«Es peldēju - no Ventspils uz Visbiju...» - tā dziedāja savulaik populārā grupa Jumprava. Dziesma «PELDĒTĀJS» topu augšgalā bija deviņdesmito gadu sākumā, kad jau tiešām varēja ja ne gluži peldēt, tad vismaz mēģināt ar laivu aizbraukt līdz Visbijai. Taču vēl pāris gadus iepriekš mēģinājums peldēt uz Zviedriju tiktu uzskatīts par bēgšanu no laimīgās padomju valsts, par ko pienācās cietumsods. Tomēr PSRS atradās drosminieki, kuri peldus pārvarēja dzelzs priekškaru.
Kādā Austrālijas ostā piestāja padomju kuģis. Negaidot pāri bortam pārlēca kuģa pavārs jeb koks un, izpeldējis krastā, pieprasīja politisko patvērumu. Padomju konsuls gan biedēja, ka par šādu gājienu nepatikšanas būs koka tuviniekiem, kuri palika dzimtenē, taču viņš bija nelokāms - Padomju Savienībā neatgriezīšos! Amatu zaudēja kuģa kapteinis, kurš bija pieļāvis bēgšanu, bet pārējos komandas locekļus jau dzimtenē stundām ilgi pratināja čekisti, taču neko daudz vairāk izdarīt nevarēja.
Pagāja pāris gadi, un tas pats kuģis atkal piestāja tajā pašā ostā. Jūrnieki nokāpa krastā un - tavu brīnumu! - ostas bārā uzdūrās savam vecajam paziņam kokam, kurš pa to laiku jau bija ticis pie naudas un kļuvis par dzertuves īpašnieku. Padomju jūrnieki par to ziņoja priekšniecībai, bet tā savukārt noorganizēja specoperāciju: piedzirdīja koku, aizstiepa uz kuģi un paslēpa kravas telpā. Jūrnieki priecājās, ka aizgādājuši atpakaļ uz dzimteni nodevēju, un cerēja uz apbalvojumiem, taču iznākumā dabūja pa kaklu. Izrādījās, ka koks patiesībā bijis padomju izlūkdienesta aģents, kuram bija dots uzdevums iefiltrēties Austrālijā.
Tiek uzskatīts, ka šī anekdote sacerēta ar Valsts drošības komitejas ziņu, lai mazinātu rietumvalstu vēlmi piešķirt politisko patvērumu padomju bēgļiem. Un pie viena arī liktu trīsreiz padomāt visiem tiem, kuri loloja cerības par bēgšanu. Taču tik un tā laiku pa laikam kāds drosminieks tomēr izrāvās no padomju sistēmas žņaugiem un nonāca tik ļoti kritizētajos Rietumos. Nereti galveno lomu bēgšanas plānā spēlēja tieši jūra.
Uz Visbiju, uz Gotlandi!
Viens no skaļākajiem bēgšanas mēģinājumiem saistīts ar Rīgu. Tieši te 1975. gadā uz pretzemūdeņu kuģa Storoževoj tā politdaļas virsnieks Valērijs Sabļins sarīkoja dumpi. Viņa kuģis bija norīkots piedalīties ikgadējā Oktobra revolūcijas piemiņas parādē, bet nākamajā dienā pēc tās Sabļins arestēja kuģa komandieri, pacēla enkuru un izgāja Rīgas līcī.
Kremlī visi bija pārliecināti, ka dumpīgais virsnieks ir saposies doties uz netālo Zviedriju, lai kopā ar kuģi pieprasītu politisko patvērumu. Taču patiesībā Sabļins bija ideālists, kurš bija iecerējis ierasties Ļeņingradā un tur sarīkot jaunu sociālistisko revolūciju, pieprasot atkāpties no varas tos kompartijas vadoņus, kuri valsti noveduši līdz stagnācijai. Nav brīnums, ka Maskava tik murgainam plānam nenoticēja un sūtīja torpēdkuterus un bumbvedējus pārtvert dumpīgo kuģi, lai tas netiktu līdz Zviedrijai.
Pirms tam jau bija gadījumi, kad uz ārzemēm bija aizlaidušies kara lidmašīnu piloti (par to vairāk nākamajā Nezināmās Vēstures numurā), taču karakuģa bēgšana - tas tomēr bija mazliet par traku, un to pieļaut nekādi nedrīkstēja. Kad bumbvedēji sāka mest bumbas blakus kuģim, daļa komandas atbrīvoja Sabļina arestēto kapteini. Tas savukārt dumpiniekam iešāva kājā un pielika punktu visai šai jezgai. Sabļinam par dumpošanos piesprieda nāvessodu, ko izpildīja pēc nepilna gada.
Kremļa uztraukumu par Storoževoj iespējamo bēgšanu uz Zviedriju var saprast. Galu galā pirms tam jau bija pieredzēts, ka padomju jūrnieki patvērumu bija raduši Baltijas jūras otrā krastā.
Tā 1961. gada aprīlī uz Zviedriju aizbēga kara flotes barža, ko komandēja lietuviešu izcelsmes virsnieks Jons Pleškis. Barža bija ceļā no Klaipēdas uz Liepāju, taču Pleškis kopā ar vēl vienu komandas locekli sabojāja kuģa kompasu un Liepājas vietā aizkuģoja uz Gotlandi, kur pieprasīja politisko patvērumu. Zviedri to arī piešķīra. Vēlāk lietuvietis pārcēlās uz ASV, kur sāka nodarboties ar datorlietām un programmēšanu. Savukārt Padomju Savienībā viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu.
Padomju robežsargi darīja, ko varēja, lai nosegtu jūras robežu un neviens tai netiktu pāri. Padomju laikus piedzīvojušie kurzemnieki noteikti atceras, ka Kurzemes jūrmala bija pasludināta par slēgto zonu, kur atrasties drīkstēja tikai ar īpašām atļaujām. Rūpīgi sargāja arī Vidzemes un Igaunijas jūrmalu, kur bija izvietoti apmēram 2000 robežsargi, tomēr laiku pa laikam kāds tāpat pamanījās aizbēgt.
1965. gada septembrī zvejnieku arteļa Sarkanā bāka zvejas traleri ar skaļu nosaukumu Varjag sagrāba divi apkalpes locekļi. Pārējos trīs biedrus abi iespundēja kajītē, bet paši mainīja kursu un aizkuģoja uz Gotlandi, kur kuģis uzskrēja uz sēkļa. Pēc tam abi jūrnieki pieprasīja politisko patvērumu un to arī saņēma.
Vairākus gadus pirms tam uz Zviedriju ar zvejas traleri bija aizbēguši arī daži igauņu jūrnieki. Tad padomju varas iestādes sāka ļoti rūpīgi sijāt gan zvejnieku kolhozu vadību, gan arī traleru apkalpes locekļus, taču bēgšanas gadījumus tik un tā neizdevās novērst. No Klaipēdas aizbēga traleris Meresilm, bet 1972. gadā no Igaunijas uz Zviedriju paša būvētā kuterī mēģināja aizbraukt savulaik divus gadu desmitus padomju lēģeros pavadījušais igaunis Lapmans.
Viņa bēgšana gan izvērtās par veselu drāmu ar pakaļdzīšanos. Baltijas jūrā Lapmanu uzņēma dāņu traleris, taču to pamanīja kāda Latvijas zvejas kuģa apkalpe un ziņoja padomju robežsargiem Ventspilī. Tie pakaļ bēglim nosūtīja robežapsardzes kuterus, kuri apturēja dāņu kuģi un Lipmanu no tā nocēla ar varu.
1983. gadā ar motorlaivu uz Zviedriju mēģināja tikt disidenti Raimonds Bitenieks un Jānis Vansovičs kopā ar ģimenes locekļiem. Taču 18 kilometrus no zviedru teritoriālajiem ūdeņiem lielā vēja dēļ tika applūdināti laivas dzinēji, un bēgļus pārtvēra padomju robežsargu kuteris. Par šo «noziegumu» abiem piesprieda divu gadu cietumsodu. Raimonds Bitenieks pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma kļuva par vienu no leģendārās cilvēktiesību grupas Helsinki-86 dibinātājiem.
Paslēpties preču kuģa tilpnē
Pāri Baltijas jūrai bēgt mēģināja ne tikai latvieši, lietuvieši un igauņi. Bēgļi ieradās arī no citiem padomju valsts reģioniem. Saskaņā ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas datiem astoņdesmitajos gados par mēģinājumiem nelegāli šķērsot robežu arestēti 14 cilvēki. Tā 1983. gada par mēģinājumu no Liepājas gumijas laivā tikt līdz Zviedrijai aizturēja I. Kovaļenko un O. Morozovu, kuriem par to piesprieda triju gadu cietumsodu. Tajā pašā 1983. gadā no Ventspils gumijas laivā mēģināja aizbēgt brāļi Žarinovi, kurus arī pārtvēra robežsargu kuteris. Kāds A. Boborikins Rīgā ieradās no tālās Novosibirskas, jahtklubā nozaga jahtu un tika pat līdz neitrālajiem ūdeņiem, kad viņu apturēja robežsargi.
Vēl viens veids, kā cilvēki pāri jūrai mēģināja tikt projām no PSRS, bija slepus uzlavīties uz ārzemju preču kuģa kādā padomju ostā. Te īpašu atzinību par neatlaidību pelnījis kāds S. Solodkovs, kurš uz ārzemju kuģa klāja Rīgas ostā mēģināja tikt trīs reizes. Pirmajās divās viņu noķēra, bet palaida vaļā, savukārt trešajā nosūtīja uz piespiedu ārstēšanos Ļeņingradas psihiatriskajā slimnīcā. Jo padomju varas iestāžu ieskatā tik izmisīgi no brīnišķīgās sociālisma paradīzes prom rauties varēja tikai garā vājš cilvēks...
Viltīgāk rīkojās ebrejs Semjons Portnojs, kurš 1980. gada septembrī ieradās Rīgā no Taškentas un iekārtojās darbā par ostas krāvēju. Tā viņam pavērās iespēja slepus tikt uz ārzemju kravas kuģa, kur viņš noslēpās tilpnē, Tiesa, pārbaudes laikā tika atrasts un arestēts.
Pavisam fantastisks ir stāsts par Odesas jūrskolas absolventu V. Korčaku, kuram 1966. gada rudenī izdevās aizbēgt uz Turciju. No turienes viņš pārcēlās uz Rietumvāciju, sākumā strādāja kuģu remonta rūpnīcā, bet vēlāk iekārtojās darbā uz preču kuģa. 1969. gadā viņa kuģis piestāja padomju ostā, Korčaks nokāpa krastā - un paziņoja, ka vēlas palikt PSRS. Varas iestādes tam nelika šķēršļus un pat izmitināja viesnīcā, taču pēc dažām dienām apcietināja un tiesāja par agrāk veikto bēgšanu.
Pēc visa spriežot, tāda komunistu rīcība Korčakam lika vēlreiz pārskatīt savas attiecības ar padomju režīmu, jo 1981. gadā viņš atkal mēģināja aizbēgt. Šoreiz slepus uzkāpa uz Ventspils ostā pietauvota franču kuģa. Diemžēl robežsargi viņu pamanīja un atkal apcietināja.
Veiksmīgāks bija 20 gadus vecais igaunis Manivalds Restass, kuram 1955. gadā izdevās aizbēgt, paslēpjoties kravas kuģa Tartu tilpnē. Lai tur tiktu, viņš iekārtojās darbā par krāvēju Tallinas ostā: «Kad uzzināju, ka no turienes kuģi iet arī uz Angliju, man it kā zibens iespēra. Es visu laiku domāju par bēgšanu no PSRS.»
Slēpties ogļu kuģos bija riskanti, jo tajos tilpnes robežsargi pārbaudīja, durot ar asiem un gariem pīķiem ogļu kaudzēs. Tāpēc Restass panāca, ka viņu norīko darbā uz sauskravu kuģiem, un kādudien, paņēmis līdzi vairākas šokolādes tāfelītes un gumijas ūdens kannu, paslēpās kuģa tilpnē aiz kastēm. Robežsargi Restasu nepamanīja, taču nākamās deviņas dienas bēglis pavadīja nemitīgās bailēs - ja nu kuģis piestāj vēl kādā padomju ostā un viņu tur pieķer? Desmitajā dienā kuģis kaut kur pietauvojās, taču Restasam nebija ne jausmas, kur tieši. «Dzirdēju svešu valodu. Mēģināju kaut ko saskatīt, taču redzēju tikai kājas. Tās visas bija ādas apavos, tāpēc man vairs nebija šaubu - esmu Anglijā.»
Citiem bēgļiem tā nepaveicās. Krimā dzīvojošais Nikolajs Čebanovs vairākus gadus centās legāli saņemt izceļošanas atļauju, taču varas iestādes viņam atteica. Atmetis visas cerības, viņš 1982. gadā mēģināja uzlavīties uz kāda preču kuģa Rīgas ostā, taču tika arestēts.
Vēl bēdīgāks ir stāsts par lietuvieti Simu Kudirku, kurš strādāja par radistu uz zvejas kuģa Padomju Lietuva. 1970. gada 23. novembrī, kad kuģis atradās netālu no ASV krastiem, tam garām gāja amerikāņu krasta apsardzes kuģis. Kudirka pārlēca pār bortu, aizpeldēja līdz amerikāņiem un lūdza politisko patvērumu.
Padomju kuģa kapteinis pieprasīja izdot bēgli, samelojot, ka tas ir paķēris līdzi kuģa kasi. Lieta nonāca līdz krasta apsardzes reģionālajam komandierim kontradmirālim Elisam. Tas nosprieda, ka tā ir padomju iekšējā lieta, un pavēlēja izdot bēgli.
Jau pa ceļam uz Padomju Savienību Kudirku piekāva apkalpes locekļi, bet pēc tam tiesa viņam piesprieda desmit gadu cietumsodu. Kad par notikušo uzzināja tā laika prezidents Ričards Niksons, viņš tā pārskaitās, ka atlaida trīs krasta apsardzes virsniekus, ieskaitot kontradmirāli Elisu.
Kudirka gan visu piespriesto sodu nenosēdēja, jo tika atbrīvots ātrāk. Turklāt viņam uzradās ASV dzīvojoši radinieki, kuri panāca, ka jūrnieks saņem oficiālu atļauju izceļot uz Ameriku.
Aizpeldēt uz Turciju
Ne jau tikai pāri Baltijas jūrai vien bēga padomju pilsoņi. Šim nolūkam izmantoja arī Melno jūru, lai tiktu uz Turciju. Ar ceturto piegājienu tas izdevās ļeņingradietim, sporta meistaram pieccīņā Vladislavam Komisarovam. Viņš 1965. gadā ieradās Batumi it kā uz treniņiem, taču patiesībā ar domu aizpeldēt līdz Turcijas krastiem. Pirmās trīs reizes nācās atgriezties pārāk lielo viļņu dēļ, bet ceturtajā patiešām izdevās. Vēlāk viņš pārcēlās uz ASV, kur strādāja par treneri.
No Batumi aizbēga arī Boriss Muhametšins, šim nolūkam uzbūvējis nelielu plostu. Ar to viņš devās ceļā tumšā naktī, kad jūrā bija diezgan lieli viļņi - tie palīdzēja slēpties no robežsargu prožektoriem. Kad prožektora stars tuvojās plostam, bēglis panira zem tā un palika nepamanīts.
Pēc vairākām dienām jūrā viņš beidzot sasniedza Turciju, bet vēlāk pārcēlās uz ASV. Dzīve it kā sakārtojās, taču Muhametšins ļoti ilgojās pēc draudzenes, kura bija palikusi Padomju Savienībā. Ilgas bija tik neciešamas, ka viņš atgriezās Turcijā, atkal uzmeistaroja plostu un vēlreiz šķērsoja Melno jūru, tikai šoreiz - lai nelegāli atgrieztos PSRS. Tur viņš pierunāja savu meiteni bēgt uz Turciju - galu galā taciņa jau bija iestaigāta. Problēma bija tikai tāda, ka draudzene diezgan slikti peldēja, tāpēc viņš tai uzvilka glābšanas vesti. Un tieši šīs vestes dēļ abus pamanīja un aizturēja robežsargi.
1962. gadā uz Turciju aizbēga Pjotrs Patruševs, kurš jau kopš skolas laikiem bija nopietni trenējies peldēšanā. Dienot padomju armijā, viņš nonāca karaspēka daļā, kur valdīja īpaši nežēlīga ģedovščina. Tāpēc Patruševs simulēja psihisku slimību, lai tiktu no turienes prom. Nonāca psihiatriskajā slimnīcā un no tās aizbēga uz Tomsku.
Tur viņu pie sevis paslēpa bijušais treneris. Vēlāk gan treneris droši vien stipri nožēloja šādu izpalīdzēšanu, jo viņam ilgi un dikti nācās skaidroties ar čekistiem. Tiesa, jau padomju valsts pastāvēšanas izskaņā pateicīgais Patruševs trenerim palīdzēja materiāli.
Pjotrs nolēma pamest PSRS un darīt to, peldot no Batumi uz Turciju. Peldēšanai viņš izmantoja pleznas, bet visus dokumentus noglabāja plastmasas maisiņā peldbiksēs. Pamanot robežsargu kuterus, bēglis slēpās ienirstot. Kad viņš beidzot sasniedza Turcijas krastus, turki viņu noturēja par spiegu un iebāza aiz restēm. Nosēdēja viņš tur vairākus mēnešus un pat paspēja iemācīties turku valodu.
Pēc atbrīvošanas aizbrauca uz Austrāliju un kļuva par tās pilsoni. Vēlāk pārcēlās uz Eiropu un strādāja radiostacijā BBC un Amerikas Balss. Izmācījās par augsta līmeņa tulku, un likteņa ironijas dēļ tieši viņa pakalpojumus izmantoja Vladimirs Putins un Austrālijas premjerministrs Džons Hovards abu tikšanās laikā.
Tiesa, vēl pirms tam, 1990. gadā, kad Patruševs bija sadomājis apciemot dzimteni, viņu uz vairākām stundām aizturēja Šeremetjevas lidostā un pratināja senās bēgšanas sakarā. Beigu beigās gan tomēr atbrīvoja un ielaida valstī. Bet, kas vēl būtiskāk, pēc tam arī izlaida...
1967. gadā uz Turciju aizbēga mākslinieki O. Sohanevičs un G. Gavrilovs. Abi nopirka biļetes uz pasažieru kuģi Rossija, kas kursēja starp Jaltu un Novorosijsku. Līdzi paņēma koferi, kurā bija piepūšama gumijas laiva, ūdens un mazliet ēdiena. Sagaidījuši nakti, abi pārlēca pār bortu, ūdenī kaut kā piepūta laivu un nākamās deviņas stundas nepārtraukti airēja, līdz sasniedza Turcijas krastus.
100 kilometru peldējums
Tas nav vienīgais gadījums, kad bēgļi startēja no kuģa. 1974. gada nogalē pasauli pāršalca ziņa, ka no kuģa okeānā ielēcis padomju pilsonis un trīs diennaktīs bez ēšanas, dzeršanas un gulēšanas nopeldējis 100 kilometrus, līdz sasniedzis Filipīnas.
Stāsta varonis bija padomju zinātnieks Staņislavs Kurilovs. Viņš ļoti labi prata peldēt un jau desmit gadu vecumā bija pārpeldējis Irtišas upi. Sapņoja kļūt par tālbraucēju kapteini, taču tika izbrāķēts tuvredzības dēļ. Tad nolēma kļūt par okeanogrāfu, pabeidza Ļeņingradas Meteoroloģijas institūtu un pievērsās zinātniskajai darbībai. Pats Žaks Īvs Kusto uzaicināja Kurilovu piedalīties ekspedīcijā pa Klusā okeāna salām, taču padomju varas iestādes nedeva atļauju. Iemesls - zinātnieka māsa bija precējusies ar indieti, tāpēc pastāvēja risks, ka Staņislavs varētu palikt ārzemēs. Kurilovs atteikumu uztvēra ļoti sāpīgi un nolēma pamest valsti, kas diktē noteikumus zinātniekiem.
Pamanījis sludinājumu, kas aicināja doties kruīzā ar laineri Padomju Savienība, Kurilovs nosprieda, ka tā ir viņa iespēja. Laineris izbrauca no Vladivostokas un, ārzemju ostās nepiestājot, mēroja ceļu līdz ekvatoram un atpakaļ. Tātad, lai tiktu uz klāja, ārzemju pase nebija nepieciešama.
Naktī, kad laineris brauca garām Filipīnu salai Siargao, Kurilovs pārlēca pār bortu, līdzi paķēris pleznas un niršanas masku. Viņš bija aprēķinājis, ka nopeldēt nāksies apmēram 20 kilometrus, taču distance vēja un straumju dēļ izvērtās piecas reizes garāka. Izdzīvot izdevās, pateicoties ilgajiem peldēšanas un jogas treniņiem. Un arī veiksmei, jo bēglis neieinteresēja nevienu no daudzajām haizivīm.
Paveicās arī tajā ziņā, ka Filipīnas viņu neizdeva PSRS. Tiesa, par nelegālu robežas šķērsošanu Kurilovs nonāca Filipīnu cietumā un tika nosūtīts rakt tranšejas. Un tikai pēc tam viņam atļāva emigrēt uz Kanādu.
Laikam garajā peldējumā zinātnieks bija izsmēlis savu veiksmes limitu - bojā viņš aizgāja 1998. gadā, veicot pētījumus kādā Izraēlas ezerā - sapinās zvejnieku tīklos un vairs nespēja iznirt.
Ar sarkano karogu cauri Bosforam
Ļoti īpašs gadījums bēgšanu vēsturē ir zvejas kuģa Višera epopeja 1972. gada augustā. Tur bēgšanu organizēja nevis zemāka ranga apkalpes locekļi, bet gan pats kapteinis Pāvels Dudņikovs. Kā bijušais frontinieks viņš laiku pa laikam bija atļāvies kritiskas piezīmes par padomju varu, tāpēc tika noņemts no ārzemju reisiem. Tad Dudņikovs nopietni sāka domāt par bēgšanu.
1970. gadā iekārtojās darbā kādā Suhumi zvejnieku kolhozā. Bija priekšzīmīgs darbinieks, un drīz vien viņu iecēla par zvejas kuģa Višera kapteini. Dudņikovam ļoti paveicās ar komandu, jo praktiski neviens tās loceklis nebija augstās domās par komunistiem, tāpēc ilgi pierunāt uz bēgšanu viņus nevajadzēja. Piemēram, kapteiņa palīgs savulaik bija tiesāts, un, lai gan sodāmības bija dzēstas, padomju varu viņš nemīlēja. Cits komandas loceklis naktīs klausījās aizliegtās ārzemju radiopārraides, bet par lietuvieti Romu Gadlausku pat nebija nekādu šaubu - viņa tēvs bija cīnījies pret komunistiem mežabrāļu rindās un gājis bojā lēģerī. Vienīgais izņēmums bija vecākais mehāniķis - tas bija īstens komunists.
Višera bija nosūtīta remontā uz Kerču, bet pēc tam kuģim ar visu apkalpi bija jādodas uz Suhumi. Taču Dudņikovs atslēdza rāciju un uzņēma kursu uz Bosfora šaurumu. Pēc divām diennaktīm kuģis ar sarkano karogu lepni ieslīdēja Bosforā. Kapteinis vēlāk atcerējās: «Tā bija paraugbēgšana. Bez upuriem un ar padomju šampanieti. Kad noenkurojāmies Marmora jūrā, es sasaucu komandu salonā un apsveicu ar bēgšanu, visiem paceļot šampanieša glāzes. Komanda bija sajūsmā. Izņemot vecāko mehāniķi Čadaju, kurš bija fanātisks komunists. Es biedriem paziņoju, ka dosimies tālāk uz Grieķiju un neprasīsim politisko patvērumu turkiem, jo viņi reizēm mēdz bēgļus izdot Maskavai.»
Vecākais mehāniķis, to izdzirdējis, pārbijās - tolaik Grieķijā pie varas bija antikomunistiska militārā hunta, un Čadajs uztraucās, ka viņu kā komunistu tur nošaus. Tāpēc, kad kuģis gāja cauri Dardaneļu šaurumam, mehāniķis pāri bortam nolēca uz loču kutera un vēlāk varēja atgriezties PSRS.
Savukārt bēgļu kuģis 1972. gada 12. augustā piestāja Pirejas ostā Grieķijā, kur viņus uzņēma kā varoņus. Grieķus īpaši aizkustināja tas, ka vīri bija devuši priekšroku Grieķijai, nevis naidīgajai Turcijai.
Pēc tam komandas locekļi izklīda pa visu pasauli. Kapteinis un viņa vecākais palīgs aizbrauca uz ASV, kur Dudņikovs kādu laiku strādāja uz zvejas kuģiem Aļaskā.
Padomju Savienībā viņu un pārējos bēgļus aizmuguriski notiesāja - kapteinim piesprieda nāvessodu, bet pārējiem 15 gadu ieslodzījumu.
Traģisks izvērtās matroža Siordijas liktenis. Viņš, būdams etniskais grieķis, palika Grieķijā, taču pēc kāda laika sāka skumt pēc tuviniekiem un nolēma atgriezties PSRS. Jau tūlīt pēc nolaišanās Maskavas lidlaukā viņu arestēja un ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Tur nelaimīgais jūrnieks drīz vien nomira.
Bēgle sarkanajā bikini
Pārsvarā peldus Padomju Savienību pamest centās vīrieši, taču bija arī kāds izņēmums - ukrainiete Liliana Gasinska. Viņa strādāja par oficianti uz kruīza kuģa Leonīds Soboļevs. Pieklājīga un disciplinēta meitene, tāpēc neviens nespēja pat iedomāties, ka viņa nopietni apsver bēgšanu. Jā, viņai patika ārzemju mantas, ko Liliana pirka no jūrniekiem, taču tas nebija nekas īpašs, tā darīja daudzi.
Tiesa, jau pēc lielā notikuma kapteinis atzina, ka Gasinska nereti centusies kontaktēties ar ārzemniekiem un stāstījusi, ka mācās angļu valodu. Kapteinis bija arī no dažiem apkalpes locekļiem saņēmis signālus, ka meitene kritiski izteikusies par padomju režīmu, un atzinusies, ka esot lasījusi Solžeņicina darbus. Tāpēc viņš bija nolēmis pēc reisa Lilianu atbrīvot no darba, un priekšniecība pat bija apstiprinājusi šo lēmumu.
Taču oficiante izrādījās veiklāka. Proti - kamēr kapteinis gaidīja kādu padomju kuģi, kam varētu atdot Gasinsku nogādāšanai mājās, tikmēr viņa 1979. gada 14. janvāra naktī, kad kruīza laineris stāvēja reidā Sidnejas ostā, izlīda pa iluminatoru un aizpeldēja uz krastu. Jāpeld bija diezgan tālu, un ceļā Liliana pavadīja apmēram stundu, cenšoties nedomāt par haizivīm, kas varēja būt kaut kur tuvumā.
Krastā izkāpušo meiteni pirmais ieraudzīja vietējais puisis vārdā Billijs Grīns. Viņam Liliana likās kā atnācēja no citas planētas! Īpaši jau pēc tam, kad paziņoja, ka esot aizbēgusi no krievu kuģa un viņai dzenas pakaļ komunistu aģenti. Billijs aizveda Lilianu uz policijas iecirkni, kur Gasinska izstāstīja savu stāstu un palūdza politisko patvērumu.
Tālāk viņas dzīve diezgan ātri sakārtojās. Kļuvusi par nacionāla mēroga slavenību, Liliana nonāca uz žurnāla Penthouse vāka. Apraksta virsraksts bija “Meitene sarkanajā bikini - bez bikini”. Visa Austrālija uzjautrinājās par intervijā lasāmo: «Padomju Savienībā mēs nedarām neko seksuālu!» Par fotosesiju Gasinska nopelnīja 15 000 dolāru, bet pēc tam strādāja par modeli un filmējās austrāliešu seriālos. Bet beigu beigās apprecēja vietējo biznesmeni un kļuva par divu bērnu māti.
Četri bēgšanas mēģinājumi
Bēgļu vidū gadījās arī apbrīnojami neatlaidīgi cilvēki. Pats spilgtākais piemērs varētu būt Ļeņingradas disidents Jurijs Vetohins. Viņa vecāki nomira Ļeņingradas blokādes laikā, pats viņš pabeidza jūras karaskolu un dienēja Klusā okeāna flotē. Viņš līdz sirds dziļumiem ienīda padomju režīmu: «Es fiziski nespēju samierināties ar melīgo komunistisko filozofiju un komunistisko sistēmu, kas valdīja manā zemē, un arī sistēma nepieņēma mani.»
To, ka vīrs atļaujas pretpadomju izteikumus un kritizē komunistus, partijas organizācijai nostučīja sieva. Abi izšķīrās, un Vetohins, kuru dzimtenē nekas vairs neturēja, nolēma mukt prom: «Jau pirms trim gadiem biju nolēmis, ka vajadzētu bēgt uz Rietumiem, lai tur atklāti cīnītos pret komunismu. Bēgt nolēmu peldus, jo biju labs peldētājs - maratonists, tāpēc jūras robežu man bija vieglāk šķērsot nekā sauszemes.»
Pirmajā piegājienā Vetohins startēja no Batumi, taču spēcīgais vējš viņu aiznesa uz citu padomju ostas pilsētu - Poti. Kad pēc 20 stundu peldējuma vīrs bez spēka izkāpa krastā, uzreiz nonāca robežsargu nagos. Nākamās astoņas dienas Vetohinu pratināja, taču viņš palika pie sava: esmu maratonists, gatavojos sacensībām un jūrā apmaldījos. Beigu beigās čekisti šim skaidrojumam noticēja un palaida viņu vaļā.
Taču Vetohins neatmeta savu ieceri un 1966. gada sākumā nopirka biļeti uz Tālo Austrumu kruīzu ar kuģi, kas startēja no Vladivostokas, nepiestājot nevienā ārzemju ostā, aizbrauca līdz ekvatoram un pēc tam atgriezās atpakaļ. Viņa plāns bija tāds pats kā dažus gadus vēlāk aizbēgušajam Staņislavam Kurilovam - izdevīgā brīdī pārlēkt pār bortu un mēģināt aizpeldēt līdz Filipīnām. Taču atšķirībā no Kurilova Vetohins tā arī nespēja izvēlēties īsto brīdi lēcienam un beigu beigās atgriezās Vladivostokā.
Pēc tam viņš koriģēja plānus un vēlreiz nolēma bēgt pāri Melnajai jūrai. Startēja no Krimas, līdzi paņemot maisā iebāztu gumijas laivu, ko piepūta pēc 15 stundu peldējuma. Taču nekur tālu netika - viņu pārtvēra robežsargu kuteris. Uz jautājumu, ko gan viņš dara tik tālu no krasta, sarūgtinātais Vetohins atcirta: «Peldu. Kaut kur tālāk no šejienes - uz Turciju vai Rumāniju.»
Šoreiz stāsts par peldēšanas treniņiem cauri negāja, un nākamos desmit gadus Vetohins pavadīja psihiatriskajā slimnīcā. Viņu atbrīvoja 1976. gadā, kad agrāk fiziski tik spēcīgā vīrieša organisms bija tiktāl novājināts, ka nekur viņš vairs nevarēja aizbēgt. Tā vismaz domāja varas iestādes.
Taču spītīgais Vetohins atsāka trenēties, tiesa, gandrīz piedzīvojot infarktu. 1979. gadā viņš vēlreiz nolēma izmēģināt laimi, šoreiz īstenojot nerealizēto ieceri par bēgšanu no Tālo Austrumu kruīza kuģa. Par biļeti samaksāja visus savus iekrājumus, ieskaitot sīknaudu.
Kad kuģis atradās 30 kilometrus no Indonēzijas salām, Vetohins pārlēca pār bortu. Apkalpe gan mēģināja viņu izķeksēt no ūdens, taču bēglis ķērājus apmānīja, novelkot un pametot glābšanas vesti, ko meklētāji tumsā noturēja par peldētāju. Tikmēr Vetohins bija paspējis tikt pietiekami tālu, lai neiekļūtu prožektoru gaismās. Pēc 20 stundām viņš sasniedza sauszemi un beidzot nonāca tik ļoti kārotajā brīvībā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita