Droši vien pasaulē nav tautas, kurai nebūtu savu mītu par milžiem, apveltītiem ar necilvēcisku spēku un citām brīnumainām spējām. Taču katrā leģendā ir daļa patiesības. Izskatā un spēkā iespaidīgi giganti patiešām reiz ir dzīvojuši un izbrīnījuši vai biedējuši laikabiedrus. Un šo titānu dzīves un nāves reālijas reizēm spēja aizēnot pat visšausminošākās pasakas.
Krievijas cars Pēteris I bija ne tikai ļoti aktīvs, bet arī, pieklājīgi izsakoties, mazliet dīvains cilvēks. Vispārzināms, ka brīvajā laikā monarhs labprāt strādāja galdnieka darbus, cirpa bārdas un rāva zobus. Taču vien retais zina, ka Pēteris uzskatīja sevi arī par izcilu ķirurgu, demonstrējot milzīgu interesi par anatomiju - dažreiz pat klaji neveselīgu.
Cara ārzemju ceļojumu laikā Amsterdamā un Leidenē apmeklētie anatomijas teātri uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Atgriezies mājās, Pēteris sāka preparēt ar nāvi sodīto noziedznieku vai par tādiem pasludināto līķus. Viņš arī pats veica visu mirušo radinieku sekciju un centās atbildēt uz dažādiem intriģējošiem jautājumiem: vai viņa māsas tika noindētas; vai viņa mirušā brāļa sieva devās aizsaulē kā jaunava?
Pētera dīvaino aizrautību vidū bija arī apsēstība ar cilvēku selekciju. Zinātkāro caru īpaši interesēja, vai maza auguma cilvēkus, tā sauktos pundurus jeb liliputus, iespējams audzēt tāpat kā tīršķirnes suņus un zirgus: sapārojot perspektīvākos eksemplārus. Tādēļ patvaldnieks pieprasīja, lai viņu apgādā ar dažāda svara, izmēra un izskata liliputiem. Pēteris tos saprecināja un personīgi pieskatīja viņu sakrustošanās rezultātus.
Caram par sarūgtinājumu, eksperimenti pierādīja, ka šāda selekcija nav iespējama. Visbiežāk punduri vispār neradīja pēcnācējus. Ja tomēr radīja, tad dzemdēja parastus bērnus, no kuriem izauga parasti cilvēki. Pēterim nācās atmest domu radīt cilvēkus tikai pirksta vai vismaz plaukstas garumā. Tāpēc cars pievērsās liliputu pretmetam - milžiem.
Viņa Majestātes milzis
Pēteris pats atrada izcilu materiālu ģenētikas eksperimentam (kaut šī zinātne tad vēl nepastāvēja). 1717. gadā viesojoties Francijā, cars Kalē pilsētas gadatirgū satika vietējo slavenību - 2,27 m garo spēkavīru Nikolā Buržuā. Viņš patiesi bija īsts to laiku milzis.
Arī Pēteris, kas pat pēc mūsdienu standartiem bija solīda basketbolista augumā - 2,04 metri, bija spiests skatīties uz Nikolā, atgāzis galvu. Cars, ieraudzījis pašu garāko cilvēku, ko jebkad dzīvē bija saticis, nekavējoties pierunāja francūzi stāties viņa dienestā, solot ievērojamu algu un amatu savā galmā. Tik ērtas dzīves perspektīvas sakārdināts, milzis piekrita. Jau Sanktpēterburgā viņš tika nozīmēts par haiduku - miesassargu un reizē parādes sulaini, kura pienākumos ietilpa stalti stāvēt braucošas cara karietes aizmugurē.
Taču caru selekcionāru maz interesēja iespaids, kādu Buržuā atstāja uz Pēterburgas publiku. Viņš vēlējās ātrāk izveidot milžu ražošanas konveijeru. Šim nolūkam Pēteris centās sakārtot Nikolā privāto dzīvi. Pēc cara pavēles haidukam sameklēja sievieti no čuhniešu vidus (nicīgs apzīmējums ap Pēterburgu dzīvojošām somugru tautām). Garāko un skaistāko, ko varēja atrast. Saskaņā ar dažām laikabiedru liecībām līgava un līgavainis bijuši vienā augumā vai viņa pat bijusi mazliet garāka. Pāri nekavējoties saprecināja, un Pēteris ar nepacietību gaidīja pēcnācējus.
Diemžēl nekas neizdevās, kaut laulātie vairākus gadus intensīvi centās ieņemt bērnu. Pēteris iedziļinājās katrā viņu kopdzīves detaļā un sniedza, pēc paša domām, eksperta padomus.
Taču 1724. gada maijā cara favorīts pēkšņi saslima, un viss eksperiments aprāvās. Policijas priekšnieks ģenerālis Devjērs ziņoja caram pietuvinātajam kņazam Aleksandram Meņšikovam:
«Pie jau Jūsu Ekselencei minētā pievienoju arī ziņojumu par milža francūža Buržuā nāvi vakar šādā veidā. Sieva ziņo, ka viņš divas nedēļas bijis vājš un apgalvojis, ka ir slims. Tikai staigājis, nevis gulējis, un viņam bijusi slikta apetīte. Pirms trim dienām puse viņa galvas - kreisā - tika paralizēta un acs pietūka. Pirms nāves viņš cieta no paralīzes un vakar pulksten sešos no rīta nomira.»
Atgādina insulta pazīmes, bet pavisam skaidrs nav. Pētera laikā patologanatomija Krievijā tikai sāka attīstīties, tāpēc Nikolā Buržuā nāves cēloņi joprojām nav zināmi.
Pasērojis par mirušo un zudušajām cerībām, Pēteris pavēlēja milža mirstīgās atliekas sagatavot eksponēšanai Kunstkamerā. Šajā personiskajā muzejā, sākot ar 1714. gadu, Viskrievijas imperators, līdzīgi kā kāmītis savā aliņā stiepj visādus labumus, krāja dažādas «kunstes» jeb retumus. Piemēram, sirenomēlijas paraugus (cilvēks ar kopā saaugušām kājām - kā nārai), divgalvainus jērus un Siāmas dvīņus.
Cara favorīta ķermenim, sadalītam anatomiskos paraugos, bija jākļūst par kolekcijas naglu. Tam tika paredzēta goda vieta blakus Pētera neuzticīgās mīļākās skotietes Marijas Hamiltones eksponātam. Viņa tika notiesāta par sava bērna slepkavību un cara sievas zākāšanu. Galva tika nocirsta 1719. gadā, bet vēlāk tika saglabāta spirtā.
Simetrijas nolūkā otrā pusē atradās vēl viena ar nāvi sodīta cittautiešu galminieka galva. Tas bija nīderlandietis, kambarkungs un imperatores Katrīnas jeb alūksnietes Martas Skavronskas mīļākais Vilems Monss (1688-1724); starp citu - cara tobrīd jau «pensionētās» mīļākās Annas Monsas brālis. Bet sodīts viņš bija par kukuļņemšanu un valsts apzagšanu.
Spoks bez galvas
Bez ierunām pildot cara pavēli, Buržuā ķermenis tika sadalīts, kauli tika novārīti no miesas un pēc tam salikti kopā skeletā. To tad arī izstādīja Kunstkamerā. Tur nolēma arī glabāt milža sirdi, kas, pēc autopsijas dalībnieka ārsta teiktā, «bija tikpat liela kā lielākā sirds mūsu kabinetā». Kā var saprast, sirds izmērs nav šķitis ārkārtējs.
Tāpat viņš Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķim Bartolomeo Rastrelli - itāļu skulptoram, Rundāles un Jelgavas pils cēlāja tēvam - pasūtīja pārvietojamu koka manekenu mirušā milža augumā un... lika apvilkt to ar viņam nodīrāto ādu! Cars bija ļoti apmierināts ar kolekcijas jaunajiem eksponātiem.
Taču ar to vēl Pēterim nepietika. Par Kunstkameras īpašumu pēc Buržuā atraitnes nāves kļuva arī viņas mirstīgās atliekas. Taču nevis skeleta veidā, bet gan kā apģērba gabals. Tam, iespējams, vajadzēja šo eksponātu redzošajiem vēstīt par Krieviju reformējošā cara neparasti smalko un dzirkstošo humoru.
Tolaik Krievijā dzīvojošais holandiešu ārsts Džons Kuks memuāros rakstīja: «Vienas galerijas stikla skapī tika glabāta kāda francūža āda - ģērēta un izbāzta. Viņš bija garākais vīrietis, kādu jebkad biju redzējis. Citā skapī atradās viņa skelets un bikses, kas bija izgatavotas no viņa sievas ādas, arī ģērētas.»
Šādi ticis pie pastāvīga darba Kunstkamerā, brašā Nikolā Buržuā skelets tur uzticīgi nostāvēja sardzē līdz 1747. gadam, kad agrā decembra rītā ēkā izcēlās ugunsgrēks. Tas izplatījās neparasti ātri, tāpēc, baidoties zaudēt retumus, darbinieki sāka tos mest pa logiem sniegā. Daži eksponāti tomēr sadega, bet citi tika izvazāti. Pazuda arī Buržuā galvaskauss - iespējams, to nozaga okultiem rituāliem.
Muzejs ilgu laiku bija slēgts, tā durvis atkal tika atvērtas tikai 1766. gadā. Kādu laiku milža skelets tur stāvēja, pārfrāzējot Tomasa Maina Rīda romānu, kā «kājnieks bez galvas». Tad darbinieki nolēma radīt pabeigtu tēlu, piemeklējot Buržuā citu galvaskausu. Tomēr francūža nemierīgajam garam svešā galva nepatika. Spoks milzu skeleta veidolā naktīs esot klīdis pa Kunstkameras zālēm cerībā atrast savu galvu. Šo, iespējams, visdīvaināko rēgu visā pilsētā vairākkārt esot sastapis gan muzeja direktors profesors Rūdolfs Itss, gan arī citi Kunstkameras darbinieki. Tomēr viņi visi vienbalsīgi atzina - bezgalvainā parādība bijusi miermīlīga.
Īru milzis
Čārlzs Bērns (1761-1783), kuram izdevās izaugt līdz 2,32 metriem, ļoti baidījās no tā, ka arī viņš pēc nāves var kļūt par izstādes eksponātu. Šis gigants piedzima 1761. gadā Litlbridžas ciemā Ziemeļīrijā. Skatoties uz viņu, kaimiņi bieži jokoja - lai ieņemtu šādu bērnu, vecāki kāpuši visaugstākās siena kaudzes pašā augšā. Daži pat bija pārliecināti, ka viņa tapšanā iesaistīts velns, bet daži - ka Bērna ģimenē rit seno milžu asinis. Tomēr jauneklis ciematā bija visumā cienīts, jo bijis strādīgs, atsaucīgs, apveltīts ar maigu un labsirdīgu raksturu.
Kad milzim apritēja 21 gads, viņu apciemot ieradās apsviedīgs kaimiņu ciema iedzīvotājs Džo Venss, saukts par Blēdi. Novadnieks uzaicināja Čārlzu doties viņam līdzi uz Londonu, lai tur izklaides biznesā sapelnītu bagātību, un milzis piekrita.
Uz galvaspilsētu abi devās caur Skotiju, un jau Edinburgā gigants izraisīja sensāciju. Sapulcējās simtiem pilsētas iedzīvotāju, lai paši savām acīm redzētu šādu dabas brīnumu. Cilvēki pavērtu muti skatījās, kā uz slavenā Ziemeļu tilta Bērns aizkūpina pīpi no ielas luktura, pat nepaceļoties pirkstgalos.
Kompanjoni 1782. gada aprīlī sasniedza galvaspilsētu, un jau nākamajā dienā Venss Londonas laikrakstos ievietoja sludinājumu:
«Īru milzis. Šonedēļ apskatāms savos lielajos, elegantajos apartamentos spieķu veikalā blakus nelaiķa Koksa muzejam Springgārdenā. Bērna kungam ir 21 gads. Viņš ir īstens īru milzis, garākais cilvēks pasaulē. Londonā viņš uzturēsies īslaicīgi, jo drīz plāno braukt uz kontinentu. Apmeklējuma laiks ir no diviem līdz trijiem un no pieciem līdz astoņiem katru dienu, izņemot svētdienas, par puskronu no cilvēka.»
«Mums arī šis jaunais milzis drīz būs apnicis!»
Sākumā viss abiem gāja no rokas. Vēlme redzēt neparasti garo puisi nerimās, Venss un Bērns tika apbērti ar zeltu. Venss, būdams attapīgs impresārijs, daļu ieņēmumu izmantoja reklāmai. Londonas laikraksti savā starpā sacentās, kurš izteiksmīgāk aprakstīs apbrīnojamo cilvēku, un dēvēja viņu par «dzīvu mūsdienu kolosu». Drīz vien ziņas par lādzīgo milzi Bērnu nonāca arī karaļa pilī, un vairākas nedēļas Čārlzs izklaidēja valsts galveno ģimeni un tās galmu.
Tomēr viss plūst, viss mainās. Līdz 1782. gada beigām publikas ziņkāre par milzi bija apmierināta, un viņa izrādīšanas ieņēmumi strauji samazinājās. Venss bija spiests ieejas maksu pazemināt līdz vienam šiliņam no sākotnējiem divarpus. Bet pat par šādu cenu apmeklētāju bija ļoti maz.
Pats Bērns, kuram bija iegaršojies džins, arvien biežāk dzēra vairākas dienas no vietas. Tāpēc bizness nonāca līdz tam, ka Venss bija spiests atcelt izrādes - viņa partneris, iestrēdzis žūpībā, vienkārši nespēja nostāvēt kājās.
Tālāk nelaimes tikai turpinājās. Pēc tam, kad Čārlzs dzērumā aizmiga krogā, viņš pazaudēja visus savus ietaupījumus. Kāds veikls garnadzis izzaga no viņa kabatas 700 mārciņas. Tolaik tā bija vesela bagātība, ņemot vērā, ka kalpone pelnīja tikai sešas mārciņas gadā, bet par 1500 mārciņām varēja nopirkt vietu parlamentā.
Satriektais milzis sāka dzert vēl vairāk un pēc tam saslima ar tuberkulozi. Uzzinājis to, slavenais ķirurgs Džons Hanters nekavējoties devās pie mirstošā vīra un piedāvāja 50 mārciņas, ja viņš ziedotu savu ķermeni zinātnei. Ārstam bija savs «kunstu» kabinets ar plašu bioloģisko retumu kolekciju, un viņš bija iecerējis pievienot tam īpašu eksponātu. Būdams dievbijīgs cilvēks un patiess kristietis, Čārlzs kategoriski atteicās un padzina ķirurgu.
Pēc tam, lai būtu drošs, ka ķermenis nenonāk ārstu rokās, - Bērns palūdza draugus ievietot viņa līķi svina zārkā un apglabāt jūrā.
Dzelmes vietā - verdošs katls
Tomēr ārsts izstrādāja neģēlīgu plānu, kā iegūt savai kolekcijai nelaimīgā Čārlza ķermeni. Nolīdzis okšķeri, viņš tam lika pastāvīgi uzraudzīt Bērnu no kaimiņu dzīvokļa un ziņot par katru puiša kustību. Maijā milža veselība pasliktinājās, un 1783. gada 1. jūnijā Čārlzs Bērns nomira 22 gadu vecumā - būdams pārliecināts, ka viņa mirstīgās atliekas nonāks Neptūna valstībā. Ziņojot par īru giganta nāvi, Londonas laikraksti nekrologā rakstīja, ka «6. jūnijā Bērna ķermenis tiks pārvests uz kuģi un nogremdēts Lamanšā 140 pēdu dziļumā [nepilni 43 metri].»
Šādai vajadzībai tiešām tika iznomāta liellaiva. Atbilstoši testamentā paustajam zārks godpilnā ceremonijā tika pārcelts pāri bortam un atdots jūras dzelmei. Tomēr ķermeņa tajā vairs nebija. Tūlīt pēc Bērna nāves viņa izspiegotājs par to ziņoja ķirurgam. Tam izdevās ar 500 mārciņām piekukuļot apbedītāju, un viņš kopā ar līdzdalībnieku ķermeni zārkā aizstāja ar bruģakmeņiem.
Ieguvis tik ļoti kāroto līķi, Hanters to nogādāja savā operāciju zālē un izvārīja speciāli šim nolūkam izgatavotā tvertnē - tādējādi atdalot miesu no kauliem, lai sakomplektētu skeletu. Lai izvairotos no tiesu darbiem, viņš skeletu uz laiku noslēpa. Publiskai apskatei savā anatomijas retumu kolekcijā ķirurgs to izlika tikai četrus gadus vēlāk.
Kopā ar 4000 citiem priekšmetiem, kas piederēja tad jau mirušajam Hanteram, arī milža eksponāts 1799. gadā nonāca Londonas Karaliskās ķirurgu koledžas muzejā. Tur tas atrodas līdz pat šai dienai.
British Medical Journal slejās 2011. gadā izcēlās karstas debates par Bērna mirstīgo atlieku izstādīšanas ētiskumu. Neskatoties uz sabiedrības un dažādu organizāciju aicinājumiem izbeigt amorālo praksi, Londonas Karaliskās ķirurgu koledžas valde atteicās apbedīt skeletu zemē vai jūrā, atsaucoties uz tā lielo zinātnisko nozīmi.
Vitebskas brīnums
Kostjuku ciemā Staroseļskas pagastā (tagad Vitebskas rajons Baltkrievijā) 1878. gada vasarā zemnieku Mahnovu ģimenē piedzima zēns, ko vecāki nosauca par Fjodoru. Līdz septiņu gadu vecumam bērns neatšķīrās no vienaudžiem, bet tad sāka strauji augt. Fjodors 12 gadu vecumā bija divus metrus garš, svēra 182 kg un... turpināja augt. Kad milzim apritēja 14 gadi, tēvam nācās ar guļbaļķiem pacelt mājas sienas daudz augstāk, jo tā dēlam bija kļuvusi par zemu. Apavi un apģērbs Fjodoram bija jāšuj pēc pasūtījuma. Tas bija pārāk dārgi, tāpēc ģimenei pastāvīgi trūka naudas.
Vienaudži bieži izsmēja zēna neparasto izskatu. Taču puisis neturēja ļaunu prātu, viņā bija labsirdīgs, dzīvespriecīgs un viens no ciema labākajiem ermoņiku spēlmaņiem. Ja kāds viņu izsmēja, Fjodors vienkārši pakāra apņirdzēju cepures uz jumta kores.
Nevienam pat sapņos nerādījās, ka varētu saķerties ar milzi. Viņam piemita neticams spēks - Fjodors viegli varēja pacelt gaisā zirgu, kailām rokām salauzt pakavus un viens pats zirga vietā uzvilkt kalnā piekrautus ratus. Puisis strādāja no rītausmas līdz krēslai - ara, pļāva, krāva sienu. Fjodors bieži piepelnījās kā krāvējs Polockas tirgū Vitebskā. Svētku dienās viņš kopā ar tēvu devās uz gadatirgu, lai pārdotu Mahnovu audzētos dārzeņus. Tieši vienā šādā braucienā Fjodors satika vācieti Oto Bilinderu, kurš uz visiem laikiem mainīja puiša dzīvi.
Ēd par pieciem, pelna par desmit
Bilinders bija veiksmīgs ceļojošā cirka īpašnieks. Ieraudzījis neparasto jaunekli gadatirgū, viņš tam piedāvāja sadarbību un Fjodora tēvam apliecināja, ka nežēlos līdzekļus milža labklājībai. Tēvs piekrita, un pāris dienas vēlāk 16 gadus vecais Fjodors devās savā pirmajā turnejā ar cirku.
Vācietim šī satikšanās bija kā laimests loterijā. Dokumenti liecina, ka līguma parakstīšanas brīdī Vitebskas milža augums bija 2,54 m. Līdz savas cirka karjeras beigām Mahnovs bija pieņēmies augumā vēl par 31 cm, tātad bija sasniedzis 2,85 m. Tam gan nav pierādījumu, taču nav izslēgts, ka viņš bija visu laiku garākais cilvēks uz Zemes. Oficiāli šis tituls pieder ir 2,72 m garajam Robertam Pēršingam Vodlovam (1918-1940).
Fjodora impresārijs izrādījās tiešām gādīgs cilvēks. Pirms ciema zēnu laida arēnā, viņu apmācīja cirka mākslā. Arī lasīt un rakstīt. Bilinders īpaši Fjodoram nolīga krievu un vācu valodas skolotāju. Tiesa, milža pabarošana nebija viegls pasākums. Pēc aculiecinieku stāstītā, Mahnovs ēdis četras reizes dienā. Brokastīs viņš varējis viegli notiesāt 20 cieti vārītas olas, astoņus maizes klaipus ar sviestu un apēsto noskalot ar diviem litriem tējas. Ne mazāk viņš locījis māgā pusdienās - 2,5 kg gaļas un kilogramu kartupeļu. Dažreiz viņš gulējis pat 24 stundas no vietas.
Tomēr visi impresārija tēriņi atmaksājās simtkārtīgi. Jauneklis ātri kļuva par cirka zvaigzni un nodrošināja gandrīz pusi kases ieņēmumu. Fjodors arēnā uzstājās kā cīkstonis, ar vienu roku locīja pakavus, vērpa spirālē dzelzs stieņus, ar plaukstas sānu sita pušu ķieģeļus. Viņš spēja virs galvas pacelt pieaugušu vīrieti, kas stāvēja uz viņa plaukstas. Programmas kroņa numurs un paša Fjodora iemīļotākais triks bija guļus stāvoklī ar rokām un kājām turēt koka platformu, uz kuras spēlēja trīs mūziķi...
Dieva brīnums
Pēc vairākiem darba gadiem Bilindera cirkā Fjodors nolēma sākt solokarjeru un devās ārzemju turnejā. Viņš veiksmīgi uzstājās Anglijā, Francijā, Beļģijā, Holandē, Itālijā un Amerikā, pat tikās ar ASV prezidentu Teodoru Rūzveltu un pāvestu Piju V. Milža apburts, pāvests nosauca Fjodoru par Dieva brīnumu un uzdāvināja viņam savu zelta krustu.
Dzīvā Gulivera slava ātri izplatījās visā Eiropā, bet tāpēc Mahnovu sāka vajāt antropologi. Zinātnes vīri savstarpēji sacentās, kuram izdosies izlūgties spēkavīru pēc nāves atstāt savu ķermeni pētījumiem. Viņš kategoriski atteicās. Pēc radinieku teiktā, Fjodors vienmēr baiļojies, ka kādu dienu varētu tikt nogalināts zinātnes vārdā.
Pēc deviņiem darba gadiem Fjodors nogura no turnejām. Kļuvis turīgs, spēkavīrs 25 gadu vecumā atgriezās dzimtajā ciemā. Bija laiks iekārtot savu personīgo dzīvi. No vīra, kuram bērnībā bija kalpojis, viņš iegādājās muižu ar zemi un pārbūvēja ēku atbilstoši savam augumam. Vietējie iedzīvotāji šo vietu nekavējoties nodēvēja par Milžu viensētu.
Tikmēr pats milzis jau meklēja saimnieci sētai, līgavu sev. Viņš izvēlējās ciema skolotāju Jefrosiņju Ļebedevu, kuru arī pavisam droši varēja saukt par milzi: augums - 2,15 m. Laimīgā laulībā piedzima pieci bērni - divas meitas un trīs dēli. Taču neviens no viņiem neizauga garāks par diviem metriem - to būtu interesanti, lai arī sāpīgi uzzināt caram Pēterim.
Mahnovs baudīja ģimenes dzīvi un vien reizēm pameta muižu, lai papildinātu ģimenes budžetu. Viņš ceļoja pa Krievijas Impērijas pilsētām, apmeklēja cīņas turnīrus un demonstrēja savus talantus cirkā.
Tomēr pēc trīsdesmit gadu vecuma viņa veselība pasliktinājās. Fjodoram sāka ļoti sāpēt kājas. Ar katru dienu kļuva arvien sliktāk, un 1912. gada jūnijā viņš nomira 34 gadu vecumā. Nāves cēlonis varēja būt kaulu tuberkuloze.
Lielā ģimene pēc tēva nāves nonāca grūtībās. Kādu laiku Mahnovi iztika no bankās noguldītajiem Fjodora līdzekļiem, bet tad sākās revolūcija. Nauda pārvērtās pelavās, savukārt muižu atsavināja boļševiki un pārvērta padomju saimniecībā. Ģimenei nācās izdzīvot ar mātes un vecāko bērnu spēkiem.
Mahnova jaunākais dēls 1939. gadā universitātē sāka studēt medicīnu. Uzzinājis, kas bija viņa tēvs, dekāns uzaicināja studentu pie sevis un lūdza aprunāties ar māti: varbūt ģimene piekristu pārdot tēva skeletu zinātnei par 5000 rubļiem? Lai palīdzētu bērniem izsisties dzīvē, Jefrosiņja piekrita.
No Minskas ieradās īpaša komisija. Liecinieku klātbūtnē zinātnieki izraka Mahnova mirstīgās atliekas, izpētīja un aizveda uz galvaspilsētu. Tur tās Otrā pasaules kara laikā pazuda bez pēdām. Saglabājušās tikai fotogrāfijas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita