Platības ziņā Rumānija ir viena no lielākajām, taču arī nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm. Pirms simt gadiem situācija gan bija pavisam citāda - pateicoties labām starpvalstu attiecībām, Rumānija bija ceļā uz kļūšanu par vienu no Eiropas nozīmīgākajiem ekonomiskajiem spēlētājiem. Tomēr komunistiem bija citi plāni. Rumānijas komunistu vadonis Nikolaje Čaušesku iedzina Rumāniju tādā nabadzībā un tik autoritārā režīmā, uz kura fona nobālēja pat Padomju Savienība.
Pirms iedziļināties, kā Čaušesku režīms izraisīja strauju Rumānijas lejupslīdi, ir vērts palūkoties, kāda lielvalsts tā bija pirms komunisma atnākšanas.
Šīs valsts nosaukums cēlies no Romas impērijas. Paši rumāņi lepni atgādina, ka viņu valoda ir latīņu valodai vistuvākā vēl izmantotā valoda, kā arī vienīgā latīņu cilmes valoda visā Austrumeiropā, kas norādot uz romiešu saknēm. Tāpat teju katrā Rumānijas pilsētā ir atrodama Romula un Rema statuja kā atgādinājums par valsts seno vēsturi.
Tomēr ceļš uz valstiskumu un Rumānijas robežām, kādas kartē redzamas šodien, nemaz nav bijis tik vienkāršs. Vēsturiski Rumānija bija daļa Osmaņu impērijas. XIX gadsimta vidū Moldāvijas un Valahijas reģions, kas atrodas mūsdienu Rumānijas dienvidaustrumu daļā, ieguva papildu autonomiju un apvienojās. Līdz tam katram reģionam bija savi vadītāji, taču tie bija Osmaņu impērijas iecelti pārvaldnieki un pašiem reģioniem nebija lielu pašnoteikšanās tiesību. Par apvienotās Moldāvijas un Valahijas vadītāju kļuva Aleksandrs Joans Kuza, viņš arī Aleksandrs Joans I.
Tomēr rumāņu sabiedrības elite īsti nebija mierā ar apvienotās Rumānijas vadītāju. Modernai, politiski neitrālai un rietumos atzītai Rumānijai vajadzētu no ārvalstīm importētu līderi. Tāpēc 1866. gadā Rumānija uzaicināja pie sevis Prūsijas karaļnamam radniecīgo princi Kārli. Pēc krievu-turku kara 1881. gadā apvienotā Rumānija beidzot kļuva par neatkarīgu valsti, bet uzaicinātais prūšu princis - par Rumānijas Karalistes galvu. Jaunais amats Kārlim I gan nesa dažādus personīgās dzīves pārbaudījumus. Proti - viņš bija dzimis un audzis katoļticībā, taču pareizticīgajā Rumānijā bija spiests bērnus audzināt pareizticībā.
Salīdzinoši vēlu ieviestā monarhija savam jaunajam karalim sarūpēja skaistu un tiem laikiem modernu pili. Pavisam tuvu robežai ar Austroungārijai tolaik piederošo Transilvānijas reģionu Sinajas pilsētā greznā neorenesanses stilā tika uzbūvēta Pelešas pils. To rotāja tumšs riekstkoks, zelts, krāsains stikls, no arābu valstīm ievesti paklāji un modernākās tehnoloģijas. Ūdensvads, siltināšana un dažus gadus vēlāk pat iebūvēts lifts - XIX gadsimta nogalē tāda pils skaitījās teju vai ultramoderna.
Transilvānija jeb centrālā un ziemeļu Rumānijas daļa līdz pat Austroungārijas sadalīšanai atradās šīs impērijas sastāvā, tāpēc vēl šobaltdien turienes arhitektūra, gastronomija un pat tūrisma bukletu valoda norāda uz Austrijas un Ungārijas vēsturisko klātbūtni.
Tikai 1918. gadā, pēc Pirmā pasaules kara, Rumānijas Karalistei pievienojās vēl vairāki reģioni, valsts kartes kontūru stipri pietuvinot tai, kādu mēs zinām šodien. Pateicoties saiknei ar Prūsijas karaļnamu, karalistes laikā Rumānija kļuva par nozīmīgu Eiropas politisko un ekonomisko spēku. Rumānijai ir bagātīgas naftas atradnes, daudz vērtīgu izrakteņu, kā arī auglīga zeme, kas to padara par pievilcīgu darījumu partneri. XX gadsimta trīsdesmito gadu beigās Rumānija kļuva par vienu no pasaules lielākajām naftas eksportvalstīm. Karalistes laikā tika uzbūvētas vairākas jaunas cukurfabrikas un ķieģeļu rūpnīca, attīstījās arī dzelzceļa tīkls.
Taču Rumānijas monarhijas mūžs nebija ilgs. Otrā pasaules karā tai dažādu apstākļu sakritības dēļ nācās nostāties Hitlera pusē (sevi lika manīt kaut vai aizvainojums par 1940. gadā PSRS veikto Ziemeļbukovinas un Besarābijas reģiona okupāciju), bet pēc kara Rumānija nonāca padomju ietekmes sfērā. Tābrīža karali Mihaju I izsūtīja trimdā uz Šveici. Tur, lai nopelnītu iztiku savām piecām meitām, viņš kļuva par lauksaimnieku un dārznieku. Savukārt Rumānija pāršķīra jaunu vēstures lappusi.
Padomju Savienībai pa pēdām
1947. gadā Rumānijas Karaliste pārtapa par Rumānijas Tautas Republiku. Par pirmo tās kompartijas ģenerālsekretāru un valsts vadītāju kļuva George Georgiu-Dežs, kurš valsts uzbūves jautājumos iedvesmojās no Padomju Savienības. Viņa vadībā Rumānija pārtrauca sadarbību ar Rietumiem un kļuva par PSRS tirdzniecības bloka valsti. Līdzīgi kā Padomju Savienībā, arī Rumānijā liels uzsvars tika likts uz bagātnieku iznīdēšanu un saimniecību kolektivizāciju, kā arī apjomīgu piecgades plānu izpildi, lai ko arī tas maksātu.
Kad Rumānija kļuva par komunistisku valsti, Nikolaje Čaušesku tikai nesen bija sācis politiķa gaitas. Pasaulē viņš bija nācis zemnieku ģimenē 1918. gadā - vēl Rumānijas Karalistē. Jau 11 gadu vecumā no sava Skornicešti ciema devās uz galvaspilsētu, kur kļuva par kurpnieka mācekli. Tieši tur arī aizsākās Nikolaje interese par komunismu - viņa priekšnieks un mentors bija aktīvs tolaik vēl nelegālās Komunistiskās partijas biedrs un jauno Nikolaje iesaistīja nelielos uzdevumos.
Centīgs un kvēli ticošs komunisma uzvarai, Čaušesku drīz vien nonāca aiz restēm, jo tika apcietināts par komunisma ideju izplatīšanu un kaušanos. Cietuma dzīve jaunajam Čaušesku piespēlēja liktenīgu pavērsienu - tieši starplaikā starp divām soda izciešanas reizēm viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, padomnieci un labo roku Elenu Petresku. Arī viņa bija apcietināta par līdzīgiem politiskajiem noziegumiem. Abu mīlasstāsts gan uzplauka palēnām - sākotnēji Nikolaji un Elenu vienojusi tikai kopīga aizraušanās ar komunisma idejām un nekādu intīmu attiecību tur neesot bijis. Apprecējās viņi 1945. gadā, kad abi beidzot bija tikuši brīvībā.
Tieši cietumā Čaušesku iepazinās arī ar vēlāko pirmo Rumānijas Tautas Republikas vadītāju Georgiu-Dežu un daudziem citiem svarīgiem vēlākās komunistiskās Rumānijas cilvēkiem. Kad izveidojās komunistiskā Rumānija, Čaušesku uzreiz tika ievēlēts par vienu no Nacionālās asamblejas biedriem. Kā politiķis viņš bija labi ieredzēts, jo daudzi uzskatīja, ka klusās dabas dēļ viņu var izmantot kā marioneti un darbu izpildītāju. Šis iespaids bija kļūdains, jo patiesībā Čaušesku piemita visas īpašības, lai kļūtu par nežēlīgu un asiņainu diktatoru, ieskaitot spēju iet pāri līķiem un meistarīgi pīt intrigas.
Jau 1948. gadā, tātad gadu pēc komunistiskās valsts sākuma, Čaušesku tika paaugstināts par Lauksaimniecības ministrijas vadītāju, bet vēl gadu vēlāk - par vicepremjeru valsts aizsardzības jautājumos. Kamēr rumāņu komunisti savā starpā kašķējās, bet iedzīvotāji grima arvien dziļākā nabadzībā, Nikolaje strauji kāpa pa karjeras kāpnēm. Un, protams, režīma ieviešana nenotika baltos cimdos. Tikai piespiedu kolektivizācijas gaitā vien tika apcietināti vairāk nekā 80 tūkstoši iedzīvotāju.
Lai gan Rumānijai sākotnēji bija ciešas saites ar Padomju Savienību, pēc Staļina nāves 1953. gadā situācija sašķobījās. Rumānija gribēja būt unikāls tilts starp sociālismu un Rietumu pasauli - sadarboties ar Rietumiem, bet palikt uzticīga sociālisma idejām. Tāda atkāpšanās no komunisma ideāliem Kremlim nebija gluži pa prātam. Padomju Savienības tā laika līderis Ņikita Hruščovs nebija mierā ar Georgiu-Deža valsts pārvaldes metodēm, tāpēc atbalstīja viņa gāšanas plānu. To gan tā arī neizdevās realizēt. Vadīt Rumānijas Tautas Republiku Georgiu-Dežs turpināja līdz pat savai nāvei 1965. gadā.
Pēc galvenās personas aiziešanas mūžībā Rumānijai vajadzēja jaunu vadoni. Variantu netrūka, jo, lai gan Čaušesku bija teju tuvākais Georgiu-Deža līdzgaitnieks, uz augsto amatu pretendēja arī vecāki un pieredzējušāki biedri. Beigu beigās vairākums tomēr nobalsoja par Čaušesku kā kompromisa figūru.
Ārējā greznība un iekšējā nabadzība
Sākotnēji Čaušesku citu Eiropas līderu acīs bija pozitīvais tēls, jo centās uzlabot ekonomiskās attiecības ar pārējām Eiropas valstīm. Rumānija pat atteicās no PSRS satelītvalsts statusa un pārdēvējās par Rumānijas Sociālistisko Republiku, tā uzsverot, ka ir uzņemts kurss uz PSRS ietekmes mazināšanu. Rumānija nevēlējās būt tik izolēta no pārējās Eiropas kā Padomju Savienība, tāpēc Čaušesku mazināja preses cenzūru, izstājās no Varšavas pakta un pat nosodīja pakta valstu karaspēka invāziju Čehoslovākijā 1968. gadā. Čaušesku bija biežs viesis Rietumeiropas valstīs un centās Rumānijai izkarot īpašu vietu pasaules lielvaru acīs.
Rietumvalstis piešķīra Rumānijai kredītus industriālo objektu celtniecībai. Cita pēc citas tapa jaunas rūpnīcas, tiesa, kvantitāte bieži vien bija pārāka par kvalitāti.
Taču, aktīvi darbojoties ārlietu jomā, Čaušesku arvien vairāk atstāja novārtā valsts iekšējās lietas. Kredītus vajadzēja atmaksāt, un Rumānijas vadonis bija apņēmies to izdarīt līdz 1980. gadam. Forsētā kredītu atmaksa nozīmēja pilnīgu lauksaimniecības un industriālās produkcijas eksportu, kas praktiski sagrāva iekšējo tirgu. Lai gan veikalos cenas mākslīgi tika uzturētas ļoti zemas, realitātē nebija ko pirkt un plaukti bija pavisam tukši. Kamēr citas Eiropas valstis mielojās ar rumāņu maizi un pienu, kā arī izmantoja Rumānijā saražoto elektrību, vietējie dzīvoja pusbadā bez gaismas un siltuma. Ik gadu nepietiekama uztura dēļ nomira apmēram 15 tūkstoši rumāņu - agrāk lauksaimniecības un izrakteņu tik bagātajai valstij šāda statistika šķiet vēl šausminošāka. Valstī bija arī rekordaugsts korupcijas līmenis, bet vietējā slepenpolicija Securitate kontrolēja katru cilvēku soli, sējot neuzticību rumāņu starpā.
Vienīgais, kā Rumānijā bija papilnam, tā bija propaganda, kura slavināja Čaušesku pāri kā nācijas labdarus un glābējus. Te vērts piebilst, ka Elena nebija klasiska pirmā lēdija, kas rāmi stāv vīram aiz muguras. Nē, arī viņa iesaistījās politikā un, ja ne gluži spēlēja pirmo vijoli, tad vismaz atradās orķestra pirmajā rindā. 1971. gadā Nikolaje uzrīkoja nelielu apvērsumu, atklāti iesaistot sievu politiskajā darbībā, un jau gadu vēlāk viņa bija kļuvusi par Rumānijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas locekli.
Taču greznās ārvalstu vizītes, cildinošie plakāti un par katru Čaušesku pāra publisko parādīšanos teju vai ekstāzē krītošie pavalstnieki bija tikai medaļas viena puse. Otra puse bija paranoja, kādā arvien dziļāk slīga pats Čaušesku, baidoties zaudēt amatu biedru intrigu rezultātā vai, vēl trakāk, tautas sacelšanās dēļ. Lai novērstu vadoņa noindēšanu, visu viņam paredzēto ēdienu pirms pasniegšanas pārbaudīja speciāli norīkots cilvēks, bet pats Čaušesku ar spirtu dezinficēja rokas pēc pieskaršanās teju katram priekšmetam.
Smagākā ēka pasaulē
Pateicoties diktatora lielummānijai, Bukareste tika pie tās ievērojamākā tūrisma objekta - 365 tūkstošus kvadrātmetru lielās Parlamenta pils. Ja atceras, cik pieticīgos apstākļos mita Čaušesku tautieši, šie izmēri šķiet vēl absurdāki. Šobrīd tā ir otrā lielākā administratīvā ēka pasaulē, atpaliekot vien no ASV Pentagona. Taču Čaušesku pils amerikāņu ēku apsteidz svarā, jo Parlamenta pils pārsvarā ir celta no Rumānijā atrodamā marmora.
Čaušesku šīs pils celtniecībā ir iedvesmojies no Ziemeļkorejas. Vairākkārt viesojies pie Ziemeļkorejas līdera Kima Irsena, Čaušesku ļoti augstu vērtēja viņa personības kultu un vadības stilu, tāpēc savā valstī arī vēlējās uzbūvēt kaut ko tikpat varenu un paliekošu kā Kima rezidence.
Kad 1984. gadā Čaušesku nonāca pie idejas par celtnes būvniecību, lielā steigā tika izsludināts projektu konkurss. Budžets, protams, bija neierobežots. Konkursā uzvarēja Anka Petresku. 28 gadus vecā arhitekte vispār nebija gaidījusi, ka viņas projekts varētu tikt nopietni izskatīts milzīgā apjoma un izmaksu dēļ: ēka bija paredzēta 84 metru augstumā, kā arī 92 metru dziļumā zem zemes. Tomēr vadonim lielajam mērķim nekā nebija žēl. Tika piesaistīts ārvalstu darbaspēks, nojauktas daudzas Bukarestes vēsturiskā centra ēkas un diezgan daudz ieekonomēts uz kvalitāti, taču beigu beigās milzu māja bija gatava!
Praktiska izmantojuma plašajām telpām gigantisko izmēru dēļ nebija. Vairāku telpu dizainam arhitekti iedvesmojās no Versaļas pils, pie griestiem gozējas arī milzīgas kristāla lustras, kas jātīra, tajās iekāpjot iekšā. Čaušesku bija iecerējis pili veidot kā monumentālu celtni, kur uzņemt ārvalstu viesus. Galvenās ieejas vestibilā katrā pusē gozējās milzīgas marmora kāpnes - sagaidot viesus, pa vienām lejā nāktu Nikolaje, bet pa otrām Elena.
Interesanti, ka pilī nekur nav ventilācijas. Čaušesku bija ļoti bail, ka kāds varētu censties viņu noindēt ar gāzi, tāpēc šo risku samazināja līdz minimumam.
Taču viņam nebija lemts izbaudīt šīs ēkas burvību, jo tā pilnībā tika pabeigta pēc Čaušesku pāra nāves jau 1997. gadā. Uz pils atklāšanas ceremoniju jau demokrātiskajā Rumānijā tika uzaicināts pat dziedātājs Maikls Džeksons, kurš, acīmredzot neko daudz nezinādams ne par celtnes svarīgumu, ne par Rumānijas vēsturi, publiku no balkona sveica ar vārdiem: «Sveicināta, Budapešta!»
Publiskais nāvessods
Astoņdesmito gadu beigās visā Eiropā bija jaušamas revolucionāras vēsmas. Arī nabadzības un korupcijas pārņemtā Rumānija nebija izņēmums. Kulminācija pienāca 1989. gada decembrī, kad valdība no rietumu pilsētas Timišoaras centās izraidīt režīmu kritizējošo ungāru mācītāju Lāslo Tokešu. Tūkstošiem vietējo iedzīvotāju izgāja ielās, lai protestētu ne tikai pret mācītāja deportāciju, bet arī pret Čaušesku politiku. Protesti ātri vien izvērtās sadursmēs ar policiju, kas tikai piešķīla papildu uguni rumāņu dusmām.
Nepilnu nedēļu vēlāk protesti no Timišoaras bija atnākuši arī līdz Bukarestei. Cilvēki masveidā pulcējās pie valdības namiem, pieprasot pārmaiņas. 21. decembrī Čaušesku centās pūli nomierināt ar uzrunu no Centrālkomitejas ēkas balkona (šobrīd to sauc par Revolūcijas laukumu).
Taču viss izvērtās nesekmīgi. Tauta bija gana cietusi un mērdēta badā, un vairs negribēja samierināties ar nabadzību. Vairāk nekā 100 tūkstošu rumāņu bija atnākuši protestēt pret Čaušesku un kliedza un protestēja tik skaļi, ka diktators nespēja parunāt. Pirmajās rindās stāvošie Securitate aģenti teatrāli aplaudēja, un caur ruporiem tika atskaņoti jau iepriekš ierakstīti aplausi. Taču tautu ar šādu gājienu vairs nevarēja piemānīt. Troksnis apslāpēja arī TV tiešraidi, tāpēc to uz brīdi nācās pārtraukt.
Čaušesku gan pasludināja minimālās algas un pensijas palielināšanu, taču ar to satracinātajiem cilvēkiem bija par maz. Protesti ātri vien pārauga vardarbībā, kad tūkstošiem protestētāju ielās sadūrās ar bruņotiem slepenpolicistiem un citiem valdībai vēl uzticīgiem spēkiem. Visā valstī kopā bojā gāja vairāk nekā tūkstoš cilvēku un vēl vairāk tika ievainoti.
Dienu vēlāk, 1989. gada 22. decembrī, protesti jau bija izplūduši līdz tādiem apmēriem, ka valstiskas pārmaiņas kļuva neizbēgamas. Armijas vienības atteicās lietot ieročus pret cilvēkiem un pārgāja tautas pusē. Čaušesku mēģināja glābt situāciju, nomainot valdības vadītājus, taču tas neko vairs nelīdzēja. Padotie pamazām sāka vadonim uzgriezt muguru un atteikties ar fizisku spēku un ieročiem uzbrukt civiliedzīvotājiem, tāpēc Nikolaje sāka steigā mainīt virkni amatpersonu. Tomēr gan armijā, gan slepenpolicijā jau bija sācies iekšējais apvērsums.
Redzot, ka protesti pie Centrālkomitejas ēkas tā arī nerimstas, Nikolaje un Elena nolēma bēgt ar helikopteru uz Snagovas pilsētu turpat Bukarestes tuvumā. Lai gan Nikolaje bija visādi centies izvairīties no indēšanas, viņam nebija ienācis prātā scenārijs, ka padotie gluži vienkārši varētu viņu nodot. Un tieši tā arī notika: kad helikoptera piloti saņēma ziņu, ka armijas vienības draud lidaparātu notriekt, nolēma neriskēt ar savām dzīvībām un nosēdās vienkārši lauka vidū.
Abu Čaušesku pavadošie miesassargi devās uz šoseju stopēt mašīnas, kas varētu pāri nogādāt drošā slēptuvē. Taču vietējie rumāņi, kuru auto izdevās apturēt, arī nebija nekādi lielie Čaušesku cienītāji un izlikās, ka mašīnai ir problēmas ar dzinēju. Lai to saremontētu, visi kopā devās uz tuvāko servisu, kur tad arī abus apcietināja policisti, kuri tobrīd jau bija nostājušies tautas pusē.
Nikolaje un Elena ieslodzījumā pavadīja trīs dienas. Pašā Ziemassvētku dienā, 25. decembrī, notika īss un ļoti formāls tiesas process. Tajā abus pasludināja par vainīgiem rumāņu tautas genocīdā - galu galā bada dēļ un ieslodzījumā Čaušesku valdīšanas laikā bija miruši vairāki desmiti tūkstoši pilsoņu. Valsts norīkotais advokāts atteicās abus aizstāvēt un nostājās prokuratūras pusē. Spriedums bija bargs - nāvessods.
Abus nošāva turpat pagalmā. Patronas nežēloja - pavisam tika raidīti 120 šāvieni. Nāvessoda izpildi translēja nacionālā televīzija. Nikolaje pat esot ierosinājis šo balagānu pārtraukt un nošaut viņus ātrāk, tāpat jau iznākums esot skaidrs. Līdz pēdējam brīdim Čaušesku esot palicis uzticīgs savai pārliecībai un pat mirkli pirms šāvieniem esot dungojis Internacionāli.
Nāvessoda izpilde gan bija tik ātra, ka televīzijas operatori pat nepaspēja noreaģēt, tāpēc tiešraidē bija redzams tikai pēdējais šāvienu vilnis. Bija saņemtas ziņas, ka kādi Čaušesku līdzgaitnieki tomēr varētu censties viņu izglābt, tāpēc vilcināties nebija laika.
Citi režīma līderi netika sodīti tik bargi un pazemojoši, un viens otrs pat itin labi iekārtojās arī demokrātiskajā Rumānijā.
Atblāzma šodienas Rumānijā
Rumāņi vēl aizvien nelabprāt runā par savām melnajām XX gadsimta lappusēm. Var arī saprast - galu galā komunisma līderis, kurš bija pašu tautas pārstāvis, tika nogalināts vien pirms 36 gadiem. Tas ir mazāk, nekā Rumānija pavadīja komunisma ideju gūstā. Taču interesenti var aplūkot dažādus pieminekļus, muzejus un ēkas, kas atspoguļo tālaika notikumus.
Parlamenta pils
Ēkā tagad atrodas dažādas valsts institūcijas, parlaments, senāts un vairākas ministrijas, tāpēc piekļuve tai ir ierobežota. Var gan doties 45 minūšu garās tūrēs, tiesa, tikai gida pavadībā, un tās izved cauri vien nelielai daļai milzīgā nama. Palikt ilgāk vai nomaldīties no tūristu grupas nav iespējams. Ja gribas aplūkot vēl dažas pils telpas, var apmeklēt Modernās mākslas muzeju citā korpusā.
Čaušesku Pavasara pils
Lai gan Parlamenta pilī atrodas visdažādākās iestādes, Čaušesku un viņa ģimenes mājoklim vieta tur neatradās - savām vajadzībām vadonis lika uzbūvēt atsevišķu mītni citā Bukarestes rajonā, tā saucamo Pavasara pili. Viss šīs ēkas mikrorajons tika speciāli izbūvēts tālaika amatpersonu vajadzībām, un neoklasicisma pils ir viens no greznākajiem Bukarestes muzejiem.
Komunisma muzejs
Ja ir vēlēšanās izjust daļu Rumānijas komunisma uz savas ādas vai mēles (muzeja kafejnīcā pat iespējams nogaršot sociālistiskajā Rumānijā iecienīto kafijas paveidu), īstā vieta būs Bukarestes vecpilsētā iekārtotais Komunisma muzejs. Pilns ar lētām tipveida mēbelēm, tehnoloģijām un avīzēm, tas liek sajusties gluži kā ciemos pie kādas rumāņu vecmāmiņas.
Atdzimšanas memoriāls
Revolūcijas laukumā, iepretim vecajai Centrālkomitejas ēkai, ir izbūvēts piemiņas memoriāls 1989. gada protestos bojāgājušajiem. 25 metrus augstajam marmora obeliskam apkārt izveidots metāla vainags, kas simbolizē jaunas Rumānijas atdzimšanu pēc komunisma sabrukuma.
Grāmata - Man tevi jānodod
Populārajā literatūrā lielu uzmanību izpelnījusies lietuviešu-amerikāņu autores Rūtas Šepetis grāmata Man tevi jānodod, kas Čaušesku laikmeta Rumānijā iepin izfantazētu mīlasstāstu. Romāns ļoti detalizēti vieglā valodā apraksta nabadzības tēmu, cīņu ar korupciju un slepenpoliciju, komunistiskos sadzīves apstākļus un pagrīdes cīņu par demokrātiju. Nebūs gluži vēsturiska literatūra, tomēr labs veids, kā uzzināt vairāk par Rumānijas XX gadsimta ikdienu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita