Kad 1942. gada beigās amerikāņu rokās nonāca slavenais padomju tanks T-34, viņi to detalizēti izpētīja. Secinājumi bija ne pārāk glaimojoši - tanku pasaules leģenda izrādījās uzbūvēta izcili nekvalitatīvi un nespēja nobraukt pat 350 kilometrus.
Otrā pasaules kara laikā Sarkanās armijas tanku karaspēka mugurkaulu veidoja slavenais T-34. Vairāk nekā 52 000 šī modeļa tanku, piedzīvojot pakāpenisku modernizāciju, izkaroja Vācijas-PSRS karu no pirmās līdz pēdējai dienai. Par šī tanka vienkāršību un efektivitāti vēl joprojām klīst leģendas, un tas skaitās teju vai padomju uzvaras simbols. Leģendu nostiprināja arī vācu ģenerāļi, kuri T-34 uzskatīja par vienu no savu militāro neveiksmju cēloņiem, kā arī Rietumu vēsturnieki, kuri šo ģenerāļu atmiņas pasniedza kā absolūto patiesību.
Otrā pasaules kara sākumā T-34 tik tiešām bija unikāla kaujas mašīna. Pirmkārt - kas unikāls tanku pasaulē bija 76 mm garstobra lielgabals. Otrkārt - dīzeļdzinējs bija nenoliedzami veiksmīgs - viegls un efektīvs. Treškārt - platās kāpurķēdes nodrošināja teicamu manevrētspēju. Ceturtkārt - slīpās bruņas gādāja par spēcīgu aizsardzību.
Konstruktīvi T-34 bija progresīvs, varbūt pat savu laiku apsteidzis tanks, taču bija arī viens bet - padomju konstruktoru izlolotais projekts un reālais izpildījums bieži vien kardināli atšķīrās. Statistika liecina, ka pirmajā kara gadā PSRS zaudēja vairāk tanku, nekā bija visos nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos, un būtisku šo zaudējumu daļu veidoja slavenie T-34. Aptuveni pusi T-34 iznīcināja visai necilais vācu standarta tanks Pz III, pat neraugoties uz tā šķietamo tehnoloģisko atpalicību.
No šiem faktiem varam secināt - lai arī stāstā par T-34 izcilo konstrukciju ir kāds patiesības grauds, taču kopumā tas ir viens no Lielā Tēvijas kara maldinošākajiem mītiem. Lai gan T-34 konstrukcija lika pamatus mūsdienu izpratnei par universālu tanku, kas sabalansēti apvieno ugunsspēku, bruņu aizsardzību un mobilitāti, tas spilgti iezīmēja arī padomju sistēmai raksturīgo vienaldzību pret apkalpes komfortu, izdzīvošanu trāpījuma gadījumā un augsto ražošanas brāķa līmeni, ar ko Krievijas mašīnbūve sirgst vēl šobaltdien.
T-34 Amerikā
1942. gada jūnijā Otrais pasaules karš plosījās visā pasaulē: ASV un Japānas kara flotes aviācijas bāzes kuģi dega pie Midvejas salas, vācu Āfrikas korpuss beidzot ieņēma Tobruku Ziemeļāfrikā, vērmahta divīzijas pakāpeniski noslēdza Sevastopoles aplenkumu un iezīmēja jaunu ofensīvu Kaukāza virzienā.
Laikā, kad kara iznākums vēl joprojām bija miglā tīts, Urālu tanku rūpnīcā strādājošais apakšpulkvedis Kozirevs no Maskavas saņēma īpašu uzdevumu - sagatavot nogādāšanai uz ASV T-34. Amerikāņi bija lūguši atsūtīt pāris tankus, lai izpētītu un saprastu, kādas padomju inženieru idejas būtu vērts izmantot savos tankos, kā arī lai izlemtu, vai padomju konstrukciju būtu vērts ražot Amerikas rūpnīcās.
Urālu tanku rūpnīca, kur izmantoja arī no Harkivas evakuētās tanku rūpnīcas aprīkojumu un personālu, nebija izvēlēta nejauši. Tā ražoja pašus kvalitatīvākos T-34, kuros iekļāva jaunākos konstruktīvos risinājumus. Sūtīšanai uz ASV izvēlējās trīs īpaši labi nostrādātus T-34. Pirms došanās tālajā ceļā tankus akurāti satīrīja gan no iekšpuses, gan ārpuses, rūpīgi aiztaisīja visas lūkas. Lai pasargātu no rūsēšanas, uzlika trīs krāsas kārtas, bet kritiskajās vietās uzklāja biezu pretkorozijas eļļas slāni, plus vēl iekšpusē ievietoja paciņas ar mitrumu uzsūcošu materiālu. Kā labi saprotams, par tiem tankiem, kuri devās pa taisno uz fronti, neviens tik ļoti nerūpējās. Kopā ar tankiem amerikāņi saņēma arī detalizētu lietošanas instrukciju katram nozīmīgajam mezglam.
Pirmajā sūtījumā reizē ar T-34 uz ASV aizceļoja Čeļabinskas tanku rūpnīcā līdzīgi sagatavots smagais tanks KV-1 - šis pāris nonāca ASV Armijas zinātnisko pētījumu centrā Aberdīnā. Otrs T-34 un KV-1 pāris pēc desmit mēnešu kavēšanās caur Arhangeļsku nonāca Lielbritānijā, savukārt trešais tā arī nekur neizbrauca un vēl joprojām ir aplūkojams Maskavas Kara muzejā.
1942. gada novembra beigās amerikāņi sāka abu tanku izmēģinājumus. Pēc tiem gan briti, gan amerikāņi padomju kolēģiem nosūtīja detalizētus secinājumus, taču pilnībā tie nekad nav publicēti. Ieskatu amerikāņu rezultātos sniedz PSRS Ģenerālštāba Izlūkošanas pārvaldes ģenerālmajora Hoplova ziņojums par datiem, ko Aberdīnas testos ieguvuši šīs pārvaldes virsnieki laikā, kad testi vēl nebija noslēgušies.
Zemie kvalitātes standarti
Vispārīgais vērtējums nebija iepriecinošs: lai gan ASV bija saņēmuši pašus labākos paraugus, kādus vien rūpnīcas spēja izgatavot, T-34 salūza jau pēc 342 kilometriem. Nekvalitatīvie gaisa filtri ļāva dīzeļdzinēja cilindros sakrāties netīrumiem, kā rezultātā tika neatgriezeniski sabojātas cilindru kustīgās daļas. KV-1 ziņojuma tapšanas laikā vēl darbojās, taču tikai pateicoties amerikāņu mehāniķu pūliņiem.
Šādas atklāsmes gan nebija liels pārsteigums. 1942. gada vasarā steigā uz iekšzemi izvestās PSRS tanku rūpnīcas vēl tikai uzņēma ražošanas apgriezienus. Jā, bija izdevies evakuēt, piemēram, Harkivas tanku rūpnīcas iekārtas, taču ražošanas infrastruktūra vēl nebija sakārtota. Tāpat jāsaprot, ka, strauji kāpinot izlaides apjomu, atkāpes no ražošanas standartiem kļuva neizbēgamas.
Rezultātā T-34 bija tālu no ideāla. Lai gan rūpnīcas garantija paredzēja, ka bez tehniskās apkopes T-34 spēj nobraukt vismaz 1000 kilometrus, PSRS Bruņoto spēku Izpētes un testēšanas institūta pētījumi liecināja, ka parasti remonts nepieciešams pēc aptuveni 200 kilometriem. Nereti pēc noripošanas no konveijera kvalitātes pārbaude aprobežojās ar tanka iedarbināšanu - ja motors ierūcās, tika uzskatīts, ka viss ir kārtībā. Nav brīnums, ka pēc tādas pārbaudes kaut ko labot vajadzēja jau pēc 30-50 kilometriem.
Āmurs ātrumu pārslēgšanai
Pagalam neuzticama izrādījās T-34 ātrumkārba - amerikāņu inženieri norādīja, ka Savienotajās Valstīs šāda veida ātrumkārbas tika izmantotas divdesmitajos gados. Izcilājot Ņūdžersijā bāzētās kompānijas United States Wheeel Truck Rayes Corporation arhīvu, Aberdīnā noskaidroja, ka T-34 ātrumkārba ir divdesmit gadus sena projekta kopija, kas kvalitātes problēmu dēļ tikusi noraidīta, bet vēlāk pārdota Padomju Savienībai. Lieta tāda, ka šajā konstrukcijā bija ārkārtīgi grūti pārslēgt ceturto pārnesumu. Šajā brīdī tanka vadītājam nācās izmantot āmuru, un tas braucienu sabremzēja līdz 10-15 kilometriem stundā. Turklāt nepilnīgās zobratu konstrukcijas dēļ lielākas slodzes gadījumā zobi vienkārši izlūza.
Tobrīd T-34 dzinējs, kas vēlāk kļūs par pamatu visu krievu tanku dzinējiem līdz pat mūsdienu T-90, nebija piedzīvojis ne rūpīgu tehnisko mezglu izpēti, ne tā ražošanas līniju uzlabošanu. Kamēr inženieri laboratorijas apstākļos tanka dzinēja mūžu ar grūtībām pagarināja līdz 100 motorstundām, reālajā dzīvē tie reti tika pāri 70 motorstundām. Arī uz ASV nosūtītais paraugtanks salūza pēc 72 stundām.
Visu vēl sliktāku padarīja ražošanas kvalitāte, jo vietām metinājuma vietās metāls pārdega un caur to sūcās eļļa. Kaujas apstākļos būtiskākais dzinēja enkurs bija nevis degvielas patēriņš, kas par desmit procentiem pārsniedza normu, bet milzīgais eļļas izlietojums, kas normu pārsniedza trīs līdz astoņas reizes. Ja degvielas pietika nedaudz vairāk kā 200 kilometriem, tad eļļas tikai 134. Salīdzinājumam: amerikāņu šērmaniem instrukcija paredzēja eļļu mainīt ik pēc 400 kilometriem, savukārt vācu Pz IV bez eļļas maiņas spēja nobraukt pat 2000 kilometrus.
Amerikāņi gan atzina, ka T-34 dīzeļdzinējs ir viegls un uzticams, taču gaisa filtru novērtēja ar vārdiem «kaut ko tādu radīt spēj tikai sabotieris». Galvenais dzinēja filtrēšanas elements bija spilvens no plānas eļļotas stieples, rezultātā pilnvērtīga gaisa piekļuve dzinējam netika nodrošināta, un kritās jauda. Ar laiku netīrumi pieķērās eļļai, vēl vairāk samazinot gaisa padevi un līdz ar to jaudu. 1942. gada vasarā T-34 mūžs starp pilnām tehniskajām apkopēm bija mērāms dažos desmitos kilometru. ASV un Vācijas analogiem tas bija rēķināms simtos.
No otras puses, padomju rūpniecība arī nemaz netika īpaši motivēta būvēt kvalitatīvus tankus. To vidējais mūžs frontē bija tikai četras līdz desmit dienas, kurās tas piedalījās vien kādās trīs kaujas operācijās. Vidēji tanks līdz nopietniem bojājumiem vai pilnīgai iznīcināšanai pat 1942. gadā veica tikai nedaudz vairāk kā 66 kilometrus - kāda jēga būvēt tankus, kas bez problēmām nobrauc 300 kilometrus? Tāpat taču vairākums līdz pirmajai tehniskajai apkopei nenodzīvos...
Bruņas, kas irst pa vīlēm
T-34 bija pirmais masveidā ražotais tanks ar negatīviem bruņu leņķiem, kas samazināja to cauršaušanas iespēju. Taču bruņu biezums un leņķis ir tikai daļa efektivitātes, savukārt ar citiem būtiskiem faktoriem te bija acīm redzamas problēmas. Amerikāņi atklāja, ka bruņas ir rūdītas tikai virspusēji un ka rūdījums dažādās vietās atšķiras. Daudzviet bruņas bija veidotas no parasta tērauda, plāksnēm bija dažāds biezums, un to ķīmiskais sastāvs atšķīrās, turklāt vienmērīgas nebija arī metinājuma šuves. Amerikāņu vērtējumā bruņu tērauda kvalitāte vienā tankā svārstījās no izcilas līdz absolūti nepieņemamai.
Vietās, kur plāksnes bija pienācīgi rūdītas, tās bija pārāk cietas, tāpēc bruņas triecienā plaisāja un radīja šķembas. Lai gan cietāks tērauds nodrošināja lielāku izturību pret bruņusitēju šāviņiem, tas bija daudz neelastīgāks. Sherman tankos bruņas bija mīkstākas, taču neradīja šķembas pat reizēs, kad pretinieka šāviņš tās pilnībā caursita. Amerikāņi uzskatīja, ka bruņu biezumu varētu samazināt pat uz pusi, nezaudējot efektivitāti.
Minētos trūkumus papildināja padomju režīmam raksturīgā vienaldzība pret ražošanas materiāliem. Lai gan tanka tornis bija liets (kam teorētiski vajadzēja visu padarīt daudz izturīgāku), tam izmantoja MZ-2 kategorijas tērauda plāksnes, kas bija paredzētas metināšanai. Šī iemesla dēļ gan tornī, gan lietajās korpusa daļās bija dobumi, kuriem apkārt atradās metāla izdedži, tādējādi ievērojami samazinot kopējo bruņu izturību.
Plaisas korpusā, ūdens salonā
Tas, ka metinājumu šuves neizskatījās gludas un glītas, pats par sevi nebūtu nekas īpašs, ja vien papildu apstrādes trūkums neveicinātu plaisu veidošanos. Lai samazinātu ražošanas laiku, T-34 detaļas papildus apstrādāja tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Iznākumā metinātās šuves bija nekvalitatīvas.
Plaisas un vājā lūku izolācija ļāva iekšā nonākt lietus ūdenim, kas radīja rūsu un bojāja elektriskās sistēmas. Ūdens tankā ieplūda gan pa lūkām, gan pa novērošanas ierīcēm, gan pat caur torņa gultņiem. Lielā mērā to veicināja gumijas trūkums Padomju Savienībā 1942. gadā. Pirms kara padomju gumijas industrija atradās valsts rietumdaļā, un evakuētās rūpnīcas vēl nestrādāja ar pilnu jaudu, tāpēc PSRS militārā industrija lielā mērā bija atkarīga no lendlīzē piegādātās gumijas.
Daudz skarbu vārdu tika veltīts T-34 tornim. Amerikāņi brīnījās, kā tādā šaurībā krievu komandieris un lādētājs sarūmējas ziemas laikā, kad ģērbties nācās visai biezi. T-34 torņa diametrs bija tikai 1420 mm, kamēr šērmanā - 1753 mm, kas amerikāņu apkalpei ļāva justies samērā komfortabli. Padomju tanka komandieris savu kaujasmašīnu spēja pamest 11 sekundēs - bet situācijā, kad T-34 dega, tas bija daudz.
Torņa grozīšanai paredzētais elektromotors bija ļoti vājš, radīja daudz dzirksteļu un bieži pārdedzināja drošinātājus. Amerikāņi rekomendēja T-34 apgādāt ar hidraulisku sistēmu vai pat aizstāt elektrisko motoru ar manuālu grozīšanas mehānismu.
Amerikāņi diezgan atzinīgi izteicās par padomju tanka 76 mm F-34 garstobra lielgabalu, taču norādīja uz kādu būtisku trūkumu - torņa šaurība un tanka cietā gaita šaušanas tempu samazināja līdz trim šāvieniem minūtē.
Pārsteidzošā kārtā amerikāņi ļoti augstu novērtēja T-34 tēmēšanas sistēmu. Tiesa, tas drīzāk liecināja nevis par krievu tēmēkļu kvalitāti, bet gan par pašu amerikāņu sistēmu trūkumiem, it īpaši salīdzinot ar vācu Zeiss izcilo optiku.
Būtisks T-34 trūkums bija optikas lēcu kvalitāte: tās bija miglainas un burbuļainas, jo arī optikas rūpnīcas kara sākumā atradās valsts attīstītākajos rietumu reģionos un ne visas paspēja evakuēt. Plus vēl sākotnēji optikas meistari bija pakļauti mobilizācijai, un izdzīvojušos speciālistus no frontes sāka atsaukt tikai 1942. gadā. Savukārt nepieciešamos materiālus Padomju Savienība saņēma no ASV pēc lendlīzes programmas.
Tās nebija vienīgās izmaiņas - 1942. gada nogalē padomju tanku rūpniecība nostabilizējās, un divus gadus vēlāk frontē jau nonāca daudz kvalitatīvāka tanka versija, bruņota ar lielāku torni un 85 mm lielgabalu. Šādu tanku 1951. gada martā, jau Korejas kara laikā, sagrāba amerikāņu karavīri. Arī tas piedzīvoja nopietnu izpēti un amerikāņu ziņojumos tika atzīts par patiešām labu izcilas konstrukcijas kaujasmašīnu - tādu, kādu leģendārais konstruktors Mihails Koškins bija iecerējis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita