Ernsta Johana fon Bīrona biogrāfiju var lasīt gluži kā piedzīvojumu romānu, kurā ir viss - cietums, vairāk vai mazāk romantiskas attiecības ar ķeizarieni, kāpiens varas augstumos, hercoga tituls, trīs nedēļas Krievijas imperatora aizvietotāja postenī, arests, cietums, trimda, Sibīrija, amnestija un atgriešanās Kurzemē kā hercogam.
XVIII gadsimta pirmā puse bija brīnumains laiks. Tad pa diviem lāgiem pie Krievijas Impērijas stūres nonāca ar Latviju cieši saistīti cilvēki, turklāt abos gadījumos tie uzradās gluži kā no nekurienes un pilnīgi negaidīti nonāca varas virsotnē. Pirmā bija Marta Skavronska, kura Alūksnes aplenkuma laikā nonāca krievu karaspēka gūstā, iepatikās caram Pēterim I un pēc viņa nāves kļuva par ķeizarieni Katrīnu I. Bet otrais bija necils Kurzemes muižnieks (turklāt viņa dzimtas dižciltīgums tika stipri apšaubīts) Ernsts Johans Bīrons. Par viņu tad arī mūsu stāsts.
Iznirelis Bīrens
Kad 1690. gada beigās Kalnciema muižā Karla fon Bīrena ģimenē piedzima puika vārdā Ernsts Johans, pilnīgi nekas neliecināja, ka no viņa dienās varētu izaugt liels un varens vīrs. Bīrens - tolaik dzimtai bija šāds uzvārds, par Bīronu to pārveidoja Ernsts Johans jau jaunekļa gados, iespējams, tā cenšoties radīt iespaidu par radniecību ar Francijā labi zināmo Bironu dzimtu. Patiesībā Karls nebija neko turīgs un nepiederēja pie vecās muižniecības. Tāpēc, kad Ernsts Johans vēlāk mēģināja veidot karjeru un pretendēt uz augstiem amatiem, daudzi Kurzemes muižnieki šķobījās, ka Bīrons nemaz nav īsts muižnieks. Ne velti ievērojamais latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs Bīrona apzīmēšanai lieto vārdu «iznirelis». Ernsts Johans tiešām tāds bija, Kurzemes muižniecības sarakstos viņa vārds parādījās tikai tad, kad ar Bīronu vairs nevarēja nerēķināties.
Taču līdz tam vēl pagāja labs laiks. Vispirms jaunais Bīrons mācījās Kēnigsbergā, kur viņam sanāca diezgan lielas nepatikšanas. Kādā vakarā iereibušu studentu kompānija uz ielas sakāvās ar pilsētas sardzi, un iznākumā viens cilvēks bija pagalam. Kaut gan Ernsts Johans viņa nāvē nebija vainojams, tomēr kā lietā iesaistītai personai viņam nācās vairākus mēnešus pavadīt aiz restēm. Brīvībā viņš tika pēc soda naudas samaksāšanas, ko nācās aizņemties.
Tikmēr izvērtās citi notikumi, kuriem vēlāk bija ļoti liela ietekme gan uz mūsu stāsta varoņa, gan arī Kurzemes un visas Krievijas likteni. XVIII gadsimta sākumā risinājās Lielais Ziemeļu karš, kurā Kurzemes hercogistei pāri darīja visi, kam vien nebija slinkums; te pāri gāja gan zviedru, gan poļu, gan krievu karapulki. Visnopietnākais spēks bija pēdējie, kas atradās enerģiskā cara Pētera I pakļautībā.
Formāli Kurzemes hercogiste skaitījās Polijas vasaļvalsts, taču hercogistes nākotnes lemšanā bija ieinteresētas arī visas citas tuvējās valstis. Tostarp Krievija, kuras valdnieks, ne bez poļu ziņas, izdomāja tiem laikiem tradicionālu kombināciju, kā Kurzemi ievilkt savā interešu sfērā. Proti - apprecināt kādu krievu princesi ar tobrīd vien 17 gadus veco Kurzemes hercogu Frīdrihu Vilhelmu.
Šāds variants apmierināja visas ieinteresētās puses, atlika tikai izvēlēties līgavu. Šis gods tika Pētera nelaiķa brāļa Ivana meitai Annai, kura vēsturē iegājusi ar Annas Joanovnas vārdu. Meitene, kurai arī bija knapi 17 gadi, gan lūdzās viņu nesūtīt pie nekristītajiem vāciešiem (grūti iedomāties, kādu viņa iztēlojās Kurzemes galmu), taču Annas viedoklis nevienu neinteresēja.
1710. gadā Pēterburgā notika Frīdriha Vilhelma un Annas kāzas. Pēc visa spriežot, cars Pēteris ballīti rīkoja savā ierastajā stilā ar alkohola patērēšanu rūpnieciskos apmēros. Taču viņš nebija rēķinājies, ka jaunā vācu hercoga netrenētais organisms pie tādas slodzes nav pieradis. Var jau būt, ka tā bija tikai sagadīšanās, taču pēc vētrainajām svinībām Frīdrihs Vilhelms savārga un atceļā uz Kurzemi nomira. Jelgavā Anna ieradās jau kā atraitne ar vīra līķi vezumā.
Liktenīgā tikšanās un divi precinieki
Pēc Frīdriha Vilhelma nāves Anna kļuva par Kurzemes saimnieci, taču tas bija tikai uz papīra. Pie būtisku jautājumu lemšanas neviens viņu nelaida, arī naudas hercogienei nebija. Hercoga pils bija tik nolaista, ka Annai nācās mitināties īrētā namā.
Par saimniecību un attiecībām ar Kurzemes muižniekiem, kuriem politiskajos un saimnieciskajos jautājumos bija liela teikšana, rūpējās Annai no Pēterburgas līdzi atsūtītais Pjotrs Bestuževs-Rjumins, kurš būtībā kļuva par hercogistes pārvaldnieku.
Garlaicības māktajai Annai atlika vien pašai meklēt veidus, kā sevi izklaidēt, un viņa pievērsās medībām. Tās kļuva par vienu no lielākajiem hercogienes hobijiem. Vēlāk, jau carienes statusā, Anna pavēlēja pie katra pils loga nolikt pa bisei, lai jebkurā brīdī varētu nobliezt pārāk tuvu pienākušu pils parka briedi.
Vēl Anna laiku pa laikam sūtīja uz Pēterburgu depešas, lūdzot atsūtīt līdzekļus iztikai un galma uzturēšanai. Taču cars Pēteris parasti atgaiņājās vai arī atsūtīja pieticīgu summu, aicinot Bestuževu-Rjuminu kaut kā noorganizēt naudu turpat uz vietas. Pēdējais to arī centās darīt, apsaimniekojot tās muižas, kas skaitījās hercogienes īpašumā.
Vienā no šīm muižām kā pārvaldnieks darbojās jaunais Ernsts Johans fon Bīrons, kurš laika gaitā kaut kā iekrita acīs Bestuževam-Rjuminam, un tas viņu iekārtoja darbā hercogienes visai pieticīgajā rezidencē. Kādudien, visticamāk 1718. gadā, kad Bestuževs-Rjumins bija apslimis, ikdienas korespondenci Annai atnesa līdz tam nesatiktais Ernsts Johans. Jaunais cilvēks par sevi prata radīt tik labu iespaidu, ka Anna viņu iecēla par savu privātsekretāru.
Šajā vietā jūs droši vien gaidāt pikantas detaļas par to, kā tad abi balodīši vadīja vakarus divvientulībā (atgādinām, ka Ernstam tobrīd bija tikai 28, bet Annai 25 gadi). Diemžēl vēstures avotos nekas tāds nav saglabājies, ja vien neskaita vēlākajos gados izplatītas visai apšaubāmas baumas, ka Ernsta dēla Kārļa Ernsta māte īstenībā ir Anna, nevis likumīgā sieva. Apšaubāmas tāpēc, ka no galma personāla hercogienes grūtniecību diez vai varētu noslēpt, bet neviens galminieks ne pušplēstu vārdu nav bildis, ka Annai varētu būt bijis bērns.
Taču atklātu romānu Anna un Ernsts nevarēja atļauties, jo hercogienei vairāku lielvalstu galmos intensīvi tika meklēts jauns laulātais draugs. Reālākās kandidatūras bija divas.
Pirmā - Saksijas princis Morics, karaļa Augusta II ārlaulības dēls. Pēc dabas viņš bija liels avantūrists un meitu ģēģeris, apveltīts ar harismu un spēju iepatikties cilvēkiem. Kurzemes muižniecība bija gatava ar prieku viņu uzņemt, un arī Annu Morics tik ļoti apbūra, ka viņa nosūtīja uz Pēterburgu vēstuli ar lūgumu ļaut abiem precēties.
Taču Pēterburgai Morica kandidatūra nepavisam nepatika, un ar uzdevumu atrunāt hercogieni no šādām laulībām Jelgavā krievu karaspēka vienības priekšgalā ieradās cara Pētera labā roka kņazs Aleksandrs Menšikovs. Kņazs hercogienei piedāvāja, viņaprāt, labāku variantu - nākt par sievu pie viņa paša, kņaza Menšikova. Pie viena augstmanis, par leksiku īpaši nedomājot, piedraudēja Kurzemes muižniekiem - ja gadījumā viņi nolems par hercogu ievēlēt Moricu, tad var rēķināties ar skaitliski krietni lielāka krievu karaspēka vizīti un lielām nepatikšanām (Moricu Menšikovs bez aplinkiem sauca par bandubērnu).
Iznākumā Anna netika ne vienam, ne otram. Morics Annas acīs neglābjami sabojāja savu reputāciju brīdī, kad hercogiene pieķēra viņu stiepjam uz saviem apartamentiem kādu galmadāmu. Punktu Morica ambīcijām pielika krievu karaspēka ierašanās ar mērķi patriekt viņu no Kurzemes. Kādu brīdi princis nelielas vienības priekšgalā tēloja mežabrāli, atstājot mums par piemiņu Moricsalas nosaukumu, bet pēc tam atmeta ar roku un devās uz Franciju, kur noorganizēja sev izcilu militāro karjeru.
Savukārt Menšikova ambīcijas attiecībā uz hercoga titulu sabruka mazliet vēlāk, kad galma apvērsuma rezultātā viņu izsūtīja uz Sibīriju.
Allaž blakus ķeizarienei
Kamēr risinājās visi šie lielās politikas dramatiskie notikumi, mūsu stāsta varonis Ernsts Johans bija kļuvis par hercogienes Annas uzticības personu un iecelts par kambarkungu - tas galmā skaitījās ļoti svarīgs amats.
Tā viņi ar Annu varbūt būtu nodzīvojuši mierā un saticībā līdz sirmam vecumam, ja vien tālajā Pēterburgā viens pēc otra nesāktu mirt imperatori. Vispirms Dievam dvēseli atdeva Pētera I atraitne ķeizariene Katrīna I. Pēc viņas tronī kāpušais mazgadīgais Pētera mazdēls valsti formāli vadīja vien nepilnus trīs gadus, līdz 15 gadu vecumā 1730. gadā nepārdzīvoja bakas.
Tronis atkal bija brīvs, un Pēterburgas varas elite sāka domāt, kuru gan tajā sēdināt. Tad kāds atcerējās, ka Kurzemē taču ir cariskās Romanovu dzimtas atvase, - šo godu varētu piedāvāt viņai! Bija arī citi varianti, taču virknei augstmaņu Anna likās laba kandidatūra. Pamatojums - Pēterburgas gaisu sen neostījušo hercogieni viegli varētu padarīt par marioneti, bet paši tad valdītu viņas vietā. Annai pat lika parakstīt dokumentu, kurā viņa apņēmās valsts pārvaldes jautājumus atstāt Senāta ziņā. Taču te nu galvaspilsētas intriganti pievīlās - hercogiene papīru gan parakstīja, taču, tikusi tronī, pārdomāja, daļu Senāta patrieca un turpmāk valdīja pati ar dažu pietuvināto personu palīdzību.
Viens no pašiem pietuvinātākajiem, protams, bija Bīrons. Oficiāli viņam nebija nekāda ar valsts pārvaldi saistīta amata, tikai ķeizarienes galvenā kambarkunga amats un viņas piešķirtais grāfa tituls. Tātad arī atbildības faktiski nekādas. Taču realitātē tieši caur Bīrona rokām gāja visi svarīgie dokumenti un tieši viņš noteica, kuru likt uz carienes galda, bet kuru nobāzt kaut kur kaudzes apakšā. Anna sava favorīta viedoklī nopietni ieklausījās.
Drīz vien Ernsts bija kļuvis par tik ietekmīgu cilvēku, ka saņēma maisiem dažādu lūgumrakstu. Viņš tos šķiroja un daļu nogādāja līdz carienei, bet daļu atmeta atpakaļ ar rezolūciju «Atteikt». Favorīts pastāvīgi atradās blakus valdniecei, bet, ja nācās kaut kur izbraukt, tad viņa vietā Annai kompāniju sastādīja Ernsta sieva Benigna.
Diezgan drīz kļuva skaidrs, ka ietekmi uz ķeizarieni var konvertēt materiālās vērtībās. Laiku pa laikam Bīrons no dižciltīgām personām gan Krievijā, gan ārzemēs saņēma naudas dāvinājumus, arī Anna regulāri viņu apdāvināja ar dārglietām un naudu. Mūsdienās to sauktu par korupciju, taču XVIII gadsimta Krievijā tāda prakse bija ierasta lieta. Tiesa, kad vēlāk, varai mainoties, Ernsts Johans krita nežēlastībā, viņam pārmeta arī valsts līdzekļu izsaimniekošanu, taču tas nebija galvenais apsūdzības punkts.
Nekāda precīza uzskaite netika veikta, un var tikai minēt, kādu kapitālu Bīrons sapelnīja desmit gados, kamēr bija Annas uzticības persona. Tajos laikos vienots valsts budžets mūsdienu izpratnē nepastāvēja, jo dažādus nodokļus iekasēja dažādas institūcijas un kopīgus aprēķinus veikt bija praktiski neiespējami. Taču jāņem vērā, ka monarham bija savi ienākumu avoti: gan kroņa muižas, kas nesa pieklājīgu peļņu, gan arī ieņēmumi no sāls monopola, kas ieplūda pa tiešo cara kasē. No tās tad arī ķeizariene pasmēlās, ja vajadzēja kādam augstmanim izsniegt 10 000 rubļu prēmiju vai apdāvināt uzticamo Bīronu. Un varbūt arī pašam Ernstam Johanam bija iespēja tajā laiku pa laikam iegrābties.
Plus vēl Anna viņam atdāvināja virkni sev piederējušu Kurzemes muižu, bet daļu nopirka Bīrons pats.
Taču vienlaikus, kā jau teju visiem tā laika aristokrātiem, viņam bija arī papilnam parādu. Kad pēc Annas nāves Bīrons krita nežēlastībā un visi viņa īpašumi tika aprakstīti un atsavināti, atrastie dokumenti liecināja, ka viņš dažādiem cilvēkiem ir parādā desmitiem tūkstošus rubļu, bet kādam zemniekam - 13 rubļus par sīpoliem. Vārdu sakot - viņš bija sasniedzis to līmeni, kad naudu neskaita, - ja vajadzēs, tad nepieciešamā summa itin viegli atradīsies.
Jau minētajā īpašumu aprakstīšanā bija konstatēts, ka Bīrona sievas garderobē ir tērpi par kopējo summu 200 000 rubļu, bet viņas dārglietu kolekcija bija novērtēta par diviem miljoniem, kas gan šķiet pārspīlēti. Lai saprastu, cik astronomiski ir šie skaitļi, var minēt, ka vienkāršs namdaris tolaik pelnīja 15 kapeikas dienā... Starp citu, Bīrona kā ķeizarienes galvenā kambarkunga alga bija 4000 rubļu gadā.
Jo ilgāk Bīrons atradās varas virsotnē, jo vairāk uz slikto pusi mainījās viņa raksturs. Jaunībā Ernsts Johans esot bijis simpātisks un patīkams cilvēks. Kāds laikabiedrs 1730. gadā, kad Anna kļuva par ķeizarieni, Bīronu bija raksturojis šādi: «Savu varu ļaunprātīgi neizmanto, ir pieklājīgs un uzmanīgs pret visiem, cenšas cilvēkiem iepatikties.» Taču jau dažus gadus vēlāk viņš bija kļuvis par valdonīgu, viegli aizkaitināmu un diezgan nesavaldīgu cilvēku, ar kuru komunicēt nepavisam nebija viegli. Tīri cilvēciski var saprast: ja augām dienām visi no tevis mēģina kaut ko izdiedelēt un izmantot savā labā, tad pat lielākais humānists var kļūt par īdzīgu rūgumpodu.
Rosoties Pēterburgas galmā, Bīrons neaizmirsa arī dzimto Kurzemi. Pēc Annas kāpšanas Krievijas tronī oficiāli tās hercogs skaitījās pēdējais Ketleru dzimtas pārstāvis Ferdinands, taču viņš bija gados vecs un bez bērniem. Tāpēc visiem bija skaidrs, ka drīz hercoga vieta atkal būs brīva un būs jāmeklē jauns kandidāts.
Bīrons jau laicīgi centās ceļu uz to nobruģēt pats sev. Ķeizarienes atbalsts bija garantēts, arī vairākums Kurzemes muižniecības, kas vēl nesen bija smīkņājusi par «iznireli», tagad bija gatava atbalstīt Bīronu, tāpat arī Polijas karalis Augusts III. Un tā 1737. gadā par Kurzemes hercogu kļuva tobrīd 46 gadus vecais Ernsts Johans Bīrons. Tiesa, uz Jelgavu viņš tā arī neatbrauca, jo nevarēja taču atstāt ķeizarieni Annu vienu pašu, taču Polijas karalis visžēlīgi ļāva hercogam Kurzemi pārvaldīt, kā tagad teiktu, attālināti.
Tā arī Bīrons darīja, balstoties uz uzticamiem pārvaldniekiem. Paliekošākais mantojums no viņa laikiem mums ir Bīrona celtās pilis, no kurām lielākās un slavenākās ir Jelgavā un Rundālē. Rundāles pili pēc arhitekta Frančesko Rastrelli projekta Bīrons sāka būvēt vēl pirms kļūšanas par Kurzemes hercogu 1734. gadā, turklāt celtnieki paveica to apbrīnojamā tempā - mazliet vairāk nekā gada laikā. Vietas izvēli noteica apstākļu sakritība - tā bija vienīgā muiža, ko Bīronam izdevās nopirkt, turklāt pārrunas par šo jautājumu ilga divus gadus. Jau kā hercogam viņam bija nepieciešama rezidence Jelgavā, tātad arī tur vajadzēja pili.
«Tā kā Bīrons no Ketleriem un Kurzemes muižniecības bija saklausījies dažādus apvainojumus, viņš bija pārņemts ar mazliet maniakālu ideju - uzcelt savu pili tieši virsū vecajai Ketleru pilij. Tikko nomira hercogs Ferdinands, tā Bīrons lika veco pili uzspridzināt un būvēt vietā jaunu. Tas bija diezgan kļūdains lēmums, jo tajā vietā bija staigna zeme, tāpēc Rastrelli nācās dzīt pāļus,» stāsta Rundāles pils atjaunotājs un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis.
Ironiskā kārtā pats pasūtītājs būvniecības rezultātu dabūja redzēt tikai vairāk nekā 20 gadus pēc Rundāles un Jelgavas pils pabeigšanas. Kad tās bija tikko uzceltas, hercogs aizņemtības dēļ nevarēja atstāt Pēterburgu, bet vēlāk viņu aizdzina trimdā, no kuras viņš atgriezās jau sirmā vecumā. Tad arī beidzot varēja apmesties savās pilīs.
Te gribas uzdot jautājumu - par kādiem līdzekļiem tad hercogs tās pilis būvēja? Celtniecība notika ar vērienu, jo Jelgavas pils tāme bijusi pat lielāka nekā Rastrelli Pēterburgā celtās Ziemas pils sākotnējā tāme - 300 000 rubļu pret 200 000. Tiesa, Ziemas pils gan beigās tomēr sanāca dārgāka. Nauda nāca gan no līdzekļiem, ko viņam atvēlēja ķeizariene Anna, gan arī no hercoga muižu ienākumiem.
«Tie bija lieli ienākumi, īpaši jau otrajā periodā, kad viņš atgriezās no trimdas. Tiesa, trimdas laikā Kurzemes muižniecības pārvalde tās muižas ar ļoti izdevīgiem noteikumiem bija iznomājusi dažādiem muižniekiem. Lai dabūtu atpakaļ daļu no tām, nācās iziet cauri tiesu darbiem. Taču pēc tam muižas nesa lielu peļņu, un hercogs Pēteris būtībā bija miljonārs, kurš varēja atļauties sūtīt naudu uz ārzemju bankām,» stāsta Lancmanis.
Kaut gan piļu celtniecībā apgrozījās milzīgi līdzekļi, Rastrelli pēc tam sūdzējās, ka solīto honorāru tā arī neesot saņēmis. Imants Lancmanis gan saka, ka gluži bešā arhitekts nav palicis:
«Honorāru viņš tiešām nesaņēma, taču lieta tāda, ka Rastrelli Rundālē darbojās kā ķeizariskais galma arhitekts un par savu darbu saņēma algu. Šajā gadījumā bija vienalga, vai viņš Pēterburgā cēla pili ķeizarienei vai arī ķeizariene viņu aizsūtīja uz Kurzemi būvēt pili savam favorītam. Tā laika dokumentos var redzēt, ka Rastrelli tika barots ar milzīgām summām: arhitekts bija rīkojis dzīres, kurās notiesāja vērsi un tūkstoti vistu, ir arī rēķini par neiedomājamām summām, kas tērētas kafijai, konjakam un citroniem.»
Mierīgā desmitgade
Vai Bīrons bija izcils valstsvīrs, kurš Krievijas politikā un saimniecībā paveica kaut ko paliekošu? Diez vai, ja nu vienīgi to, ka pa daļai viņa ietekmes dēļ Annas valdīšanas desmitgade Krievijas vēsturē bija salīdzinoši mierīgs laiks. Tajā gan Krievija iesaistījās neveiksmīgā karā pret Turciju, mēģinot iekarot Krimu - cilvēku zaudējumi bija lieli, taču iznākums bēdīgs. Tomēr nekādu būtisku iekšpolitisku satricinājumu nebija, un ļaudis varēja atvilkt elpu pēc cara Pētera vētrainajām reformām. Modē nāca stučīšana - ķeizariene baidījās no sazvērestībām, tāpēc Slepenā kanceleja, kas pildīja slepenpolicijas pienākumus, ar entuziasmu pieņēma ziņojumus par to, ka kāds dzērumā vai skaidrā prātā nelabi izteicies par valdnieci. Bet savā vien trīs nedēļas ilgušajā reģenta periodā Bīrons vispār neko prātīgu nepaspēja izdarīt - pat ne apdomāt valsts tālākās attīstības plānus.
Zirgi limuzīnu vietā
Gadījumā, ja Ernsts Johans būtu piedzimis 200 gadus vēlāk, tad, visticamāk, kļūtu par dārgu automobiļu kolekcionāru. Taču XVIII gadsimtā viņam šādas iespējas nebija, tāpēc Bīrons aizrāvās ar zirgiem. Visi laikabiedri vienā balsī atzīst, ka zirgkopībā hercogs orientējies izcili un zināšanas izmantojis, lai savā stallī savāktu labākos zirgus no malu malām. Nereti šim nolūkam izmantojis dienesta stāvokli, pavēlot krievu sūtņiem ārzemēs, piemēram, Itālijā un Persijā, sūtīt viņam pašus labākos turienes kumeļus. Līdzīgas vēstules sūtīja arī vietējiem gubernatoriem - sak, dzirdēju, ka jums tur tādam un tādam muižniekam esot izcils zirgs; noskaidrojiet, vai tiešām tas ir tik labs, un, ja ir, tad nogādājiet man! Kad hercogs padzirdēja, ka uz Persiju sūtītā karaspēka komandieris ģenerālis Ļevašovs atļāvies labākos tur atrastos zirgus paturēt sev, nevis atgādāt viņam, Bīrons nosūtīja īpašu inspekciju pārbaudīt Ļevašova staļļus - vai tiešām tur nav paslēpts kāds izcilnieks? Par laimi ģenerālim, nebija vis.
Trīs nedēļu reģents
Beigas ballītei pienāca 1740. gada rudenī, kad Anna savārga un drīz vien nomira. Šoreiz troņa mantošanas jautājumā augšās domstarpību nebija - tas pienācās Pētera I brāļa mazmazdēlam Ivanam. Tiesa, tam tobrīd bija tikai trīs mēneši, tāpēc vajadzēja izdomāt, kurš līdz careviča pilngadībai pildīs reģenta un aizbildņa pienākumus. Viens variants bija Ivana vecāki - princese Anna Leopoldovna un viņas vīrs Braunšveigas hercogs Antons Ulrihs. Otrs variants - saskaņā ar ķeizarienes Annas testamentu šis gods pienācās Bīronam. Varas elitei pieņemamāks likās otrais variants - Bīrons, lai arī nebija dieva dāvana, tomēr bija jau labi zināms. Un tā visā Krievijā tika pasludināts, ka turpmāk reģents būs Kurzemes hercogs Bīrons.
Bet pēc trim nedēļām sekoja nākamais paziņojums - minētais Bīrons tiek pasludināts par nelieti un noziedznieku, bet reģenta pienākumus turpmāk pildīs Ivana māte princese Anna Leopoldovna. Proti - Pēterburgā bija noticis kārtējais apvērsums, un gvardes virsnieki nometa Bīronu no amata. Vēl pēc gada sekoja nākamais apvērsums. Tajā atkal jau gvarde nometa Annu kopā ar mazgadīgo careviču, bet vietā ielika Pētera I un Katrīnas I jaunāko meitu Elizabeti.
Otro apvērsumu Bīrons sagaidīja jau izsūtījumā kaut kur Sibīrijas taigā - tur viņu nometināja kādā pussabrukušā koka cietoksnī. Labā ziņa bija tā, ka viņam vispār izdevās palikt dzīvam, jo par visiem inkriminētajiem noziegumiem patiesībā pienācās mokošs nāvessods - ķeizarisko personu aprunāšana un apvainošana (ar to domāta Anna Leopoldovna un viņas vīrs), valsts līdzekļu izsaimniekošana, sazvērestības plānošana, carienes Annas veselības plānveidīga bendēšana (šis punkts bija īpaši absurds) utt. Tiesa, gandrīz nevienu no apsūdzības punktiem pierādīt tā arī nevarēja, taču tas nebija svarīgi.
Kad pie varas nāca Elizabete, Bīronam tika ļauts pamest Sibīriju un apmesties uz dzīvi Jaroslavļā. Tur civilizācijas bija vairāk nekā taigā, taču pie galma spožuma pieradušajam hercogam tas tāpat likās atbaidošs un netīrs nostūris. Dzīve tādos apstākļos jau tā ne pārāk patīkamo Bīrona raksturu sabojāja tiktāl, ka no mājām aizbēga viņa meita Hedviga. Cariene viņu pieņēma par savu galmadāmu.
Pret trimdinieka asarainajiem lūgumiem ļaut doties uz Kurzemi gan Elizabete palika kurla. Attiecībā uz Kurzemes troni viņai bija padomā savi varianti.
Atpakaļ Jelgavā
Izsūtījumā Bīrons nosēdēja 20 gadus - līdz pat Elizabetes nāvei 1761. gadā. Viņu nomainīja cars Pēteris III, kuru ar gvardes palīdzību drīz vien novāca laulātā draudzene vācu princese Sofija Auguste Frederika, viņa arī ķeizariene Katrīna Lielā. Mainoties varai, Bīrons tika apžēlots un drīkstēja doties uz Kurzemi, turklāt saņēma atpakaļ arī savus īpašumus. Tiesa, liela daļa nekustamā īpašuma jau sen bija izvazāta, taču muižas un pilis bija palikušas.
Pēc atgriešanās dzimtenē viņam nācās ķerties pie īpašumu atjaunošanas - pirmām kārtām pie Jelgavas un Rundāles pils. Viņa prombūtnes laikā tās bija praktiski neapdzīvotas, tāpēc nolaistas. Nekādām politiskām aktivitātēm vecajam hercogam vairs nebija spēka, turklāt Pēterburga no viņa neko tādu arī neprasīja. Tobrīd Kurzemes hercogiste jau bija pilnībā atkarīga no Krievijas un spiesta ievērot tās noteikumus, kas regulēja hercogistes tirdzniecību un paredzēja iespēju krievu karaspēkam šķērsot Kurzemes teritoriju.
1769. gadā Bīrons atteicās no hercoga troņa par labu dēlam Pēterim, kuram bija lemts kļūt par Kurzemes pēdējo valdnieku līdz hercogistes iekļaušanai Krievijas sastāvā 1795. gadā. Ernsts Bīrons gan to nepieredzēja, jo nomira 1772. gadā 82 gadu vecumā. Apglabāts Ernsts Johans Bīrons tika viņa tik lolotajā Rundāles pilī.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita