Pētera I troņmantnieks 1716. gadā aizbēga uz Rietumiem, cerot tur glābties no tēva tirānijas. Saniknotais cars bija gatavs uz visu, lai Alekseju atdabūtu atpakaļ, spīdzinātu un nobendētu. Un savu arī panāca...
Iespējams, Pētera karaspēks tiešām iebruktu Austrijā un iekarotu Vīni, ja Svētās Romas imperators izrādītos iecirtīgāks un neļautu krievu spiegiem tikt uz pēdām cara dēlam. Noticējis tēva emisāru solījumiem un viltusziņām un cerēdams uz Pētera piedošanu, Aleksejs brīvprātīgi atgriezās dzimtenē. Taču tur viņu gaidīja moku kambaris un mīklaina nāve Petropavlovskas cietokšņa kamerā. Tā savukārt radīja briesmīgas baumas, ka cars sodījis dēlu, pašrocīgi nocērtot viņam galvu. Grūti iedomāties, ka pat Pēteris, lai cik slimīgi nežēlīgs un asinskārs būtu bijis, izrādītos tāds nezvērs. Taču pavalstnieki zināja, ka valdnieks prot rīkoties ar bendes cirvi.
Cara lielā vilšanās
Pēteris I (1672-1725) tika godāts Staļina laikos, viņu daudzina tagadējā putinokrātija. Krievijas troņmantnieka medības un nogalināšana atgādina: abi režīmi mācījās no cara, cik nežēlīgi jāiznīcina pretinieki un atkritēji. Vienalga, ka tie ir pašu radīti vai pat iedomāti.
Staļina galveno kritiķi marksistu Ļevu Trocki 1940. gadā Meksikā nogalināja NKVD aģents. Pēdējais neatkarīgās Čečenijas prezidents Zelimhans Jandarbijevs nomira Katarā, kad Putina aģenti uzspridzināja viņa mašīnu. Bijušo specdienesta darbinieku Aleksandru Ļitviņenko 2006. gadā Londonā letāli saindēja ar radioaktīvo poloniju. Pārbēgušajam spiegam Sergejam Skripaļam un viņa meitai 2018. gadā uzbruka ar nervus paralizējošu vielu novičok. Kaimiņvalsts impēriskā nežēlība nerimst, tā tikai pilnveidojas.
Par Pētera vecāko dēlu un troņmantinieku Alekseju (1690-1718) Krievijas vēstures apcerētājiem pārsvarā ir diametrāli pretēji viedokļi. Vieni, balstoties uz staļinisko kanonu, viņā redz histērisku gļēvuli, tēvzemes nodevēju un reakcionāru, kas gribējis likvidēt Pētera reformas. Citi - ļoti dievbijīgu maigas dabas cilvēku, kam derdzās tēva nežēlīgā valdīšana un sāpēja tautas ciešanas.
Taču patiesība tuvplānā izrādās daudz necilāka. Aleksejs nebija ne ļaundaris, ne nodevīgs sazvērnieks. Ne arī taisnprātīgs ideālists. Troņmantnieks bija izlutināts, kaprīzs, vājš raksturā un viegli pakļāvās katram, kurš prata viņu ietekmēt. Gudri izsakoties - carevičs bija kārtējais disfunkcionālā ģimenē audzis bērns, kurš neatbilst tēva ambīcijām.
Cars vēlējās, lai dēls būtu viņa kopija un turpinātu to, ko pats uzskatīja par Krievijas eiropeizāciju. Par šādu kursu abiem pat nebija būtisku domstarpību - Alekseja jūsmošana par senlaiku kārtību bija tikai tēva kacināšana. Viņam nemaz negribējās audzēt bārdu līdz nabai un ģērbties ohabeņā - iepriekšējā gadsimtā plaši nēsātā mēteļveida garsvārcī.
Taču troņmantnieks nebija mantojis ne drusciņu no tēva neizmērojamās enerģijas un nevēlējās dzīvi aizvadīt, ceļojot, būvējot kuģus, karojot un projektējot kanālus. Alekseju skoloja dažādās zinībās, taču viņš mācījās tikai bailēs no tēva. Reiz, lai izvairītos no eksāmena rasēšanā, puisis pat šāva sev rokā (lode apdedzināja plaukstu). Savukārt Pēteris negrasījās paša ģimenē paciest liekēdi.
Pasivitātes cēloņi būs jāmeklē troņmantnieka bērnībā. Kad zēnam bija astoņi gadi, viņu atrāva no mātes - vienīgā cilvēka, kas bērnu tiešām mīlēja. Pēteris pirmo sievu kā nepietiekami progresīvu nosūtīja uz klosteri, lai brīvi dzīvotu ar mīļākajām un meklētu citu lauleni. Aleksejs nonāca skolotāju un kalpu aprūpē.
Pēteris ieradās ciemos tikai tādēļ, lai pārbaudītu dēla sekmes, sarātu viņu par slinkumu un dažreiz arī pasistu. Cars pamatoti pārmeta Aleksejam vēlmi dzīvot ērtībā un baudīt dzīvi. Dēlam pieaugot - arī žūpību. Tēvs sāka draudēt: ja carevičs nemainīsies, viņam atņems mantojuma tiesības un vispār nošķirs no ģimenes kā «gangrēnas skartu locekli».
Uzrodas rezerves mantinieki
Tas, ka šie var nebūt tukši draudi, kļuva skaidrs 1715. gadā, kad Aleksejs zaudēja Pētera pēcteča monopolstāvokli. Cara jaunajai sievai Katrīnai, eksalūksnietei Martai Skavronskai, piedzima dēls Pēteris (1715-1719). Savukārt Aleksejs 1711. gadā bija salaulāts ar austriešu kroņprincesi Šarloti, un viņu ģimenē piedzima valdnieka mazdēls (1715-1730, valdīja kā Pēteris II). Māte dzemdībās nomira.
Ticis pie vēl viena dēla, Pēteris strauji atsala pret vecāko atvasi. Rezerves mantinieku uzrašanās atraisīja caram rokas, un viņš 1716. gada janvārī izvirzīja dēlam ultimātu: ja Aleksejs beidzot nekļūs valdnieka goda cienīgs, lai stājas klosterī. Laisko dēlu tas sabiedēja tiktāl, ka viņš spēra ekstrēmāko soli visā Romanovu dinastijas vēsturē - aizbēga uz ārzemēm.
Jau agrāk Krievijā klosteros ieslodzīja ne tikai apnikušas sievas, bet arī galma intrigām traucējošus troņa pretendentus. Paruna gan vēstīja, ka «nevienam mūka kapuce nav pie galvas pienaglota». Taču Aleksejs apzinājās, ka tēvs spēj aiz viņa aizvērt klostera vārtus uz visu mūžu.
Vēlme bēgt nebija impulsīvs lēmums, to jauneklis loloja ilgi. 1711. gadā savam biktstēvam protopopam Jakovam Ignatjevam Aleksejs no ārzemēm rakstīja, ka nevēlas atgriezties Krievijā. Citreiz atzinās, ka vēlas tēva nāvi, un priesteris atbildēja: «Dievs tev piedos - mēs visi vēlamies viņa nāvi.»
1716. gada augustā Pēteris pieprasīja Aleksejam darīt zināmu savu galīgo izvēli. Vai nu dēls nekavējoties dodas pie viņa uz Kopenhāgenu (tobrīd cars ceļoja diplomātiskā turnejā pa Eiropu, meklējot sabiedrotos karā pret Zviedriju), vai arī nosaka datumu, kad pieņems mūka kārtu.
Ceļojums ar maskarādi
No Sanktpēterburgas carevičs izbrauca 1716. gada septembrī, apgalvojot, ka dosies uz Kopenhāgenu. Lai neradītu aizdomas, līdzi viņš ņēma nelielu bagāžu un tikai trīs kalpus. Kopā ar Alekseju ceļā devās viņa mīļākā - dzimtļaužu saimes skuķis 15 gadus vecā Jefrosiņja, kā arī viņas brālis. Ceļā meiteni pārģērba par zēnu - pāžu. Iebraucamajās vietās troņmantnieks, uzaudzējis bārdu, uzdevās par krievu armijas virsnieku vai, jau nokļuvis Karaļaučos un Dancigā, par poļu muižnieku.
Jefrosiņja ar brāli abi bija netālu no Sanktpēterburgas, taču zem zviedru karaļa varas dzīvojoši somi. Šķiet, arī te meklējama daļa skaidrojuma, kāpēc Alekseja mīļotā sieviete vēlāk panāca viņam nāves spriedumu. Līdzīgi kā daudzus tautiešus, viņu Ziemeļu karā sagūstīja krievu iebrucēji, lai pārdotu verdzībā galvaspilsētas muižniekiem. Tolaik armijā tā bija akceptēta un ikdienišķa prakse. Gūstekņus pārkristīja pareizticībā, un tad viņi skaitījās dzimtcilvēki, nevis vergi. Jefrosiņjas pircējs, redzot, ka meitene iepatikusies carevičam, viņam atdāvināja arī brāli.
Galmā Alekseja pazušanu īsti pamanīja vien 1716. gada beigās, un sākās baumas par to, kas ar viņu noticis. Vieni prātoja, ka troņmantnieks kaut kur slēpjas tēva nežēlības dēļ. Citi sačukstējās, ka Pēteris licis dēlu nogalināt. Vēl kādi domāja, ka viņu pa ceļam uz Kopenhāgenu noslepkavojuši lielceļa laupītāji. Ziņa, ka carevičs aizbēdzis uz ārzemēm, nāca kā pērkons no skaidrām debesīm.
Cerēja drošībā sagaidīt Pētera nāvi
Aleksejs no Dancigas devās uz Vīni cerībā rast patvērumu pie Svētās Romas imperatora Kārļa VI - savas mirušās sievas Šarlotes māsasvīra. Ceļojums līdz Vīnei ilga pusotru mēnesi, un tā beigās Aleksejs bija uz nervu sabrukuma robežas no bailēm par tēva sūtītiem vajātājiem un aresta. Vēlā 1716. gada novembra vakarā bēgļi ieradās pilsētā. Aleksejs pieprasīja steidzamu audienci pie grāfa Frīdriha Kārļa fon Šēnborna, imperatora vicekanclera, lai arī tas jau bija devies pie miera.
Fon Šēnborna piezīmēs, kas glabājas Vīnes arhīvā, lasāms Alekseja runas atstāsts. Uzbudinātais carevičs staigājis pa istabu un žestikulējis, skaidrojot savas vēlmes: «Imperatoram jāglābj mana dzīvība un jānodrošina manas un manu bērnu tiesības uz troni. Tēvs vēlas atņemt man gan dzīvību, gan troni. Esmu nevainīgs, neko neesmu nodarījis savam tēvam. Manu veselību sabojāja, tīši nodzirdot. Tagad tēvs saka, ka neesmu derīgs ne karam, ne valdīšanai, tomēr man ir pietiekami daudz prāta, lai valdītu.» Krievijas troņmantnieks vēlējās mierīgi dzīvot ārzemēs līdz tēva nāvei. Pēteri jau mocīja dažādas kaites, un viņa gals šķita tuvu. Tad dēls cerēja ar austriešu durkļu palīdzību sēsties tronī.
Alekseja lūgums iedzina Kārli VI strupceļā. Dot patvērumu nozīmētu saniknot Krievijas caru. Savukārt izdošana tēvam izraisītu Eiropas kaimiņu nepatiku. Tāpēc tika nolemts Alekseju noslēpt. Par viņa mītni izvēlējās viduslaiku Ērenbergas cietoksni Tirolē, Alpu austrumos, - neieņemamu un nomaļu. Vietējiem skaidroja, ka pilī mitinoties poļu vai ungāru augstmanis.
Krievu zelts atver Eiropas durvis un mēles
Cars nezināja ne to, kur dēls slēpjas, ne arī to, kā viņu pārliecināt brīvprātīgi atgriezties Krievijā. Taču Pēterim bija divi uzticami, prasmīgi, uz visu gatavi un jau slepenās lietās pārbaudīti padotie, un tieši tiem viņš uzticēja problēmu atrisināt. Diplomāts Pjotrs Tolstojs un gvardes virsnieks Aleksandrs Rumjancevs 1716. gada decembrī sāka dzīt careviča pēdas. Tobrīd viņu rīcībā jau bija pietiekami spēcīgs, finansēts un ārvalstīs izpleties izlūkdienests.
Pats cars drīz vien aizdomājās, ka Aleksejs varētu slēpties Vīnē, un nosūtīja imperatoram vēstuli: «Ja viņš atrodas Jūsu zemēs vai nu slepeni, vai atklāti, pavēliet viņu... atsūtīt pie mums, lai mēs varētu viņu tēvišķi labot viņa paša labklājības vārdā.»
Pēterī brieda aizdomas, ka Aleksejs ar ārvalstu atbalstu perina sazvērestību. Cara reformu pretinieku vidū bija konservatīvā garīdzniecība un senas bajāru dzimtas, jaunajos laikos atstumtas malā. Šie cilvēki, īsti nepazīstot Alekseju, tiešām cerēja uz careviču kā līderi opozīcijai, kas sagraus tēva režīmu.
Pētera emisāriem izdevās 1717. gada martā atklāt Alekseja slēptuvi Tirolē - visticamāk, ar zelta dukātu palīdzību. Tad cars pieprasīja imperatoram, lai troņmantnieku izsūta uz dzimteni. Kārlis VI izlikās, ka neko nezina, un careviču pārvietoja uz jaunu mītni - Svētā Elmo pili imperatoram piederošajā Neapolē. Tur Tolstojs ar Rumjancevu ieradās septembrī, un pārbiedētais Aleksejs vairs neuzdrošinājās nekur bēgt.
Viņam nodeva rakstisku tēva prasību brīvprātīgi atgriezties mājās, pretējā gadījumā tika draudēts vērst pret nodevēju visu cara un pareizticības varu, kā arī piespiest Kārli VI izdot bēgli. Lai varētu cerēt uz Pētera žēlastību, Aleksejam bija jāklausa visiem emisāru ieteikumiem.
Tikšanās ar tēva sūtņiem troņmantnieku no bailēm burtiski atstāja bez valodas. «Carevičs domāja, ka esam sūtīti viņu nogalināt,» aģenti ziņoja Pēterim I. Lai pārliecinātu, ka citas izejas nav, rūdītais intrigants Tolstojs ar kukuli sarūpēja viltusziņu no Vīnes galma, ka tur jau apspriežot viņa izdošanu. Savukārt no Krievijas pienāca vēsts, ka Pētera personīga ierašanās esot tikai laika jautājums.
Pēdējais piliens, kas salauza Alekseja gribu, bija spiegu draudi šķirt viņu no kaisli mīlētās Jefrosiņjas. Arī mīļāko uzpirka, un viņa pārliecināja careviču atgriezties Krievijā, lai izlīgtu ar tēvu. Tolstojs solīja Aleksejam, ka dzimtenē viņam ļaus precēt stāvoklī esošo Jefrosiņju un dzīvot lauku idillē.
Oktobrī cara aģentiem izdevās panākt Alekseja piekrišanu atgriezties, un 1718. gada janvāra beigās carevičs jau atradās Maskavā. Ja viņš Neapolē būtu uzkavējies ilgāk, tad būtu saņēmis vēstuli no Zviedrijas valdības, pie kuras pirms kāda laika bijis slepus vērsies. Valsts, kas karoja ar Krieviju, apņēmās nodrošināt viņam militāru atbalstu cīņā par cara troni...
Tēvs piedeva un lika spīdzināt
3. februārī Pēteris publiski apžēloja dēlu, taču izdeva manifestu, ar ko atņēma Aleksejam tiesības uz troni. Par careviču kļuva viņa jaunākais dēls - divus gadus vecais Pēteris. Aleksejam, skūpstot krustu, bija mazulim jāapzvēr pavalstnieka uzticība. Pēc manifesta izziņošanas Slepenajā kancelejā sākās careviča lietas izmeklēšana, kurā viņu apsūdzēja nodevībā un sazvērestībā. Tā gatavoja grandiozāko politiskās tiesas prāvu XVIII gadsimta Krievijas vēsturē, ar ko reformators jebkādu opozīciju pakļāva savai gribai, iecerēm un patvaļai.
Pēteris pats sastādīja jautājumu sarakstu, ko vēlāk uzdeva Aleksejam: par līdzdalībniekiem, nodevības plāniem, ārvalstu iesaisti. Ja carevičs uzdrošinātos melot, tēva piedošana tiktu anulēta. Izmeklēšanas laikā Aleksejs, līdz nāvei pārbijies, pieļāva liktenīgu kļūdu. Būdams vājš cilvēks, carevičs centās izlocīties un savā bēgšanā vainoja citus cilvēkus, kuri it kā pamudinājuši viņu uz nodevību. Aleksejs pratinātājiem nosauca desmitiem uzvārdu, un daudzi no šiem cilvēkiem bija pilnīgi nevainīgi.
Pilnībā uzņemoties atbildību par savu avantūru un to nožēlojot, Aleksejs vēl varēja cerēt uz tēva piedošanu. Taču, nosaucot tik daudzus līdzdalībniekus, viņš Pēterī radīja pārliecību par plašu sazvērestību. Tā kopumā aizturēja vairāk nekā 50 aizdomās turamos. Tā kā spīdzināšana Slepenās kancelejas izmeklēšanā bija pilnīgi likumīga pratināšanas metode, asiņainajā mašinērijā ierautie cilvēki bija gatavi atzīties jebkādos noziegumos.
Cars uzskatīja, ka nodevības lietu izmeklētājiem uzticamākais palīgs ir pletne. Pēteris bija nepacietīgs, viņam nepatika sarežģītas un ilgas spīdzināšanas metodes, ko praktizēja, piemēram, inkvizīcija. Pletne mēli atraisīja ātri. Pieredzējuša bendes rokās šis moku rīks plēsa cilvēka ādu un miesu līdz kaulam, radot mežonīgas sāpes. Pēteris I nebija apmierināts ar dēla atzīšanos un pakļāva viņu briesmīgai spīdzināšanai. Tā turpinājās pat pēc nāvessoda pasludināšanas, un Aleksejs tika nospīdzināts līdz nāvei.
Sieviete neaizmirst un nepiedod
Par apsūdzības galveno liecinieci kļuva Jefrosiņja, kura tobrīd gaidīja Alekseja bērnu. Viņa tiesai stāstīja, ka mīļākais rakstījis vēstules krievu garīdzniekiem un Vīnes politiķiem un apsūdzējis tajās tēvu. Bijušais carevičs esot teicis, ka Krievijas karaspēkā notiek dumpji un viņam par to prieks. Jūsmojis katru reizi, kad dzirdējis par nemieriem Krievijā. Uzzinājis, ka Katrīnas dēls ir slims, pateicies Dievam. Sapņojis, ka varbūt tēvs nomirs un tad valstī būšot lieli nemieri... Pēc Jefrosiņjas liecībām visiem, mīļākās nodevības satriekto Alekseju ieskaitot, bija skaidrs: viņu sodīs ar nāvi.
Kāpēc topošā māte tik nežēlīgi vērsās pret sava bērna tēvu un atbrīvotāju no dzimtbūšanas? Tikai Tolstoja naudas un solījumu dēļ? Tiek izteikts pieņēmums, ka mīlnieku jūtas nav bijušas abpusēji kvēlas. Daži avoti liek domāt, ka Aleksejs meiteni pirmajā tikšanās reizē brutāli izvarojis. Bet pēc tam dzīvoja ar viņu kopā vienā pilī ar oficiālo sievu Šarloti, tikai dažādos pils spārnos.
Kas tālāk? Zināms, ka Jefrosiņja dzemdēja bērnu, bet par to savukārt nav zināms pilnīgi nekas. Viņa tika palaista brīvībā un par palīdzību «taisnās tiesas spriešanā» pat saņēma kaut ko no Alekseja mantības. Vēlāk it kā apprecējusies ar Pēterburgas garnizona virsnieku un nodzīvojusi vismaz līdz 50 gadu vecumam.
Pēteris «tur solījumu»
Pirmos nāvessodus par nodevību notiesātajiem 1718. gada martā izpildīja Maskavas tirgus laukumā. Bajāru Stepanu Gļebovu dzīvu uzsēdināja uz mieta, četriem citiem notiesātajiem salauza kaulus uz moku rata. Mirušo nocirstās galvas uzsprauda uz garām kārtīm un atstāja maskaviešu iebiedēšanai. Tāda, lūk, eiropeizācija...
Cars nevēlējās pats parakstīt dēla nāves spriedumu, jo tad viņš lauztu solījumu Aleksejam piedot. Pēteris sasauca īpašu tiesu ar 127 locekļiem - augsta ranga virsniekiem un ierēdņiem. Tā piešķīra cara dēla notiesāšanai šķietamu taisnīgumu. Pat nāves spriedums neapturēja notiesātā spīdzināšanu. Vairākās pratināšanās piedalījās pats Pēteris. Cara dēlu turpināja mocīt, laižot darba pletni, līdz pat 26. jūnija rītam. Vakarā Alekseju cietuma kamerā atrada mirušu. Par nāves cēloni pasludināja insultu.
Patiesais iemesls noteikti bija pletne. Katrā pratināšanā Aleksejs saņēma 25 sitienus - to uzskatīja par maksimālo normu veselam vīrietim. Parasti pēc tāda seansa apsūdzētajam deva nedēļu atpūtai, lai brūces sadzītu. Cara dēlu spīdzināja teju nepārtraukti, un viņa ķermenis esot atgādinājis asiņainu gaļas gabalu.
Tikai retais Krievijā, ieskaitot ārzemju diplomātus, ticēja oficiālajai Alekseja nāves versijai, jo jauneklim bija bijusi pietiekami stipra veselība. Valstī un Eiropā klīda baumas, ka viņu noindējuši vai nosmacējuši ar spilvenu. Tika pat runāts, ka pats cars nocirtis dēlam galvu un monarham uzticama galmadāma pēc tam to piešuvusi ķermenim - lai bērēs varētu atvērt zārku.
Mirušo apglabāja Pēterburgas Pētera un Pāvila katedrālē - blakus sievai Šarlotei. Viņa bērēm tika iztērēti 414 rubļi: Slepenās kancelejas atskaitē rēķināts, ka zārks maksājis 207 rubļus (samts, brokāts, sudraba pinums, holandiešu lins u.c.) un tāda pati summa nodota garīdzniekiem par ceremoniju.
Atšķirībā no citiem cara ģimenes aizgājējiem pēc viņa kā notiesāta noziedznieka nāves valstī sēras netika izsludinātas. Alekseja dēls Pēteris II savas īsās dzīves un pavisam īsās valdīšanas laikā (1727-1730) paguva reabilitēt savu tēvu.
Carisks hobijs - cirst galvas
Tam, ka Pēteris pats varēja nogalināt dēlu, bija viegli noticēt, zinot, cik aizrautīgi valdnieks apmeklēja viņa laikā bieži izpildītos nāvessodus. Neilgi pēc Alekseja nāves Pēteris noskatījās savas bijušās mīļākās galmadāmas Marijas Hamiltones eksekūcijā. Sieviete tika apsūdzēta sava jaundzimušā slepkavībā un valdošās ģimenes apmelošanā. Bez jebkādām emocijām cars pacēla nocirsto galvu, izmantoja to par cilvēka anatomijas izskaidrošanas līdzekli sanākušajiem un pat noskūpstīja uz lūpām...
Tautas un valdošās elites atmiņā bija dzīvas atmiņas par to, cik nežēlīgi cars izrēķinājās ar strēļiem - agrāko Maskavijas profesionālo karaspēku. Kad viņi 1698. gadā sacēlās un Pētera gvardes pulki dumpi apspieda, ar nāvi sodīja 56 strēļu vadoņus. Drīz cars pieprasīja veikt atkārtotu izmeklēšanu, un simtiem jau notiesātu karavīru no jauna tika pakļauti spīdzināšanai ar paša Pētera piedalīšanos.
Pēc tam Maskavas Sarkanajā laukumā cars sarīkoja masveida nāvessoda izpildi, kurā pašrocīgi nocirta galvu pieciem strēļiem. Lojalitāte valdniekam ar bendes cirvi bija jāapliecina arī viņa līdzgaitniekiem. Lai pilnībā iebiedētu maskaviešus, Pēteris līķus neļāva izvest vairākus mēnešus. Divi simti strēļu tika pakārti pie Novodevičes klostera, kur tos pa savas celles logiem bija jāredz cara māsai Sofijai. Viņu tur ieslodzīja aizdomās par sacelšanās organizēšanu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita