Laiku pa laikam pasauli pārņem bažas par to, ka planētas naftas krājumi tūlīt beigsies un tāpēc steigšus jāmeklē alternatīvi enerģijas avoti. Šāds uztraukums valdīja, piemēram, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kad virkne zinātnieku uzskatīja, ka jau tuvākajos pārdesmit gados visa nafta būs izsūknēta, tāpēc autotransports visā pasaulē apstāsies. Kā izrādījās, šis pieņēmums bija maldīgs, un patlaban jau neviens vairs tā īsti pat neņemas prognozēt, cik daudz naftas zemes dzīlēs vēl atlicis. Taču pirmoreiz panika par drīzo naftas laikmeta galu izcēlās vēl agrāk - jau XX gadsimta divdesmitajos gados. Un visaktīvāk uz to reaģēja vācieši.
IG Farben veiksmes un neveiksmes
Jau XX gadsimta sākumā Vācijā bija ļoti attīstīta ķīmiskā rūpniecība, bet 1925. gadā tur radās šīs nozares milzis uzņēmums IG Farben, kurā apvienojās sešas lielas vācu korporācijas. 1928. gadā šis uzņēmums uzsāka ambiciozu zinātnisko projektu, kura mērķis bija atrast veidu, kā no akmeņoglēm iegūt degvielu. Tas prasīja ļoti lielas investīcijas, taču IG Farben vadība uzskatīja, ka mērķis attaisno līdzekļus un visi ieguldījumi drīz vien ar uzviju atmaksāsies. Šāda viedokļa pamatā bija uzskats, ka jau tuvākajos gados pasaules naftas iegulas izsīks un autobraucējiem vairs nebūs ko liet mašīnu bākā. Lūk, šajā kritiskajā brīdī uz skatuves iznāks Vācijas ķīmiskā rūpniecība un nopelnīs miljardus, tirgojot visiem sintētisko benzīnu.
Skaists un drosmīgs plāns, taču tam bija divas vājās vietas. Pirmā: kā izrādījās, nafta tomēr nebeidzās, jo tika uzietas arvien jaunas atradnes Venecuēlā, Teksasā un vēl šur tur. Otrā: degvielu no akmeņoglēm vāciešiem patiešām izdevās sintezēt, taču tās pašizmaksa bija ievērojami augstāka nekā dabiskajai naftai un tās produktiem. Zinātniskajā projektā ieguldīja 330 miljonus reihsmarku, taču iznākumā par dārgu naudu radītā vācu sintētiskā degviela nevienam nebija vajadzīga.
Tā nu IG Farben ar milzīgiem finansiālajiem zaudējumiem palika pie sasistas siles. Taču tad uzradās glābējs Ādolfa Hitlera izskatā. Jau uzreiz pēc nākšanas pie varas fīrers bija apņēmības pilns atjaunot Vācijas militāro varenību, bet tas nozīmēja, ka armijai un flotei vajadzēs degvielu. Daudz, daudz degvielas. Savu naftas atradņu Vācijai nebija, aizjūras koloniju arī ne, tāpēc kara gadījumā Hitlers riskēja nonākt grūtā situācijā degvielas trūkuma dēļ. Ja pretinieks bloķētu naftas produktu piegādes ceļus, tanki apstātos un lidmašīnas nelidotu.
Vajadzēja atrast kaut kādu risinājumu, un to piedāvāja IG Farben - sintētisko degvielu. Uzņēmums nosūtīja pie Hitlera delegāciju, kuras uzdevums bija izstāstīt fīreram par jauno tehnoloģiju un pārliecināt to izmantot valsts interesēs. Nebija gluži tā, ka Hitlers uzreiz šo ideju pieņemtu ar sajūsmu, jo izmaksas bija lielas, bet potenciālie sintētiskās degvielas apjomi, gluži pretēji, nelieli. Tāpēc ķīmijas rūpnieki talkā paaicināja ogļu magnātus. Tie bija ieinteresēti piegādāt ogles pārstrādei, savukārt IG Farben gribēja kaut vai tikai atpelnīt zinātniskajā izpētē ieguldītos līdzekļus. Tikai tad, kad procesam pieslēdzās Aviācijas ministrija, kurai IG Farben sasolīja augstas kvalitātes aviācijas benzīnu, ledus beidzot sakustējās.
Dažos nākamajos gados reihs IG Farben ražotnē Loinas pilsētā ieguldīja iespaidīgas summas, lai sintētiskās degvielas apjomus varētu palielināt līdz 350 000 tonnu gadā. Daļu ražošanai nepieciešamo līdzekļu valsts ieguva, piespiežot ogļu magnātus apvienoties degvielas ražošanas atbalsta apvienībā Brabag un samest naudiņu celtniecībai. Magnāti bija spiesti piekrist, un tā drīz vien tapa vēl trīs sintētiskās degvielas rūpnīcas.
Mērķis Nr. 1
Otrā pasaules kara laikā sintētiskās degvielas ražošana tika ievērojami palielināta, un šim nolūkam sāka izmantot arī slānekli, ko ieguva arī okupētās Igaunijas ziemeļos.
Sabiedrotie labi zināja, ka vācu kara mašīnu lielā mērā darbina tieši sintētiskā degviela, tāpēc darīja visu, lai ražotnes izsistu no ierindas. Kaut gan sintētiskās degvielas rūpnīcas bija milzīgs un sarežģīts mehānisms, kas turklāt darbojās ar sprādzienbīstamām vielām, tomēr izrādījās, ka nopostīt šādu ražotni nav nemaz tik viegli. IG Farben galveno rūpnīcu Loinā briti un amerikāņi 1944. gadā bombardēja mēnešiem ilgi, taču pavisam apturēt tās darbību tā arī īsti nespēja.
Tiesa, saražotās degvielas apjomi gan lēni, taču neapturami samazinājās. Tāpēc reiha bruņojuma ministrs Alberts Špērs jau 1944. gada vidū sāka skandināt trauksmes zvanus - sak, ja tā turpināsies, tad pēc pāris mēnešiem mūsu tankiem un lidmašīnām degvielas vairs nebūs. Viņš kļūdījās apmēram par pusgadu, taču kopumā bija prognozējis pareizi - kad sintētiskās degvielas straume pārvērtās par sīku tērcīti, tad arī pienāca gals Vācijas spējām pretoties.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita