Palestīnas jautājumā, šķiet, vienaldzīgo nav. Pasaule ir sadalījusies divās nometnēs - vieni atbalsta Izraēlas cīņu pret Hamas un terorismu, savukārt otri iestājas par palestīniešu tiesībām uz savu valsti un aicina izbeigt karadarbību, kurā cieš arī civiliedzīvotāji. Konflikts starp palestīniešiem un Izraēlu ilgst jau kopš pagājušā gadsimta vidus, un līdz šim tā arī nav atrasts risinājums, kā abas puses samierināt. Tas ir tiešām teju vai neiespējams uzdevums, jo gan arābi, gan ebreji pretendē uz vienu un to pašu teritoriju, ko abas puses uzskata par sev piederošu un svētu. Taču kā šis konflikts aizsākās?
Divu valstu plāns
Strīdi starp palestīniešu un izraēliešu atbalstītājiem parasti ir diezgan bezjēdzīgi, jo katra puse izmanto to atskaites punktu, kas pašai izdevīgāks. Palestīniešu aizstāvji parasti uzsver, ka izraēlieši, lūk, jau pagājušā gadsimta 40. gadu beigās ar spēku atņēmuši teritorijas, kas pienākušās arābiem, un gadu gaitā tās vēl paplašinājuši. Izraēlieši savukārt norāda, ka 1947. gadā, kad tika pasludināta Izraēlas valsts, arābi aizsākuši vardarbības vilni un mēģinājuši ebrejus padzīt no viņiem atvēlētajām teritorijām, tāpēc pelnīti paši ir izstumti no savām zemēm. Tinot filmu vēl tālāk atpakaļ, arābi proponē, ka ebreji vispār ir migranti, kuri XIX gadsimta beigās sāka iemitināties Palestīnas teritorijā. Savukārt Izraēlas aizstāvji oponē, ka nekādas Palestīnas valsts nekad nav bijis, ka sensenos laikos te bijusi Jūdejas karaļvalsts, kuras zemes krietni vēlāk okupējuši arābi.
Tā kā mūsdienu konfliktu lielā mērā aizsāka Izraēlas valsts nodibināšana, šajā stāstā par atskaites punktu ņemsim tieši to. Taču īsumā atskatīsimies arī uz mazliet senākiem notikumiem.
Pēc Pirmā pasaules kara Palestīnas teritoriju, ko līdz tam kontrolēja karā zaudētājos palikusī Osmaņu impērija, savā pārziņā pārņēma Britānija. Te valdīja britu administrācija, par ko gan sajūsmā nebija ne šeit dzīvojošie arābi, ne arī ebreji, kuri te ieradās ar katru gadu vairāk. Britu ārlietu ministra Artura Balfūra deklarācijā bija pausts atbalsts cionistu kustības centieniem Palestīnu padarīt par ebreju mājvietu, vienlaikus ievērojot tur jau dzīvojošo tautu tiesības. Taču katrs to izprata pa savam: ebreji kā aicinājumu braukt uz Palestīnu, savukārt tur dzīvojošie arābi kā savu tiesību apdraudējumu.
Tāpēc jau gandrīz uzreiz pēc Pirmā pasaules kara sākās starpnacionālās sadursmes. 1920. gada aprīlī Jeruzalemē izcēlās nemieri, kuru laikā bojā gāja pieci ebreji un četri arābi, bet vēl apmēram 200 cilvēki guva ievainojumus. Pēc gada nemieri aptvēra jau visu Palestīnu un dzīvību zaudēja 47 ebreji un 48 arābi. Vēlāk sadursmes starp abām tautām kļuva par ierastu lietu, lai arī britu administrācija visiem spēkiem centās uzturēt kārtību. Britiem nācās laipot starp arābiem un ebrejiem, meklējot kompromisus, kas patiesībā nebija iespējami. Divdesmitajos gados ebreju imigrantu pieplūdums bija tik milzīgs, ka no nelielas minoritātes viņi kļuva par spēku, ar kuru nācās rēķināties kā arābiem, tā britiem.
Jau trīsdesmito gadu otrajā pusē britu valdībai bija skaidrs, ka plāns par arābu un ebreju mierīgu līdzāspastāvēšanu vienā valstī, kur 60 procenti iedzīvotāju būtu arābi un 40 procenti ebreji, ir utopija.
1936. gadā no Londonas uz Palestīnu tika nosūtīta īpaša komisija, lai izpētītu apvienotas valsts izveidošanas iespējas, un tās slēdziens bija kategorisks - tas ir nereāli! Gan tāpēc, ka abām iedzīvotāju grupām nav nekā kopīga, gan arī nemitīgo konfliktu dēļ, jo gan arābi, gan ebreji šo zemi uzskatīja par savējo. Komisija ieteica Palestīnas teritoriju sadalīt divās atsevišķās valstīs - viena arābiem, otra ebrejiem. Pirmajiem tiktu dienvidu daļa un austrumu mala, savukārt otriem - ziemeļu daļa un piekraste. Jeruzaleme, uz kuru pretendēja abas puses, paliktu britu jeb starptautiskajā kontrolē. Tāpat arī sauszemes koridors uz Jafu, kas tobrīd bija reģiona lielākā osta un tāpēc bija nepieciešama kā arābiem, tā ebrejiem.
Jau tobrīd bija skaidrs, ka arābi par divu valstu plānu nav sajūsmā, - viņuprāt, Palestīnā varēja būt tikai viena valsts. Un ne jau ebreju. Tāpēc Palestīnas arābi, kurus atbalstīja arī ticības brāļi kaimiņvalstīs, jau 1937. gadā rīkoja protestus, terora aktus, un beigās sākās īsta sacelšanās, ko briti ar grūtībām apspieda tikai 1939. gadā.
Meklējot situācijas noregulējuma ceļus, Anglijā tika sarīkota konference ar britu, arābu un ebreju piedalīšanos. Nekas prātīgs gan no tās neiznāca, jo arābi atteicās sēsties pie viena galda ar ebrejiem. Nācās rīkot atsevišķas sarunas. Galvenais to rezultāts bija britu apņemšanās ierobežot ebreju imigrantu pieplūdumu Palestīnā līdz 75 000 cilvēku nākamajos piecos gados, un šo vienošanos Britānija tiešām centās pildīt.
Ebreju imigrācijas ierobežošanai nebija pats labākais laiks. Proti - tūkstošiem ebreju bija spiesti palikt nacistu kontrolētajā Vācijā un vēlāk arī okupētajās teritorijās tikai tāpēc, ka praktiski neviena valsts viņiem negribēja dot patvērumu. Rezultātā daudzi gāja bojā holokaustā, kaut gan būtu varējuši pārcelties uz Palestīnu - nacisti pret to neiebilda. Bet vārtus uz Palestīnu bija aizslēguši briti.
ANO vēsturiskais lēmums
Pēc Otrā pasaules kara situācija kļuva nekontrolējama. Tas notika vairāku iemeslu dēļ. Pirmais - kara laikā briti bija sabremzējuši ebreju pieplūdumu, bet tagad tas atsākās ar jaunu sparu. Otrais - Palestīnas ebreju organizācijas arvien vairāk apzinājās savu spēku un bija gatavas pastāvēt par savām tiesībām. Plus vēl trešais - ebreji, neapšaubāmi, bija vieni no lielākajiem cietējiem karā, tāpēc jutās pelnījuši savu valsti, kas viņus pasargātu no holokausta atkārtošanās. Vēršoties pie pasaules sabiedrības, ebreju argumentācija skanēja ļoti pārliecinoši: ebreji holokaustā gāja bojā tikai tāpēc, ka citas valstis nesniedza palīdzīgu roku, - vai tiešām nav pienācis laiks mācīties no kļūdām un ļaut viņiem izveidot pašiem savu valsti?
Šos argumentus pastiprināja arī notikumi pēckara Eiropā, kur daudzviet attieksme pret ebrejiem vēl arvien bija naidīga. Piemēram, Polijas pilsētā Kelcā 1946. gadā notika ebreju grautiņi. Tajos gāja bojā 40 cilvēki, kas beidzot bija atgriezušies savās mājās.
Īpatnējs bija arī britu piegājiens bēgļu jautājumam: viņi vienās un tajās pašās bēgļu nometnēs izmitināja gan ebrejus, gan no Austrumeiropas valstīm padzītos vāciešus, no kuriem daudzi vēl nesen bija sadarbojušies ar nacistu režīmu. Šādu rīcību Londona pamatoja ar to, ka atsevišķas nometnes ebrejiem nozīmētu viņu diskrimināciju.
Taču pēckara situācija bija mainījusies tajā ziņā, ka tagad ebrejiem bija spēcīgs atbalstītājs Amerikas Savienoto Valstu izskatā. Tur bija diezgan spēcīgs ebreju lobijs, kas izdarīja spiedienu uz prezidenta Harija Trumena administrāciju. Rezultāti nebija ilgi jāgaida - ASV pieprasīja, lai briti ļauj uz Palestīnu izceļot 100 000 Eiropas ebreju.
Briti vilcinājās, jo labi saprata, ka tāds ebreju pieplūdumus Palestīnā neizbēgami izraisīs konfliktus ar arābiem. Sākumā mēģināja rast vidusceļu, daļu imigrantu izsēdinot Kiprā. Taču pret to iebilda ASV. Turklāt arī Palestīnā arvien vairāk pieņēmās spēkā ebreju neatkarības kustība, kas rīkoja terora aktus pret britu administrācijas pārstāvjiem.
1947. gadā Londonai tas viss bija līdz kaklam un vadzis lūza. Tobrīd bija izveidota Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), kas pārņēma morāli bankrotējošās Tautu Savienības pilnvaras, tāpēc Lielbritānijas valdība vērsās pie tās. Britu piedāvājums bija vienkāršs: mēs ar ebreju un Palestīnas jautājumu netiekam galā, tāpēc vēlamies atdot atpakaļ ANO Palestīnas pārvaldīšanas mandātu, ko pēc Pirmā pasaules kara saņēmām no Tautu Savienības. Tagad jau visai pasaulei ANO izskatā nācās lemt, ko iesākt ar ebrejiem un Palestīnu.
1947. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma lēmumu izbeigt britu mandātu un Palestīnas teritorijā izveidot divas valstis - arābu un ebreju. Šim lēmumam bija nepieciešamas vismaz divas trešdaļas ANO dalībvalstu balsu, un gadījumā, ja Padomju Savienība ar satelītvalstīm nobalsotu pret, divu valstu ideja tiktu norakta.
Taču, daudziem par pārsteigumu, PSRS nobalsoja par, kaut gan līdz šim padomju politika bija vērsta pret cionismu. Iemesli šādām pārvērtībām bija divi. Pirmkārt - Kremlis gribēja vājināt Lielbritānijas pozīcijas Tuvajos Austrumos (drīzāk gan tas būtu panākts, Palestīnas jautājumu atstājot britiem uz kakla). Otrkārt - pastāvēja klusa cerība, ka Izraēla tomēr varētu izvēlēties sociālisma ceļu, kas gan beigās nenotika.
Lai vai kā, šajā vēsturiskajā balsojumā tika dota zaļā gaisma Izraēlas valsts dibināšanai. Un tas ar jaunu sparu iededza arābu un ebreju konfliktu, kas nerimst desmitgadēm ilgi.
Lielā tautu staigāšana Palestīnā
Arābi divu valstu politiku uztvēra kā agresijas aktu un nebija jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka viņi pretosies Izraēlas valsts izveidei. Pirmās sadursmes sākās jau nākamajā dienā pēc ANO balsojuma, kad Jeruzalemē tika nodedzināti vairāki ebreju veikali. Pēc tam militarizētas palestīniešu vienības bloķēja lielākos ceļus un uzbruka vairākām ebreju apmetnēm. Konflikta pirmajā mēnesī bojā gāja apmēram 250 ebreji.
Tobrīd izskatījās, ka tā būs spēle vienos vārtos, jo ebreju pašaizsardzības spēki bija ievērojami vājāki un sliktāk bruņoti nekā palestīnieši, aiz kuriem piedevām vēl stāvēja arābu kaimiņvalstis. Jauno Izraēlas valsti glāba tikai tas, ka dažādie arābu spēki darbojās nekoordinēti un katram bija savas intereses.
Sadursmju pirmajos mēnešos karadarbība nebija īpaši aktīva, jo Palestīnā vēl atradās britu karaspēks un neviena konfliktējošā puse negribēja to padarīt par savu ienaidnieku (briti aizbrauca tikai 1948. gada pavasarī). Arābu pārspēks bija acīm redzams, un ceļu bloķēšana ik pa brīdim radīja bada draudus ebreju apdzīvotajās vietās. Situācija bija tik draudīga, ka 1948. gada martā ASV piedāvāja ANO pieņemt rezolūciju, kas uz laiku apturētu divu valstu izveidošanas plānu un aizstātu to ar ANO īstenotu teritorijas kontroli.
Rezolūcija gan netika pieņemta, jo jau aprīlī jaunizveidotā ebreju armija sāka rādīt zobus un pārrāva ceļu blokādi uz Jeruzalemi. Tas kļuva iespējams, pateicoties ieroču piegādēm no Čehoslovākijas. Mazliet vēlāk līdzīga operācija tika veikta Haifas apkaimē, pēc tam arī citur.
Lielākā problēma bija tā, ka ebreju un arābu apmetnes bija izvietotas juku jukām, kas neizbēgami izraisīja bēgļu plūsmu: kad palestīniešu vienība tuvojās ebreju apmetnei, tās iedzīvotāji bija spiesti bēgt projām. Līdzīga aina bija arī tad, kad ebreju karavīri tuvojās arābu ciemam. Notika tāda kā lielā tautu staigāšana, kas nebija paredzēta nekādā divu valstu izveidošanas plānā. Piemēram, Jafas pilsētā tukši palika veseli kvartāli, ko pameta arābi.
Tiek lēsts, ka kopumā 1948. gada pavasarī savus mājokļus atstāja apmēram 300 000 cilvēku - kā ebreji, tā arābi, vairāk gan pēdējie. Un pat nevar teikt, ka bēga tāpēc, ka pretējās puses karotāji būtu izcēlušies ar barbarisku attieksmi pret civiliedzīvotājiem. Bija gan arī tādi gadījumi, tomēr par masveida parādību tie nekļuva. Vienkārši kā viena, tā otra puse sadzīvošanu ar oponentiem uzskatīja par neiespējamu.
Te būtu vietā jautājums - ko tad pasaule teica par šādām bēgļu straumēm Palestīnā? Būtībā neko, jo deportācijas un izmisušu cilvēku straumes bija ierasta lieta arī pēckara Eiropā. Polija un Čehoslovākija no savām zemēm padzina etniskos vāciešus, padomju karaspēks jau kara pēdējos mēnešos no Austrumprūsijas bija patriecis visus vietējos iedzīvotājus, Polija izlika aiz durvīm ukraiņus, bet PSRS no Ukrainas teritorijas izsūtīja poļus. Attiecīgi tautu staigāšana kaut kur tālajā Palestīnā nevienu īpaši neinteresēja.
Arābi sāk - un zaudē
Līdz 1948. gada 14. maijam ebreju un arābu sadursmes būtībā var uzskatīt par pilsoņu karu, jo Izraēlas valsts vēl nepastāvēja. To proklamēja tikai pēc britu aiziešanas, turklāt ebreju politiķu vidū nebija vienprātības, vai tas nav pārsteidzīgs solis, jo valstiskuma pasludināšanai varēja sekot arābu kaimiņvalstu agresija. Beigu beigās tomēr tika pieņemts lēmums proklamēt neatkarību, taču ceremonija notika vēl pieticīgāk nekā Latvijas Republikas gadījumā 1918. gada 18. novembrī. Mums tas vismaz notika teātrī, bet ebrejiem nācās iztikt ar Telavivas muzeju, turklāt pusslepenībā, baidoties no arābu uzbrukuma. Simboliskāk, protams, būtu Izraēlas valstiskumu pasludināt Jeruzalemē, taču tas nebija iespējams, jo to bija bloķējuši arābu spēki.
Pieņēmums par arābu valstu agresiju izrādījās pareizs, jo jau nākamajās dienās jaunā valsts piedzīvoja uzbrukumu no vairākām pusēm. No dienvidiem nāca Ēģiptes karaspēks, no ziemeļiem sīrieši, no austrumiem irākieši, no dienvidaustrumiem Jordānija. Valsts iekšienē darbojās vēl britu valdīšanas laikā izveidotais Arābu leģions, kas bloķēja Jeruzalemi (to komandēja britu ģenerālis Džons Bagots Glabs).
Kā tikt galā ar iebrucēju bariem situācijā, kad ieroči no Eiropas vēl bija tikai ceļā, nebija skaidrs. Tomēr pārsteidzošā kārtā, lai arī ar zaudējumiem, izraēliešiem izdevās apturēt vienu pretinieku pēc otra. Lielā mērā ebrejiem par labu nāca tas, ka uzbrucēji savus plānus nebija saskaņojuši un, piemēram, ēģiptieši uz priekšu virzījās ļoti slinki. Agresori sistēmiski nopostīja ebreju apmetnes, kas viņiem gadījās ceļā, bet Arābu leģions ieņēma Jeruzalemes ebreju kvartālu, kaut arī formāli pilsēta skaitījās starptautiskajā kontrolē.
Kas zina, vai kaujās novājinātie ebreju spēki būtu noturējušies, ja pēc mēneša ANO nepiespiestu karojošās puses pasludināt pamieru un sēsties pie sarunu galda. Lielas jēgas gan no šī pasākuma nebija, jo arābi noraidīja ikvienu priekšlikumu, kas paredzēja saglabāt Izraēlas valsti. Turpretī ebreji nebija ar mieru piekāpties un pat daļēji atteikties no teritorijām, kas viņiem bija iemērītas ar 1947. gada ANO rezolūciju.
Pamieru abas puses izmantoja, lai stiprinātu savu karaspēku: izraēlieši beidzot saņēma smago bruņojumu, savukārt arābi pievilka papildspēkus. 1948. gada 9. jūlijā karadarbība atsākās, taču šoreiz veiksmīgāki bija ebreji, kuriem izdevās atspiest pretiniekus no vairākām apdzīvotajām vietām. Pēc desmit dienām atkal tika noslēgts pamiers, un sākās nākamais sarunu raunds, kas gan atkal beidzās ne ar ko.
Oktobrī izraēliešiem izdevās krietni paplucināt ēģiptiešu armiju un atspiest to līdz Gazas sektoram - tas krietni atvēsināja Ēģiptes karotgribu. Pēc tam ebrejiem izdevās veiksmīga operācija ziemeļu virzienā, kuras laikā viņi ieņēma Sīrijas un Libānas pierobežas teritorijas. Vēl pēc mēneša Izraēla deva nākamo triecienu Ēģiptei, tā piespiežot ēģiptiešus sēsties pie sarunu galda un 1949. gada februārī noslēgt pamieru.
Nākamā no kara izstājās Jordānija, kuras karalis Abdalla nebija naidīgi noskaņots pret ebrejiem un karā bija iesaistījies tikai sabiedrības spiediena dēļ. Izraēla un Jordānija vienojās, ka Jeruzalemi kontrolēs dalīti, un tādējādi aizstāja līdz tam noteikto starptautisko kontroli, kas tāpat nedarbojās.
Pēc tam karadarbību izbeidza arī Irāka, bet pati pēdējā piekāpās Sīrija.
1947.-1949. gada kara laikā bojā gāja apmēram 6000 ebreju, bet 60 000 bija spiesti pamest savas mājas. Taču šos zaudējumus ar uzviju kompensēja tie 100 000 ebreju, kas Izraēlā ieradās tikai 1948. gadā vien. Arābu valstis zaudēja no pieciem līdz 15 000 karavīru.
Būtiskākais kara rezultāts bija tas, ka Izraēlas valsts bija nosargājusi savu neatkarību. Taču ne tikai - tā bija arī mazliet paplašinājusi teritoriju, jo pēc arābu valstu agresijas izraēlieši vairs neuzskatīja, ka viņiem būtu pienākums palikt pie ANO 1947. gada rezolūcijā iezīmētajām robežām. Sak, ja jau jūs paši uzprasījāties uz nepatikšanām, tad tagad nečīkstiet, ka esat apdalīti, - apmēram tāda bija Izraēlas nostāja.
Nebeidzamais konflikts
Lielākie zaudētāji izrādījās vietējie arābi, kurus tagad pieņemts dēvēt par palestīniešiem. Apmēram 700 000 no viņiem zaudēja savas mājas. Daļa cilvēku no tām aizgāja paši haosa pilnajos kara pirmajos mēnešos, bet daļu deportēja Izraēlas armija laikā, kad cīnījās pret arābu kaimiņiem. Viņi vadījās pēc apsvēruma, ka atstāt aizmugurē tik daudzskaitlīgu piekto kolonnu nav saprātīgi.
Karš noveda pie neplānota Izraēlas valsts monoetniskuma, jo sākotnēji ANO plāns paredzēja, ka Izraēlas teritorijā paliks apmēram 400 000 arābu, kas veidos teju vai 40 procentus valsts iedzīvotāju. Savukārt arābu pusē vajadzēja palikt 30 ebreju apmetnēm, taču tās visas bija nopostītas kara laikā. Skaidrs, ka pēc kara ebreji nebūt nekāroja pieņemt aizbēgušos palestīniešus atpakaļ. Kā izteicās Izraēlas pagaidu valdības ministrs Moše Šertoks: «Ja man agrāk kāds teiktu, ka mums vajag viņus visus padzīt, es teiktu, ka tas ir neprāts. Taču, ja tas ir noticis kara dēļ, ko mums pieteica arābu tauta, un arābi paši aizbēga, tad šī ir viena no tām radikālajām pārmaiņām, pēc kuras vēsture iepriekšējā gultnē neatgriežas.»
Tiesa, bija gan kāda būtiska atšķirība starp tautu staigāšanu Palestīnā un Eiropā. Eiropiešu bēgļi atrada pajumti savā etniskajā dzimtenē, toties palestīniešiem vairs nebija kur atgriezties, un arī kaimiņvalstis viņus nepieņēma. Te jāmet liels akmens arābu valstu dārziņā. Proti - 1948. gada decembrī ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju, kas aicināja Izraēlas valdību ļaut atgriezties mājās palestīniešu bēgļiem, ja vien viņi ir gatavi mierīgi sadzīvot ar ebrejiem. Taču arābi kategoriski iestājās pret to, jo neatzina Izraēlas valsti kā tādu.
Vēl vairāk - arābu kaimiņi pamieru uzskatīja tikai par īsu atelpu pirms nākamā cīņas raunda, kas izmantojama spēku atjaunošanai un Izraēlas vājināšanai. Arābu valstu līga pasludināja Izraēlas ekonomisko boikotu, bloķējot tai pieeju Suecas kanālam un traucējot naftas produktu piegādi. To redzot, arī daudzi rietumvalstu uzņēmumi atturējās no sadarbības ar Izraēlu, lai nekonfliktētu ar arābiem.
Savukārt Izraēla, reaģējot uz šādu politiku, par savām pieņēma tās teritorijas, kas ar 1947. gada ANO lēmumu bija atvēlētas palestīniešiem, bet ko ebreji bija atkarojuši. No šī viedokļa, pastāvīgi gruzdošais konflikts ar arābu valstīm Izraēlai bija savā ziņā izdevīgs. Kamēr nebija noslēgts miers vai arābi vismaz nebija piekrituši miera sarunām, tikmēr varēja saglabāt situāciju 1949. gada robežlīniju ietvaros.
Būtībā arī nekāds kompromiss te nebija iespējams. No vienas puses, Izraēla uzstāja, ka saglabās asiņainā karā izcīnītās 1949. gada robežas un nepieļaus arābu bēgļu atgriešanos savā kontrolētajā teritorijā. No otras - arābus neapmierināja pat ANO noteiktās 1947. gada robežas, un viņi joprojām uzstāja uz Izraēlas valstiskuma likvidāciju. Tāpēc nākamais bruņotais konflikts bija tikai laika jautājums...
Ne karš, ne miers
Pamiers nenesa mieru un saticību. Situācija atgādināja Amerikas Mežonīgo Rietumu pierobežu, jo vietējie arābi regulāri rīkoja nemierus, bet pāri robežai ne mazāk regulāri iebruka sirotāji un diversanti no kaimiņvalstīm. Laikā no 1949. līdz 1951. gadam tika reģistrēti apmēram 10 000 nelegālas robežšķērsošanas gadījumu, pie tam lielākā daļa pārkāpēju bija bruņoti. Uzbrukumi pierobežas ebreju apmetnēm kļuva par ierastu lietu, un laiku pa laikam tajos gāja bojā cilvēki. Tiek lēsts, ka laikā no 1949. līdz 1956. gadam upuru skaits sasniedza vismaz 300.
Īpaši saspīlēts stāvoklis bija Ēģiptes pierobežā, kur iebrucējus atklāti atbalstīja armija. Atbildot uz šiem iebrukumiem, Izraēlas specvienības devās pretreidos, kas beidzās nelāgi. Piemēram, vēlākā premjerministra Ariela Šarona vadītā operācijā kādā pierobežas ciemā bojā gāja vairāki desmiti arābu, jo izraēlieši uzspridzināja ēkas, nepārliecinājušies, vai tajās neslēpjas mierīgie iedzīvotāji. Izcēlās starptautisks skandāls, pēc kura šādi reidi tika izbeigti.
Tas gan nenozīmē, ka arābu puse neturpināja savus iebrukumus. Izraēlieši uz tiem reaģēja ar operācijām pret arābu atbalsta punktiem, piemēram, Gazas sektorā. Īpaši asas sadursmes notika 1955. gada sākumā, kad izraēlieši tur likvidēja vairākus desmitus ēģiptiešu karavīru. Jau tolaik, starp citu, Izraēlas valdībā pavīdēja ideja okupēt Gazas sektoru, taču tika noraidīta, jo šāds lēmums varēja radīt pārāk daudz problēmu.
Valsts bez konstitūcijas
Var izklausīties pārsteidzoši, taču Izraēlai vēl šobaltdien nav tāda dokumenta kā konstitūcija, ko vairums valstu uzskata par sava valstiskuma tiesisko pamatu. Iemesli, kāpēc izraēlieši nolēma nerakstīt īpašu konstitūcijas tekstu, bija vairāki. Izraēlas valstiskuma tēvs un pirmais premjerministrs Dāvids Ben Gurions baidījās, ka mēģinājumi radīt valsts pamatlikumu izraisīs konfliktus ar ebreju reliģiozāko spārnu, kas uzstātu uz reliģisku pieeju šim jautājumam. Tāpat Ben Gurions, lai arī principā atbalstīja domu par konstitūciju, tomēr uzskatīja, ka nav pareizi, ja to pieņems vien neliela daļa ebreju - tobrīd Izraēlā dzīvoja tikai apmēram 10% visas pasaules ebreju. Tā kā mēģinājumi 1949. gadā pieņemt konstitūciju novestu pie prognozējamiem strīdiem un šķelšanās politisko grupējumu vidū, tika nolemts šo jautājumu atlikt uz vēlāku laiku, likumdošanas jautājumus atstājot parlamenta ziņā un Augstākajai tiesai deleģējot pilnvaras izskatīt strīdīgos gadījumos un pat atcelt parlamenta pieņemtos likumus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita