Cilvēki jau viduslaikos saprata, ka mežs ir bagātība, tāpēc tie bija ne mazākā vērtē kā apstrādājama zeme. Tiesa, lai to apjēgtu, vispirms lielā daļā Eiropas nācās iziet cauri intensīvas ciršanas etapam, jo kokus izmantoja gan celtniecībā, gan arī apkurē. Taču XII gadsimtā daudzviet Eiropā koki bija likvidēti jau tādos apmēros, ka monarhi meža izmantošanai ieviesa diezgan striktus ierobežojumus.
Mazāk apdzīvoto Austrumeiropu šādas problēmas ilgu laiku neuztrauca, taču tad sākās lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets un paplašinājās jūras flotes. Rezultātā tagadējā Latvijas teritorijā mežu izciršana izvērtās praktiski rūpnieciskā apmērā, jo liela daļa koku tika eksportēta, piemēram, uz Angliju. Tā kā viena kuģa uzbūvēšanai bija nepieciešami apmēram 100 ozoli, varam noprast, cik pamatīgi cieta Baltijas ozolu birzis.
Nabagiem - tikai lapsas un vāveres
Notikumi viduslaiku mežos pārsvarā mums saistās ar teiksmām par Robinu Hudu. No tām zinām, ka Anglijā lielākais mežu īpašnieks bija karalis, bet medības karaļa mežā bija nelikumīgas, un par malumedniecību draudēja bargs sods. Tā tas tiešām bija, un jau Viljama Iekarotāja laikā tika pieņemti likumi, kas regulēja mežu resursu izmantošanu, piedraudot malumedniekiem izdurt acis. Vēlāk gan sodi tika mīkstināti, bet tik un tā tie bija gana bargi. Kāds hronists raksta, ka Viljams briežus esot mīlējis gluži kā savus bērnus, taču patiesībā karali uztrauca nevis dabas aizsardzība, bet gan kas cits.
Meža īpašniekus interesēja divi jautājumi: kokmateriāli celtniecībai un medības. Turklāt medības nebija tikai izklaide vien, jo medījums viduslaiku pilīs veidoja būtisku daļu pārtikas rezervju. Ja ielūkosimies tā laika valdošo aprindu ēdienkartē, tad redzēsim, ka lielu tās daļu veido gaļa. Šajā ziņā aristokrātu ēdienkarte būtiski atšķīrās no vienkāršo ļaužu raciona, kur dominēja maize un sakņaugi. Abos gadījumos uzturs bija diezgan nesabalansēts un ne īpaši veselīgs, taču par pareizu uzturu viduslaikos neviens nedomāja - vairumā gadījumu galvenais bija vispār kaut ko ielikt vēderā.
Lielo dzīvnieku, tādu kā briežu, stirnu, mežacūku, medības bija karaļa privilēģija. Anglijā pat baroni, kuru pārziņā bija lieli zemes īpašumi, briežus medīt drīkstēja tikai ar karaļa atļauju.
Zemnieki par ko tādu vispār varēja aizmirst vai arī darīt to malumednieka statusā, riskējot palikt bez acīm vai, kā minimums, iedzīvoties prāvā naudas sodā. Labā ziņa bija tā, ka vienkāršie ļaudis drīkstēja medīt zaķus, lapsas, vāveres un citus sīkos dzīvniekus, kā arī putnus. Vārdu sakot - visas tās radības, no kurām var iegūt diezgan maz gaļas vai pat vispār nemaz.
Grāfiem un baroniem bija piešķirta īpaša privilēģija: braucot cauri karaļa mežam, viņi drīkstēja nomedīt pāris briežus sev un savai svītai. Taču ar noteikumu, ka pirms tam par to informēs karaļa mežsargu. Varēja arī iepūst ragā un tā skaļi paziņot par savu klātbūtni un parādīt, ka ir dižciltīgs un godīgs cilvēks, nevis nožēlojams malumednieks.
Nicināmie mežsargi
Par to, lai ne karaļa, ne augstmaņu mežos apkārt neklīstu nesodīti malumednieki, gādāja mežsargi. Vienkāršās tautas acīs tā bija ļoti nīsta profesija, ko parasti pildīja bruņinieku vai zemes īpašnieku jaunākie dēli. Kā grāmatā Dzīve viduslaiku pilī (Life in a Medieval Castle) raksta Džozefs un Frensisa Gīsi, tautas naidu pret mežsargiem vairoja arī tas, ka bieži vien viņi savu dienesta stāvokli izmantoja savtīgās interesēs, pa kluso paši izcērtot saimnieka mežu vai izspiežot no iedzīvotājiem kukuļus.
Reizēm cietušo vidū bija pat dižciltīgas cilmes ļaudis. Tā kāds laikabiedrs atstājis neglaimojošas liecības par XIII gadsimta vidū dzīvojušo karaļa mežsargu Džefriju Lengliju, kurš, pēc visa spriežot, bijis īpaši alkatīgs nagu maucējs un apsūdzību safabricētājs:
«No cilvēkiem, īpaši no Anglijas ziemeļu muižniekiem, viņš izspieda tādas naudas summas, ka to kopējais apjoms satrieca visus. Šo Džefriju pavadīja liela un labi bruņota svīta, un, ja kāds muižnieks iebilda, viņš pavēlēja to sagūstīt un ieslodzīt karaļa cietumā. Sīku zvērēnu, briedēnu, reizēm zaķa dēļ, pat ja tas bija tikai kaut kur iztālēm pamanīts, viņš izputināja dižciltīgos ļaudis, lai cik bagāti viņi arī būtu.»
Ja jau muižnieki nemīlēja mežsargus, tad ko gan teikt par vienkāršo tautu. Tā mežsargus vislabprātāk būtu redzējusi karājamies striķī koka galotnē. Reizēm cilvēki, kurus iztikas trūkums spieda pievērsties malumedniecībai, mēģināja ar mežsargiem tikt galā paši. XIII gadsimta tiesu ziņojumos ir atrodami apraksti par to, kā mežsargi dzinušies pakaļ malumedniekiem, taču tie izrādījuši bruņotu pretestību. Viens apraksts vēsta par incidentu Rokingemas mežos 1246. gada pavasarī. Tur mežsargi bija ierīkojuši slēpni ar domu notvert malumedniekus, taču notikumi izvērtās ne gluži tā, kā viņi bija iecerējuši.
«Mežsargi ieraudzīja piecus suņus, kas dzina pēdas zvēriem, un četrus noķēra. Pēc tam paslēpās slēpnī un pamanīja piecus malumedniekus - vienu ar arbaletu un četrus ar lokiem un bultām. Kad mežsargi tiem tuvojās, ļaundari aizstāvoties izšāva uz viņiem vairākas bultas un ar divām ievainoja mežsargu Metjū. Viena trāpīja krūšu kreisajā pusē, bet otra labajā rokā, un cerību, ka vīrs izdzīvos, nebija. Pārējie mežsargi metās ļaundariem virsū tik sparīgi, ka tie pagriezās un iebēga biezoknī. Uznākot tumsai, mežsargi nevarēja turpināt pakaļdzīšanos.»
Pēc tam tikusi veikta izmeklēšana četros tuvējos ciemos. Iedzīvotāji vienā balsī apgalvojuši, ka nespēj ne iedomāties, kas ir šie ļaundari, ne arī pateikt, kam pieder noķertie suņi. Šāda attieksme bija vispārizplatīta un, kaut gan likums pieprasīja iedzīvotājiem ziņot par malumedniecības gadījumiem un pat palīdzēt pārkāpēju aizturēšanā, parasti nozieguma vietai tuvumā dzīvojošie neko nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. Kādas lietas materiālos pat pavīd stāsts par zemnieku, kurš atteicies sveicināties ar mežsargu, paziņojot, ka labāk ars zemi, nekā pildīs tik nicināmu darbu, kāds ir mežsargam. Tas diezgan labi ilustrē kopējo attieksmi.
Taču bija arī gadījumi, kad malumedniekus notvēra un sodīja. Tā kādā viduslaiku dokumentā aprakstīts gadījums, kas noticis ap 1200. gadu, kad mežsargs pēc asins pēdām, kas vedušas līdz vainīgā mājām, pieķēris malumednieku, vārdā Ralfs. Viņš ieslodzīts cietumā un tik nežēlīgi spīdzināts, ka pirms nāves nosaucis divus savus līdzdalībniekus. Arī tie nonāca aiz restēm, kur viens nomira, bet otru izlaida brīvībā pēc laba laika, pavēlot apmesties uz dzīvi tālāk no meža. Bijuši arī gadījumi, kad malumednieku gūstīšanas laikā izcēlušās bruņotas sadursmes, kas beigušās ar cilvēku upuriem.
Reizēm finanšu grūtībās nonākušie karaļi iznomāja savus mežus turīgiem augstmaņiem medībām vai arī lopu ganīšanai. Viens no šādiem piemēriem ir slavenais Ričards I Lauvassirds. Šis vīrs Angliju, šķiet, vispār uzskatīja par slaucamu govi, kuras vienīgais uzdevums ir finansēt viņa krusta karagājienu.
Daļa mežu piederēja arī bagātajiem augstmaņiem, kuri savos valdījumos ieviesa gandrīz tikpat drakoniskus noteikumus. Acis malumedniekiem izdurt viņi gan nedrīkstēja, taču nozieguma vietā pieķertos varēja turēt ieslodzījumā, līdz viņi nomaksāja piespriesto naudassodu - bet tas nebija nekāds mazais.
Paši biezākie aristokrāti savas medību platības, lai pa tām nevazātos visādas nepiederošas personas, iežogoja ar sētu un dziļu grāvi. Tā būtībā radās pirmie medību rezervāti. Šāda iežogošana palīdzēja arī izvairīties no strīdiem ar kaimiņu augstmaņiem par to, ka kāds medību karstumā turpinājis zvēru vajāt jau svešā īpašumā. Ja ar kaimiņu jau tā nebija labas attiecības, tad šādi starpgadījumi noveda pie nopietniem konfliktiem un tiesu darbiem.
Piķieri un piekūni
Vienkāršā tauta bija spiesta medīt pa kluso, liekot cilpas un slazdus vai izmantojot loku un bultas, bet dižciltīgo medību arsenāls bija ievērojami plašāks. Tajā lielu lomu spēlēja ne tikai šaujamie un duramie ieroči, bet arī suņi un piekūni. Suņus parasti izmantoja kā dzinējus. Tos ar līkumu veda pie medījamā dzīvnieka ar tādu aprēķinu, lai, bēgot no suņu bara, tas uzskrietu tieši virsū medniekiem slēpnī.
Lielās pilīs ar suņu kopšanu un dresūru nodarbojās piķieri. Šis arods skaitījās godājams un tika labi apmaksāts. Ir zināmi gadījumi, kad piķiera pienākumus pildījuši pat bruņinieku kārtai piederīgie.
Viduslaiku medības bija rūpīgi izplānots pasākums, kurā piedalījās diezgan daudz cilvēku. Karaļa medības pat atgādināja nelielu militāru ekspedīciju. Tajās piedalījās ne tikai karalis un viņa tuvākie līdzgaitnieki kā galvenās personas, bet arī vesels bars palīgu. To vidū bija vismaz četri piķieri ar suņiem, kuri vadīja katrs savu komandu - katrā bija 20 dzinēji, četri ragu pūtēji un vairāki piķieru palīgi. Tad vēl bija grupa mednieku zirgos un vairāki loka šāvēji. Droši vien reizēm ar dienā nomedīto nepietika, lai pabarotu visu šo armiju. Taču parasti jau ar vienu dienu viss nebeidzās, bieži vien izbraukums medībās ilga pat nedēļu.
Ne mazāk svarīga persona kā piķieris mednieku hierarhijā bija piekūnu treneri, kuri plēsīgos putnus apmācīja jau no mazotnes. Apmācības bija ilgs process, tāpēc labs medību piekūns maksāja lielu naudu. Putnu medības ar piekūniem skaitījās īpašs viduslaiku šiks, jo tās varēja atļauties tikai bagāti ļaudis.
Skaties, kur šauj!
Diezgan ierasta parādība viduslaiku medībās bija nelaimes gadījumi. Medniekus apdraudēja gan dzīvnieki, jo stāties pretī ievainotam mežakuilim bija diezgan riskanti, gan arī citi mednieki. Nekādi stingri reglamentēti medību noteikumi nepastāvēja, nerunājot nemaz par kaut kādām drošības prasībām, tāpēc reizēm viens mednieks nejauši nogalināja otru. Bises gan vēl nebija izgudrotas, un medības notika ar loku un bultām vai ar arbaletu, taču arī tie bija pietiekami bīstami ieroči. Piemēram, medībās gāja bojā Viljama Iekarotāja dēls karalis Viljams II, kad viņa biedrs šāva uz briedi, taču trāpīja Viljamam. Tas turpat notikuma vietā arī nomira.
Sākotnēji populārākās bija mežacūku medības, jo mežakuiļa pievārēšana prasīja lielu izveicību un drosmi. Taču tajās bija diezgan augsts cietušo mednieku procents, tāpēc laika gaitā arvien vairāk izplatījās briežu medības. Tās kā cēlākas un dižcilšiem atbilstošākas slavināja baznīca. Un sava loģika te bija - bruņiniekam pieklājās iet bojā kaujas laukā, nevis cīņā ar cūku.
Mežacūku medību mode atgriezās mazliet vēlāk, kad jau bija izgudrots jaudīgs arbalets, kas ļāva zvēru nogalināt pa gabalu, neielaižoties cīniņā aci pret aci. Situācija, kurā mednieks ar šķēpu stājās pretī mežakuiļa ilkņiem, kļuva par tālu pagātni, īpaši jau pēc tam, kad bultu vietā nāca bises un lodes.
5000 medību suņi
Anglijas karalis Edvards III Simtgadu kara laikā XIV gadsimta vidū Francijā bija ieradies ne tikai ar armiju, bet arī atvedis veselu mednieku brigādi. To veidoja 30 piekūnu treneri un 120 medību suņi ar piķieriem un to palīgiem. Ar visu šo varzu karalis teju vai katru dienu devies medībās.
Taču arī tas nav rekords. Milānas valdnieks Bernabo Viskonti apmēram tajā pašā laikā esot uzturējis 5000 suņus, ko izmantojis mežacūku medībās. Ainu, kā izskatās ja ne tūkstošiem suņu, tad kaut vai simts, kas rejot dzen pēdas medījumam, varam tikai mēģināt iztēloties.
Dižciltīgie masu slepkavas
Lai cik vērienīgas medības rīkoja viduslaiku valdnieki, tomēr nomedīto dzīvnieku ziņā viņi izskatās pēc dižiem humānistiem, ja salīdzinām ar vēlāko paaudžu aristokrātu izklaidēm. Piemēram, Saksijas kūrfirsts Augusts III tikai 1740. gada vasarā vien pašrocīgi nomedīja deviņus briežus, 16 savvaļas kazas, četras mežacūkas, 347 zaķus, vienu vilku, 68 pīles un 16 lielus jūras putnus. Ja tas liekas daudz, tad iepazīstieties ar Virtembergas hercoga Kārļa veikumu. Viņa 1736. gada medību bilance bija šāda: 6500 briežu un 5000 mežacūku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
