Veļu laikā sen vairs neklājam mielasta galdu aizsaulē aizgājušajiem senčiem, taču cītīgā dzimtas kapu kopšanā un to regulārā apmeklēšanā daudzi mūsu tautieši saredz latviskā tikuma ideālo izpausmi. Tāpat arī kapusvētkos un svecīšu vakaros. Protams, dzīvojot svētā pārliecībā, ka nekur citur tik izkoptu kapu kultūru neatrast. Savukārt citiem tautiešiem - turklāt ne tikai gados jauniem! - ņemšanās pa kapiem šķiet pārmērīga un pat slimīga. Tāpēc ir noderīgi atgādināt par drūmām tradīcijām, kuru drakoniskums liek saprast: latvju šīlaika kapu kultūra pat tās kardinālās izpausmēs diez vai būtiski pārsniedz mūsdienu labās gaumes robežas.
Karalienes Viktorijas valdīšanas gados (1837-1901) Lielbritānijas sabiedrībā izveidojās un nostiprinājās ļoti striktas morāles, uzvedības un cilvēcisko attiecību normas. Tās vajadzēja ievērot bez atrunām, lai cilvēks savā vidē nekļūtu par sociāli izstumto jeb «kancelēto». Viņam tika pieprasīts būt reliģiozi tikumīgam un godprātīgam, savaldīt savas kaislības un dziņas, kā arī uzvesties visādi citādi piedienīgi. Vismaz ārēji.
Īpaši dzelžaini reglamentētas, pat kodificētas labas uzvedības rokasgrāmatās bija cilvēku attiecības ar viņsaulē aizgājušiem tuviniekiem, draugiem un paziņām. Varētu pat teikt, ka mirušie valdīja pār dzīvajiem. Precīzāk - valdīja pienākums viņus apraudāt. Gudri izsakoties, tas bija pusgadsimtu ilgs sociālās psiholoģijas fenomens, patiesi dēvējams par nāves kultu.
Sēras - ieslodzījums bez amnestijas
Viktoriāniskajā ainavā būtisku sastāvdaļu gan Londonā, gan citās lielpilsētās, gan ciematos, gan dievnamos veidoja sievietes melnās sēru drēbēs. Viņas bija nāves neizbēgamības un dzīvības trausluma atgādinājums ikdienā. Atraitnes no bārenēm un sērotājām par attālākiem radiniekiem varēja pazīt pēc īpašas galvassegas ar seju nosedzošu plīvuru.
Sēru paražas un etiķete reglamentēja to nosacījumus un ilgumu atkarībā no tā, cik konkrētā cilvēka attiecības ar mirušo bija bijušas tuvas. Jo ciešākas - jo ilgāks bija sēru laiks un pienākums valkāt melnu apģērbu. Etiķete noteica, kā tieši jāsēro par brāļiem un māsām, kā par vecākiem un audžuvecākiem, tantēm un tēvočiem, asinsradniekiem un laulībā iegūtiem radiem, brālēniem un māsīcām, bērniem, zīdaiņiem utt. Pat to, kā atraitņa jaunajai sievai ir jāgodina mirušās priekšteces vecāku nāve. Par aizgājēju izrādāmās skumjas tika sadalītas četros periodos - pirmās sēras, otrās sēras, parastās sēras un noslēdzošās pussēras.
Taču visi bargie noteikumi attiecās tikai uz sievietēm. Atraitņiem bija ļauts sērot trīs mēnešus, savukārt atraitnēm sēru periods varēja ilgt pat četrus gadus. (Salīdzinājumam - meitas pirmās sēras par kādu no vecākiem ilga līdz pusgadam.)
Vīriešiem pietika vien nēsāt melnu uzvalku vai pat tikai melnu lenti ap piedurkni vai pie cepures. Viņiem taču bija jāstrādā, jāvada uzņēmumi un jātaisa politika, jākaro kolonijās un jāpārvalda «impērija, kurā saule nenoriet»!
Savukārt atraitnei gadu pēc vīra nāves bija jāvalkā viscaur melns apģērbs no blīva kokvilnas auduma bombazīna, apdarināta ar melnu sēru krepu - zīda audumu ar reljefu virsmu. Tāpat mirušā sieva visur, arī mājās, nēsāja īpašo atraitnes aubi ar sēru plīvuru.
Pēc gada melnās kleitas drīkstēja šūt no jebkura materiāla, izņemot zīdu. Otro sēru gada/pusgada pēdējā ceturksnī atraitne drīkstēja sākt nēsāt strikti reglamentētas sēru rotas (skatīt tālāk) un pievienot apģērbam lentes. Apkakle un aproces drīkstēja būt baltas.
Pussēras - tās atraitnēm pienācās pēc pusotra diviem gadiem, un tas bija pārejas periods uz agrāko ikdienu. Tad melno krāsu apģērbā drīkstēja aizstāt vai papildināt ar baltu, pelēku, violetu krāsu vai lavandas, ceriņu toni. Iespējams, tāpēc, ka anglikāņu baznīcas (arī katoļu) garīdznieki bēru ceremonijās uz pleciem sev aplika violetu un ceriņkrāsas stolu - izšūta auduma lenti. Tās simbolizēja Kristus ciešanas.
Sievietēm sēras bija nežēlīgs mājas arests: nekādu teātru un saviesīgu pasākumu, nekādu pikniku dabā un kafijošanas ar draudzenēm! Nekāda šopinga un vispār nekādu izpriecu! Iziešana ielās - tikai īpašas vajadzības gadījumā vai, protams, baznīcas apmeklējumam. Radi un paziņas vairījās sērotājus apciemot, lai viņiem «ļautu netraucēti skumt».
Turklāt radās psiholoģiskas lamatas: sievietēm, kuras sēroja ilgāk un nenovilka melnās drēbes, apkārtējā sabiedrība izrādīja goddevību par uzticību aizgājēja piemiņai. Tas daudzas kārdināja iestrēgt atraitnībā un noslēgties no dzīves aiz mājas sienām. Neviens nebija tik neprātīgs, lai norādītu, ka ilgās sēras mazina vai pat iznīcina sievietes iespējas atrast jaunu lauleni…
Kā noprotat, viss pareizas skumšanas reglaments attiecās uz aristokrātiju un pietiekami situēto vidusšķiru. Taču - kā jau nereti, atvainojiet, ar sieviešu modi - arī trūcīgāko šķiru pārstāves centās iekļauties plūsmā un sekot turīgo piemēram. Daudzas no viņām nevarēja atļauties īpašu sēru apģērbu, tāpēc nokrāsoja melnas savas ikdienas drēbes. Ir sarēķināts, ka Viktorijas laikmetā audumu krāsotāji lielāko daļu savu ienākumu pelnījuši tieši ar drēbju pārkrāsošanu sēru vajadzībām.
Rotas no akmeņoglēm
un mirušā matiem
Pēc stingrākā sēru perioda sievietēm tika atļauts nēsāt īpašas sēru rotaslietas, izgatavotas tikai no strikti noteiktiem materiāliem. Tās nedrīkstēja būt spilgtas un spožas. Tāpēc populārākais materiāls šādām rotām bija melnais dzintars jeb lignīts (angļu valodā - jet). Tas ir pusdārgakmeņos ieskaitīts blīvs akmeņogles paveids, viegli apstrādājams un pulējams. Nereti lignīta izstrādājumi piedienības vārdā tika veidoti tērauda ietvarā un papildināti ar štancētiem tērauda «kristāliem». Savukārt trūcīgās ģimenēs to aizstāja ar melnu stiklu, ironiski sauktu par french jet.
Uzskata, ka nacionālo modi uz sēru rotām no melnā dzintara ap 1857. gadu ieviesa karaliene Viktorija. Viņa šāda materiāla kaklarotu nēsāja, pieminot mirušo māsīcu, savu vārdamāsu Nemūras hercogieni, franču 1848. gada revolūcijā gāztā karaļa Luija Filipa vedeklu.
Lignīta ziedu laiki bija XIX gadsimta septiņdesmito gadu pirmā puse. Tad britu salās vienīgā šī materiāla atradne Ziemeļjorkšīrā deva darbu un maizi pat tūkstotim strādnieku. Tā drīz vien tika izrakņāta un vairs nespēja apmierināt sēru rotu pieprasījumu, tāpēc lignīts tika eksportēts no Spānijas un Francijas. Taču jau nākamajā desmitgadē šī mode piedzīvoja norietu, un lignīta apstrādes meistariem nācās pārslēgties uz suvenīru darināšanu, ko tirgot raktuvju tūristiem.
Sēru laikam ritot un tā prasībām atslābstot, rotās drīkstēja parādīties tumšsarkanie granāti (silikātu klases minerāli), pērles, melnbalta emalja. Kaklarotās, piespraudēs, rokassprādzēs un gredzenos bieži tika iegravēts mīļotā aizgājēja vārds vai iniciāļi, arī nāves datums. Tāpat šajās rotās tika attēloti «piedienīgi» nāves simboli - piemēram, pīšļu urna tradicionālajā kausa formā.
Taču īpaši izplatīts rotaslietu materiāls bija paša mirušā cilvēka mati. To cirtas ievietoja medaljonos un kulonos, arī kā redzamu rotājumu elementu. No matiem savītas pīnes pat izmantoja sērotāju rokassprādzēs un pulksteņa ķēdēs. Redzot šādu - tagad kolekcionāru vāktu un izstādītu - priekšmetu fotogrāfijas, galvā rosās nepieklājīga doma: cik daudz «izejmateriāla» tika atstāts pašam mirušajam cilvēkam?
Klusā daba ar nogrieztu galvu
Viktorijas laikmets bija arī fotogrāfijas rašanās (1839) un straujas attīstības laiks - gan tehnoloģijā, gan lietojumā, gan estētikā un kadra kompozīcijā. Protams, tai bija arī noteikta vieta sērošanā un nāves kultā - par ģimenes albumu neatņemamu sastāvdaļu kļuva radinieku pēcnāves attēli.
Liela daļa no tiem tika uzņemti mājās, kur aizgājējs bija dzīvojis. Viktorijas laiku tradīcija prasīja, lai bēres notiktu ne ātrāk kā ceturtajā dienā pēc nāves - gan tāpēc, lai arī attālāki radi pagūst atbraukt, gan tāpēc, ka izplatītas bija bailes aprakt dzīvu cilvēku. Tāpēc līdz iezārkošanai mironis parasti gulēja savā gultā, pieejams radiniekam ar fotoaparātu vai pieaicinātam profesionālim.
Taču šajā ziņā viktoriāņi īpaši neatšķīrās no kopējām tendencēm citviet Eiropā. Tagad mums fotografēšana privātās bērēs šķiet neiedomājama, bet arī Latvijā vēl samērā nesen neatņemama to sastāvdaļa bija tuvāko radu kopbilde pie nelaiķa atvērtā zārka. (Pēc ģimenes albumiem spriežot, tā sāka izzust pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad zārku sāka aizstāt ar puķēm klāts kaps.) Austrumu agresorvalsts provincē, arī dažās Austrumeiropas valstīs šāda paraža bija vispārizplatīta pat vēl gadu tūkstošu mijā.
Fotovēsturnieki skaidro: visai populārie pastāsti, ka tolaik briti mirušos saposuši un sēdinājuši krēslā, lai kā dzīvus iemūžinātu ierastajā interjerā, lielākoties tomēr esot nepatiesi. Nelaiķi - īpaši bērni, arī kopā ar savām rotaļlietām - tradicionāli fotografēti guļus, lai šķistu, ka viņi ir tikai aizmiguši. Viktorijas laikmeta kolekcijās, protams, var atrast dažas mūs šausminošas bildes - piemēram, pret sienu atstutētu mirušu meitenīti vienā rindā ar dzīvajiem brāļiem un māsām. Taču tie varētu būt klīniski vecāku sēru izpausmes gadījumi.
Toties patiesi ekstravaganta nāves kulta fotoestētikas un reizē tālaika britu melnā humora izpausme, kas turpinājās arī XX gadsimta sākumā, bija tā dēvētie attēli bez galvas (headless portrait). Šis gan ir ļoti maldinošs žanra apzīmējums, jo tieši galva fotogrāfijās bija redzama.
Dažkārt ķermenis tika nomaskēts, radot šokējošu iespaidu, ka galva ir, piemēram, servēta traukā. Tā ir nepārprotama atsauce uz plaši tiražēto Bībeles stāstu par Jēzus priekšteci Jāni Kristītāju, kura nocirsto galvu jūdu princese Salome pieprasīja pasniegt viņai uz zelta šķīvja. Citkārt efektu panāca ar attēlu montāžu - it kā bez galvas palikušais fotomodelis to turēja vienā rokā, bet otrā - zobenu vai cirvi. Nenosmieties...
Svaigi dvieļi mirušam princim
Britu sabiedrības nāves kultu mēdz cieši, bet diezgan maldīgi sasaistīt ar karalienes Viktorijas (1819-1901) konsekventajām sērām par viņas vīru Albertu (1819-1861). Valdniece četras savas dzīves pēdējās desmitgades nešķīrās no melnajām atraitnes drēbēm, ar laiku atļaujoties vien pārklāt galvu ar baltu atraitnes aubi.
Viktorija sakšu hercoga dēlu apprecēja 1840. gadā, kad tronī sēdēja jau trešo gadu un kad abi bija divdesmit gadus veci. Saskanīgā laulībā abi laida pasaulē deviņus bērnus. Tie, tāpat kā mazbērni tika saprecināti ar citu karaļnamu atvasēm, padarot Viktoriju par «Eiropas vecmāmiņu». Nosvērtais un morāli principiālais vīrs kļuva par emocionāli spurainās un temperamentīgās sievas līdzsvarotāju un uzticamāko balstu.
Albertam, princim konsortam, nepienācās nekāda druska valsts varas. Taču viņš bija sabiedriski aktīvs viedokļu līderis un vadīja būtiskas nevalstiskās iniciatīvas, piemēram, kustību par verdzības atcelšanu visā pasaulē. Karalienes lauleņa sociālo pūliņu spožākais rezultāts bija Londonā grandiozi sarīkotā 1851. gada Pasaules sasniegumu izstāde. Tāpat briti jūtas Albertam pateicīgi par vācisko Ziemassvētku tradīciju iesakņošanu viņu salās - par pušķotu eglīti un dāvanām bērniem.
Princis, kaut cieta no hroniskas kuņģa kaites, nomira sievai un ģimenei pavisam negaidīti - no vēdertīfa. Viņa nāve līdz tam vitālo Viktoriju iedzina šokā un depresijā. Pēc karalienes pavēles Alberta istabas visās valdnieces rezidencēs tika saglabātas tādā pašā stāvoklī, kādā tās atradās viņa dzīves laikā. Turklāt tika saglabāts arī tāds ikdienas ritms, kāds tika ievērots prinča dzīves laikā: no rītiem guļamistabā tika ienests karstais ūdens, tajā katru dienu nomainīja gultas veļu un dvieļus.
Taču, pieminot šo karalienes rīkojumu, uzreiz tiek atgādināts: tajos laikos augstākajā sabiedrībā un turīgajās aprindās šāds sērošanas un mirušā piemiņas glabāšanas rituāls nav ticis uzskatīts par kaut ko neparastu, kur nu vēl dīvainu. Taču diez vai Viktorija bija paraugs, ko sabiedrība atdarināja, radot modi uz demonstratīvi izrādītām sāpēm. Kategoriskās prasības, kas reglamentēja sērotājus, radās un pieņēmās spēkā jau pirms Alberta nāves. Vēl vairāk - karalienes pārāk ieilgušās sēras ap 1870. gadu raisīja sabiedrībā ironiju un iebildes par monarha necienīgu norobežošanos no valsts dzīves un pat republikānisku noskaņojumu.
No viena grāvja otrā
Ir arī kāds varbūt pamatotāks skaidrojums. Otrpus Lamanšam notika tautas sacelšanās, un īpaši Lielā franču revolūcija 1789. gadā un 1848. gada dumpji daudzviet Eiropā ļoti biedēja britu valdošās un turīgās šķiras. Jo īpaši tāpēc, ka Džorža IV (1762-1830) valdīšanas divās desmitgadēs valsts varas autoritāte tautā bija ļoti kritusies. Pusi no tām viņš valsts galvas pienākumus veica kā Velsas princis reģents, aizstājot savu plānprātībā ieslīgušo tēvu.
Šis britu vēstures periods jeb Regency britu nācijas atmiņā ir ierakstīts kā greznības un elegances, ārišķības un negausības, lepnības un amoralitātes laiks. Pats Džordžs IV bija tā netikumu uzskatāmākais paraugs - tik resns, ka dzīves nogalē varēja gulēt tikai krēslā. Tāpēc valdošās šķiras no pārmērību grāvja metās pretējā - demonstratīvā puritānismā. Tam bija tautai jāuzrāda, cik morāli nevainojami un godprātīgi ir ļaudis, kuri to pārvalda vai izkalpina - ētisks paraugs tumšajām masām.
Viktorijas skumjas nekādā veidā netraucēja Britānijai saimnieciski uzplaukt un koloniāli izplesties. Tāpēc vēlāk pavalstnieki samierinājās ar valdnieces ekstravaganci un pat sāka cienīt Vindzoras pils atraitnes spītīgo nelokāmību. Taču, tiklīdz tronī kāpa karalienes dēls Eduards VII (1841-1910), Viktorijas laikmeta it kā nesatricināmā morāle, ieskaitot sērošanas kanonu, ātri vien pagaisa kā nebijusi.
Sākās kūsājoša dzīvesprieka un dzīves baudīšanas laiks, ko īsti nespēja apraut pat Pirmā pasaules kara šausmas. Kaut arī tajā tika izkauta vesela britu paaudze (880 tūkstoši kritušu karavīru - katrs astotais no iesauktajiem jeb 6% visu pieaugušo vīriešu), pat šī traģēdija nereanimēja agrāko sēru kultu. Tas apliecina, cik patiesībā formāla un liekulīga bija viktoriāņu bombazīnā ietērptā paraža.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita