Maikls Linzijs-Hogs bija 28 gadus vecs amerikānis, kurš pirms dažiem gadiem uzsācis veiksmīgu režisora karjeru britu televīzijā. Cita starpā, arī viens no tobrīd vēl neapjaustā mūzikas videoklipu žanra aizsācējiem. Viņa klientu vidū bija pat The Beatles, kuriem viņš 1968. gada rudenī bija uzņēmis Hey Jude un Revolution klipus, tolaik dēvētus par promocijas filmiņām. Maikls bija jauns un komunikabls, juta savu laiku. Tāpat viņš labi sapratās ar jauno rokmūzikas eliti, kas sastāvēja no viņa vienaudžiem, kuri bija gan sava laika produkti, gan veidotāji.
1968. gada decembrī viņš tikko bija nofilmējis Stones šovu The Rolling Stones Rock and Roll Circus ar Jethro Tull; The Who; Tadžmahala; Mariannas Feitfulas, Joko Ono un supergrupas The Dirty Mac vienīgo uzstāšanos (Džons Lenons, Ēriks Kleptons, Kīts Ričardss un Džimija Hendriksa bundzinieks Mičs Mičels). Un tieši tad saņēma vēl fantastiskāku piedāvājumu.
Neatraidāms piedāvājums
The Beatles nebija koncertējuši jau gandrīz divarpus gadus. Lielo koncertu apskaņošana vēl ievērojami atpalika no meiteņu spiedzienu jaudas un intensitātes, tāpēc mūziku tajos nespēja saklausīt ne grupa, ne publika. Stadionos viņi bija mazas figūriņas uz tālas skatuves - redzami, bet ne dzirdami; Džons Lenons teica, ka viņu vietā būtu varējuši atrasties arī pērtiķi ar ģitārām. Katra turneja nozīmēja milzīgu haosu, muļķīgu jautājumu straumes preses konferencēs un sarežģītus loģistikas risinājumus, lai paglābtos no fanu pūļiem, kuru histēriskā uzmācība ne reizi vien bija apdraudējusi viņu dzīvību. Sākumā tas šķita aizraujoši, bet nu bija apnicis. 1966. gada vasarā, ASV turnejas laikā, grupā pieņēma pēkšņu lēmumu - viņi vairs nekoncertēs, bet strādās tikai ierakstu studijā.
Pēc tūres, 29. augustā, Sanfrancisko neviens nezināja, vai Beatles vēl kādreiz iznāks uz skatuves. Vienīgā reize, kad viņi bija pietuvojušies publiska priekšnesuma situācijai, bija tā paša Hey Jude klipa filmēšanā ar Linziju-Hogu pirms dažiem mēnešiem. Toreiz dziesmas varenajam un nebeidzamajam nānānānānanananāāā korim Tvikenhemas filmstudijas paviljonā pievienojās gandrīz 300 laimīgi uzbudināti skatītāji. Iespējams, toreiz sajustā publikas aizrautība grupu vai vismaz Polu Makartniju, kurš nu bija kļuvis par tās faktisko līderi, pamudināja aizdomāties.
1968. gada decembra vidū Maikls Linzijs-Hogs saņēma bildinājumu: Beatles (kaut īstenībā tas bija tikai Makartnijs) plāno televīzijas koncertfilmu ar pilnīgi jaunām dziesmām. Koncerta datums un vieta vēl nav skaidra, taču tas būs liels, grandiozs un eksotisks. Jaunās dziesmas vēl ir jāsamēģina un jāieraksta, lai šovam varētu sekot albums, kura provizoriskais nosaukums būs tāds pats kā filmai - Get Back (pasaule gan to iepazina kā Let It Be). Tas viss, koncertu ieskaitot, ir jāpaveic nākammēnes.
Vai Maikls ir gatavs kļūt par filmas režisoru? Ir piedāvājumi, no kuriem neatsakās, un viņa iztēle jau uzbūra krāšņu ainu: Lībija, romiešu amfiteātris tuksneša vidū... līdz ar rīta ausmu pār tuksnesi nolaižas mūzikas skaņas un uz amfiteātri no visām malām plūst to vilinājumu sajutuši cilvēku pūļi... visbeidzot jau nakts tumsas ieskautajā un lāpu izgaismotajā amfiteātrī sākas planētas slavenākās grupas koncerts.
Saucēja balss tuksnesī
1969. gada 2. janvāra rītā, sākot mēģinājumus Tvikenhemas filmstudijā, Beatles nebija saliedēta komanda un droši partneri lielu ieceru īstenošanai ne tik. Viņi joprojām nebija atguvušies no četrarpus mēnešus ilgajām, muzikāli produktīvajām, taču psiholoģiski nomācošajām savstarpējas neiecietības pilnajām sesijām iepriekšējā albuma The Beatles tapšanas laikā (zināms arī kā The White Album - Baltais albums). Ringo Stārs toreiz pat uz divām nedēļām pameta grupu un atgriezās tikai pēc draudzīgi uzstājīgiem pārējo lūgumiem.
Baltā albuma sesijas beidzās oktobra vidū. Pēc kopīgas pieaugšanas, bītlomānijas stresa un hitu gadiem grupā valdīja kolektīvs nogurums, turklāt kopš Braiena Epstaina nāves 1967. gadā tai nebija menedžera, kas viņu muzikālo ģenialitāti spētu ievirzīt racionālā un konstruktīvā kontekstā. Baltā albuma tapšanas laikā viņi pirmoreiz bija nevis visi par vienu un viens par visiem, bet katrs par sevi. Ne tikai studijā.
Viņi dzīvoja katrs savu dzīvi. Ringo domāja par kinoaktiera karjeru, Džordžs Harisons par Indiju un Austrumu garīgajām mācībām, Džons Lenons tūlīt pēc albuma pabeigšanas izšķīrās no pirmās sievas Sintijas, ik brīdi pavadīja ar Joko Ono un bija stiprā heroīna atkarībā. Viņi bija pārcēlušies uz jauniem īpašumiem ārpilsētā un vairs kopā ar citiem nebaudīja Londonas klubu bohēmu.
Īstenībā vienīgais, kam Beatles joprojām nozīmēja dzīves piepildījumu, bija Makartnijs; viņš arī vienīgais joprojām mitinājās Londonā. Pola apdāvinātība bija tikpat neizsmeļama kā aizrautība, un viņam nekad netrūka ne dziesmu ieceru, ne arī kopīgās nākotnes plānu. Tādu kā jaunais TV šovs.
Pirmajā mēģinājumu dienā viņš aizrāvās ar Linzija-Hoga ideju, ko uzreiz izvērta vēl grandiozāku: viņi noīrēs kruīza kuģi un kopā ar faniem dosies uz senu amfiteātri Tunisijā, kur nospēlēs savu gadsimta koncertu. Pārējie nebija sajūsmā. Īpaši noraidoši izturējās Ringo Stārs, kurš pēc pērnā Indijas apmeklējuma satraucās par vietējo pārtiku. Sarunām apsīkstot, viņi pievērsās mūzikai. Ar koncerta ideju viņi vēl tiks skaidrībā, bet pagaidām, pirms došanās studijā, vajadzēja samēģināt jaunās dziesmas. Un Linzijam-Hogam mēģinājumi būs laba iespēja nofilmēt TV šova reklāmu.
Kolektīva apātija
Dienas gāja, tomēr skaidrība neradās. Mēģinājumos netrūka arī aizrautības uzplaiksnījumu, taču biežāk noskaņojums bija apātisks. Viņi vairs nestrādāja studijā Abbey Road, kur bija ieskaņojuši visus iepriekšējos albumus. Tieši Beatles dēļ tā kļuva par slavenāko ierakstu studiju pasaulē, taču nupat viņi bija nodibinājuši savu kompāniju Apple Corps., un no Abbey Road īpašnieces un savas izdevējas lielās EMI Records centās distancēties.
Turklāt pirmo reizi ar viņiem ikdienā nebija super talantīgā producenta Džordža Mārtina - šoreiz grupa savos neatkarības centienos viņam bija atvēlējusi tikai konsultanta lomu. Mārtins jutās nodots un sāpīgi pārdzīvoja, taču, ik pa laikam ierodoties Tvikenhemā novērtēt viņu progresu, saglabāja stoiski cieņpilnu attieksmi.
Toties, ignorējot kādreiz dzelžaino likumu «sievietēm studijā nav vietas», mēģinājumos nemitīgi klāt bija Joko Ono, kurai reizēm pievienojās arī Pola draudzene Linda Īstmena un pat viņas mazā meitiņa Hetere - nofilmētajos kadros abas «nepiederīgās» redzamas, ieturot draudzīgi neitrālu līdzāspastāvēšanu.
Kinostudijas paviljons bija milzīgs, ar augstiem griestiem. Skaņu inženieris Glins Džonss memuāros Skaņu vīrs raksta, ka četrinieka apdzīvotā saliņa šajos plašumos līdzinājusies pingponga galdam futbola laukuma centrā. Tur bija auksti un nemājīgi. Un katram viņu žestam sekoja filmēšanas grupa.
Nebija pārsteidzoši, ka viņi nespēja atgūt vienotību. Džons ar Polu, kā ierasts, īpaši nelikās zinis par Džordža jaunajām dziesmām, bet izmantoja katru iespēju atgriezties pie savējām. Tās bija labas dziesmas. Don’t Let Me Down un Across The Universe Džonam, Get Back un Let It Be Polam, Two of Us un I’ve Got a Feeling no abu kopīgajiem krājumiem. Un vēl lērums citu, kas joprojām zināmas visā pasaulē.
Problēma nebija dziesmās... Vecajos labajos laikos autors vai autori pārējiem vispirms nodemonstrēja pamatideju, ko pēc tam visi kopā virzīja tālāk - līdz radās kārtējais hits. Šoreiz Polam viss jau bija skaidrs. Īpaši, ja runa bija par viņa dziesmām. Pols uzstāja, lai pārējie precīzi seko viņa norādēm, kas reizēm izklausījās pēc prasībām. Dažās citās grupās tas būtu normāli, bet viņi nebija tāda grupa.
Īpaši jūtīgi Pola labi gribēto, bet ne vienmēr koleģiālo dominanci uztvēra Džordžs, kurš šajā kompānijā jutās arvien liekāks. Džons vairs sen nebija tik aktīvs kā kopīgo gaitu sākumā, taču tāpat nebija radis pakļauties tik aktīvam Makartnija diktātam. Vēlāk viņš šo sesiju stadiju komentēja, sakot: «Pēkšņi mēs vairs sev neticējām. Mēs bijām nonākuši punktā, kurā vairs nespējām radīt brīnumu.»
Harisona demisija
Arī TV šova iecere stagnēja. To apspriežot, tika pieminētas Ēģiptes piramīdas un Sahāras tuksnesis. Varbūt viņi varētu spēlēt uz jaunā QE2 - nupat ūdenī nolaistā supermodernā karalienes Elizabetes vārdā nosaukta okeāna lainera? Taču QE2 pirmais reiss bija paredzēts tikai maijā, bet viņiem vajadzēja jau pēc pāris nedēļām, jo vēlāk Ringo bija jāfilmējas filmā Maģiskais kristietis. Kāds ieminējās par Cavern - veco Liverpūles pagraba klubu, kur viņi bija izgājuši mācekļu gadus... Kaut arī bija skaidrs, ka, atskaitot Makartniju, neviens nevēlas pat uz dažām dienām atstāt Angliju, Linzijs-Hogs klusībā joprojām cerēja uz romiešu amfiteātri tuksnesī. 10. janvārī šīs cerības sabruka.
Harisona un Makartnija konflikts bija sācies dažas dienas iepriekš, kad Džordžam nekādi neizdevās Polam pa prātam nospēlēt Two of Us ģitāras partiju. Pols, pēc dabas būdams diplomātiskākais no visiem, centās saglabāt savaldību, taču ar katru nākamo kļūmīgo mēģinājumu viņa komentāri kļuva neiecietīgāki. Līdz Džordžs neizturēja: «Labi, man vienalga. Es spēlēšu, ko vien tu vēlies, vai arī nespēlēšu nemaz, ja nevēlēsies. Es darīšu visu, lai tevi iepriecinātu. Bet man šķiet, ka tu pats nezini, ko gribi.» Pēc dažām dienām Džordžs, vairs neko nepaskaidrojot, paņēma savu ģitāru un atstāja Tvikenhemu. Viņa pēdējie vārdi bija: «Redzēsimies klubos.»
Džons, vienmēr gatavs konfrontācijai, centās pārējos mierināt: «Ņemam Ēriku [Kleptonu]. Viņš ir tikpat labs un bez liekām klapatām.» Mēģinājumus viņi turpināja trijatā, taču pārliecību sāka zaudēt pat Pols.
Režisora izmisums
Pēc desmit dienām Džordžu izdevās pierunāt atgriezties. Taču ģitāristam bija divas prasības: viņi no Tvikenhemas pārceļas uz savu nupat izbūvēto Apple studiju Londonas Savilrovā, un nebūs nekāda TV šova, nekādas Tunisijas, Lībijas un Ēģiptes! Maikls Linzijs-Hogs vairs netaisīs koncertfilmu, bet dokumentālu filmu par jaunā albuma tapšanu.
Studija izrādījās darbam negatava, tomēr, lielā mērā pateicoties noniecinātā Džordža Mārtina pūliņiem, dažās dienās to izdevās sagatavot pietiekami, lai varētu sākt darbu. Šeit viņiem piebiedrojās «piektais bītls» - allaž laimīgi smaidošais amerikāņu soula un blūza pianists un elektroērģelnieks Billijs Prestons.
Gaisotne tiešām uzlabojās. Kā daždien pēc ģimenes strīda sesijas kļuva harmoniskākas un produktīvākas. Būdami paši savā miteklī (studija atradās pagrabstāvā zem Apple biroja), viņi jutās ievērojami labāk.
Visi, atskaitot Maiklu Linziju-Hogu. 31. janvārī sesijas būs galā. Viņam bija nofilmētas neskaitāmas stundas Tvikenhemas paviljonā un Apple studijā. Pola un Džordža kašķis, Džona un Joko maigošanās un padsmit reižu atkārtotas Get Back; Don’t Let Me Down un citas dziesmas dažādās gatavības stadijās. Bet kā no tā uztaisīt kino? Linzijam-Hogam izmisīgi vajadzēja kulmināciju. Viņš joprojām ik pārdienas ieminējās par koncertu, bet neviens pat nesāka to apspriest.
29. janvāra rītā Maikls atzinās: «Es jūku prātā.» Taču pēcpusdienā radās ideja.
Bet kāpēc ne uz jumta?
Glins Džonss bija vēl viena jauna seja Beatles nometnē, jo pēc Baltā albuma negulētajām naktīm un depresīvās gaisotnes no sadarbības bija atteicies viņu iepriekšējais studijas inženieris, Džordža Mārtina labā roka Džefs Emeriks. Jauns, bet jau pamatīgi rūdīts profesionālis, Džonss bija daudz strādājis ar The Rolling Stones un citām britu rokzvaigznēm. Taču Beatles bija citā līmenī - pat salīdzinot ar Stones. Negaidītā piedāvājuma sajūsmināts, Glins sākumā pat nenojauta, ka albumu neproducēs Džordžs Mārtins, tāpēc viņam, pilnīgam jaunpienācējam, vismaz dažreiz nāksies pieņemt lēmumus, kas citreiz būtu daudz pieredzējušāka producenta kompetencē.
Autobiogrāfijā inženieris raksta, ka todien, 29. janvārī, lenčojot Apple ēstuvē, Ringo Stārs cita starpā apjautājies, vai viņš ir redzējis lielisko Londonas Vestendas panorāmas skatu no Apple ēkas jumta. Pēc maltītes Ringo viņus ar Linziju-Hogu uzvedis to novērtēt. Skats uz Londonas dienvidrietumu daļas ēku jumtiem, skursteņiem un ielu labirintiem nudien bija iespaidīgs. Atgriežoties studijā, Glins ierosināja: ja viņi grib koncertu, bet negrib pamest Londonu, kāpēc nespēlēt tepat uz Apple jumta? Tas būs neierasti, labi izskatīsies, un viņiem pat nevajadzēs iziet ārpus savas teritorijas. Tik vienkārši...
Linzijs-Hogs vēlāk vairākkārt apgalvoja, ka šī doma pirmajam ienākusi prātā viņam, taču svarīgāks bija fakts, ka tā bija noformulēta un izteikta skaļi.
Kā viegli iedomāties, pirmais aizrāvās Makartnijs. Noraidošākais bija Harisons. Tomēr viņi vienojās. Tikpat kā.
«Sasodīts, ejam un darām!»
1969. gada 30. janvāris bija sesiju 21. un priekšpēdējā diena. Pelēka, auksta un vējaina Londonas ziemas ceturtdiena. Rīta agrumā uz Apple jumta rosījās Glins Džonss, studijas lenšu operators, vēl pavisam jaunais, bet pēc dažiem gadiem slavenais Alans Pārsonss un Mels Evanss - Beatles draugs, līdzgaitnieks un asistents kopš agrīnajiem Liverpūles gadiem. Viņi izvietoja Ringo bungas, Billija Prestona elektriskās ērģeles un apskaņošanas aparatūru, kā arī izvilka kabeļus, kuri jumta skatuvi savienoja ar pagraba studiju piecus stāvus zemāk. Vēl vajadzēja dažus pārus sieviešu zeķu, kurās ievīstīt mikrofonus - aizsardzībai pret vēja brāzmām. Maikla Linzija-Hoga komanda uzstādīja kameras. Piecas uz Apple jumta, vienu uz pretējās mājas jumta ielas otrā pusē un trīs lejā uz ielas - lai fiksētu londoniešu reakciju. Desmito kameru viņi ar gudru ziņu noslēpa Apple ēkas vestibilā.
Uzstāšanos bija paredzēts sākt plkst. 12.30 - laikā, kad apkārtējo biroju darbinieki dodas pusdienot un biznesa rajona ielās ir vairāk ļaužu nekā citās dienas stundās. Taču vēl 13:00 vējā joprojām drebinājās tikai filmētāji un skaņotāji. Maikls Linzijs-Hogs juta tuvojamies panikas lēkmi. Beatles ar visām ģitārām kavējās kāpņu laukumā pusstāvu zemāk un nespēja saņemties iznācienam. Pirmkārt, augšā bija auksti, otrkārt... viņi joprojām nevarēja vienoties.
Džordžs atkal iecirtās un uzstāja, ka iecere ir bezjēdzīga, jo nekādās turnejās viņi vairs nebrauks - tad kādēļ šis teātris? Ringo nebija striktas nostājas. Pols, mēģinot saglabāt mieru, kārtējo reizi atkārtoja: «Mums kaut kas ir jādara...» ar to domājot tuvināšanos publikai un viņu pašu rokenrola mīlestībai. Tad iestājās klusums. Līdz ierunājās Džons: «Sasodīts, ejam un darām!»
Neilgi pēc vieniem, beidzot iznākot uz jumta, Džonam mugurā bija Joko kažokādas jaka, Džordžam melns puskažoks, bet Ringo kā koši sarkana boja mirdzēja savas kundzes Morīnas jaunajā lietusmētelī. Pols, kuru vairāk nekā visus pārējos sildīja notikuma grandiozitātes apziņa, bija tērpies vien melnā uzvalkā un gaišā kreklā ar atpogātu apkaklīti. Bez viņiem, kinogrupas un tehniskā personāla uz jumta bija pārdesmit tuvāko līdzgaitnieku. Ārpus Apple ēkas par šo ieceri pagaidām nezināja gandrīz neviens.
Visbeidzot... eiforija
Lai iesildītos un ļautu noorientēties skaņotājiem un filmētājiem, vispirms viņi nospēlēja vairākus Get Back pantus un tad bez lielas pauzes ar to pašu Get Back sāka pa īstam. Līdz ar tās pirmajām frāzēm bija skaidrs, ka Pola intuīcija nav pievīlusi - viņi paši bija aizmirsuši, cik lieliski spēj būt, kad visi koncentrējas kopīgam mirklim un dziesmai.
Klātesošais Apple ASV nodaļas menedžeris Kens Mensfīlds daudzus gadus vēlāk toreizējos notikumus aprakstīja grāmatā Uz jumta. The Beatles pēdējais koncerts: «Džons palūkojās uz Polu, un Pols palūkojās uz Džonu. Abu sejās bija skaidri redzamas viņu izjūtas: «Tie esam mēs. Visas nepatikšanas, visas problēmas, viss pārējais nav svarīgs, mēs esam šis mirklis. Mēs esam kopā. Mēs esam bijuši kopā tik ilgus gadus un pieredzējuši tik daudz kā neviens. Mēs esam laba rokenrola grupa, un rokenrols ir tas, ko mēs šobrīd darām.»
Pēc ceturtās dziesmas I’ve Got a Feeling Džordžs, Džons un Ringo nenocietās un uz mirkli atstāja savas vietas, lai palūkotos pār jumta nožogojumu. Redzētais viņiem patika. Pie Savilrovas trešā nama, tāpat apkārtējās šķērsielās drūzmējās negaidītā un no lejas neredzamā priekšnesuma ieintriģēti ļaudis. Pusdienās izgājušas biroju sekretāres, klerki un bosi, veikalu apmeklētāji un nejauši garāmgājēji. Apkārtējo ēku logi bija vaļā, un to iemītnieki ieintriģēti centās noteikt skaņas avotu. Cilvēki pulcējās uz balkoniem un kaimiņmāju jumtiem. Filmētajās epizodēs redzams, kā pa kāda nama ugunsdzēsēju kāpnēm vēsā angļu mierā augšā raušas padzīvojis kungs garā melnā mētelī, katliņcepurē un ar pīpi mutē. Uz ielas sāka stāties auto.
Koncerts turpinājās ar One After 909 - vienu no pašām pirmajām Lenona un Makartnija kopdziesmām. Viņi to bija sacerējuši pirms daudziem gadiem, vēl padsmitnieku vecumā, bet ieskaņoja tikai todien.
Atveriet, policija!
Bija pagājušas apmēram divdesmit minūtes, kad pie Apple durvīm klauvēja divi gados jauni policijas konstebli Rejs Dags un Rejs Šeilers. Tas nebija negaidīti. Ņemot vērā, ka netālu atradās policijas iecirknis, drīza kārtībsargu ierašanās bija tikai loģiska. Vēl vairāk. Gan grupa, gan Maikls Linzijs-Hogs cerēja, ka policijas iejaukšanās filmai dos papildu asumu - vestibilā paslēptā kamera bija paredzēta tieši šādiem viesiem. Bet pagaidām bija svarīgi iegūt laiku.
Mels Evanss, uzņemot abus konsteblus, izlikās par lādzīgu un pretimnākošu, bet neattapīgu namatēvu. Arī situācijas samulsinātie Reji melnajās ķiverēs nebija īpaši atjautīgi un vispirms domāja, ka sabiedrisko kārtību traucējošais troksnis nāk no pagrabstāva studijas. Evanss piekrita noiet pagrabā un censties ko darīt lietas labā. Taču, kad augšā vēlreiz atskanēja I’ve Got A Feeling, policisti saprata, ka tiek muļķoti, un pieprasīja viņus pavadīt uz jumtu.
Evanss joprojām centās vilkt laiku. Policisti draudēja ar arestu. Konstebls Dags jau sirmā vecumā stāstīja: «Nepakļaušanās policijai pienākumu izpildes brīdī, tāpat kā satiksmes traucēšana bija pietiekams iegansts arestam, taču ne privātās telpās. Es spiedu uz to, ka viņi šīs nianses nezina, būdams jauns un stulbs, vienkārši blefoju. Tagad, 72 gadu vecumā, es tā nedarītu, bet 19 gados biju paštaisns zaļknābis un droši vien būtu gājis līdz galam, lai pēc tam iekultos nepatikšanās par nepamatotu arestu.»
Pēc nejauša falšstarta, kad Džordžs bija sajaucis dziesmu secību, sākoties Don’t Let Me Down, uz jumta bija klāt arī Evanss ar abiem konstebliem.
Tikmēr Apple namā ieradās arī policijas seržants Deivids Kendriks - iecirknī bija saņemtas sūdzības par biznesa un satiksmes traucējumiem. Būdams pieredzējušāks un pašpārliecinātāks, Kendriks laipni, bet stingri stādījās priekšā administratorei Debijai Velumai un pieprasīja parādīt ceļu uz jumtu. Debija savā lomā bija nevainojama: «Man liekas, tur kaut ko filmē... Labāk netraucēt. Nē, es nezinu... Man neviens neko nav teicis.» Seržantam kļūstot uzstājīgam, viņa pamāja lifta virzienā: «Brauciet uz ceturto stāvu. Tikai neejiet uz jumta, tas ir pārslogots.»
Eksāmens nokārtots
Grupai vēlreiz atkārtojot Get Back (tā tika uzskatīta par potenciāli lielāko hitu no jaunajām dziesmām), policijas spiediens kļuva tik stiprs, ka Melam Evansam neatlika nekas cits, kā apliecināt savu likumpaklausīgo dabu un izslēgt Džona un Džordža ģitāras pastiprinātājus. Pols, Ringo un Billijs Prestons turpināja trijatā. Evanss demonstratīvi plātīja rokas. Pēc dažām taktīm, pats no jauna ieslēdzis pastiprinātāju, pārējiem atkal pievienojās Harisons, vēl pēc mirkļa arī Lenons.
Makartnijs pēdējo pantu pabeidza ar spontānu teksta improvizāciju: «Pārāk ilgi esi laukā, Loreta. Dauzījies pa jumtiem, tas nav labi, netīk tavai mammītei. O, cik nikna viņa, tevi tūlīt arestēs.» Labāku filmas kulmināciju Linzijs-Hogs nebūtu varējis vēlēties, taču, dziesmai beidzoties, Džons vēl izmeta vienu no savām klasiskajam sentencēm: «Grupas un savā vārdā vēlos jums pateikties un ceru, ka pārbaudi mēs esam izturējuši” - frāzi, kas gadu vēlāk, noslēdzot viņu pēdējo albumu Let It Be, ieguva vēl simboliskāku vispārinājumu un joprojām liek smaidīt miljoniem Beatles fanu.
Beatles pēdējais koncerts ilga 42 minūtes, un tajā tika izpildītas piecas dziesmas, katru atkārtojot vismaz divreiz. Trīs tās dienas ieraksti - I’ve Got a Feeling; One After 909 un Dig a Pony - ir dzirdami albumā Let It Be.
Abbey Road
Pēc jumta koncerta optimisma devas Džordžs Mārtins ieminējās, ka tas varētu kļūt par labu sākumu kam jaunam. Tā arī notika. Pagāja tikai trīs nedēļas, Let It Be filmas un plates projekts joprojām nebija pabeigts, bet Beatles - atkal ar Mārtinu un Džefu Emeriku - sāka ieskaņot jaunu albumu. Daudzas tā dziesmas tika mēģinātas jau Let It Be sesijās pirms koncerta, taču šoreiz gaisotne bija iedvesmojošāka. Tā viņi radīja vienu no saviem meistardarbiem, ko nosauca tāpat kā studiju, kurā tas bija tapis: Abbey Road. Tā iznākšana 1969. gada septembrī vairāk nekā par pusgadu apsteidza Let It Be, kurš, lai arī ieskaņots pirms Abbey Road, 1970. gada aprīlī, tūlīt pēc Beatles šķiršanās, kļuva par pēdējo grupas albumu.
Linzija-Hoga nedienas un reabilitācija
Linzija-Hoga filmas liktenis bija tikpat sarežģīts kā tapšanas process. Aizraujoties ar nākamo albumu Abbey Road, šķetinot iekšējo attiecību sarežģījumus un Apple impērijas biznesa problēmas, par Let It Be projektu grupa zaudēja interesi. Tā mūzikas ierakstu noslīpēšana tika uzticēta producentam Filam Spektoram, kura veikums devis iemeslu vairāku bītlomānu paaudžu strīdiem.
Līdz ar albuma kavēšanos kavējās arī filmas pirmizrāde - tā notika tikai 1970. gada maijā. Filma saņēma neviennozīmīgu, arī stipri nesaudzīgu kritiku, ko bieži noteica Beatles izjukšanas un nesaskaņu veidots fons. Visatzinīgāk tika vērtēta jumta epizode.
Kopš astoņdesmito gadu vidus Let It Be aktīvā apritē ilgstoši nebija pieejama un reabilitāciju sagaidīja vien 2021. gadā. Tad režisors Pīters Džeksons, izmantojot Linzija-Hoga materiālu, izveidoja The Beatles: Get Back - septiņarpus stundas ilgu filmu trīs daļās. Džeksona eposs daudziem lika pārvērtēt arī Linzija-Hoga oriģinālo veikumu, kas kopš 2024. gada beidzot pieejams restaurētā versijā.
2022. gada
25. jūnijs
Glastonberijas festivāls - viens no lielākajiem ikgadējiem notikumiem britu mūzikas dzīvē. Otrās dienas galvenais mākslinieks Pols Makartnijs ir nospēlējis satriecošu 33 hitu programmu. Pēc neilga brīža viņš atgriežas uz skatuves, un sākas 34. dziesma I’ve Got a Feeling. Tā ir jau pāri pusei, kad Polam aiz muguras iemirgojas milzu videokrāni, un publika ierauga izteiksmīgu labi pazīstamu sejas profilu ar apaļām brillēm. Dziesmas turpinājumu nupat 80. dzimšanas dienu nosvinējušais Makartnijs uz Glastonberijas piramīdas skatuves dzied duetā ar 28 gadus veco Džonu Lenonu, kurš, matiem plandot 1969. gada janvāra vējā, atrodas uz Apple jumta. Mūzikas apskatnieki nākamajā dienā rakstīs, ka Lenona balss šoreiz bijusi pārāka, taču priekšnesuma efekts nav aizmirstams.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita