Tā man pavēstīja pazīstamais latviešu psihologs Viesturs Rudzītis, kurš dzīvo un strādā klusā namiņā pie jūras. Izrādās, ka smadzenes, ar kurām mēs tā lepojamies, patiesībā mums nav īpaši vajadzīgas. Sievietei galvenais ir ieklausīties savos instinktos.
Dzimumu attiecībās sekss bieži vien ir dāvana, kas vīrietim jānopelna. Ar ko jānopelna? Pašam ar sevi. Jāparāda, ka tu esi vislabākais, visveiksmīgākais, visstiprākais. Tad sievietes acīs iedegsies sajūsma, viņa kritīs pie uzvarētāja kājām un lūgsies, lai viņš to paņem tepat, uz šī virtuves galda. Laimīgas beigas un titri! Šķietami viss vienkārši.
Bet kā ir praksē? Tas viss, protams, ir ielikts mūsu gēnos, pašas dabas noteikts, taču daba nav paredzējusi smaržas ar feromoniem un internetu. Rezultātā jebkurš pajoliņš ar viedtālruni var sapūst miglu acīs, izliekoties par veiksminieku, un dāmas, sajūsmā dvešot, sastāsies rindā, pat nenojaušot, ka tā ir tukša loze. Tad kā lai nosaka, kurš vīrietis ir seksa cienīgs, bet kuru labāk uzreiz iekļaut melnajā sarakstā?

Necik tālu no pērtiķiem

Vēl pavisam nesen vīriešu pasaule bija visai vienkārša un ļoti līdzīga augstāko primātu pasaulei. No bara līdz monogāmai cilvēku ģimenei pagājuši apmēram divarpus miljoni gadu. Šimpanžu barā ir trīsstāvīga struktūra: pirmajā stāvā atrodas sievietes un bērni, otrajā - tēviņi, trešajā - viens vienīgs alfa tēviņš. Bērni dzimst tikai no alfa tēviņa, ja viņš ir dominējošais, bet dažkārt, ja viņš nav gluži dominējošs, tiek dota iespēja arī citiem, beta tēviņiem. Tas nozīmē - ir ieprogrammēta doma, ka bērniem jādzimst tikai no stiprākā vīrieša, un var teikt, ka sieviete izvēlas visstiprāko. Visas grib būt karalienes, jo, ja tu esi karaliene, tad atrodies pilnīgā drošībā. Šī struktūra, šis princips - tas darbojas arī cilvēku, ne tikai šimpanžu pasaulē. Atšķirība ir tāda, ka šimpanzēm ir viens vienīgs kritērijs - fiziskais spēks, proti, kurš ir visstiprākais, tas arī ir alfa tēviņš. Cilvēkiem tas ir daudz sarežģītāk - mums ir daudz kritēriju, nosakot visizcilāko.
Un, lūk, te slēpjas lamatas, jo cilvēku sabiedrība tagad ir strukturēta daudz smalkāk. Ir daudz dažādu grupu, un visur ir savi alfa tēviņi. Un tik un tā sieviete iet pie vislabākā, bet, ja viņai ir ticis ne tas labākais, viņa zemapziņā to sajūt. Piemēram, skatās uz tēviņu, kurš pūš miglu acīs, un domā: «Trakums! It kā viņam ir gan mašīna, gan dzīvoklis, bet tik un tas kaut kas te nav kārtībā...» Pēc tam izrādās, ka mašīna pieder brālim, bet dzīvoklis - vecākiem. Viss, nekāda statusa. Dažreiz izdodas tādu tukšu muldētāju atšifrēt un aiziet, bet dažreiz sievietes neieklausās sevī un uzķeras. Tāpēc dažām tiek izcils eksemplārs, bet citām nākas samierināties ar to, ka viņas ir pašas pēdējās. Žēl.
Vispār monogāma ģimene sievietei ir ļoti neizdevīga.
Tas ir bioloģiski ieprogrammēts - visspēcīgākajiem gēniem ir jāvairojas, jāatražo sevi. Ģenētiķi ir konstatējuši, ka visi eiropieši cēlušies no desmit ciltstēviem. Ja mērķis ir turpināt dzīvot un vairoties, māšu vienmēr ir daudz, bet tēvu krietni mazāk. Salīdzināsim kaut vai ar govju ganāmpulku - cik tajā ir buļļu? Daži uz visu ganāmpulku, taču visi izcili. Un govis dzīvo, izbauda, dod pienu.
Bet, ja mēs ņemsim musulmaņu sabiedrību, tur daļa vīriešu neprecas - viņi vienkārši tiek izbrāķēti. Viņi nespēj radīt ģimeni, nav tā cienīgi. No šī starpslāņa nāk, piemēram, karavīri.
Sirds dziļumos mēs neesam monogāmi. Par to liecina cilvēku seksuālās fantāzijas. Ir ļoti maz tādu, kuru fantāzijas rodas tikai saistībā ar savu partneri vai attiecībā uz vienu vienīgu cilvēku visā pasaulē. Parasti ir iespējams attīstīt seksuālās fantāzijas attiecībās, kurās jūs atrodaties. Jā, mēs esam savā ziņā poligāmi, bet... Tas nozīmē, ka cīņa par monogāmiju ir tāda kultūras cīņa, kas, varētu teikt, norit ar mainīgiem panākumiem, un ne vienmēr tiek svinēta uzvara. Tur, kur ir šķiršanās, tur jau visi ir poligāmi, bērniem ir nevis viens tētis, bet divi vai trīs, un mamma. Mēs virzāmies atpakaļ pie sākotnējā bara.

Dažreiz jābūt neciešamai

Pieņemsim, ka sieviete ir brīva (vai varbūt arī ne, nav svarīgi) un meklē sev vīrieti. Viņai apkārt ir zināms skaits vīriešu. Kā noteikt, kurš ir pelnījis uzmanību un kurš ne? Protams, ir ļoti izteiktas panākumu pazīmes, taču vairums demonstrē to pašu vidējo līmeni. Kā tad ir - vai viņi nav pelnījuši sievietes uzmanību? Ir, taču... citādi.
Te vajag labi iegaumēt, ka izveidot ģimeni ir viens, bet radīt bērnus - gluži kas cits. Ļoti bieži mēs redzam tādu shēmu - sieviete ir palikusi stāvoklī no viena vīrieša, dzemdē bērnu, bet audzina viņu kopā ar citu. Ir vīrieši, kuri bioloģiski var kļūt par tēviem, bet oficiāli ne. Un sieviete to kaut kā neapzināti izvēlas, sajūt.

Vairošanās cikls ir atkarīgs no sievietes organisma, no dzemdes cikla. Dabā nemēdz būt tā, ka sekss ir ārpus šī cikla, proti, kad sievietei sākas ovulācija, tad viss virzās uz viņas pusi, vīrieškārtas būtnes cīnās par iespēju kaut kādā veidā viņu apaugļot. Sieviete ir visskaistākā tad, kad viņai ir ovulācija; tad viņa piesaista. Bet ārpus ovulācijas viņai vajadzētu izraisīt pretīgumu. Būt riebīgai, lai darītu ko citu un nenodarbotos ar kaut kādu seksu ārpus dzemdes cikla.
Tēviņiem mežs ir liels, tur dzīvnieku ir maz, bet mēs, cilvēki, esam tā savairojušies, ka nav iespējams nodzīvot ne dienu, nesatiekot pretējā dzimuma cilvēku. Un kādā brīdī starp šīm tikšanās reizēm un pieskārieniem sievietei piepeši sāk patikt šī sajūta, parādās apziņa «man ir ovulācija». Tātad visi tiek piesaistīti. «Es esmu tik skaista, visi pie manis nāk.» Bet skaistuma industrija, kurpes, frizūras - viss šis komplekts padara sievieti pievilcīgu nepārtraukti. Vēl vairāk - tiek iestāstīts, ka viņai tādai arī jābūt vienmēr! Un sievietes izturas tā, it kā ovulācija viņām būtu visu laiku. Mēs nodarbojamies ar seksu tad, kad daba to nav paredzējusi. Tāpēc, ja varat nemānīt - nemāniet. Tas nenozīmē, ka vajadzētu pārstāt rūpēties par sevi, taču smaržas ar feromoniem laikā, kad patiesībā jūs seksu nevēlaties, bet vēlaties tikai uzmanību, labāk nelietot.

Vīrietis, ar kuru var

Tagad, kad ir izgudroti droši kontracepcijas līdzekļi, lielākā vai mazākā mērā seksa cienīgi ir vairums vīriešu, taču vēl aizvien pastāv viscienīgākie. Pikapa kursu un ilūziju laikmetā nav viegli atšķirt, kurš vīrietis ir nopelnījis seksu godīgi, bet kurš pūš miglu acīs.
Tomēr ir viena atšķirīga īpatnība, pēc kuras iespējams pazīt spēcīgu tēviņu. Tā ir uzstājība.
Vārdos izskaidrot to, kā sievietē viss iedarbojas, ieraugot pareizo vīrieti, ir ļoti sarežģīti. Parasti viņas pēc tam atzīst: «Viņš mani satrauca, tāpēc ka ir mans tips, viņš skaisti kustējās, patīkami smaržoja, viņam ir laba humora izjūta...» Bet iepazīšanās, flirta un sarunas laikā par to visu sieviete nedomā. Tomēr ja nu viņa kaut ko nepalaiž garām, tad tā ir uzstājība. Kad vīrietis pienāk klāt, uzaicina uz deju un saņem atteikumu, un, ja viņš to atkārto desmit reižu, tad vienpadsmitajā reizē viņa uzaicinājums tiks pieņemts. Bet, ja vienpadsmitajā reizē viņš nepienāks, sieviete jautās, kur viņš palicis. Bioloģiski uzstājība ir ļoti vērtīga īpašība, kuru sieviete nolasa. Pat spēks un harisma paliek otrajā plānā. Ja vīrietis spēj vairākkārt izturēt atteikumu, tas liecina par viņa spēku.

Visizcilākais alfa tēviņš ir dievs. Visekspresīvākais. Dievus apvieno tas, ka viņi neaudzinās bērnus. Viņi tos tikai radīs. Tātad dievs ir izdevīgs ar to, ka viņš netraucēs. Dzemdējot bērnu no dieva, sieviete pati var izlemt, kā viņa to audzinās. Mitoloģijā netrūkst tādu sižetu. Dievs var parādīties jebkādā veidolā - kā negaiss, kā gulbis. Un sieviete nespēj viņam pretoties. Tagad tā notiek arī dzīvē - vīrietis, ar kuru jums ārkārtīgi sagribēsies mīlēties, var nebūt nekas īpašs. Viņš var būt neglīts vai ne pārāk kopts, bet jūs viņu gribat, un viss. Lai tur vai kas...
Un sievietes bieži vien tā arī izvēlas! Izvēlas sev nekaitīgus vīriešus, no kuriem vēlāk var šķirties un kuri netraucēs. Precētus, ārzemniekus, alkoholiķus. Jā, pat alkoholiķus. Viņi nav necik spēcīgi sabiedriskajā ziņā, taču nerada nekādus šķēršļus, sieviete iegūst seksu un bērnu - un labi vien ir. Tāpēc, ja jūs dzirdat, ka kāda cieš: «Ak, viņš mani pameta, es ticēju mīlestībai līdz kapa malai, bet viņš neizšķīrās no sievas un neapprecēja mani!» - ieskatieties ciešāk šajā sievietē. Varbūt tieši tas viņai patiesībā arī bija vajadzīgs, vienkārši mamma uzstāj, ka meitenei jāprecas, citādi kaut kā nepiedienīgi.

Uzturi ritmu

Tā ir ilūzija, ka tur, kur ir vīrietis un sieviete, tur valda laime pilnīga. Patiesībā tur valda stress. Liels stress. Un sekss bieži vien ir veids, kā šo stresu pārvarēt, atbrīvoties no spriedzes. Tas, ko mēs dzīvnieku pasaulē neredzam, - tur sekss ir paredzēts tikai bērnu radīšanai.
Seksuālās dzīves aizliegumi atrodami tikai Kriminālkodeksā. Bet tā... Jau Freids teicis, ka ir ļoti grūti iztēloties, kas seksā var būt nenormāli. Un var ļaut vaļu psiholoģiskām fantāzijām, it īpaši tad, ja tās jums sakrīt.
Ir trīs funkcijas, kas vajadzīgas no vīrieša: apaugļot, aizstāvēt, nodrošināt. Un, lai gan mūsdienu pasaulē pastāv tāda tendence, ka sieviete arī pati var sev to visu nodrošināt, viņa tik un tā meklē vīrieti, kurš šīs funkcijas pildīs.
Vīriešu un sieviešu pasaules robežas ir saplūdušas. Ko mēs redzam? Skolā gandrīz vairs nav vīriešu, sarūk vīrieškārtas ārstu, arī psihoterapeitu skaits. Tas viss ir tāpēc, ka sievietes sākušas strādāt.
Vīrietim ir jāstrādā! Ir jāiet projām no mājām, kaut kas jādara, kaut vai jāsēž kafejnīcā, kā mēs to redzam Turcijā vai Grieķijā. Ja nav ko darīt, slaisties, kur vien vēlies, tikai nesēdi mājās. Ir ļoti svarīgi sadalīt teritoriju. Kā ir mežā? Lācis sajūt mātīti tikai tad, kad viņa atrodas tuvumā, citādi viņš par to nedomā. Viņam nenāk galvā doma: «Nez kāpēc sen es neesmu redzējis lāču māti.» Viņš iet ķert lašus. Arī mums, vīriešiem, vajag iet ķert lašus, bet sievietēm - nelīst šajā pasaulē, necensties padarīt to kopīgu.
Esmu pārliecināts, ka nav tāda jēdziena kā vīrieša seksualitāte. Parasti mēdz teikt, ka vīrietis ir tāds seksuāls mednieks. Mednieks - tas ir kas cits. Fotogrāfs Sergejs Kondrašins, kurš fotografē erotiku, reiz izteicās, ka saprotot sievietes. Sievietei ir dabiski sevi erotiski parādīt, bet vīrietim tā ir konversija. Vīrietis negrib seksu, viņš grib ķert ritmu. Tas ir tas, kas notiek dabā līdz brīdim, kad vīrietis kaut kur līdzās sajūt ovulāciju. Strādāt, medīt, iet projām no mājām, tiekties pretī zvaigznēm - tas nozīmē ķert ritmu. Tieši sieviete ir orientēta uz attiecībām, bet vīrieši nedomā par to, vai viņiem ir patīkami vai ne, vai viņi grib kaut kādus pārdzīvojumus. Vīriešu pasaulē nav tāda ko tu jūti, ir tikai - ko tu esi izdarījis.
Daudzi vīrieši, kuriem sabiedrība diktē, ka viņiem jābūt tādiem mīļākajiem-teroristiem un jāgrib pāroties vienmēr un visur (it īpaši, ja atceramies, ka sievietes nepārtraukti signalizē par gatavību seksam, lai gan bieži vien tas nemaz tā nav), krīt panikā, ja šis statuss netiek uzturēts. Nonāk līdz depresijai un pašnāvībai. Sievietes ir kļuvušas ļoti pievilcīgas, ie-smaržojas ar parfīmu - un traucē iet ķert lašus. Atcerieties, kā dziedāja Leonīds Utjosovs: «Pirmajā vietā ir lidmašīnas, nu, bet meitenes, bet meitenes - pēc tam.» Un rodas disonanse, kad ieraugi šo meiteni un aizmirsti par lidmašīnām; tāds cilvēks jau ir nonācis zem tupeles. Tas ir ļoti svarīgi. Proti, vīrietis ļoti bieži jūtas seksuāli izmantots, bet tas ir milzīgs trieciens viņa psihei.

Divdesmit procenti laimes

Protams, vienmēr rodas jautājums - ja esat atradusi partneri, ar kuru gribat veidot ģimeni, gribat to visu: seksu, aizstāvību, nodrošinājumu - tad kā uzvesties? Ko darīt, lai viņš neaizietu un kopā ar jums pat kļūtu daudz labāks?
Ir tāds teiciens, ka aiz katra izcila vīrieša stāv izcila sieviete. Un tā ir patiesība. Nav svarīga mīlestība, jo tā ir viļņveidīga parādība - te atnāk, te aiziet.
Pats galvenais vīrieša un sievietes attiecībās ir cieņa. Ko nozīmē cienīt? Tas nozīmē pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādu tu vēlies viņu padarīt. Ja sieviete zāģē vīrieti, viņa to neciena. Ričardam Hemingam ir lieliska frāze: «Ja māte ciena sava dēla tēvu, tad dēlam nav neviena iemesla kļūt par alkoholiķi.»
Taču cieņai ir jābūt abpusējai. Un te, lūk, spēkā stājas tas, par ko runāju iepriekš - teritorijas sadalīšana. Sieva var cienīt vīru par to, ka viņš ir mednieks, sportists, jūrnieks, proti, viņam ir kaut kas tāds, kur viņa netiek ielaista. Tas šķietami palīdz izveidot divas pasaules: ģimenes jeb sievietes pasauli un ārpusģimenes jeb vīrieša pasauli. Tā ir diferencēšana, attīstība. Ja sieviete jūt vīrieti, ja vīrs iet uz darbu, medībās vai savās sporta darīšanās, viss ir kārtībā. Bet, ja viņa zāģē - neej makšķerēt ar draugiem -, tad viņa grib izveidot vienu vienīgu pasauli. Tā ir attīstība pretējā virzienā. Abām teritorijām vajag cienīt vienai otru.
Mēs taču neesam radīti saskaņā ar otra cilvēka vēlmju sarakstu. Nav tāda vīrieša komplekta, kas pilnībā atbilstu jūsu vēlmēm. Nospiedošajam vairākumam sieviešu ir to īpašību saraksts, kuras viņas gribētu redzēt savā partnerī, un parasti šis saraksts ir garš. Man patīk teikt sievietēm, ka visos vīriešos, kurus jūs varat satikt dzīvē, katrā ir 20 % no šī saraksta, tikai tie ir dažādi 20 %. Ja jūs necienāt šos 20 %, tad dusmojaties, jo nav visi 100 %, nevis domājat, kā varētu jums vēl nepieciešamos 80 % iegūt citādā ceļā.
Pamēģiniet ar vīrieti vienoties un paskaidrot, kas jums nepieciešams, un, ja viņš jums nespēs to dot - meklēt to pie citiem cilvēkiem vai nodrošināt sev patstāvīgi. Proti, cienīt savu vīrieti nozīmē priecāties par šiem 20 %, atzīt tos par svarīgiem un nepieciešamiem, nevis plosīties par to, kā viņam nav un nevar būt. Ja tā darīsiet, dzīve kļūst par rožu dārzu.
Kādi ir secinājumi? Ja jūs gribat vienu vīrieti, bet gatavojaties dzīvot ar citu, tas ir normāli. Tas ir jūsu dabā. Pirmais noteikti ir seksa cienīgs, ja reiz viņš jūs piesaista, un otrais arī ir cienīgs. To, kurš ir izbrāķēts, jūs nemaz neievērosiet. Tikai lieku reizi nemaldiniet vīriešus - viņi jums būs par to pateicīgi.