Latvijas armija tika izveidota 1919. gada 10. jūlijā, un pirmais nopietnais tās pārbaudījums bija kaujas pret Pāvela Bermonta-Avalova komandētās Rietumu brīvprātīgo armijas vienībām.
Vācu-krievu uzbrukums sākās 8. oktobra rītā. Lai gan Latvijas armijas vadība par to zināja jau iepriekš, bermontieši uz priekšu virzījās diezgan ātri. Jau 9. oktobra vakarā dienvidu frontes pavēlnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns deva pavēli atstāt Pārdaugavu, sākotnēji paredzot atkāpšanos līdz Juglas ezera pozīcijām. Šo pavēli atcēla Latvijas armijas virspavēlnieks Dāvids Sīmansons, un frontes līnija 11. oktobra rītā nostiprinājās Daugavas krastos.
12. oktobrī par Vidzemes divīzijas komandieri un dienvidu frontes pavēlnieku iecēla pulkvedi Mārtiņu Peniķi. Tajā pašā dienā sāka ienākt pirmās ziņas, ka vācu-krievu vienības sāk kustēties dienvidaustrumu virzienā.
Ņemot vērā štāba apkopotās ziņas, jaunieceltais dienvidu frontes pavēlnieks nolēma pārņemt iniciatīvu un, izmantojot it kā labvēlīgo situāciju, atgūt 8. oktobra pozīcijas. Kaut gan 14. un 15. oktobra uzbrukumi pāri tiltiem Rīgas centrā un desanta operācija Katlakalnā izgāzās, sākotnēji mazāk svarīgais uzbrukums Daugavgrīvas cietoksnim nesa panākumus. Izmantojot sabiedroto kara flotes lielgabalu atbalstu, 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienības desantējās Daugavgrīvas cietokšņa pievārtē un līdz vakaram atbrīvoja visu Daugavgrīvu un Bolderāju. Tieši Bolderājas placdarms tad arī kļuva par Rīgas atbrīvošanas operācijas galveno kauju vietu.
Latvijas armijas plāns
1919. gada 28. oktobrī par armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Pēteri Radziņu, kurš tikko bija atgriezies Latvijā. Kā viņš rakstīja savās atmiņās - Rīgas atbrīvošanas uzbrukuma galvenais virziens bija izvēlēts no Bolderājas placdarma. Tur varējām būt stiprāki par pretinieku artilērijas ziņā, jo sabiedroto flote piedāvāja palīdzēt ar saviem karakuģiem. Uguns jaudas ziņā šis atbalsts pārsniedza visas Latvijas armijas artilērijas iespējas, kopā ņemtas.
Mūsu armijas vadība uzbrukumus ar tālejošiem mērķiem plānoja jau uzreiz pēc 15. oktobra desanta panākuma, taču tad iesaistītie spēki nespēja nodrošināt vajadzīgo pārspēku. Tieši pulkvedis Radziņš uzsvēra nepieciešamību koncentrēt spēkus un pārcēla 6. Rīgas kājnieku pulku uz Bolderāju.
Latgales divīzijas štābs uzbrukuma pavēli nosūtīja 1. novembra vakarā.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, svarīga plāna sastāvdaļa bija sabiedroto karakuģu artilērijas uguns. Bija izstrādāta mērķu apšaudes kārtība:
no plkst. 06:30 līdz 07:00 - Nr. 13b;
no plkst. 06:30 līdz 07:15 - Nr. 18;
no plkst. 07:00 līdz 07:30 - Nr. 1 un 16;
no plkst. 06:30 līdz 08:00 - Nr. 4b, 5, 6, 23, 24, 25;
no plkst. 07:30 līdz 07:50 - Nr. 2, 12, 17.
Sākot no 08:00, bija ieplānota traucējošā uguns, kā arī iespēja, ka uguni izsauks artilērijas novērotāji. Viens no tiem atradās Svētā Pētera baznīcas tornī, jo skaidrā laikā no turienes labi varēja redzēt Bolderājas balto smilšu kāpu. Pašu uzbrukumu Latgales divīzijas štābs bija iecerējis īstenot ar četriem grupējumiem.
Plkst. 06:00 kapteiņa Mucenieka vadībā divas 7. Siguldas kājnieku pulka rotas no Rīgas ostas kuģīšiem desantētos Jūrmalā. Triecienu Bolderājas kāpās sadalīja divos sektoros. Labais iecirknis bija uzticēts 9. Rēzeknes kājnieku pulkam pulkveža-leitnanta Ludviga Bolšteina vadībā. Pirms uzbrukuma tajā bija trīs bataljoni (12 kājnieku rotas) ar aptuveni 2500 karavīriem. Pulka bruņojumā bija apmēram desmit dažādu tipu ložmetēji. Tā kā šaurākā vieta starp Lielupi un Hapaka grāvi bija vien 1,3 km plata, pulks plānoja uzbrukt tikai ar 1. rotu.
Trieciena sākums bija paredzēts pēc 13b mērķa apšaudes. Dienas mērķis bija ieņemt kāpas līdz Lielupei pie Vārnas kroga, virzīties tālāk uz priekšu Bulduru tilta, Babītes stacijas virzienā un ieņemt līniju Babītes ezera gals-Beberbeķu kāpas apkārtne.
Kreisais iecirknis bija ierādīts 8. Daugavpils kājnieku pulkam pulkveža-leitnanta Andreja Krustiņa vadībā. 3. novembrī pēc 18. mērķa apšaudes plkst. 07:15 vajadzēja ieņemt meža malu aiz Sakaru mājām, pēc 1. un 16. mērķa apšaudes 07:30 forsēt Hapaka grāvi, ieņemt līniju Plinkšes-Kalniņi, virzīties tālāk un ieņemt kāpas Dammes un Lielās muižas apkārtnē. 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā bija trīs bataljoni (12 rotas) ar apmēram 1500 karavīriem. Arī šī pulka ložmetēju rotas bruņojumā bija apmēram desmit dažādu tipu ložmetēji.
Smagākais uzdevums bija Hapaka grāvja forsēšana pie Vīķu kroga, kas bija jāveic kapteiņa Kārļa Šepko komandētajam 1. bataljonam. Pirmajā trieciena vilnī pa Bolderājas smilšu kāpas kori bija jāiet divām rotām - 3. un 1. Pa labi starp kāpu un Hapaka grāvi plānoja uzbrukt divas 2. bataljona rotas kapteiņa Rūdolfa Poruka vadībā, pa ceļa ieņemot Indriksonu un Sakaru mājas.
Tātad pirmajā vilnī Vīķu kroga šaurumā dotos piecas no 24 abu pulku kājnieku rotām. Pēc smagākā uzdevuma jeb Hapaka grāvja forsēšanas frontes līnija izstieptos vairāk nekā 20 km garumā, un atbilstoši izvirzītos arī pārējās rotas.
Uzbrukuma kreisajā sektorā pa Daugavas krastu ar ierobežotu mērķi fiksēt pretinieku plānoja iesaistīt divas 7. Siguldas kājnieku rotas. To mērķis - ieņemt Podragu un arī Cementa fabriku, ja pretestība būtu vājāka, nekā gaidāms.
Latgales divīzijas rezervē atradās viss 6. Rīgas kājnieku pulks pulkveža Jāņa Apiņa vadībā. Divīzijas pavēle, salīdzinot ar iepriekšējām, bija ļoti detalizēta un noteica uzdevumus gan Daugavas kuģīšiem, gan arī inženieriem, gan citām vienībām.
Apvidus
Lai gan Latvijas armijas plāns uzbrukt no Bolderājas kāpas bija pamatīgi pārdomāts, tomēr panākumi nebija garantēti. Vislielākos sarežģījumus varēja sagādāt kaujas lauka apvidus, ko var raksturot tautasdziesmas vārdiem: «Sen to Rīgu daudzināja, / Nu to Rīgu ieraudzīju: / Visapkārt smilšu kalni, / Pati Rīga ūdenī.»
Šodien Bolderājas kāpa ir plašs priežu mežs, ja neskaita dažus klajus smilšu karjeru laukumus, taču 1919. gadā tā bija gandrīz desmit kilometrus gara un līdz trim kilometriem plata kāpa, kur neauga neviens koks. Dažu smilšu kalnu augstums sasniedza piecus un pat desmit metrus, kas veidoja grūti pārvaramu reljefu. No ziemeļiem kāpu ierobežo Lielupe, bet no dienvidiem - pārplūstošās Spilves pļavas, kuras vēlā rudenī vietām jau bija pārplūdušas. Tieši uzbrukuma sektorā kājniekiem vajadzētu pārvarēt 1,5-2 km platu pļavu, plus arī šķērsot vairākus grāvjus. Fragmentārs priežu mežs auga tikai Lielupes krastā, kā arī Sakaru un Indriksonu māju apkārtnē, kur Spilves pļavu nomalē bija vairāki meliorācijas grāvji. Vietām pļavās pletās plašs krūmājs.
Apvidus uzbrukšanai bija ārkārtīgi nelabvēlīgs, bet, ja izdotos izlauzties plašumos aiz Hapaka grāvja, Rīgu varētu atbrīvot, neiesaistoties riskantās ielu cīņās. Taču, ja arī kājnieki pārvarētu pļavu, artilērijas pārvietošanai, munīcijas apgādei un ievainoto evakuācijai bija nepieciešams ceļš, kas tieši pie Vīķu kroga šķērsoja Hapaka grāvi. Tāpēc 3. novembra kaujas ieguva nosaukumu «Kaujas pie Vīķu kroga».
Rietumkrievijas spēki
Līdz pat šodienai pētnieki vēl nav atraduši precīzus datus par Rietumkrievijas atbrīvošanas armijas kaujas sastāvu un aizsardzības plāniem tieši 3. novembra priekšvakarā. Dzelzsdivīzijas komandieris majors Jozefs Bišofs savās atmiņās kaujas apraksta fragmentāri, un redzams, ka notikumiem oktobra otrajā pusē Bolderājā netika pievērsta liela uzmanība. Iespējams, komplicētais apvidus un salīdzinoši sekmīgais vācu-krievu karaspēka 20. oktobra pretuzbrukums bija radījis drošības iespaidu.
Latvijas armijas štāba 1. novembra izlūkošanas karte rāda, ka joslā no Jūrmalas līdz apmēram Katlakalnam aizstāvējās aptuveni 4000 karavīri ar 28 lielgabaliem un 144 ložmetējiem. Tieši šī karte kalpoja par pamatu Latgales divīzijas plāna izstrādei.
Vācu spēku sastāvs Vīķu kroga apkārtnē precīzi nav zināms, bet vēlāk sagrābto ieroču skaits liecina, ka tieši kāpās aizstāvējās apmēram viena kājnieku rota ar diviem smagajiem ložmetējiem un diviem mīnmetējiem. Savukārt mājās uz dienvidiem no Hapaka grāvja varēja būt viens kājnieku bataljons.
Uzbrukuma diena
3. novembrī agri no rīta 8. Daugavpils kājnieku pulka 2. un 3. bataljons atstāja savus novietošanās punktus Bolderājā un devās uz priekšējām pozīcijām. Tur ieradās plkst. 05:00 un ieņēma izejas stāvokli: pozīcijās stāvošais 1. bataljons - pie Sakaru māju ceļa; 2. bataljons - mežā pa kreisi no Sakaru mājām; 3. bataljons - kāpās pie Šmitu mājām, kur atradās arī Latgales divīzijas štāba novērošanas punkts.
Tieši 06:30 sabiedroto karakuģu artilērija un četri Latvijas armijas lielgabali atklāja viesuļuguni pa izstrādātajiem mērķiem. Atbilstoši plānam 07:00 uguns tika pārnesta uz aizmugures mērķiem un artilērijas pozīcijām. Latvijas kājnieki pārgāja uzbrukumā.
Vācu vienības uzbrukumu sagaidīja ar stipru šauteņu, ložmetēju un mīnmetēju uguni. Pēc plāna nebija paredzēts iznīcināt Bolderājas kāpas augstāko punktu, kas atradās nedaudz uz rietumiem no Sakaru-Sūbru ceļa. Šajā vietā bija vēl Pirmā pasaules kara laikā Krievijas armijas izbūvētās Daugavgrīvas cietokšņa aizsardzības pozīcijas ar ierakumiem un ložmetēju pozīcijām. Dažās vietās bija arī dzeloņdrāšu nožogojumi, bet tie ierakumus piesedza no dienvidiem, kas netraucēja kājnieku uzbrukumu. Tā kā vācu pozīcijas artilērija neskāra nemaz, kājnieku uzbrukums apstājās.
Latvijas armijas komandieri lika lietā savu Pirmā pasaules kara Krievijas armijas pieredzi un kaujā vēl aizvien izmantoja strēlnieku ķēdes. Tāpēc, ja kaut kas negāja pēc plāna, bataljona vai pulka komandieris kaujas gaitu varēja ietekmēt tikai ar rezerves rotu sūtīšanu palīgā un cerēt, ka šoreiz strēlnieku ķēdes sasniegs mērķi. Savukārt katras rotas panākumi bija atkarīgi no konkrētā komandiera pieredzes, talanta, autoritātes un veiksmes.
Uzdevums ieņemt Bolderājas kāpas valdošo augstieni bija uzticēts virsleitnanta Rūdolfa Ciemiņa komandētajai 3. rotai un kapteiņa Jāņa Grosberga komandētajai 1. rotai. Īstenot to līdz plkst. 07:30, kā bija plānots, neizdevās. Tāpat noslāpa arī citi uzbrukuma virzieni: gan 9. Rēzeknes kājnieku pulka 1. rotas, gan 8. Daugavpils pulka 5. un 6. rotas (komandieri attiecīgi kapteinis Arvīds Kacens un virsleitnants Jānis Vītiņš).
Kad pulkstenis rādīja apmēram 09:00, 8. Daugavpils kājnieku pulka 1. bataljona komandieris 2. rotai leitnanta Gustava Baloža vadībā pavēlēja izvirzīties pa kreisi no Sakaru-Vīķu kroga ceļa. Savukārt 9. Rēzeknes kājnieku pulks uzbrukuma atbalstam iesaistīja savu 2. rotu.
Pa pretinieka pozīcijām no jauna atklāja mīnmetēju un ložmetēju uguni, bet pēc tam uzbrukumu atkārtoja. Izšķiroša loma kāpu augstienes ieņemšanā bija 3. rotas vada komandierim virsleitnantam Mārtiņam Līcītim. Izmantojot Krievijas armijas ierakumus, viņam izdevās apiet vācu pozīciju kreiso flangu un ar precīzu uguni iznīcināt mīnmetēju apkalpes. Tajā pašā laikā 2. rota caur jau izcirsto mežu bija izgājusi ienaidnieka labajā flangā un paātrināja vācu atkāpšanos pāri Hapaka grāvim. Visvieglāk atkārtotais trieciens izvērtās 9. Rēzeknes pulka sektorā, kur jau pēc pāris stundām tika sasniegts Vārnu krogs.
Plkst. 10:30 kāpu augstākais punkts nonāca Latvijas armijas kontrolē. Lai gan uzbrukuma plānā bija paredzēts izmantot arī sabiedroto flotes artilēriju, realitātē svarīgākās kaujas fāzes iznākumu izšķīra latviešu karavīru trieciens pāri kāpām.
Ap šo pašu laiku pārējās 8. Daugavpils kājnieku pulka vienības sasniedza Hapaka grāvja ziemeļu krastu. Tur tās bija spiestas apstāties, jo vācu vienības, kas bija izvietojušās viensētās Auzeri, Kalniņi, Dreimaņi, Bites, Plinkšes, atklāja intensīvu ložmetēju uguni, bloķējot pārcelšanās vietas. Īsā laikā Hapaka grāvja tuvumā krita 2. un 5. rotas komandieri, tāpat vairāk nekā 30 karavīri tika ievainoti. Tas apturēja tālāko virzību.
2. bataljona komandieris pieprasīja papildspēkus, un no pulka rezerves tika izsūtītas divas 3. bataljona rotas. Pat nesagaidījis to pienākšanu, komandieris pieprasīja vēl, un pulka komandieris nosūtīja palīgā visu 3. bataljonu, bet kapteinim Porukam deva stingru pavēli ieņemt Vīķu krogu. Plkst. 09:45 pie Vīķu kroga 3. bataljona komandieris virsleitnants Artūrs Kēlers satikās ar 2. bataljona komandieri un pēc kaujas apstākļu noskaidrošanas ar bataljonu devās gar ceļu uz Dreimaņiem.
Vēl pirms kaujas līnijas sasniegšanas 3. bataljona rotas sāka ciest zaudējumus. Dažās minūtēs no artilērijas uguns 10. rotā krita divi, tika ievainoti četri un ar ķīmiskiem lādiņiem saindēti deviņi vīri, starp tiem arī rotas komandieris virsleitnants Andrejs Liepiņš. 11. rota zaudēja vienu ievainotu un trīs kontuzētus-saindētus karavīrus. Bez rotas komandiera palikušo 10. rotu 3. bataljona komandieris nodeva 11. rotas komandiera virsleitnanta Otto Parņicka rīcībā.
Ap 10:00 kauja Hapaka grāvja krastos kļuva haotiska, un tās iznākumu izšķīra atsevišķu virsnieku un instruktoru varonība. 2. rotas vada komandieris kaprālis Herberts Saulītis ar nelielu karavīru grupu uzņēmās iniciatīvu - viņi pārlīda pār pļavu Dreimaņu māju priekšā, triecienā ieņēma mājas un ieguva vairākus ložmetējus.
Plkst. 12:00 pēc sīvas cīņas 2., 5., 9. un 12. rota ieņēma Auzeru, 8. rota - Kalniņu un 7. rota - Bišu mājas. 1. bataljona komandieris, izmantojot 9. Rēzeknes kājnieku pulka panākumus, Plinkšu māju virzienā nosūtīja savu pēdējo rezervi jeb 4. rotu ar uzdevumu ielauzties mežā un apiet ienaidnieku. Daļa 6. rotas, apiedama Auzerus, nonāca ienaidnieka aizmugurē un ieguva divus vieglos lielgabalus. Ienaidniekam pārejot pretuzbrukumā, tos gan nācās pamest un atkāpties uz Bitēm.
Pēc sīvas cīņas kāpās uz rietumiem no Kleistu muižas sajukušās 8. Daugavpils 2. un 3. bataljona rotas līdz plkst. 14:00 sasniedza līniju no Bolderājas dzelzceļa līdz 1. bataljona 1. rotas pozīcijām uz ziemeļiem no Dammes muižas, 3. rota ieņēma pozīcijas pie Dzeltenā kroga. Pa labi no tās, pie Babītes stacijas, atradās 9. pulka 2. bataljons, bet tālāk pie Bulduru tilta tā paša pulka 1. bataljons.
Kaujas rezultāti
Lai gan uzbrukuma mērķi neizdevās pilnībā sasniegt, galvenokārt neveiksmīgā sākuma dēļ, tomēr, pateicoties latviešu vīru varonībai, kaujas lauka šaurākā vieta, respektīvi - tilts pār Hapaka grāvi, tika pārvarēta, pirms pretinieks paspēja pievilkt rezerves. Līdz Pārdaugavas atbrīvošanai vēl bija gaidāmas sīvas cīņas vairāk nekā nedēļas garumā, tomēr pēc 3. novembra Latvijas armijas pastiprinātā Latgales divīzija varēja izmantot lokālu pārsvaru kaujas laukā un nodrošināt uzvaru.
3. un 4. novembra kaujās 8. un 9. kājnieku pulks zaudēja četrus virsniekus, kā arī 37 instruktorus un karavīrus, tāpat tikai 8. pulkā vien bija vairāk nekā 100 ievainoto.
Vīķu kroga piemiņas vietu sāka veidot 1938. gadā, iestādot birzi, taču pilnībā pabeigt nepaspēja. Pieminekli plānotajā vietā atklāja tikai 2025. gada 11. maijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita