Ja ar antisemītismu saprotam atsevišķu indivīdu vai sabiedriski politisku kustību un organizāciju darbību pret žīdiem (ebreju vēsturiskais etnonīms latviešu valodā bez nicinošas nozīmes) jeb ebrejiem kā tautību, viņu garīgajām vai ideoloģiskajām vērtībām diapazonā no šo vērtību noliegšanas līdz atklātai vardarbībai, tad šāds sabiedrisks fenomens starpkaru posmā bija sastopams visās Austrumeiropas valstīs. Haotiskums politiskajās sistēmās un ekonomiskās krīzes rosināja meklēt vainīgos. Jau kopš viduslaikiem Eiropā daudzu sabiedrisku nelaimju, tādu kā sērgu un bada, izraisīšanā tika vainoti žīdi, un tāpēc notika daudzi grautiņi, izraidīšanas un slepkavības. Pa daļai to veicināja pašu ebreju reliģiskā un kultūras noslēgtība, kā arī viņu radikālāko reliģisko līderu kultivētais Dieva izredzētās tautas sindroms, kas bija saistīts ar augstprātību un neiecietību pret citām reliģijām.
Bēdīgi slavenie Ciānas gudro protokoli
Antisemītismam XX gadsimtā iespējams nodalīt psiholoģisku, reliģisku un politiski ekonomisku motivāciju. Visbiežāk tās visas bija savstarpēji cieši saistītas.
Psiholoģisko motivāciju noteica sabiedrības bailes no sociālās un ekonomiskās nestabilitātes. Tika meklēti tās vaininieki, un, neveicot detalizētu stāvokļa analīzi, par tādiem tika pieņemti svešie - kultūras un dzīvesveida ziņā sabiedrībā neintegrētās ebreju kopienas, kuru iekšējā dzīve bija noslēgta un plašām masām nezināma. Cilvēka psihei, it īpaši, ja viņš jūtas apdraudēts, ir raksturīgi visu svešo un nepazīstamo uztvert kā potenciālu bīstamības nesēju.
Senākā un noturīgākā antisemītisma motivācija bija reliģiskā. Liela daļa kristiešu ebrejus uzskatīja par Kristus slepkavām un viņa dievišķības noliedzējiem. Kristiešu sabiedrībā bija izplatītas baumas par žīdu rituālajām kristiešu bērnu slepkavībām, kas attieksmi pret šo tautu darīja vēl neiecietīgāku.
XX gadsimta antisemītisma pamatā galvenokārt bija politiski ekonomiskā motivācija. Modernā antisemītisma stūrakmens ir tā sauktie Ciānas gudro protokoli - XIX gadsimta beigās vai XX gadsimta sākumā Francijā tapis nezināmas ekonomiski un politiski varenas slepenās biedrības sēdes konspekts. Lai gan tajā nav atrodamas norādes, ka autori ir ebreji, antisemīti protokolus interpretēja kā vispasaules žīdisma līderu izstrādāto politiskās un ekonomiskās varas sagrābšanas programmu.
Ciānas gudrie šajos protokolos atklājas kā viltīga, varaskāra un citādā ziņā ļauna globāla organizācija, kuras mērķis ir «netīro» (izmantots ebreju vārds goji) paverdzināšana un «Ciānas asiņu ķeizarpāvesta» vispasaules valsts nodibināšana. Šajā nolūkā Ciānas gudrie paredzējuši iegūt pasaules kapitālu un masu saziņas līdzekļus, manipulēt ar politiķiem un izārdīt valstis.
Tā visa realizācijai plānots sēt šķiru naidu un izvirtību, izmantot masonu un marksistu kustību, kā arī naida izraisīšanas nolūkā radīt antisemītismu (starp citu, šo aspektu ignorējuši visi antisemītiski noskaņotie protokolu interpretētāji). Visbeidzot goji, kas Ciānas gudro manipulāciju rezultātā būs zaudējuši individualitāti un kļuvuši par pūli, nesaskaņu un liekulīgās demokrātijas nogurdināti, paši piedāvās vispasaules valdnieka troni gudro īpaši sagatavotam vispasaules tirānam - Ciānas ķeizarpāvestam.
Protokolu autori ir lietojuši no jūdaisma mistikas mācības kabalas aizgūtus terminus, kurus plaši izmantoja gan balto, gan melno magu aprindās. Arī šie šķietami žīdiskie termini ir maldinājuši un maldina protokolu izmantotājus, it kā ļaujot protokolus piedēvēt ebrejiem.
Ciānas gudro protokoli antisemītu interpretācijā rādīja žīdu tautu kā viltīgu un neizmērojami naidīgu nežīdu pretinieku, kas apdraud visu pasauli. Tāpēc lielākā daļa organizāciju, kuru ideoloģijā nozīmīgāko vietu ieņēma antisemītisms, heroizēja sevi un pieteicās par sabiedrības glābējiem no «vispasaules žīdu sazvērestības».
Nenoliedzami, antisemītisko ideju pieņemšanu sekmēja arī sociālā nenovīdība, jo Austrumeiropā liela daļa politisko un finanšu jomas darbinieku bija ebreji. Tā kā reti kurš no viņiem nodarbojās ar lauksaimniecību, Austrumeiropas agrāro valstu antisemīti varēja izkārt arī žīdu liekēdības lozungu.
Pērkoņkrusts un pārējie
Visu minēto veidu motivācija starpkaru posmā pastāvēja arī Latvijā. Antisemītisma aktivizēšanās bija vērojama trīsdesmito gadu sākumā. Tad tam bija vislabvēlīgākie apstākļi - plaši iedzīvotāju slāņi bija neapmierināti ar parlamentāro iekārtu un ekonomisko krīzi. Zīmīgi, ka visas antisemītiskās organizācijas un darboņi iestājās par autoritāru valsts pārvaldes formu.
Pirmā latviešu sabiedriskā organizācija, kuras ideoloģijā ieskanējās arī antisemītiski motīvi, bija 1922. gadā dibinātais Latvju nacionālais klubs. 1923. gadā latviešu tulkojumā tika izdoti Ciānas gudro protokolu fragmenti. Ilgi šī organizācija nepastāvēja, jo ar 1924. un 1927. gada tiesas lēmumu Latvju nacionālo klubu slēdza.
Tā ideoloģiskā mantiniece bija Tautas apvienība Ugunskrusts, kuru 1930. gadā nodibināja Jānis Greble. 1932. gada novembrī Ugunskrusta vadību pārņēma studentu korporācijas Selonija filistrs, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, jurists Gustavs Celmiņš. Pēc Ugunskrusta slēgšanas ar tiesas lēmumu 1933. gada februārī organizācija sāka saukties par Tautas apvienību Pērkoņkrusts.
Pēc Gustava Celmiņa izteikumiem, šajā organizācijā bija 12-15 tūkstoši dalībnieku, bet, pēc vācu slepenā dienesta ziņām, krietni mazāk - 5-6 tūkstoši. Pērkoņkrusta šūniņas pastāvēja visā Latvijā, un tajās darbojās gan zemnieki, gan strādnieki, gan kara veterāni. Daudz pērkoņkrustiešu bija studentu rindās.
Pērkoņkrusts bija pusmilitāra organizācija, kas pieprasīja atcelt Satversmi un piešķirt politiskās tiesības tikai latviešiem. Tās devīze bija “Latviju - latviešiem, latviešiem - darbu un maizi”. Gustavs Celmiņš uzskatīja, ka vācieši, žīdi un citas Latvijas nacionālās minoritātes ir otrās šķiras pilsoņi: «Nekad neesam aicinājuši un neaicināsim uz sveštautiešu graušanu. Mēs gribam vienīgi tiem ierādīt pienākošos vietu mūsu valstī.» Kā galveno cīņas veidu pret «sveštautiešu patvaļu» pērkoņkrustieši propagandēja minoritāšu pārstāvjiem piederošo veikalu un rūpnīcu.
Neraugoties uz Gustava Celmiņa apgalvojumiem, organizācijas avīzē Pērkoņkrusts blakus parlamentārisma kritikai nozīmīgāko vietu ieņēma vēršanās tieši pret ebrejiem nevis citām minoritātēm. Tā neaicināja uz vardarbību, taču «atklāja žīdisma patieso seju», publicējot ziņas par ebreju izdarītajiem noziegumiem, sliktas kvalitātes precēm ebreju veikalos un tamlīdzīgi. Avīzē vairākkārt izskanēja aicinājumi žīdiem izvākties no Latvijas un braukt uz Palestīnu. Īpaši liels uzsvars tika likts uz ebreju tautības Saeimas deputātu M. Dubina un M. Nuroka kritiku, apgalvojot, ka visas Latvijas žīdu tumšās lietas notiekot ar viņu atbalstu. Pērkoņkrustieši ar antisemītismu apvienoja arī aģitāciju pret parlamentāro iekārtu un marksismu.
Ar 1934. gada 20. maija Saeimas pieņemto likumu Pērkoņkrustu slēdza. 31. maijā notika tiesas prāva pret pērkoņkrustiešiem, kas beidzās ar 33 personu ilgtermiņa apcietinājumu. 13. jūnijā tika tiesāti vēl 107 organizācijas locekļi, tai skaitā arī Gustavs Celmiņš. 102 personām piesprieda cietumsodu, bet Celmiņu 1937. gadā izraidīja no valsts. Apsūdzībā pret pērkoņkrustiešiem figurēja arī naida kurināšana pret ebrejiem, tomēr noteicošā bija Pērkoņkrusta kvalificēšana par pretvalstisku organizāciju.
Bez Pērkoņkrusta citas organizācijas ar antisemītisku ievirzi Latvijā nepastāvēja, taču bija vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri attiecīgās idejas popularizēja presē un publiskās uzstāšanās reizēs.
Pazīstamākais šādas ievirzes periodiskais izdevums bez avīzes Pērkoņkrusts bija žurnāls Tautas Vairogs, kuru 1931.-1935. gadā rediģēja un izdeva G. Kalniņš. Ar iekšlietu ministra biedra 1935. gada 16. septembra rīkojumu žurnālu slēdza par rakstiem, kuru nolūks bija radīt naidu starp atsevišķām iedzīvotāju daļām. Žurnālā tika paustas «modernā antisemītisma» idejas: žīdu vispasaules sazvērestība, tās saistība ar lielkapitālu, masoniem un sociāldemokrātiem, kā arī Vecās Derības kritika.
Antisemītiskas idejas pauda arī viens no atzītākajiem Latvijas žurnālistiem Arveds Bergs. Viņš aktīvi iesaistījās Rīgas korporāciju dzīvē, lasīja lekcijas, rediģēja dienas laikrakstu Latvis. Savos rakstos viņš lielākoties aplūkoja ebreju pārāk lielo ietekmi uz Latvijas ekonomiku un viņu saistību ar masoniem. Pret masoniem vērstas publikācijas žurnālā Universitas drukāja Latvijas Universitātes docents Jānis Plāķis, kurš kādu laiku bija Pērkoņkrusta biedrs. Minētie sabiedriskie darbinieki uz vardarbību pret ebrejiem neaicināja, bet ieteica viņu pārāk lielo ietekmi ekonomikā mazināt ar likumu palīdzību.
Pedagogs, atturībnieks, antisemīts
Ievērojama figūra Latvijas antisemītismā, par kuru vēstures literatūrā ir rodamas ļoti skopas ziņas, bija Jānis Dāvis. Viņš piedzima 1867. gada 14. jūnijā tagadējā Madonas novadā. Mācījās Kārzdabas pareizticīgo draudzes skolā, vēlāk Baltijas skolotāju seminārā, kuru beidza 1887. gadā. 1889.-1892. gadā Dāvis apmeklēja Viļņas skolotāju semināru. Jau studiju gados aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, presē publicēja rakstus par pedagoģijas jautājumiem.
1908. gadā viņš nodibināja Latviešu izglītības biedrību, tajā pašā gadā - Vidzemes antialkoholisko biedrību, kas vēlāk pārtapa par Latvijas pretalkohola biedrību. Atturības un kopš trīsdesmito gadu sākuma arī antisemītisma propaganda bija Jāņa Dāvja kā rakstnieka darbības galvenie virzieni. Viņš savā personiskajā izdevniecībā par saviem līdzekļiem izdeva vairāk nekā desmit antisemītiskām tēmām veltītus darbus.
Visplašāk Dāvja antisemītiskās idejas izklāstītas 1935. gadā izdotajā grāmatā «Svētās tautas nesvētie darbi». Jāteic, ka šīs idejas nav oriģinālas, bet aizgūtas no vācu tiklab antisemītiskiem, kā Veco Derību kritizējošiem autoriem.
Ebreju ļaunumu Jānis Dāvis saskatīja viņu reliģijā. Te viņš ietekmējās no vācu autora Frencolfa Šmita rasistiskajām leģendām, kas savukārt balstījās Austrumu ezotērikā. Saskaņā ar tām ebreji pieder pie čandaļu rases, kas radusies pirms 65 tūkstošiem gadu no pagrimušiem āriešiem un kustoņcilvēkiem. Čandaļu rase ar āriešiem atradusies pastāvīgā naidā un iemācījusi tiem gatavot reibinošus dzērienus. Āriešu Dievs ir mīlestības, miera un piedošanas Dievs, kādu to sludinājuši Krišna, Buda un Zaratustra. Minētie sludinātāji jāciena līdzīgi Kristum, jo tie arī ir Dieva dēli un āriešu universālās reliģijas paudēji.
Ebreju dievs Jahve, kā tas redzams no Vecās Derības, savukārt esot «sīks žīdu ciltstēvs», materiālisma, egoisma un naida morāles devējs. Viņš ir visu nežīdu ienaidnieks, melīgs, greizsirdīgs un varaskārs, alkst pagānu zelta un sudraba. Žīdu galīgais mērķis esot vispasaules žīdu valsts ar mesiju priekšgalā, un tas ir jāpanāk ar jebkuriem līdzekļiem. Viņu ticības pamatā ir veikalnieciski darījumi ar Jahvi - par paklausību dievs ebrejiem sola materiālus labumus: zemi, kas viņiem pašiem nebūs jāapstrādā; mājas, ko viņi paši nav cēluši; un dārzus, ko viņi paši nav iekopuši. Dāvis savā grāmatā citē daudzus fragmentus no Vecās Derības, kuros atklājas minētās Jahves īpašības un žīdu izredzētība Dieva acīs. Ebreju reliģija esot nevis reliģija tās klasiskajā izpratnē, bet gan valsts satversme.
Pēc Dāvja domām, arī kristīgā baznīca esot piesātināta ar žīdismu. Tam par vaininieku bijis apustulis Pāvils jeb, kā Dāvis viņu sauc, rabīns Pauls. Viņš pirmajiem kristiešiem melīgi sludinājis, ka Kristus mācība papildina Vecajā Derībā paustās idejas par ebrejiem kā Dieva izredzētu tautu, no kuras nācis Kristus. Pašreizējais kristietisms esot mirusi reliģija, un to iespējams atjaunot, tikai aizliedzot Veco Derību un attīrot Jauno no žīdisma uzslāņojumiem. Jānis Dāvis rakstīja:
«Cīņa pret žīdismu jāiesāk no baznīcas un skolas, bet ne no fabrikas un tirgotavas. Kamēr tauta piesauks baznīcās žīdu dievu Jāvi, Kungu Cebaotu, Ciones meitas un sv. ķēniņu Dāvidu un audzinās skolās jaunatni par Ābrahama bērniem žīdisma garā, tikām viņa neatturami ies iepirkties «svētās un Dieva izredzētās tautas» veikalos.»
Dāvis iztirzāja arī Ciānas gudro protokolus un atzina tos par žīdu politisko programmu varas sagrābšanai visā pasaulē. Ebreji veicinot internacionālismu un bezdievību, lai likvidētu āriešu valstis. Viņi ir lielkapitālisti un pasaules mēroga finanšu operāciju veicēji, ko tomēr noliedz ebreju ietekmē esošie sociāldemokrāti. Marksisms nežīdus pārvēršot par beztēvijas, beztautības un bezticības pūli, kas darbojas pret savas tēvijas, tautas un ticības interesēm.
Ebreji turpretim paši nevadās pēc marksisma sludinātajām bezdievības un kopīpašuma idejām: “Žīdi izlietoja ļaužu masu neapmierinātību ar to sociālo stāvokli un pauda tām kopīpašumu, respektīvi, visu pasaules bagātību vienlīdzīgu sadalīšanu starp visiem ļaudīm. Kamēr kristieši un marksisti nodarbojās ar šo problēmu atrisināšanu, tamēr žīdi pārņēma viņu vērtības savā privātīpašumā un uzmetās viņiem par kakla kungiem.”
Arī Latvijas iedzīvotāju šķelšanos partijās un šķirās Dāvis uzskatīja par ebreju roku darbu.
Kā galējo līdzekli pret ebreju uzkundzēšanos viņš savā grāmatā aicina atņemt pilsoņu tiesības: «Tā kā viņi izvairās no pilsoņu pienākumu pildīšanas un nodokļu maksāšanas, nodarbojas ar netīriem veikaliem un dzen pagrīdes propagandu, tad viņi nevar baudīt vienādas tiesības ar īstiem valsts pilsoņiem. Ja žīdi atzīst sevi par Dieva izredzēto tautu un visas citas tautas par pretīgām Dievam, kurš uzdevis viņiem tās izdeldēt, tad mēs nevaram atļaut žīdiem dzīvot mūsu zemē un piedalīties mūsu tēvijas likteņu noteikšanā.»
«Dāvja kungs, akcijas pret žīdiem nebūs»
Jānis Dāvis savos darbos cildina Musolīni un Hitleru, kuru vadītajās valstīs ir ieviesta žīdus ierobežojoša likumdošana, kā arī Kārli Ulmani, liekot cerības uz viņa autoritārismu. Tomēr Ulmanis pret Dāvja idejām izturējās noraidoši. 1934. gada jūnijā Rīgas namsaimnieku sapulcē viņš neoficiālā sarunā esot teicis: “Dāvja kungs, akcijas pret žīdiem nebūs. Visas brošūras, kurās ir rakstīts par žīdiem, es jau liku iznīcināt. Vairāk nerakstiet brošūru par žīdiem, jo tās pavēlēšu sadedzināt.”
Tomēr vēl 1935. gadā Valtera un Rapas grāmatnīcā bija nopērkamas visas Dāvja izdotās brošūras. Vēlāk gan tās tika konfiscētas. 1939. gadā Dāvis neveiksmīgi mēģināja rast iespēju izdot savas grāmatas Leipcigā. Viņa 1942.-1944. gadā atkārtoti izdotos darbus antisemītiskajā propagandā Latvijā plaši izmantoja vācu nacisti.
Aplūkojot antisemītisma izpausmes Latvijā starpkaru posmā, jāsecina, ka tas bija izplatīts tikai intelektuālajās aprindās, tautā ne. Šādi noskaņotie intelektuāļi ietekmējās no vācu antisemītisko autoru darbiem. Antisemītisma cēloņi meklējami valsts politiskās un ekonomiskās dzīves nesakārtotībā, bet ebreji ar savu noslēgto kultūru, turību un augsto stāvokli sabiedrībā bija lielisks mērķis vaininieka meklējumos. Antisemītisko uzskatu paudēji, kas bija samērā šaurs inteliģences un sabiedrisko darbinieku loks, Latvijā neaicināja uz vardarbību, par galējo līdzekli pret ebrejiem viņi uzskatīja pilsoņa tiesību atņemšanu un izraidīšanu. Tomēr valsts un sabiedrības lielākā daļa pret antisemītismu izturējās noraidoši.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita