Latvijas valsts par savu robežu apsardzību sāka domāt jau drīz pēc neatkarības proklamēšanas. 1919. gada aprīlī Latvijas delegācija Parīzes miera konferencei iesniedza Memorandu par Latviju, kura I daļai bija dots virsraksts «No latviešiem apdzīvotās zemes». Šajā dokumentā bija aprakstītas Latvijas valstij vēlamās robežas un sniegta informācija par latviešu etnogrāfisko teritoriju.
Reālā valsts robežu apzināšana un veidošana varēja sākties tikai pēc tam, kad Latvijas armija valsts teritoriju bija atbrīvojusi no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem. 1919. gada novembrī no Kurzemes bija padzīti bermontieši, bet cīņas Latgalē turpinājās līdz 1920. gada februārim. Neatkarības karš noslēdzās 1920. gada 11. augustā, kad Rīgā starp Latviju un Padomju Krieviju parakstīja miera līgumu «uz mūžīgiem laikiem».
Turpmākajos gados mūsu valsts robeža ar Padomju Krieviju, vēlāk ar Padomju Savienību bija saspringuma un satraukuma līnija.
«Mūžīgais miers» un «mūžīgās robežas»
Robežjautājumus ar Padomju Krieviju Latvijas valdība sāka risināt pēc 1920. gada 30. janvāra pamiera noslēgšanas. Miera līguma sagatavošanas sarunās abu valstu delegāciju starpā debates par robežjautājumiem bija viens no galvenajiem tematiem. Divu mēnešu laikā šim jautājumam bija veltītas 12 sēdes (neskaitot komisiju sēdes) ar diviem turpinājumiem un vairākiem pārtraukumiem, lai konsultētos ar savām valdībām. Sarunu sākumā Latvijas delegācijas pirmais vadītājs Aurēlijs Zēbergs deklarēja, ka, izstrādājot priekšlikumus par robežjautājumiem, mūsu valsts delegācija vadījusies pēc etnogrāfiskajiem un saimnieciskajiem apsvērumiem un pēc tā, lai robežas būtu maksimāli dabiskas un taisnas.
Savā projektā par robežu tālāku iekārtošanu Latvijas puse ierosināja nodot tās valdījumā Pleskavas guberņas Ostravas apriņķa teritorijas daļu ar Pitalovas dzelzceļa mezglu, tāpat nelielu Opočkas un Sebežas apriņķa daļu līdz Zeplinkas upei un nelielu teritoriju Drisas apriņķī līdz Sarjankas upes ietekai Daugavā. Šo priekšlikumu Aurēlijs Zēbergs pamatoja ar to, ka tās ir senās latgaļu zemes, un ar to, ka Drisas apgabala rietumu daļas iedzīvotāji, kuru vidū ir daudz latviešu, izteikuši vēlēšanos pievienoties Latvijai.
Padomju delegācija to noraidīja, tāpēc nevienā no problemātiskajiem robežjautājumiem ilgu laiku vienprātību sasniegt neizdevās. Sarunām turpinoties, abas delegācijas savas prasības un pretprasības argumentēja galvenokārt ar etnogrāfiskiem un vēsturiskiem argumentiem. Piedevām padomju puse izteica pārmetumus Latvijai par tās «agresīvo stratēģisko, it kā uz militāro uzbrukuma gatavošanu vērsto robežpolitiku».
1920. gada maijā abas delegācijas saņēma savu valdību pilnvaras vienoties par to, ka Opočkas un Sebežas apriņķī robeža ies nevis pa Zeplinkas upi, bet pa Ludzas upi līdz Pitela ezeram. Tā bija prasījusi Padomju Krievijas delegācija, piekāpjoties Latvijas prasībai par robežām Ostravas apriņķī, tātad piekrita Pitalovas pilsētas (nākamās Abrenes) un tās apkārtnes nodošanai Latvijas valdījumā.
Ilgas debates izvērsās par robežām Drisas apkārtnē. Padomju Krievija nepiekrita Latvijas argumentiem par to, ka Drisas pilsēta un tā apriņķa daļa, ko Latvija vēlējās iekļaut savā teritorijā, būtu latviskas zemes. Tāpat tā apšaubīja apgalvojumu par šo zemju iedzīvotāju vēlmi brīvprātīgi pievienoties mūsu valstij.
Rezultātā abas sarunu vedējas puses piekrita rīkot plebiscītu, kurā iedzīvotājiem būtu iespēja brīvi paust savu gribu teritoriālās piederības jautājumā. Taču, tā kā abām pusēm neizdevās vienoties ne par šāda plebiscīta nosacījumiem, ne arī par to, kādām iedzīvotāju kategorijām ļaut balsot, 1920. gada 9. augustā plebiscīts Drisas apriņķa rietumdaļā tika atcelts.
Jautājumu atrisināja tā, ka apriņķa mazāko jeb rietumu daļu pievienoja Latvijai, bet lielākā jeb austrumu daļa ar Drisas pilsētu palika Krievijai. Kā kompensāciju par piekāpšanos Latvijai piešķīra Ostravas apriņķa Pokrovas pagastu. Šī vienošanās pavēra ceļu miera līguma parakstīšanai, kas notika Rīgā 1920. gada 11. augustā. Latvijas un Padomju Krievijas robežas bija fiksētas līguma 3. pantā.
Pēc tam robežas bija jānosprauž dabā atbilstoši tam, kā bija fiksēts līgumā. To vajadzēja izdarīt abu valstu valdību izveidotajai robežkomisijai. Latvijas puse darbam tajā deleģēja Latvijas Universitātes tiesībzinātņu docentu Robertu Akmentiņu kā priekšsēdētāju, Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta vicedirektoru Paulu Radziņu un topogrāfu, Latvijas armijas kapteini Jāni Baumani.
Latvijas robežu sargi un pārkāpēji
Latvijas robežu apsardzību sāka organizēt jau pirms starptautiski atzītu valsts robežu noteikšanas. 1919. gada 7. novembrī izveidoja trīs robežapsardzības rajonus ar centriem Valmierā, Jelgavā un Krustpilī. Jūras robežām radīja Krastu apsardzības nodaļu. Robežu ar Padomju Krieviju līdz 1920. gada novembrim sargāja Latvijas armijas pulki. Pēc tam izveidoja četrus robežapsardzības pulkus, kurus apvienoja Robežsargu divīzijā.
1922. gada sākumā robežu apsardzību pārņēma Iekšlietu ministrija. Robežsargus pakļāva apriņķu priekšniekiem, kas vienlaicīgi bija arī robežapsardzības apgabalu priekšnieki. Apgabali sadalījās rajonos, bet sīkāk grupās un posteņos. Tā kā civilie robežsargi nespēja pilnībā apturēt nelegālo kustību pāri robežai, Latvijas robežapsardzību 1928. gadā militarizēja. Iekšlietu ministrijas pakļautībā izveidoja Robežapsardzības štābu.
Robežsardzes organizatoriskā struktūra nostabilizējās 30. gados, bet 1935. gadā pieņēma likumu par valsts robežu apsardzību. Iekšlietu ministrijas pakļautībā nodibināja atsevišķu vienību - pilnībā militarizētu Robežsargu brigādi, kurā bija apmēram 100 virsnieku un 1200 kareivju un instruktoru. Jūras robežu apsardzībai bija vairāki kuģi, kuteri un motorlaivas.
Incidenti uz pagaidu demarkācijas līnijas sākās jau tūlīt pēc miera līguma noslēgšanas, kad, likās, ka nekādiem konfliktiem vairs nevajadzētu būt. 1920. gada 15. augustā 2. Ventspils pulka komandieris savā operatīvajā pavēlē rakstīja: «Sakarā ar miera noslēgšanu un karadarbības izbeigšanu var sagaidīt, ka sarkanarmieši propagandas un citos ļaunos nolūkos mēģinās iesākt ar mūsu karavīriem brāļošanos.»
Šis paredzējums drīz vien piepildījās - Sarkanās armijas karavīri regulāri devās «vizītēs» pie Latvijas kolēģiem. Mūsu puse pamatoti domāja, ka šī brāļošanās saistīta ar kontrabandas pārvešanu, kā arī ar mēģinājumiem uz Latviju pārdabūt komunistu aģentus un dažādus pretvalstiskus materiālus - nelegālo literatūru, ieročus, arī naudu.
Pāri robežai pāriet nav viegli
1925. un 1926. gada mijā padomju aģenti īstenoja vislielāko nelegālā transporta operāciju. Viņi pāri Latvijas un Padomju Savienības robežai vairāk nekā desmit pakās pārveda sarežģītu Vācijas tipogrāfijas iespiedmašīnu komunistu literatūras drukāšanai; vēlāk to nogādāja Rīgā. Šī bija viena no nedaudzajām komunistu operācijām, kad viņiem izdevās kaut ko nelegāli pārvest pāri robežai. Kopumā Latvijas robežsargi un muitnieki pret kontrabandu, tostarp komunistisko aģentu klīšanu turp šurp, cīnījās diezgan sekmīgi.
«Tagad pāri robežai pāriet nemaz nav tik viegla lieta. No tās [Latvijas - red.] puses tiem, kas pārnāk uz mūsu pusi, viņi [Latvijas robežsargi - red.] lielu vērību nevelta, bet, ja mana, ka kāds pārgājis uz otru pusi, tad ir kņada: tiek izsaukti suņi, sacelti kājās visi aizsargi, tiek apturēti uz ceļiem visi gājēji un braucēji. Tie ir riskanti soļi, un zini, ka tas viss tiek darīts ne ar partijas cilvēkiem, bet ar piefrontes nabadzīgajiem bezdarbniekiem, kuri par darbu un risku prasa atalgojumu. Un cik tur aiziet naudas - pilnīgi galva griežas,» - tā 1926. gadā Rīgā nelegāli dzīvojošajam komunistu aģentam Eduardam Zandreiteram no Maskavas rakstīja Kominternes Latsekcijas darbinieks Eduards Zīle.
Patiesi - tajā laikā nelegālai robežas šķērsošanai un kontrabandas un nelegālo preču pārvešanai padomisti algoja vietējos iedzīvotājus, kuri tādējādi centās uzlabot savu materiālo stāvokli. Maskavai ziņoja, ka pierobežas zemnieki par saviem pakalpojumiem pieprasot «nesamērīgi dārgu akordu - caurmērā 1500 rubļus mēnesī», bet partijas biedrus šādam darbiņam atrast tik viegli nevar - arī robežsargu efektīvā darba dēļ.
«Vietās, kur agrāk viņu kordoni bija ik pēc 4 un 7 verstīm, tagad ir ik pēc divām. Visās aizdomīgajās vietās izvietoti sekreti jeb tā saucamās zasadas. Tiek tramdītas visas apkārtējās sādžas, tāpat tuvējās stacijas. Izskatās, ka viņiem aizdomīgs ir gandrīz katrs viņu iedzīvotājs,» vadībai Maskavā 1928. gadā ziņoja komunistu aģents Ozols (Anglis).
Divdesmito gadu beigās Latvijas nelegālajai kompartijai paredzēto naudu pārstāja slepus vest pāri Latvijas un PSRS robežai, jo mūsu robežsargi to parasti konfiscēja. Drošāk piegādāt bija caur padomju banku filiālēm Vācijā.
Trīsdesmito gadu sākumā Latvijas robežsardzei bija jācīnās ar vēl kādu parādību, kas ļoti sasaucas ar mūsdienām, - ar PSRS nelegālajiem imigrantiem. Padomju Savienībā sākoties masveida kolektivizācijai, ļoti daudzi zemnieki no «kolhozu laimes» vienkārši bēga prom, tostarp arī uz Latviju. Šos cilvēkus gan mēģināja notvert vēl padomju pusē - no padomju paradīzes taču mukt nedrīkstēja! Lai to novērstu, puskilometra joslā gar robežu aizliedza jebkādu kustību un saimniecisko darbību, kā arī izcirta visus kokus un krūmus. Kailais pierobežas lauks bija labi pārredzams ne tikai no Padomju Savienības, bet arī no Latvijas puses.
Vēl ilgi pēc Neatkarības kara beigām, 20. un 30. gados, Latvijas un Padomju Savienības pierobežā arī oficiāli saglabājās pastiprināta apsardzība. Tas policijai un robežsardzei ļāva pastiprināti kontrolēt iedzīvotāju kustību šajos rajonos, saglabāt nakts kustības ierobežojumus un nevēlamas personas izsūtīt no pierobežas rajoniem bez tiesas sprieduma. Tam bija vajadzīgs tikai iekšlietu ministra lēmums, ko pieņēma uz Politiskās pārvaldes iesniegto izziņu pamata. 1929. gadā to pagarināja uz sešiem mēnešiem, bet pēc tam automātiski vēl un vēl.
Incidenti uz robežas
«1929. gada 28. jūlija vakarā Dagdas miestā Slobodas sādžas tuvumā nolaidās Padomju Savienības kaujas lidmašīna ar diviem lidotājiem: 24 gadus veco Aleksandru Pjatovu un 25 gadus veco Fjodoru Biegļakovu. Lidmašīnā bija viens ložmetējs. Tā kā lidotājiem nebija atļaujas nolaisties Latvijas teritorijā, viņus atbruņoja. Lidotāji paskaidroja, ka bijuši spiesti nolaisties miglas un motora bojājuma dēļ un ka izlidojuši apmācības nolūkā no Vitebskas. Lidmašīna pagaidām atstāta Dagdas policijas uzraudzībā,» ziņoja laikraksts Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis.
«1929. gada Ziemassvētku naktī Dagdas robežapsardzības posteņa priekšnieks Arturs Hincens bija izgājis pārbaudīt posteņus, bet uznākušā sniegputeņa dēļ pārmaldījies viņpus robežas, kur viņu sākuši apšaudīt krievu robežsargi. No viena krievu posteņa Hincenam izdevies izbēgt, bet, bēgot no otra posteņa, krievu robežsargi Hincenu nošāvuši,» lasām tā laika presē. Hincens bija 36 gadus vecs virsnieks, Neatkarības kara laikā bija dienējis 13. Tukuma kājnieku pulkā, pēc tautības vācbaltietis, robežapsardzībā bija kalpojis kopš 1925. gada. Viņa līķi padomju puse Latvijai atdeva tikai pēc trim dienām.
1938. gada 20. oktobrī Padomju Savienība Latvijas pusei izdeva apmaldījušos latviešu robežsargu Staņislavu Krovali, par kuru pieprasīja 12 Šveices franku, un Linavas pagasta Dvinīšu ciema iedzīvotāju, par kuru pieprasīja sešus frankus.
1938. gada 6. un 11. jūlijā, 25. un 26. septembrī Latvijas teritorijā ielidoja padomju kara lidmašīnas. Vēlāk PSRS pilnvarotais pārstāvis Latvijas oficiālajām varas iestādēm apgalvoja, ka tajā laikā «pierobežas joslā notikuši mācību lidojumi 3000-6000 metru augstumā. Tik augstu ir pilnīgi iespējams novirzīties no robežlīnijas».
Tuvojoties 30. gadu beigām un Eiropā pieaugot ģeopolitiskajai spriedzei, saasinājums bija jūtams arī uz Latvijas un PSRS robežas. 1938. gadā, lai risinātu jautājumus par robežpārkāpumiem, apspriestu dažādus incidentus un citas problēmas, izveidoja speciālu Latvijas un Padomju Savienības robežkonfliktu izmeklēšanas komisiju. Vairums tajā izskatīto incidentu bija padomju puses apvainojumi par to, ka Latvijas robežsargi it kā šur tur šāvuši uz PSRS pusi vai nelikumīgi iegājuši padomju teritorijā. Latvija parasti šādus apvainojumus viegli atspēkoja.
Par piemēru var minēt gadījumu, kad PSRS sūdzējās, ka 1937. gada 27. jūlijā trīs Latvijas robežsargi zvejojuši Pelengas robežupē, turklāt šķērsojuši valsts robežu un staigājuši pa krastu padomju pusē. Patiesībā sardzes priekšnieks seržants Švalkovskis un divi sargi Pelengas upē todien bija vēžojuši. Krievu tuvumā nav bijis, un darbojušies tikai savā pusē. Karavīri pabeiguši vēžot, gājuši mājup un tad pamanījuši trīs padomju robežsargus. Tie acīmredzot tad par latviešiem arī ziņojuši un apgalvojuši, ka pārkāpta robeža.
Padomju pārkāpumi izskatījās dramatiskāki. Piemēram, Latvijas puse cēla pretenzijas pret to, ka 1938. gadā PSRS lidotāji četras reizes pārlidojuši pāri valsts robežai. 1937. gada 18. oktobrī, 1938. gada 26. februārī un 1939. gada 22. augustā PSRS robežsargi ienākuši Latvijas teritorijā, bet 1938. gada 23. augustā padomju robežsargs ar ieroci apdraudējis Latvijas kolēģi.
«Kļūmīgais atgadījums»
1940. gada 17. jūnijā Sarkanās armijas apakšvienības pārgāja Latvijas valsts robežu. Par to, ka šis uzbrukums bija rūpīgi plānots un gatavots, liecina kāds interesants dokuments, kuru 1940. gada 8. jūnijā Ļeņingradas Kara apgabala priekšnieks ģenerālis Mereckovs nosūtīja apgabala robežapsardzības spēku priekšniekam:
«Pirms Sarkanās armijas daļas pāriet Igaunijas un Latvijas robežu, uzdodu uz robežas izvietotajām robežsargu vienībām sadarbībā ar Sarkanās armijas daļām pēkšņā un pārliecinošā uzbrukumā ieņemt un iznīcināt igauņu un latviešu robežsargu posteņus...»
Sacīts - darīts. Pirmie no okupantu rokas cieta Masļenku posteņa robežsargi un viņu ģimenes, uz kuru ādas pēkšņais un pārliecinošais uzbrukums tika iemēģināts. Lūk, vēl viens specziņojums no Ļeņingradas apgabala NKVD robežsapsardzības spēku 10. vienības komisāra, adresēts apgabala priekšniekam ģenerālim Mereckovam:
«1940. gada 14. jūnijā 10. vienības priekšnieks apakšpulkvedis Iņičkins saņēma sava operatīvā priekšnieka 28. strēlnieku korpusa komandiera pavēli, ka robežsargu vienībām līdz 15. jūnija 3.00 no rīta jābūt izejas pozīcijās. Izpildot šo pavēli, apakšpulkvedis Iņičkins izdeva rīkojumu izvest vienības iznīcinātāju komandas un rezervi pie pašas robežas un gaidīt turpmākos rīkojumus.
Ap plkst. 3.30 jaunākā komandējošā sastāva apgabala skolas vada komandieris leitnants Komisarovs, kurš ar savu vadu bija ieradies 14. posteņa pozīcijās, bez pavēles pārgāja robežu un sagrāva Latvijas robežposteni Masļenki. Postenis tika nodedzināts, un uz mūsu teritoriju tika atvesti pieci latviešu robežsargi, seši vīrieši, piecas sievietes un viens mazgadīgs zēns.
Šajā pašā iecirknī 10. sapieru vienības poļitruks Boiko, netālu izdzirdot šāvienu un granātu sprādzienus, tāpat bez pavēles pārgāja Latvijas robežu un uzbruka robežpostenim Blanti, sagūstot vienu seržantu, četrus robežsargus, piecus bērnus un atvedot tos uz mūsu teritoriju.
11. posteņa pozīcijās tā priekšnieks leitnants Busiļenko un viņa palīgs leitnants Kuļiks ar savām iznīcinātāju vienībām ap plkst. 4.00 pārgāja robežu un veica nelielu reidu Latvijas teritorijā. Nevienu tur nesatikusi, vienība atgriezās atpakaļ.»
Ar robežposteni Blanti padomju puse acīmredzot bija domājusi III Abrenes bataljona 3. sardzi Šmaiļos, kas atradās netālu no Blantes dzirnavām. Savukārt Busiļenko un Kuļika grupai, visticamāk, padomā bija uzbrukums 4. sardzei, bet tās sargs bija pamanījis mežā svešus karavīrus un paspējis izšaut signālraķeti. Atliek vienīgi minēt, vai šie robežpārkāpumi patiešām nebija sankcionēti no augšas.
}Latvijas prese pēc notikuma rakstīja, ka tas bijis «kļūmīgs atgadījums», taču incidenta izmeklēšanai tika izveidota speciāla komisija ar Robežsargu brigādes komandieri ģenerāli Ludvigu Bolšteinu priekšgalā. Tā konstatēja, ka 15. jūnija naktī no III Abrenes robežsargu bataljona Masļenku 2. sardzes un Šmaiļu 3. sardzes un apkārtnes pavisam aizvesti desmit robežsargi un 27 privātpersonas.
Savukārt divas dienas pēc šīs provokācijas, 1940. gada 17. jūnijā 5.00 no rīta, Sarkanās armijas daļas ienāca Latvijā...
«Sarkanarmiešus nofrizēt un nomazgāt!»
Baltijas valstu okupācijas politisko pamatojumu 1940. gada vasarā bija sagatavojis Sarkanās armijas Politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss vienpadsmit lappušu biezā direktīvā sarkanarmijas komisāriem. Tiem savukārt viss bija tālāk jāskaidro karavīriem.
Daži fragmenti no šī opusa, kas liecina, ka padomju puse tomēr rēķinājās ar iespējamo Baltijas valstu armiju pretošanos:
«Mūsu uzdevumi ir skaidri. Mēs gribam nodrošināt PSRS drošību, ar ciešu atslēgu aizverot pieeju Ļeņingradai un mūsu ziemeļrietumu robežām. Pāri Igaunijā, Lietuvā un Latvijā valdošo prettautisko kliķu galvām mēs izpildīsim mūsu vēsturisko misiju un pie viena palīdzēsim šo zemju darba tautai atbrīvoties no ekspluatējošās kapitālistu un muižnieku varzas.
Sarkanās armijas Politiskā pārvalde uzdod jums daļās noorganizēt politinformāciju un pārrunas par šādām tēmām: Padomju Savienības un Baltijas valstu savstarpējās attiecības; Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vadošo aprindu provokācijas pret PSRS; kari - taisnīgie un netaisnīgie; jebkurš karš, kuru ved strādnieku un zemnieku valsts, ir taisnīgs atbrīvošanas karš.
Operācijas sagatavošana jātur visstingrākajā slepenībā. Apņēmīgi jācīnās ar pļāpīgumu. Lapas ar uzsaukuma tekstu Baltijas valstu iedzīvotājiem drukās Sarkanās armijas Politiskā pārvalde. Lapas kaujas pirmajā dienā ir jāizkaisa no lidmašīnām.
Pirms uzbrukuma visus sarkanarmiešus nofrizēt un pēc iespējas nomazgāt pirtī.
Ieņemtajos rajonos demonstrēt strādnieku un zemnieku laimīgo dzīvi Padomju Savienībā. Izskaidrot, ka padomju strādnieki un zemnieki vada savu valsti bez kapitālistiem, pretnostatīt tam kapitālistisko zemju strādnieku un zemnieku beztiesisko stāvokli. Parādīt principiālo atšķirību starp carisko Krieviju jeb tautu cietumu un PSRS jeb atbrīvoto tautu brālīgo atbalstītāju.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
