Kā dēvēt aizbēgušu eksomēnesi ar ilūzijām, ka tā varētu būt planēta? Tā nosaukums ir “planēss” (“ploonet”), protams.
Zinātnieki iepriekš bija ierosinājuši terminu “mēnessmēness”, lai raksturotu mēnešus, kas var riņķot ap citiem mēnešiem tālās zvaigžņu sistēmās. Tagad cita pētnieku grupa ir nākusi klajā ar labskanīgāku segvārdu “planēss”, kurā saukt mēnešus milzu planētām, kas riņķo ap karstām zvaigznēm. Noteiktos apstākļos šie mēneši var atstāt savu orbītu un kļūt par karstās zvaigznes pavadoņiem. Šāds mēness “atvienojas” no planētas un pats iegūst orbītu kā planētai.
Mākslinieka veidota ilustrācija, kurā redzams potenciāli apdzīvojams eksomēness, kas riņķo ap milzīgu planētu tālā zvaigznes sistēmā.
“Planēši” un visi eksomēneši vēl ir jāatklāj. “Tomēr “planēss” var radīt gaismas “rokrakstu”, kas būtu pamanāms planētas meklējošiem teleskopiem,” jaunā pētījumā norāda zinātnieki. Viņu secinājumi publiskoti izdevumā arXiv, tomēr tie vēl nav bijuši nodoti attiecīgās sfēras ekspertu izvērtēšanai.
Pētījuma gaitā zinātnieki izveidoja datormodeļus, lai pārbaudītu scenārijus, kas var ap planētu riņķojošu mēnesi padarīt par ap zvaigzni riņķojošu “planēsi”. Pētnieki atklāja, ka gadījumā, ja mēness riņķo ap eksoplanētu, ko dēvē par “karsto Jupiteru” - planētai tuvu esošu masīvu gāzes milzi -, gravitācijas cīņa starp zvaigzni un planētu var izrādīties tik spēcīga, ka izrauj mēnesi no tā planetārās orbītas un aizsūta riņķot ap zvaigzni.
“Riņķošana ap netālu esošu zvaigzni mazam “planēsim” var izrādīties stresa pilna: pārejas periodā “planēss” atmosfēra var iztvaikot un tas var zaudēt daļu masas, radot unikālu “rokrakstu” gaismas izstarošanai no tuvumā esošas zvaigznes,” teikts pētījumā. Tieši šo “rokrakstu” teleskopi varētu būt spējīgi uztvert.
“Nesen novērotās noslēpumainās gaismas emisijas ap karstām zvaigznēm varētu būt skaidrojamas ar “untumainu planēšu” parādīšanos un tai sekojošo lēno bojāeju,” teikts pētījumā.
Daži “planēši” savas orbītas var noturēt simtiem miljonus gadu. “Akrēcijas procesā uzkrājot materiālu no putekļu un gāzes diska, kas ietver tā zvaigzni, “planēss” var pakāpeniski audzēt savu masu un beigās kļūt par nelielu planētu,” norāda pētījuma autori. Tomēr lielākoties “planēšu” mūža ilgums būtu relatīvi īss, par to liecina datorsimulācijas.
Lielākā daļa no tiem izzustu miljons gadu laikā, tā arī nekļūstot par planētām. Tā vietā tie, visticamāk, sadalītos pēc sadursmēm ar savām bijušajām planētām, tiktu aprīti “planetārā kanibālisma” procesā vai tiktu pavisam izspiesti no savas orbītas.