1941. gada septembrī, īsi pēc vācu karaspēka ienākšanas Kijivā, pilsētu satricināja spēcīgi sprādzieni, kas sagrāva vairākus kultūrvēsturiskos objektus. Padomju propaganda vainu par tiem uzvēla vāciešiem, kaut gan patiesībā pilsētu bija mīnējuši Sarkanās armijas sapieri.
Gadījumi, kad pēc kārtējā mērķtiecīgā trieciena pa Ukrainas dzīvojamiem kvartāliem Krievija metas apvainot Kijivu par tās pretgaisa aizsardzības raķešu novirzīšanu «ne uz turieni» vai ka deviņstāvu dzīvojamā namā slēpies kāds ukraiņu štābs vai slepenā laboratorija, atsauc atmiņā Otrā pasaules kara notikumus, kad Krievija darbojās ar diezgan līdzīgām metodēm.
1943. gada 7. novembrī Staļina režīms uzsāka plašu propagandas kampaņu, kurā vainoja vāciešus Kijivas vēsturiskā centra iznīcināšanā. Avīze Pravda publicēja Jakova Makarenko rakstu, kurā tika pausti pilnīgi no pirksta izzīsti fakti:
«Sagrābuši Kijivu, vācieši sāka to metodiski izpostīt. Vispirms tika sagrauts Kreščatiks. Tad gruvešu kaudzē pārvērsts Franko vārdā nosauktais teātris, studentu pilsētiņa Golosejevas parkā, centrālais pasts, viesnīca Kontinental. Okupācijas vara sarīkoja provokāciju - par visu, kas tika uzspridzināts, vainu novēla uz partizāniem. Vācieši uzspridzināja tiltus, mājas, ūdensvadu, kultūras iestādes.»
1944. gada 28. februārī laikraksts Izvestija publicēja jau ievērojami detalizētāku Valsts ārkārtējās komisijas ziņojumu par postījumiem un zvērībām, ko pastrādājuši vācu fašistiskie iebrucēji Kijivā. Tajā bija minēts, ka «vācu fašistiskie barbari savas saimniekošanas laikā iznīcināja 940 valsts un sabiedriskās ēkas ar apmēram viena miljona kvadrātmetru kopējo platību».
Apbrīnojami, ka vēl mūsdienās Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova atkārto šos Staļina propagandas izdomājumus: «Hitlerieši Kijivā iznīcināja ne tikai saimnieciskas ēkas, bet arī Jauno skatītāju teātri, Konservatoriju, Ukrainas Zinātņu akadēmijas ēku, daudzas vēsturiskās celtnes, skolas un slimnīcas. Tika sagrauts pilsētas ūdensvads.»
Savukārt Ukrainā populārs ir cits mīts - par NKVD lomu, kas bieži vien tiek pārspīlēta vai pat vispār minēta pilnīgi nevietā. Patiesībā tāda mēroga mīnēšana, kāda Kijivā tika veikta 1941. gada septembrī, bija Sarkanās armijas sapieru un specdienestu darbības lauks.
Uzspridzināt no 150 km attāluma
Kaut gan vācieši bija rēķinājušies ar šāda veida «pārsteigumiem», tomēr viņiem neizdevās tos novērst un izvairīties no zaudējumiem. Vācu rīcībā bija ziņas, ka vairāki objekti pilsētā var būt mīnēti, taču viņi paši bija spiesti atzīt, ka spridzekļus nav izdevies savlaicīgi atrast:
«Vispirms gaisā uzlidoja laukums citadeles priekšā, kurā atradās artilērijas novērošanas punkts un zenītlielgabals. Iedzīvotāji jau iepriekšējā dienā norādīja, ka krievi šo vietu varētu būt nomīnējuši. Sapieri pārmeklēja visu rajonu, taču spridzekļus neatrada. Sprādzienā bojā gāja daudzi virsnieki, apakšvirsnieki un karavīri. Drīz vien pēc tam laukumā sekoja otrs sprādziens citadeles tuvumā, kas sagrāva ēku un ar drupām nosprostoja ielu.»
Sprādzieni Kijivas centrā sāka rībēt 24. septembrī - piecas dienas pēc vācu karaspēka ienākšanas. Vispirms gaisā uzlidoja universālveikals Bērnu pasaule. Pēc tam tajā pašā ielā cita pēc citas uzsprāga vēl vairākas ēkas. Pēc brīža drupu kaudzē pārvērtās pilsētas galvenais pasts. Drīz vien uzsprāga un dega viss Kreščatiks, jo kopā ar trotilu daudzviet bija izvietotas arī pudeles ar degmaisījumu.
Liesmas apdzēst vāciešiem neizdevās, tādēļ, lai karstajā septembra dienā lokalizētu ugunsgrēku, viņi sāka spridzināt ēkas blakus ielās. Vietām padomju diversanti pārgrieza ugunsdzēsēju šļūtenes. Kaut gan diversija bija vērsta pret okupantiem, lielākie cietēji izrādījās vietējie iedzīvotāji.
Jau Brežņeva valdīšanas laikā iznāca memuāru grāmata ar daiļrunīgu nosaukumu Speciālie uzdevumi, kurā maršals Viktors Harčenko lepni stāstīja par to, kādos apmēros armijas sapieri 1941. gadā izvērsa mīnēšanu un spridzināšanu:
«Padomju sapieri sāka izmantot iekārtu F-10, lai varētu spridzināt no attāluma. Piemēram, ziemeļu frontē jau 7. jūlijā speciālā mīnēšanas rota uzstādīja vairākus radiovadāmus fugasus. Šādu spridzekļu svars sasniedza 11 tonnas. 12. jūlijā no vairāk nekā 150 kilometru attāluma pilsētā Strugi Krasnije [tā atrodas Pleskavas apgabalā - aut.] ēkās tika uzspridzināti trīs 250 kilogramu fugasi. Tobrīd tajās bija izvietoti 56. mehanizētā korpusa hitlerieši. Tas bija pasaulē pirmais gadījums, kad kaujas apstākļos tika izmantoti radiovadāmi fugasi. Ziemeļrietumu frontē darbojās divi speciālās mīnēšanas vadi. Rietumu frontē bija četri speciālās mīnēšanas vadi. Dienvidrietumu frontē - trīs speciālās mīnēšanas vadi. Lielākoties tie darbojās Kijivas nocietinājumu rajonā.»
Īpaši Harčenko uzslavēja tos spridzinātājus, kuri rosījās Ukrainas galvaspilsētā: «Labi karoja 37. armijas sapieri pulkveža Goldoviča vadībā. Tikai Kijivas apkaimē vien viņi uzstādīja apmēram 100 000 prettanku un pretkājnieku mīnu, 16 kilometrus elektriskā nožogojuma, uzstādīja arī radiospridzināšanas iekārtas...» Pēdējo teikumu autors vai arī padomju cenzori noslēdza ar izteiksmīgu daudzpunkti.
Pieminētais Aleksandrs Goldovičs jaunībā pilsoņu kara gados bija piedalījies zemnieku dumpju apspiešanā un dienēja īpašo uzdevumu vienībās. Vēlāk apguva sapiera prasmes un karoja pie Hasana ezera, bet 1941. gada jūlijā kļuva par 37. armijas inženieru nodaļas komandieri. Datubāzē Tautas varoņdarbs atrodams Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīva dokuments, kurā norādīts: «Pulkvedis Goldovičs 1941. gada 20. septembrī spridzināja tiltus pie Kijivas un pēdējais aizgāja no pilsētas.»
Varam arī pieminēt apbalvojumus, ko Goldovičs vēlāk saņēma: 1942. gada februārī - Sarkanās Zvaigznes ordeni, 1943. gada martā - Sarkanā Karoga ordeni, 1944. gada janvārī par piedalīšanos Dņepras forsēšanas operācijā - Tēvijas Kara ordeņa pirmo pakāpi, 1944. gadā par izdienu - Sarkanā Karoga ordeni. 1945. gada vasarā viņam piešķīra ģenerālleitnanta pakāpi.
Pēc kara viņš bija Baltijas kara apgabala, vēlāk Tālo Austrumu kara apgabala inženieru karaspēka komandieris. Hruščova laikā, no 1956. līdz 1961. gadam, uzkalpojās līdz visas PSRS Inženieru karaspēka priekšnieka vietnieka amatam.
Vēlāk savās atmiņās Goldovičs diezgan detalizēti aprakstīja Balkānu valstu atbrīvošanu 1944. un 1945. gadā, taču par 1941. gada notikumiem viņš uzskatīja par labāku paklusēt.
Darboties nācās naktīs...
Ukrainas kādreizējā partijas arhīva dokumenti liecina, ka Kijivas mīnēšanā čekistiem nekādu nopelnu nav, jo tas viss ir armijas sapieru roku darbs. Bijušais Kijivas aizsardzības štāba inženieru dienesta komandieris majors Mihails Čukarjovs 1942. gada vasaras ziņojumā par pilsētas aizsardzību 1941. gadā saka:
«37. armijas inženieru dienests pilsētas aizsardzības štāba inženieru nodaļai uzdeva mīnēt Kijivas galvenos objektus, ko varētu izmantot pretinieks. Šie darbi tika paveikti tādos mērogos, kā ļāva tābrīža apstākļi. Ienākot Kijivā vācu karaspēkam, tika uzspridzināti vairāki simti mīnu. Ēku sienas un veseli nami sagāzās pār vācu fašistisko iebrucēju galvām. 18. septembrī tika uzspridzināti tilti pāri Dņeprai. Tās pašas dienas plkst. 14:40 uzspridzinājām pēdējo ķēžu tiltu - tā nogriezām pretiniekam iespēju pārvietoties uz austrumiem cauri Kijivai. Ilgu laiku vāciešiem nācās meklēt apkārtceļus pāri Dņeprai, kas izstiepa viņu komunikāciju līniju.»
Pēc šī ziņojuma sastādīšanas Čukarjovs kļuva par Mičurina Kara inženieru skolas vecāko pasniedzēju, bet vēlāk devās uz fronti. 1944. un 1945. gadā tika apbalvots ar diviem Sarkanās Zvaigznes ordeņiem, 1951. gadā - ar Sarkanā Karoga ordeni, bet 1956. gadā - ar Ļeņina ordeni. Dienestu armijā atstāja 1960. gadā.
Bez Goldoviča un Čukarjova trim speciālajiem spridzinātāju vadiem pavēles deva arī dienvidrietumu frontes inženieru pārvaldes priekšnieka vietnieks kapteinis Jefims Hiļakins un dienvidrietumu frontes 2. pārvaldes priekšnieka palīgs apakšpulkvedis Viktors Kašņikovs, kurš vēl pirms kara bija nopelnījis Sarkanās Zvaigznes ordeni. Cik zināms, abi Kijivas apkaimē pazuda bez vēsts 1941. gada septembrī.
Ir saglabājušās viena spridzinātāja atmiņas, kas pirmoreiz tika publicētas 1971. gadā avīzē Sovetskij Pograņičņik (Padomju Robežsargs), bet 20 gadus vēlāk pārpublicētas ukraiņu presē. To autors ir 1920. gadā dzimušais Mihails Tatarskis, kurš pirms kara bija mācījies sakarnieku karaskolā Uļjanovskā, tad piedalījies Ziemas karā pret somiem, bet pēc tam nonācis dienvidrietumu frontē, kur tika iecelts par speciālā mīnētāju vada komandieri:
«Darboties mums pārsvarā nācās naktīs. Karavīri bija ģērbušies parastos santehniķu darba tērpos, bet dzīvoja teltīs. Speciālā vada rīcībā bija divas ar radiostacijām aprīkotas automašīnas, vairākas kravas mašīnas un motocikls ar blakusvāģi. Izrakto zemi akurāti bērām maisos vai uz teltenes, pēc tam ar slotu noslaucījām visas pēdas. Radiovadāmās mīnas un fugasus mēs 1941. gada augustā un septembrī uzstādījām visos frontes iecirkņos. Tostarp pie Žitomiras šosejas, pie Sovokas, Mišelovkas, arī Sircu rajonā. Visi spridzekļi tika iedarbināti normāli, ar radiosignālu. Kijivā darboties bija grūtāk, jo zinājām, ka tur jau aktivizējies ienaidnieka izlūkdienests. Bet tik un tā savu darbu paveicām. Pēc uzdevuma izpildes mēs kopā ar citām vienībām, kas aizstāvēja Kijivu, atkāpāmies Poltavas un Harkivas virzienā. Kaujās zaudējām lielāko daļu savu biedru. Nonācām ielenkumā, no kura izrāvāmies ar smagām kaujām. Pārliecinājies, ka automašīnās cauri tikt neizdosies, pieņēmu lēmumu iznīcināt tehniku un radiostacijas. Kopā ar seržantu Antonovu nomīnēju un uzspridzināju visu aparatūru, lai tā netiktu ienaidniekam. Forsējām kaut kādu purvu, līdz beidzot tikām ārā no aplenkuma.»
Datubāze Tautas varoņdarbs ziņo, ka 1985. gadā Tatarskis apbalvots ar Tēvijas Kara ordeņa pirmo pakāpi.
Vispirms nomīnēja, pēc tam atmīnēja
Otra speciālā spridzinātāju vada komandieris leitnants Boriss Ļevčenko nonāca gūstā un, kā raksta vācu vēsturnieks Klauss Johens Arnolds: «Mudināja vāciešus pēc iespējas ātrāk neitralizēt paslēptos spridzekļus, tādēļ darbi norisinājās arī naktīs. [..] Attīrīt izdevās, piemēram, Sarkanās armijas un flotes namu, klostera teritoriju un daļu citadeles.» Vienīgais datubāzē Memoriāls atrodamais leitnants ar atbilstošu biogrāfiju ir 1913. gadā dzimušais un Kijivā dzīvojušais Boriss Ļevčenko, kurš kara sākumā komandēja 45. atsevišķā motoinženieru pulka vadu un krita gūstā 1941. gada septembrī. No gūsta ticis atbrīvots, bet gājis bojā 1944. gada 2. maijā - ļoti iespējams, nošauts pēc kara tribunāla sprieduma.
Pateicoties vietējo iedzīvotāju un karagūstekņu liecībām, vācu sapieri atrada un neitralizēja simtiem ellesmašīnu un daudzas tonnas sprāgstvielu.
Jāpiemin arī 3. spridzinātāju specvada komandieris. Cik var spriest pēc memuāru ziņām, tas varētu būt leitnants Mihails Krasikovs. Dzimis 1911. gadā Burjatijā, armijā iesaukts 1934. gadā, bet kopš 1937. gada dienējis Kijivas kara apgabala 12. atsevišķajā inženieru rotā. Kara sākumā komandējis 377. atsevišķā sapieru bataljona vadu. 1942. gada augustā Staļingradas kaujas laikā kritis gūstā, no kura pēc pieciem mēnešiem viņu atbrīvoja uzbrūkošā padomju armija. Pēc tam līdz pat kara beigām atradies frontē un no armijas atvaļinājies tikai 1951. gadā. Apbalvots ar medaļu Par uzvaru pār Vāciju.
Izpētot triju vada komandieru biogrāfijas, atklājas viņu aktivitātes pēc Kijivas mīnēšanas. Kijivā dzimušais Ļevčenko bija gatavs sadarboties ar vāciešiem, lai izglābtu dzimto pilsētu no pilnīgas nopostīšanas. Krasikovs bija dzimis un dzīvojis tālu no Ukrainas, tāpēc viņam šī pilsēta neko nenozīmēja un nebija motivācijas sadarboties ar vāciešiem, lai to glābtu.
Tatarskis, lai arī dzimis Kijivā, bija ebrejs, un šis apstāklis vien nepieļāva sadarbību ar vāciešiem. Taču Kijivu viņš mīlēja un atgriezās tajā dzīvot pēc kara. Te viņš aktīvi darbojās vietējā cirkā, rakstot scenārijus mākslinieku priekšnesumiem, tostarp arī tādiem slaveniem klauniem kā Jurijam Ņikuļinam un Oļegam Popovam, kā arī scenārijus multfilmām. Viņa pēdās gāja arī dēls Aleksandrs Tatarskis, kurš radīja tādas ievērojamas padomju laiku multfilmas kā Plastilīna vārna un Krita pērnais sniegs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita