kas uztverama gan no augstākajiem apkārtējo ēku stāviem, gan kā papildinājums kopējai kvartāla telpai. To papildina arī grimoņu stādījums, kas rudenī iekrāsojas sarkans, iekļaujoties kvartāla toņu gammā.
Zaļā zona izbūvēta arī uz Filmu skolas vestibila jumta, turpinot kvartāla horizontālo apzaļumošanas līniju. Papildus tam uz jumta terases augšējā līmeņa integrēts mobilais apzaļumošanas modulis, kur pārbīdāmas stādāmās mucas ļauj veidot mainīgu telpisko konfigurāciju, nodrošinot lietotājiem iespēju pielāgot ārtelpu dažādiem darba un atpūtas scenārijiem.
Kvartāla teritorijā izmantoti arī betona grodi, kas pārveidoti par zemes stādīšanas konteineriem un izmantoti kā urbānās dārzkopības elementi - tajos iestādītie augi papildina lietusūdens apsaimniekošanu un piešķir industriālajai videi organisku kontrapunktu. Inženiertehniskās vajadzības, savienotas ar ainaviskām kvalitātēm, veido vizuāli bagātu un ekspluatācijai piemērotu ārtelpu.

Tabakas fabrikas kvartāla pirmais attīstības posms demonstrē, kā arhitektūra, interjers, dizains un inženiertehnika var kļūt par vienotu sistēmu, kas veidota ar cieņu pret vietu, budžetu un lietotājiem.

Latvijas Architektūra #4(179)/2025