Savas ilgās un senās vēstures laikā tagadējās Izraēlas teritorijā pastāvējusī Jūdejas ķēniņvalsts ir bijusi gan patstāvīga, gan arī pakļauta dažādiem citzemju iekarotājiem. Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Jūdeju kontrolēja romieši, un viņu valdīšanas laikā te izcēlās vairāki asiņaini konflikti.
Romieši sev pakļautajās teritorijās parasti saimniekoja diezgan pragmatiski un ļāva vietējiem pilnīgu ticības brīvību. Tas attiecās arī uz Jūdeju, kas I gadsimta sākumā bija viena no Romas Impērijas provincēm. Ticības jautājumos teju vai vienīgā romiešu prasība bija godāt imperatoru un tempļos, lai kādu ticību tie sludinātu, izvietot valdnieka krūšutēlus.
Vairumā gadījumu šī prasība neizraisīja nekādus īpašus protestus, taču Jūdeja kļuva par izņēmumu. Ebreji kategoriski atteicās savas lūgšanu vietas dekorēt ar krūšutēliem un tā nokaitināja romiešus, kuri savukārt prasībās kļuva arvien uzstājīgāki un uzvedās arvien brutālāk. Pretrunu kritiskā masa tika sasniegta 66. gadā, kad Romas vietvaldis pavēlēja daļēji konfiscēt ebreju lūgšanu vietu dārgumus. Atbildot uz to, ebreji sāka sacelšanos.
Romiešu padzīšana
Sacelšanās izcēlās ar īpašu nežēlību, jo dumpinieku vadoņi bez garas domāšanas nogalināja gan romiešus, gan arī savus tautiešus, ja tie neizrādīja pietiekamu naidu pret Romas Impēriju. Sacelšanās galvenais dzinējspēks bija zelotu grupējums, kas uzskatīja, ka romiešu klātbūtne apgāna Jūdejas zemi.
Romieši sākumā pat neaptvēra situācijas nopietnību un uzskatīja sacelšanos par nenopietnu dumpi, ko varēs likvidēt ar nelieliem spēkiem. Galu galā līdz šim taču Romas leģioni bija tikuši galā gan ar kartāgiešiem, gan ar galliem un maķedoniešiem. Vai tad nu tiešām nepievārēs kaut kādus ebreju dumpiniekus?
Tobrīd Romā valdīja bēdīgi slavenais imperators Nerons. Kad Jūdejas vietvaldis tomēr netika ar dumpiniekiem galā, viņam talkā nosūtīja Sīrijas vietvaldi Cestiju Gallu, taču, Romai par lielu pārsteigumu, ebreji tā karaspēku pilnībā sakāva. Zeloti pret Jūdejā esošajiem romiešiem vērsās ar ārkārtēju nežēlību un nogalināja visus, kam vien tika klāt. Ar tādām metodēm viņiem tiešām izdevās visu teritoriju attīrīt no okupantiem.
Taču tālāk tik viegli negāja. Kā jau tādos gadījumos mēdz notikt, pēc uzvaras sākās varas dalīšana, bet tā noveda pie pilsoņu kara, kurā tautieši un nesenie sabiedrotie cits citu slepkavoja ar apbrīnojamu aizrautību. To izmantoja Nerons, noorganizējot 60 000 vīru lielu armiju, par kuras komandieri iecēla Titu Flāviju Vespasiānu.
Vispār gan Vespasiāna un Nerona attiecības nebija sevišķi labas, jo divas reizes imperators uz Titu Flāviju bija tā sadusmojies, ka apsvēra iespēju viņu sodīt nāvi. Pirmoreiz par to, ka Vespasiāns savā provincē nebija pietiekami labi uzturējis ceļus, - toreiz imperators beigās esot aprobežojies ar to, ka licis Vespasiānu iemest dziļā peļķē. Otrreiz par vēl smagāku pārkāpumu - Tits Flāvijs bija atļāvies aizmigt Nerona dziedāšanas laikā... Tomēr beigās Vespasiāns tika cauri ar veselu ādu un tagad varēja nodemonstrēt savas karavadoņa spējas.
Jeruzalemes aplenkums
Grūti pat pateikt, kam tur bija lielāki nopelni - Vespasiāna talantam un Romas leģionāru kaujasspējām vai arī ebreju savstarpējiem kašķiem, taču diezgan īsā laikā romiešiem izdevās sacelšanos apspiest. Taču jāteic, ka jūdi cīnījās kā lauvas un gūstā nepadevās - bezcerīgā situācijā vairums paši atņēma sev dzīvību. Bieži vien mātes nonāvēja bērnus, bet pēc tam savā starpā izlozēja, kura nogalinās pārējās un pēc tam izdarīs pašnāvību.
Galvenā cīņa notika par Jeruzalemi, aiz kuras augstajiem mūriem bija patvērušies vairāki simti tūkstoši ebreju. Dažos avotos tiek pat minēts miljons, kas gan liekas pārspīlēti. Taču skaits noteikti bija ļoti liels, jo, kad romieši sāka aplenkumu, Jeruzalemē drīz vien sākās bads, jo pārtikas krājumu tādiem ļaužu bariem tur nebija.
Pēc kādas versijas, daļu ēdamā rezervju apzināti iznīcinājuši fanātiskākie pilsētas aizstāvji, uzskatot, ka bads pamudinās pārējos cīnīties vēl izmisīgāk. Ik dienu badā nomira tūkstošiem cilvēku, taču par padošanos nebija ne runas. Fanātiskie zeloti pieskatīja, lai neviens nemēģinātu pilsētu pamest, kas savukārt raisīja neapmierinātību daļā iedzīvotāju. Atkal sākās iekšējie konflikti, kas pārauga vardarbībā.
To izmantoja romieši, kurus tobrīd jau komandēja Vespasiāna dēls Tits, - viņiem izdevās vairākās vietās sagraut mūrus un ielauzties pilsētā. Sekoja vairākas nedēļas ilgas ielu kaujas, kurās neviens nevienu nežēloja - par gūstā ņemšanu nebija pat runas. Pilsētas ieņemšanas laikā romieši sagrāva ebreju galveno svētvietu - Jeruzalemes templi. No tā pāri palika tikai rietumu siena, kas mūsdienās zināma kā Raudu mūris.
Pēc Jeruzalemes krišanas pretošanās uzreiz nebeidzās un turpinājās vēl vairākus gadus. Romieši rīkoja soda ekspedīcijas, vārda tiešā nozīmē noslīcinot dumpi asinīs. Tiek lēsts, ka no diviem miljoniem Jūdejas tā laika iedzīvotāju nogalināti tika vismaz 600 000. Cik tika sagūstīti un aizvesti verdzībā - par to vēsture klusē.
Lielākais ieguvējs no Jūdejas sacelšanās apspiešanas izrādījās Vespasiāns. Jau sacelšanās laikā tika gāzts Romas imperators Nerons, un, pateicoties savu karavīru atbalstam, no visiem pretendentiem uz vakanto troni veiksmīgākais izrādījās tieši Jūdejas pakļāvējs. Tiesa, viņš pats gan atteicās no titula Jūdejas uzvarētājs jeb Judaicus, jo sacelšanās apspiešana noritēja tik brutāli un asiņaini, ka nevienam tās dalībniekam lielu godu nedarīja. Šo pašu iemeslu dēļ no titula atteicās arī viņa dēls Tits.
Pēdējā sacelšanās
Nākamo pusgadsimtu Jūdejā valdīja nosacīts miers, jo pēc tik asiņainiem notikumiem prāts uz atkārtotu dumpošanos nevienam vairs nenesās. Taču skaidrs, ka Romas vara ebrejiem nebija kļuvusi mīļāka, un arī romieši nedarīja neko, lai rastu ceļus uz izlīgumu. Gluži pretēji - Jeruzalemes tempļa vietā viņi uzbūvēja leģiona nometni, tā vēl vairāk aizvainojot dziļi ticīgo ebreju jūtas. 115. gadā šajā reģionā atkal izcēlās plaši nemieri, taču arī tos romiešiem izdevās apspiest divu gadu laikā.
Nākamais dumpis sākās jau pēc 15 gadiem, un šoreiz to izraisīja imperators Adrians. Sākumā viņu vadīja labi nodomi: Adrians bija apņēmies atjaunot nopostīto Jeruzalemi, pret ko ebrejiem nekādu iebildumu nevarēja būt. Taču tad daži padomnieki imperatoram iestāstīja, ka būvēt pilsētu iepriekšējā stilā un atjaunot ebreju templi nav laba doma, jo var vedināt iedzīvotājus uz domām par neatkarības atgūšanu. Tādēļ Adrians mainīja savus plānus un nolēma Jeruzalemes vietā uzcelt tipisku romiešu pilsētu ar tempļiem romiešu dieviem. Tāpat viņš aizliedza vairākus ebreju rituālus, tostarp apgraizīšanu. Lūk, tā gan nebija laba doma - ebreji to uztvēra kā spļāvienu sejā un attiecīgi reaģēja.
132. gadā pēc ilgas un slepenas sagatavošanās ebreji sāka vērienīgu sacelšanos. Šoreiz viņi mainīja taktiku un atklātā cīņā ar Romas leģioniem neielaidās, priekšroku dodot partizānu karam. Turklāt darbojās tik veiksmīgi, ka romiešu vietējā administrācija un Jūdejā dislocētais X leģions ar dumpiniekiem netika galā. Ebreji sagrāba vienu apdzīvoto vietu pēc otras un sagrautā Jeruzalemes tempļa vietā pat uzbūvēja jaunu pagaidu templi. Nu saniknotajam imperatoram Adrianam neatlika nekas cits kā no Britānijas izsaukt savu labāko karavadoni Sekstu Jūliju Severu un 13 leģionu priekšgalā nosūtīt viņu uz Jūdeju.
Severa karavīriem pretī stājās sacelšanās vadītājs Šimons Bar-Koseva, saukts arī par Bar-Kohbu jeb Zvaigznes dēlu. Viņš sevi dēvēja par mesiju, kas, no vienas puses, bija gudri darīts, jo saliedēja jūdus. No otras puses, ar šādu gājienu viņš zaudēja Jūdejā dzīvojošo kristiešu atbalstu. Pēc viņu pārliecības, mesija bija tikai viens - Jēzus, bet visi pārējie bija tikai viltvārži.
Kaut gan skaitliski un ekipējuma ziņā romieši pēc Severa leģionu ierašanās bija spēcīgāki, tomēr sacelšanās apspiešana viņiem prasīja trīs gadus, jo ebreji leģionārus prasmīgi nogurdināja ar nebeidzamām sadursmēm, bet neiesaistījās ģenerālkaujā. Talmudā teikts, ka pavisam notikušas 54 mazākas kaujas. Beigu beigās 135. gadā romiešiem izdevās ieņemt pēdējo dumpinieku cietoksni un nogalināt Bar-Kohbu, tā pieliekot karam punktu.
Cīņas iznākums ebrejiem bija graujošs. Romieši aizliedza piekopt sentēvu reliģiskos rituālus (šo aizliegumu gan diezgan drīz atcēla) un padzina viņus no Jeruzalemes, bet pašu pilsētu pārdēvēja par Eliju Kapitolinu. No domas par savu valstiskumu ebrejiem nācās aizmirst uz daudziem gadsimtiem, bet, lai izdzēstu jebkādas ebreju pēdas, Jūdeja tika pārdēvēta par Sīrijas Palestīnu. To, ka šāda nosaukuma maiņa ieliek pamatu konfliktam, kas nenodzisīs vēl gadu tūkstošiem, romieši, protams, nevarēja iedomāties.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita