Šoruden aprit 100 gadi, kopš Grantemas pilsētā Anglijas vidienē piedzima Mārgareta Hilda Robertsa. Vairāk gan viņa pazīstama ar savu laulībā pieņemto uzvārdu kā Mārgareta Tečere - Lielbritānijas premjerministre 11 gadu garumā un viena no izcilākajām XX gadsimta politiķēm, kuru gan viņas valdīšanas laikā daudzi briti nolādēja.
Ja Mārgareta būtu piedzimusi Padomju Savienībā, tad noteikti atbilstu populārajā kinokomēdijā Kaukāza gūstekne izskanējušajam apzīmējumam - studente, teicamniece, sportiste, komjauniete un, galu galā, vienkārši skaistule! Tā kā Mārgareta bija piedzimusi diezgan nomaļā Anglijas provincē, viņa, protams, nebija komjauniete. Arī klasiska skaistule viņa īsti nebija, taču studente un teicamniece gan.
Mārgaretas tēvs Alfrēds bija no tiem cilvēkiem, ko angļi mēdz dēvēt par self-made man - tātad visu šajā dzīvē sasniedzis tikai un vienīgi paša spēkiem. Sācis kā pārdevējs pārtikas bodītē, vēlāk uzkalpojies līdz veikala pārvaldniekam un, liekot grasi pie graša, ar laiku ne tikai iekrājis mājai, bet arī pats savam veikaliņam. Uzcītīgi strādājot, arī pašizglītojies, izlasot praktiski visas vietējā bibliotēkā atrodamās grāmatas.
Kad laulībā ar šuvēju Beatrisi piedzima vispirms vecākā meita Mjūriela, bet pāris gadus vēlāk Mārgareta, Robertsu ģimene jau bija pieskaitāma stabilai vidusšķirai, jo Alfrēds biznesu bija paplašinājis līdz vairākiem veikaliņiem. Trīsdesmitajos gados viņš pievērsās arī politikai un četrdesmitajos vairākus gadus bija pat Grantemas mērs. Meita skatījās uz tēva panākumiem un mācījās no viņa piemēra.
Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties
Visi Tečeres biogrāfi uzsver, ka tādas īstas bērnības meitenei nav bijis. Jau no septiņu vai astoņu gadu vecuma tēvs viņu radināja pie disciplīnas un lika mācīties. Kamēr citi bērni lasīja grāmatiņas par Vinniju Pūku, Mārgareta jau studēja nopietnus apcerējumus un palīdzēja tēvam ar grāmatvedības aprēķiniem. Tēvs visu mūžu meitenei bija liela autoritāte un paraugs, tāpēc laikam tikai likumsakarīgi, ka skolā viņa kļuva par vienu no uzcītīgākajām un sekmīgākajām audzēknēm. Pienākums un disciplīna - šie vārdi Robertsu ģimenē bija teju vai svēti. Plus vēl jāņem vērā, ka ģimene bija visai reliģioza. Vārdu sakot - kārtīgāku un mērķtiecīgāku meiteni par Mārgaretu Robertsu visā Linkolnšīras grāfistē nevarētu atrast.
Ļaudis, kuri tajā laikā Mārgaretu pazina, saka, ka viņai nav piemitušas nekādas īpašas dotības vai talants, taču viņa ir bijusi ārkārtīgi uzcītīga un apveltīta ar lielām darbaspējām. 1942. gadā, tātad Otrā pasaules kara laikā, meitene pabeidza vispārizglītojošo skolu un sāka domāt par tālāko mācīšanos. Izvēle krita par labu vienai no Anglijas labākajām koledžām Oksfordā. Pēc ilgākām pārdomām, paklausot tēva padomam izvēlēties eksakto priekšmetu, bet vēlāk iestāties Juridiskajā fakultātē, Mārgareta nolēma studēt ķīmiju.
Oksfordas studentu vidū meitene par savējo nekļuva, jo visu laiku tikai mācījās un mācījās, ignorējot jauniešiem raksturīgās izklaides. Teju vai vienīgais izņēmums šajā ziņā bija dejas, jo laiku pa laikam Mārgareta labprāt apmeklēja deju nodarbības. Taču jaunus draugus studiju laikā viņa tā arī neieguva, un jaunībā vispār viņai bija tikai viena draudzene. Arī vēlāk draugu loks neko īpaši nepaplašinājās.
Oksfordā Mārgareta atklāja vēl vienu aizraušanos - tā bija politika. Robertsas jaunkundzei ļoti patika diskutēt, pārliecināt cilvēkus par savu taisnību un meklēt risinājumu dažādām problēmām.
Jau tolaik viņa saprata, ka nekāda dižā ķīmiķe neiznāks. Pēc studijām Mārgareta pāris gadus pastrādāja kādā ķīmijas uzņēmumā, taču tiešie priekšnieki atzina, ka radošiem ķīmijas eksperimentiem viņai pietrūkst iztēles. Laikam jau to apzinājās arī viņa pati, jo studiju laikā pāris reizes ieminējās, ka krietni interesantāk būtu darboties parlamentā. Un, kad Oksfordas pēdējā gadā Mārgaretu ievēlēja par skolas konservatīvo apvienības priekšsēdētāju (viņa bija pirmā meitene šajā amatā), viņa uztvēra to kā zīmi, ka politika ir viņas īstais aicinājums.
1947. gadā ieguvusi ķīmijas bakalaura grādu, Mārgareta nevarēja uzreiz tālāk studēt jurisprudenci - tam gluži vienkārši nepietika līdzekļu. Tāpēc viņa iestājās darbā ķīmijas uzņēmumā, kas ražoja plastmasas izstrādājumus. Izpētes darbs viņai ne pārāk patika, toties pie sirds gāja iespēja regulāri komunicēt ar rūpnīcas strādniekiem, kuri gan topošo politiķi diez ko neņēma par pilnu (viņai tobrīd bija tikai 22 gadi).
Toties Mārgaretu pamanīja ietekmīgs reģionālais Konservatīvo partijas politiķis un piedāvāja balotēties parlamenta vēlēšanās no Dartfordas pilsētas. Patiesībā gan šāds piedāvājums nebija nekā vērts, jo tipiski leiboristiskajā Dartfordā konservatīvie līdz šim nekad nebija uzvarējuši un nekas neliecināja, ka Mārgaretas kandidēšana šajā ziņā kaut ko varētu mainīt. Un nemainīja arī. Lai gan jaunā politiķe lietai piegāja ar milzīgu entuziasmu un apbraukāja malu malas, uzstājoties ar runām un tiekoties ar cilvēkiem, vēlēšanas viņa tomēr zaudēja.
Taču, daudziem par lielu pārsteigumu, konservatīvo rezultāti Dartfordā bija ievērojami labāki nekā jebkad iepriekš, un tas noteikti bija Robertsas jaunkundzes nopelns. Pēc dažiem gadiem viņa vēlreiz kandidēja vēlēšanās no Dartfordas un atkal zaudēja, taču rādītāji atkal bija labāki nekā iepriekš. Tas Konservatīvo partijas vadībai lika saprast, ka šitam skuķim ir potenciāls.
Par miesassodiem un pret geju sodīšanu
Savās otrajās vēlēšanās gan Mārgareta vairs nebija nekāds skuķis, bet gan precēta sieva - misis Tečere. 1951. gada sākumā kādā Konservatīvo partijas pasākumā viņa iepazinās ar laku un krāsu rūpnieku Denisu Tečeru. Ņemot vērā, ka Mārgaretai bija ķīmiķa izglītība, abi ātri vien atrada kopīgu valodu un tā paša gada rudenī apprecējās. Plašāka sabiedrība tikai 25 gadus pēc abu kāzām uzzināja, ka Denisam tās nav pirmās laulības, jo 1942. gadā viņš bija apprecējis citu sievieti, kuru arī sauca par Mārgaretu. Taču tad Tečeram nācās doties karā un, kad pēc tā viņš atgriezās mājās, agrākās attiecības atjaunot vairs neizdevās, un pāris izšķīrās.
Laulības ar Tečeru kļuva par Mārgaretas laimīgo lozi. Deniss bija bagāts un varēja atļauties apmaksāt jaunās sievas jurisprudences studijas, lai viņai vairs nebūtu jādarbojas ķīmijas nozarē. Gandrīz visus piecdesmitos gadus misis Tečere nostrādāja juridiskajā jomā, specializējoties nodokļu jautājumos, - tas viņai lieti noderēja vēlākajā politiķes karjerā.
Vēl viens patīkams pluss laulībām ar Denisu bija dzīvesvietas maiņa. Tagad Tečeru pāris dzīvoja prestižā Londonas rajonā, un no tā piecdesmito gadu beigās Mārgareta beidzot tika ievēlēta parlamentā. Londonas biezajā galā tomēr dzīvoja vairāk konservatīvo atbalstītāju, un tas atviegloja ceļu uz ievēlēšanu.
Mārgareta bija diezgan netipiska konservatīvo pārstāve. Brīžam viņa bija konservatīvāka par viskonservatīvākajiem partijas biedriem, piemēram, nobalsojot par miesassodu atjaunošanu britu skolās un iestājoties par nāvessoda saglabāšanu, kā arī iebilda pret laulības šķiršanas procesa vienkāršošanu. Bet brīžam nonāca pavisam liberālās pozīcijās, aicinot homoseksuālismu izņemt no sodu likuma un iestājoties pret abortu aizliegšanu. Tečere balsoja tikai saskaņā ar saviem uzskatiem, reizēm ignorējot to, ko mēdz dēvēt par partijas disciplīnu.
Taču viņa bija tik spilgta personība, ka šādas vaļības tika piedotas. Vēl vairāk - sākumā viņu iekļāva konservatīvo veidotajā ēnu kabinetā, kur viņa nodarbojās ar enerģētikas, transporta un izglītības jautājumiem. Bet 1970. gadā, kad konservatīvie uzvarēja vēlēšanās, Tečerei Edvarda Hīta veidotajā valdībā tika izglītības un zinātnes ministra portfelis.
Nost ar vispārējās labklājības politiku!
Uzreiz jāteic, ka Tečere nebija populāra izglītības ministre. Tā brīža Britānijas ekonomiskajā situācijā viņai arī nebija ne mazāko izredžu kļūt par nācijas mīluli, jo nepārtraukti nācās meklēt iespējas apgriezt budžeta izdevumus. Viens no lēmumiem šajā jomā Tečerei gandrīz maksāja tālāko politisko karjeru: taupot līdzekļus, viņa atcēla ierasto bezmaksas piena izsniegšanu skolēniem vecumā no 7 līdz 11 gadiem. Bezmaksas piens skolās bija sena britu tradīcija, tāpēc tās atcelšana izraisīja īstu sašutuma vētru. Populārs kļuva sauklis, kas Tečeri dēvēja par piena zagli (Thatcher - milk snatcher!). Vēl viņu saukāja arī par asiņaino Mārgaretu un pat par fašisti.
Taču Tečerei bija bieza āda, un viņa visu šo kritikas lavīnu laida pāri galvai, cenšoties argumentēti aizstāvēt savu pozīciju.
Hīta valdībai tā arī neizdevās uzlabot ekonomisko situāciju, ko vēl vairāk padziļināja septiņdesmito gadu pirmās puses naftas krīze un teju vai nemitīgie britu ogļraču streiki. 1974. gadā valdība krita un pie varas nāca leiboristi. Taču nevarētu teikt, ka viņiem būtu klājies labāk, jo ekonomikas lejupslīde turpinājās. Tāpēc varēja diezgan droši prognozēt, ka konservatīvo atgriešanās ir vien laika jautājums.
Tikai vispirms partijai vajadzēja jaunu līderi. Par tādu konservatīvo iekšējā balsojumā kļuva Mārgareta Tečere. Viņa piedāvāja radikāli jaunu ekonomikas kursu - atteikties no līdzšinējās «vispārējās labklājības» politikas, kas paredzēja valsts iejaukšanos ekonomiskajos procesos un pat cenu regulēšanu, tā vietā lielāku brīvību dodot privātuzņēmējiem un samazinot nodokļus. Šāda politika gan nozīmēja neizbēgamu konfliktu ar strādājošajiem tādās nerentablās nozarēs kā metalurģija un ogļu ieguve, kā arī ar ietekmīgajām arodbiedrībām. Tomēr Tečeri tas nebaidīja.
1978. gada nogalē stāvoklis valsts ekonomikā kļuva kritisks. Bezdarbs un inflācija auga augumā, budžeta ieņēmumi kritās, veselus reģionus pārņēma streiki un protesti. Šādos apstākļos leiboristu valdība krita, un 1979. gada pavasara vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja konservatīvie. Apvienotajai Karalistei bija jauns premjerministrs - pirmo reizi vēsturē šo amatu ieņēma cilvēks ar eksakto zinātņu diplomu. Turklāt šis cilvēks bija sieviete. Arī kaut kas tāds līdz šim nebija pieredzēts. Sākās 11 gadus ilgā Tečeres ēra.
Tečerei uz visiem laikiem pielipis apzīmējums Dzelzs lēdija. To izdomāja nevis angļi, bet gan krievi - pirmoreiz par Dzelzs lēdiju Tečeri nosauca padomju propagandisti. Tātad tas nebūt nebija kompliments, drīzāk otrādi. Taču iesauka bija patiešām atbilstoša, jo Tečere valsti vadīja ar dzelžainām metodēm. Viņas padotajiem dzīve nebija viegla, jo premjerministre pati strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram sešas dienas nedēļā. Svētdienās kā pārliecināta kristiete viņa centās nestrādāt. To pašu Mārgareta prasīja arī no pārējiem. Ja cilvēks nespēja turēt līdzi viņas tempam, varēja būt brīvs.
Jaunās premjerministres aicinājums nācijai īsumā bija apmēram šāds - mosties, celies, strādā! Negaidi, kad valsts par tevi parūpēsies, sāc rīkoties pats! Kaut ko līdzīgu un apmēram tādā pašā tonī latviešiem deviņdesmitajos gados stāstīja tā laika premjers Andris Šķēle, un tautas reakcija abos gadījumos bija diezgan līdzīga - pārsteigums un sašutums. Britu augstākie ierēdņi bija apjukuši, jo atšķirībā no saviem priekštečiem Tečere rūpīgi izstudēja visus dokumentus, ko viņai nesa parakstīt, un bieži vien iedzina ierēdņus stūrī ar nepatīkamiem jautājumiem.
Premjerministrei piemita autoritatīvs vadības stils, un viņa nekad nemeklēja kompromisus. Padotie viņas balss tembru salīdzināja ar zobārsta urbjmašīnu un pašu dēvēja par vella sievišķi, taču bija vien spiesti pildīt priekšnieces rīkojumus. Kā izteicās pati Tečere: «Es neiebilstu, ja mani ministri daudz runā. Galvenais, lai viņi dara tā, kā es saku.» Pat Mārgaretas tēvs bija spiests atzīt, ka meita varētu būt mazliet diplomātiskāka un iejūtīgāka: «Par 99,5 procentiem Mārgareta ir pati pilnība. Atlikušie 0,5 procenti ir tas, kāda viņa varētu būt, ja vien kļūtu mazlietiņ siltāka.»
Tomēr laikam jau Tečere nevarēja atļauties tādu greznību kā siltums un līdzcietība. Ekonomika plīsa pa visām vīlēm, uzņēmumi bankrotēja cits pēc cita, un tikai 1980. gadā vien bezdarbnieku skaits pieauga par 400 000, bet kopējais skaits pārsniedza trīs miljonus. Inflācija palielinājās līdz 22 procentiem.
Tečere nemēģināja glābt pa burbuli ejošos uzņēmumus. Starp citu, to viņai daudzi vēl ilgi nevarēja piedot, jo tādas izteikti industriālas pilsētas kā, piemēram, Šefīlda piedzīvoja ļoti smagu krīzi un bezdarbs tajās kļuva par ikdienišķu parādību. Valsts ievēroja stingru taupības politiku, kas nozīmēja arī pabalstu apcirpšanu.
No otras puses, valdība centās atbalstīt privātuzņēmējus un attīstīt modernas ražotnes, bet neefektīvos valsts uzņēmumus, piemēram, gāzes un elektrības kompānijas, atdeva privatizācijai, atsakoties arī no subsīdiju politikas. Kopumā tika slēgtas 25 nerentablas ogļu raktuves. Cenšoties sabalansēt ekonomiku, premjerministre paaugstināja nodokļus, kas arī nekādi nevairoja tautas mīlestību. Iznākumā viņas reitings strauji nokritās. Taču labā ziņa bija tā, ka vismaz inflācija jūtami mazinājās.
Īru jautājums
Tečere nāca pie varas laikā, kad britu kontrolētajā Ziemeļīrijā jeb Olsterā risinājās satraucoši un asiņaini notikumi. Par ierastu lietu bija kļuvuši Īru republikāņu armijas jeb IRA terora akti, turklāt ne tikai Olsterā, bet arī Anglijā. 1979. gadā teroristi Londonā uzspridzināja ievērojamā konservatoru politiķa Erija Nīva automašīnu, viņš pats sprādzienā gāja bojā. Dažus mēnešus jahtā paslēptas bumbas sprādzienā nomira karalienes Elizabetes radinieks un prinča, pašreizējā karaļa Čārlza krusttēvs lords Mauntbetens. 1984. gada oktobrī teroristi sarīkoja atentātu pret pašu Tečeri, uzspridzinot bumbu Braitonas viesnīcā, kur norisinājās Konservatīvo partijas kongress. Bojā gāja pieci cilvēki, taču Tečere palika neskarta un nodemonstrēja rakstura stingrību, drīz vien pēc sprādziena uzstājoties ar iepriekš ieplānoto runu.
Līdzīgu rakstura stingrību viņa bija izrādījusi jau pirms pāris gadiem, kad badastreiku pieteica notiesātie IRA aktīvisti - viņi pieprasīja mīkstināt ieslodzījuma apstākļus. Situāciju īpaši savdabīgu padarīja fakts, ka viens no šiem ieslodzītajiem bija Bobijs Sendss. Šim vīram par līdzdalību terora aktu rīkošanā bija piespriests 14 gadu cietumsods, bet, jau atrodoties aiz restēm, viņš bija ievēlēts britu parlamentā kā Ziemeļīrijas pārstāvis.
Daļa sabiedrības mudināja izpildīt par samērīgām saucamās streikotāju prasības, tādas kā nenēsāt cietuma formu, nestrādāt cietuma ražotnē un palielināt saņemamo sūtījumu skaitu, taču Tečere pret šiem aicinājumiem palika nedzirdīga. Vienlīdz dzelžaini raksturi izrādījās abās pusēs, un neviens negribēja piekāpties. Iznākumā desmit ieslodzītie tiešām nobadojās līdz nāvei, viņu vidū arī Sendss, kurš kļuva par īru nacionālo varoni.
Neliels uzvarošs karš
Pēc jebkādas politiskās loģikas nākamajās vēlēšanās konservatīvajiem un Tečerei vajadzēja zaudēt, jo cilvēkiem parasti nepatīk, ja viņus viszinīgi komandē un nogriež teju vai visus iespējamos pabalstus. Tas, ka ekonomika pamazām atkopjas, šādos gadījumos parasti nekrīt svarā, jo šis process nenotiek tik strauji, lai visi uzreiz būtu apmierināti un laimīgi.
Taču Tečerei neticami paveicās, jo otrā pasaules malā argentīniešiem ienāca prātā okupēt Folklenda (Malvinu) salas, kas skaitījās Britānijas īpašums un kur dzīvoja apmēram pusotrs tūkstotis britu pilsoņu. Iespējams, cits premjers būtu atmetis ar roku mikroskopiskajam zemes pleķītim, ko uz globusa bez lupas grūti saskatīt. Tikai ne Tečere! Pēc visa spriežot, viņa atcerējās, ka jaunībā reiz bija tikusies ar leģendāro Otrā pasaules kara laiku premjerministru Vinstonu Čērčilu un uzstājās parlamentā ar runu, kas kategorisma un apņēmības ziņā neko daudz neatpalika no leģendārās runas, ko sers Vinstons teica 1940. gada vasarā.
«Folklenda salas un to piekrastes ūdeņi ir un paliek britu teritorija. Nekāda agresija un iebrukums nevar mainīt šo faktu. Valdības mērķis ir atbrīvot salas no jebkādas okupācijas. Folklenda salu iedzīvotāji piekopj britu dzīvesveidu, viņi ir Lielbritānijas pilsoņi un Viņas Majestātes pavalstnieki. Lielbritānijas tautas griba ir garantēt viņiem šīs tiesības. Visi mūsu pūliņi būs vērsti šajā virzienā.»
Piepeši vairums britu, kuri vēl nesen bija lamājuši Tečeri pēdējiem vārdiem, kļuva par kvēliem patriotiem un bija gatavi sūtīt savu armiju karā uz tālajām Folklendām. Tečere, līdzīgi kā savulaik Čērčils, izveidoja Kara kabinetu, kur ikdienas sēdēs tika plānota salu atbrīvošanas operācija. Uz Folklendu rajonu nosūtīja apmēram 100 kuģus, 40 kara lidmašīnas un 26 000 karavīru, kas izmaksāja iespaidīgas summas. Taču Folklendu atgūšana bija principa jautājums, un tā vārdā valdība bija gatava aizmirst taupības režīmu.
Par laimi, karš neturpinājās ilgi. Tā laikā katra puse zaudēja pa karakuģim - argentīnieši kreiseri Ģenerālis Belgrano, bet briti mīnu kuģi Šefīlda. Taču, kad briti izsēdināja salās desantu, argentīniešu dziesmiņa bija nodziedāta. Nepilnos trijos mēnešos Britānija atguva Folklendas, par to samaksājot ar 265 karavīru dzīvībām. Nācija bija sajūsmā, un, par godu savai premjerministrei, pūlis nodziedāja patriotisko Rule, Britannia!, tā atceroties senos koloniālisma laikus. Ar to pašu Tečerei uzvara 1984. gada vēlēšanās bija nodrošināta.
Ģimenes lietas
1953.gadā, kad Mārgaretas politiskā karjera bija pašā sākumā, Tečeru ģimenē piedzima dvīņi - Kerola un Marks. Pateicoties tēva biezajam naudasmakam, abām atvasēm tika nodrošināta pirmšķirīga izglītība un visa plašā pasaule bija pie viņu kājām. Kerola izvēlējās žurnālistes profesiju un iemēģināja roku arī grāmatu autores statusā, sarakstot grāmatas vispirms par savu māti, vēlāk arī par tenisisti Krisu Evertu-Loidu un savu tēvu. Strādājusi arī Austrālijas televīzijā un britu BBC.
Ievērojami aizraujošāka dzīve izvērtās Markam Tečeram, kurš jau agrā jaunībā pievērsās biznesam. Šajā lauciņā viņam klājās ļoti labi, taču visus astoņdesmitos gadus pār viņa biznesu klājās aizdomu ēna par mātes ietekmes izmantošanu savtīgos nolūkos. Cilvēki, kuri pazina Marku, apgalvoja, ka viņš nekautrējoties izmantojis mātes vārdu biznesa darījumos.
1982. gadā Marks piedalījās Dakaras rallijā un pamanījās noklīst tuksnesī. Izcēlās pamatīga jezga, jo pazudušais tomēr bija Lielbritānijas premjerministres dēls. Viņa meklēšanā iesaistījās Alžīrijas valdība, tika izmantotas gan alžīriešu armijas vienības, gan vairākām valstīm piederošas lidmašīnas. Beigu beigās Marku atrada apmēram 50 kilometrus no trases. Tečere no savas kabatas apmaksāja meklēšanas izdevumus. Te gan jāšaubās, vai pilnīgi visus, jo nosauktā summa nebija liela - 2000 mārciņas.
Deviņdesmitajos gados Marku Tečeru apsūdzēja šaubīgos ieroču tirdzniecības darījumos, bet 2004. gadā viņam Dienvidāfrikas Republikā pat izvirzīja apsūdzību valsts apvērsuma finansēšanā Ekvatoriālajā Gvinejā. Beigās gan viņš tika cauri ar nosacītu sodu un netika izdots Ekvatoriālajai Gvinejai, kur Tečeram draudētu nāvessods.
Spriežot pēc Marka raibās biogrāfijas, varētu būt taisnība tiem, kuri saka, ka rūpēs par valsti sava dēla audzināšanu Mārgareta bija atstājusi novārtā.
Draugi Ronalds un Mihails
Tečeres otrajā pilnvaru termiņā valsts ekonomika bija daudzmaz sakārtota un smagākā krīze jau bija aiz muguras. Tā nu Mārgareta varēja atļauties vairāk laika veltīt ārpolitikai. Jo vairāk tāpēc, ka Atlantijas okeāna otrā krastā par prezidentu bija kļuvis ļoti līdzīgi domājošs kungs, vārdā Ronalds Reigans. Viņi abi bija liberālas ekonomikas piekritēji un dedzīgi antikomunisti, tāpēc nav brīnums, ka Reiganam un Tečerei tik labi sapasēja.
Lielbritānijas un ASV attiecības bija tik labas, kā sen nebija bijušas. Lielā mērā gan to noteica aukstā kara politika, jo abām vadošajām rietumvalstīm vajadzēja saliedēt spēkus pret potenciālajiem sarkanajiem draudiem. Tāpēc Tečere ne tikai palielināja finansējumu Britānijas kodolarsenāla veidošanai, bet arī atļāva amerikāņiem savā teritorijā izvietot 160 spārnotās raķetes.
Ilgstoši sliktās attiecības ar Padomju Savienību sāka mainīties astoņdesmito gadu vidū, kad Kremlī pie varas nāca nosacīti jaunais un daudzsološais Mihails Gorbačovs. Tečere viņu bija ievērojusi jau agrāk un pāris mēnešus pirms Gorbačova apstiprināšanas kompartijas ģenerālsekretāra amatā uzaicināja vizītē uz Lielbritāniju. Personīgas tikšanās laikā Gorbačovam izdevās apburt britu premjeri. Viņa konstatēja, ka beidzot krieviem ir cilvēcīgs līderis, kurš prot gan pajokot, gan arī konstruktīvi sarunāties. Ar šo cilvēku ir iespējams dialogs, secināja Tečere un par savu viedokli informēja arī Reiganu.
Rietumvalstu sarunas ar Gorbačovu nebija vieglas, jo abas puses viena otru turēja aizdomās par mēģinājumiem gūt virsroku stratēģiskā bruņojuma ziņā. Tomēr pamazām vien neuzticības ledus kusa, un Kremļa saimnieks sāka piekāpties. Savu lomu gan nospēlēja arī tas, ka padomju ekonomika tobrīd jau juka un bruka, tāpēc Gorbačovam bija nepieciešami Rietumu kredīti, ko nebija iespējams saņemt bez piekāpšanās bruņojuma un cilvēktiesību jautājumos. Šajā ziņā Tečeres ieguldījums bija diezgan liels, jo arī viņa pielika roku komunistu režīma drupināšanā.
Paradoksālā kārtā Tečeres ēra beidzās praktiski reizē ar PSRS sabrukumu. 1990. gadā daļa Konservatīvo partijas vadošo biedru nosprieda, ka ir pienācis laiks atsvaidzināt partijas tēlu un atbrīvoties no Tečeres, kura valsti vadīja jau vairāk nekā desmit gadus. Par jauno partijas līderi kļuva Džons Meidžors, kurš arī uzvarēja 1992. gada vēlēšanās.
Dzelzs lēdija memuāros vēlāk rakstīja: «Mani ļoti sarūgtināja to cilvēku nodevība, kurus es allaž bija uzskatījusi par saviem draugiem un sabiedrotajiem. Mani sarūgtināja liekulība, ar kādu viņi savu nodevību sauca par draudzīgu palīdzību un rūpēm par manu tālāko likteni.» Bijusī premjerministre jutās kā no laivas izmesta: «Mana dzīve bija sašķīdusi drumslās. Visi centieni, domas, plāni un apkārtējie cilvēki - tas viss bija sašķīdis. Tu pērc tērpus dažādām vizītēm un konferencēm. Tu taisi frizūru, gatavojoties uzstāties parlamentā. Visa tava dzīve ir saplānota gadu uz priekšu, tas ir tavas dzīves pamats. Bet tagad es prasu pati sev: kas šodien par dienu? Dauningstrītā tā man nekad negadījās.»
Pavisam bez darba gan Tečere nepalika: viņa vadīja savā vārdā nosauktu fondu, lasīja lekcijas un pāris gadus pat skaitījās tabakas koncerna Philip Morris konsultante - līdz brīdim, kad Eiropā tika aizliegta tabakas reklāma.
Taču arvien uzstājīgāk sevi lika manīt vecums un veselības problēmas. 2002. gadā Tečere piedzīvoja jau trešo mikroinsultu, pēc kura atteicās no publiskiem priekšlasījumiem. 2012. gadā viņa pārcieta operāciju, bet 2013. gada 8. aprīlī Londonas viesnīcā Ritz nomira no insulta. Tečeres laikmets bija beidzies.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita