Kārlis XII Zviedrijas tronī kāpa 1697. gadā, kad viņam bija tikai 15 gadi. Zviedrijas Karaliste tobrīd bija viena no varenākajām Eiropas valstīm, kas kontrolēja ne tikai tās pašreizējo teritoriju, bet arī lielu daļu Livonijas (Igauniju un Vidzemi ar Rīgu), Somiju, Ingriju un Karēliju, daļu tagadējās Norvēģijas, kā arī dažus Ziemeļvācijas novadus. Taču netrūka arī valstu, kuras gribēja sev vismaz kādu gabaliņu no zviedru teritorijām. Tā nu to valdnieki nosprieda, ka ir pienācis īstais brīdis pārzīmēt karti, jo zviedru puišelis taču nebūs nekāds nopietnais pretinieks. Šajā ziņā viņi smagi pārrēķinājās.
Ziemeļu savienība sāk un zaudē
Viens no galvenajiem kara kurinātājiem bija Saksijas kūrfirsts Augusts II, dēvēts arī par Stipro. Viņš bija ne tikai Saksijas valdnieks, bet arī Polijas karalis. Taču izveidojās diezgan interesanta situācija, jo vismaz formāli Polija karā nepiedalījās. Augusts noslēdza militāru savienību ar Dāniju, kurai arī bija savi rēķini ar zviedriem - tā gribēja atgūt agrāk kontrolētās Ziemeļvācijas teritorijas.
Koalīcijai, ko nodēvēja par Ziemeļu savienību, pievienojās arī Krievija. Tā iepriekš bija ilgi karojusi pret turkiem, taču nu beigu beigās noslēgusi mieru un tātad varēja atļauties armiju sūtīt karagājienā uz ziemeļiem. Krievijas cara Pētera I mērķis bija izlauzties līdz Baltijas jūrai - izcirst slaveno logu uz Eiropu. Bet to varēja izdarīt, tikai padzenot zviedrus no Livonijas vai kā minimums no Ingrijas.
Savu lomu, kā runā, nospēlējis arī Pētera personīgais aizvainojums. Kad cars 1697. gadā sūtniecības sastāvā bija inkognito apmeklējis Rīgu un gribējis izpētīt pilsētas nocietinājumu sistēmu, zviedri viņam to nav ļāvuši darīt un sargs pat piedraudējis ar ieroci. Pēteris to noglabāja dziļi sirsniņā un tagad bija gatavs atspēlēties.
Pēc visa spriežot, Rīgas tikumi caram vispār nebija patikuši, jo kādā vēstulē Pēteris bija sūdzējies par alkatīgajiem tirgotājiem un to, ka laivinieki prasījuši lielu naudu par pārcelšanu pāri Daugavai. Ievērojami labāk cars bija uzņemts Kurzemē, kur hercogs, krievu delegācijai par godu, bija sarīkojis balli un uguņošanu. Jelgavā cars esot nopircis cirvi, ko nosūtījis uz Maskavu ar norādi izmantot to ienaidnieku galvas ciršanai.
Diezgan liela loma kara kurināšanā bija Baltijas muižniekam Johanam Reinholdam Patkulam, kurš bija nemierā ar zviedru valdīšanu. Viņš visiem spēkiem kūdīja Saksijas Augustu sākt karu ar Zviedriju par Vidzemi, solot vietējās muižniecības atbalstu. Viņš patiešām bija sagādājis 12 muižnieku parakstītu vēstuli, kuru iesniedza Augustam kā nodomu nopietnības pierādījumu. Pēc tam Patkuls apciemoja Kopenhāgenu, kur dāņiem pastāstīja par Saksijas kūrfirsta plāniem karam ar Zviedriju un aicināja pievienoties. Beidza gan šis kūdītājs nelāgi - 1707. gadā viņš krita zviedru rokās, kuri Patkulu kā nodevēju pakāra.
Ziemeļu savienības dalībnieki karā iesaistījās pa vienam. Pirmais sāka Augusts ar sakšiem, kuri 1700. gada februārī aplenca Rīgu. Augusta cerības, ka viņu varētu atbalstīt vācu muižniecība, ātri vien izplēnēja. Arī aplenkums ieilga, jo zviedru garnizons atteicās padoties pat tad, kad sakšu lielgabali sāka sistemātiski bombardēt pilsētu. Vēl vairāk - garnizona komandants Ēriks Dālbergs laiku pa laikam bojāja sakšiem nervus, sarīkojot ātrus pretuzbrukumus no aplenktās pilsētas.
Nākamie spēlē iesaistījās dāņi, kuru karaspēks iebruka zviedru kontrolētajā Holšteinas hercogistē. Viņi bija iedomājušies, ka tobrīd 18 gadu vecumu sasniegušais Kārlis XII uz to visu tikai noskatīsies, bet drīz vien nācās atzīt savu kļūdu. Zviedrijas karalis paspēja ātri noslēgt savienību ar Angliju un Holandi, un, tā piesedzis flangus no jūras puses, izdarīja gājienu ar zirdziņu - 10 000 karavīru priekšgalā izkāpa krastā pie Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas un sāka tās aplenkumu.
Atšķirībā no Rīgas, kas atteicās padoties kūrfirstam Augustam, dāņi ātri vien atskārta, ka šādas spēles viņiem nepatīk, un lūdza mieru. Par godu Kārlim, jāteic, ka viņš necentās pazemot uzveikto pretinieku un aprobežojās ar prasību Dānijai izstāties no Ziemeļu savienības un samaksāt prāvu kontribūciju. Dāņi piekrita - un tā vienā rāvienā Zviedrijas pretinieku skaits saruka par trešdaļu.
Kad Augusts uzzināja par Dānijas izstāšanos no kara, uzreiz saprata, ka draud nepatikšanas - Kārlis XII, kura armija bija tikusi galā ar dāņiem, gluži mierīgi varēja izcelt desantu sakšu karaspēka aizmugurē. Tāpēc kūrfirsts nolēma izbeigt Rīgas aplenkumu un steigšus doties atpakaļ uz mājām.
Rīgas aplenkums 1700. gadā
Kara laikā Rīga aplenkumu piedzīvoja divas reizes - vienreiz sakšu, otrreiz krievu izpildījumā.
Vispirms sakši bija iecerējuši Rīgu ieņemt ar viltu, 1699. gada Ziemassvētkos pārģērbjot bariņu karavīru par zemniekiem, kuri svētku laikā mēģinātu iekļūt pilsētā un atbruņot sardzi. Kā raksta Edgars Dunsdorfs, šis plāns izgāzies negaidīti lielā sala dēļ, kas piespiedis kara sākumu atlikt uz vēlāku laiku.
1700. gada februārī sakši beidzot varēja ķerties pie lietas un šoreiz atkal mēģināja pilsētā iekļūt ar viltu, izliekoties par ceļotājiem, kuri te iegriezušies pa ceļam uz Maskavu. Kad zviedru sardze pie Olaines viņu pajūgos uzgāja ieročus, izcēlās sadursme, un doma par negaidītu uzbrukumu izgāzās.
Rīgas garnizonā bija tikai 2000 vīru, kamēr sakšu rindās bija gandrīz 13 000. Aplenkumā gan piedalījās ne visi, jo daļa siroja pa Vidzemi un sasniedza Cēsis un Valmieru. Cerības uz Vidzemes muižnieku sacelšanos pret zviedriem ātri vien izplēnēja, lielā mērā tieši sakšu un to sabiedroto sirojumu un laupīšanas dēļ.
Rīgu Augustam tā arī neizdevās ieņemt, kaut gan Daugavgrīvas cietoksnis pēc pāris mēnešu aplenkuma krita sakšu rokās un pat uz neilgu laiku tika pārdēvēts par Augustusburgu. Taču, saņēmis ziņu par krievu sakāvi pie Narvas, Augusts bija spiests atkāpties no Rīgas.
Narvas katastrofa
Tagad zviedriem atlika trešais pretinieks - Krievija. Krieviem vajadzēja ilgāku laiku armijas pārvietošanai un provianta sagādei, tāpēc viņi karā iesaistījās pēdējie, jau rudens pusē. Sāka Pēteris ar to, ka konfiscēja visas Maskavā esošās zviedru tirgotāju preces un, pārkāpjot jebkādas diplomātiskās etiķetes normas, apcietināja Zviedrijas sūtni. Interesanti, ka kara pieteikumā netika minētas nekādas teritoriālas pretenzijas, bet gan zviedru sagādātie «apvainojumi un netaisnība».
Par pirmā trieciena mērķi cars izvēlējās Narvas cietoksni. Patiesībā tie bija pat divi cietokšņi, jo Narvas upes pretējā krastā atradās Ivangorodas cietoksnis, ko zviedri savulaik bija atņēmuši krieviem un tagad kontrolēja. Abu šo cietokšņu tuvums diezgan pamatīgi traucēja krieviem īstenot savus plānus, jo visu perimetru ap tiem viņi nespēja kontrolēt.
Pētera rīcībā bija apmēram 40 000 karavīru, kas likās ļoti daudz, jo Narvas garnizonā bija tikai 1500 vīri. Taču te jāņem vērā, ka krievu armija tobrīd bija vāji organizēta, diezgan slikti bruņota un praktiski bez jebkādas kauju pieredzes ar kādu Eiropas armiju. Visi šie faktori spēlēja krieviem par sliktu, tāpat kā arī pieredzējušu komandieru trūkums. Pats Pēteris nerāvās pie komandēšanas, taču nevarēja arī piemeklēt šim uzdevumam piemērotu virsnieku, līdz, sev par nelaimi, ar diplomātisku misiju cara galmā ieradās sakšu feldmaršals hercogs Karls Dekruā. Pēteris nosprieda, ka importa feldmaršals kā reiz būs īstais komandieris viņa armijai, un piesolīja viņam tik iespaidīgu atalgojumu, ka Dekruā negribīgi piekrita.
Uzreiz jāteic, ka lielas jēgas no sakšu maršala nebija: ne viņš paspēja krievu armiju iepazīt, ne kontaktu ar to nodibināt, ne kārtīgu kara plānu izstrādāt. Tāda rūpīgi izstrādāta plāna nebija arī Kārlim XII, toties viņam bija pārpārēm drosmes un nekaunības. Kamēr krievi muļļājās ar aplenkumu, tikmēr Zviedrijas karalis ar 10 000 karavīriem izsēdās Igaunijā un ātrā maršā devās uz Narvu. Ieradās viņš tur novembra beigās un bez garas domāšanas devās uzbrukumā pretiniekam, kura spēki bija četras reizes lielāki.
Pārsteigums sasniedza visaugstāko līmeni, jo zviedru tuvošanos slēpa negaidīti uznākušais sniegputenis, kas pūta krieviem tieši sejā un apgrūtināja redzamību. Kad no puteņa pēkšņi iznira pretinieku rindas, vairs nebija laika sakārtot ierindu un sagatavoties uzbrukuma atvairīšanai. Tāpēc zviedriem viegli izdevās pārraut krievu aizsardzības līniju, bet nekādas rezerves šādam gadījumam Dekruā nebija sagatavojis.
Sākās vispārējs juceklis. Daļa krievu karavīru nosprieda, ka virsnieki, kuri pārsvarā bija ārzemnieki, šos ir nodevuši, tāpēc daudzus no viņiem nosita vai vismaz piekāva. Tas armijas vadībai par labu nekādi nenāca. Feldmaršals Dekruā, to redzot, uzskatīja par labāku padoties gūstā zviedriem. Daļa krievu krita panikā un metās bēgt pāri upei, taču ielūza ledū un noslīka.
Izņēmums bija vien labāk apmācītie un disciplinētākie gvardes pulki - Preobraženskas, Semjonovas un Lefortovas. Tie izveidoja nocietinājumus no pajūgiem un spēja atvairīt uzbrukumus līdz pat nākamajai dienai. Tad viņi izkaulēja pieņemamus padošanās noteikumus - Kārlis atļāva krievu gvardei ar visiem ieročiem doties uz upes otru krastu. Tobrīd arī zviedru rindās disciplīna bija saļodzījusies, jo viņi krievu vezumos bija uzgājuši alkohola krājumus un daļa karavīru vienkārši piedzērās.
Kopumā tā bija pamatīga krievu sakāve: cara armija zaudēja gandrīz 9000 kritušo, kamēr zviedri tikai 700 kritušo un 1200 ievainoto.
Pats Pēteris I Narvu bija pametis vēl kaujas priekšvakarā, tā pamatīgi sabojājot savu reputāciju Kārļa XII acīs. Viņš krievu caru uzskatīja par gļēvuli, no kura nekāds karotājs neiznāks, tāpēc nav vērts pat tērēt laiku, dzenoties pakaļ. Tā bija viena no pirmajām Zviedrijas karaļa kļūdām, kas vēlāk viņam dārgi izmaksās.
Rīgas aplenkums 1710. gadā
Pēc uzvaras Poltavas kaujā Pēteris I sajutās pietiekami stiprs, lai pretendētu uz Vidzemi kā kara trofeju, tāpēc pavēlēja Šeremetjevam ar 40 000 vīru lielu armiju ieņemt Rīgu. Aplenkums sākās 1709. gada novembrī. Tajā piedalījās arī cars un personīgi raidīja pirmos artilērijas šāviņus uz pilsētu, kas viņu kādreiz, ka likās pašam Pēterim, bija pazemojusi.
Skaitliskais pārspēks bija krievu pusē, tomēr Rīga bija ciets rieksts un turējās astoņus mēnešus. Tie bija ļoti ilgi un smagi mēneši, jo abās pusēs cilvēkus pļāva mēris. Rīdziniekiem gan papildu problēmas radīja arī pārtikas trūkums, kas beigu beigās piespieda padoties. Kā raksta Edgars Dunsdorfs: «Lielāko uzvaru tomēr bija guvis mēris.»
Galvenā pretiniece - Saksija
Ja Kārlis būtu devies pa pēdām Pēterim uz Maskavu, tad Krievijas caram neatliktu nekas cits kā noslēgt mieru, jo nebūtu laika nokomplektēt jaunu armiju galvaspilsētas aizsardzībai. Diezgan reāls būtu scenārijs, kurā ārzemnieki - šoreiz zviedri - Maskavu ieņem vēl 100 gadus pirms Napoleona. Tādā gadījumā Vidzeme un Rīga vēl vismaz dažas desmitgades paliktu zviedru kontrolē, un varam vien zīlēt, kāds liktenis tālāk būtu lemts latviešiem.
Taču nekas tāds realitātē nenotika. Kārlis, kā jau teikts, Pēteri uzskatīja par nīkuli, kurš nav pelnījis varenās zviedru armijas uzmanību, tāpēc nolēma doties cīņā pret cienīgāku pretinieku - Saksijas Augustu. Plāns bija vienkāršs: sakaut sakšus vienā ģenerālkaujā un pielikt karam punktu. Arī tādā gadījumā Vidzeme paliktu zviedriem. Taču Augusts nebija noskaņots izaicināt likteni un visu izšķirt vienā kaujā, kurā augsti motivētajai un labi apmācītajai zviedru armijai būtu priekšrocības. Tāpēc viņš visiem spēkiem centās izvairīties no izšķirošās sadursmes.
Zviedri karagājienu pret Augustu sāka ar to, ka 1701. gadā ieņēma Kurzemi. 9. jūnijā notika slavenā Spilves kauja, kurā 7000 zviedru Kārļa XII vadībā dūmu aizsegā forsēja Daugavu un sakāva vairāk nekā 20 000 vīru lielo sakšu un krievu apvienoto armiju. Tiesa, pilnībā iznīcināt to neizdevās, tāpēc karš turpinājās.
Izveidojās diezgan dīvaina situācija, jo Kurzemes hercogs skaitījās Polijas vasalis, taču formāli poļi nebija karastāvoklī ar Zviedriju. Jā, Augusts skaitījās arī Polijas karalis, taču Kārlis pret viņu karoja kā pret Saksijas kūrfirstu, nevis kā Polijas valdnieku. Te jāņem vērā, ka Žečpospolitā karalis bija lielā mērā atkarīgs no bagātajiem poļu magnātiem un šļahtičiem, kuri vajadzības gadījumā itin vienkārši varēja nomest no troņa un vietā ielikt kādu citu.
Poļiem, kuri līdz tam bija ievērojuši neitralitāti, zviedru iebrukums bija kā spļāviens ģīmī. Situāciju vēl vairāk pasliktināja Kārlis XII, pārmetot Polijai sakšu karaspēka laišanu cauri savai teritorijai. Tā kā pa tiešo Kārlis Saksijai klāt nevarēja tikt, viņš iegāja Polijas teritorijā, tā iegūstot vēl vienu ienaidnieku. Tiesa, neizskatījās, ka zviedru karali tas īpaši uztrauktu, jo viņš jau bija iejuties ziemeļu Maķedonijas Aleksandra tēlā un dzīvoja pārliecībā, ka tiks galā ar jebkuru pretinieku.
Sākumā tā arī izskatījās. Vairums poļu īpaši nealka karot Saksijas Augusta pusē, tāpēc viņam nācās iztikt ar sakšu spēkiem, kuri kaujā pie Klišovas, lai arī bija skaitliskā pārākumā, zaudēja zviedru armijai. Pēc tam sekoja vēl dažas zviedru uzvaras, kas tikai vairoja Kārļa XII slavu.
Tas bija brīdis, kas iedomīgais Zviedrijas monarhs palaida garām nākamo iespēju pabeigt karu ar uzvaru: tā vietā, lai piespiestu Saksijas Augustu parakstīt miera līgumu (ko pēdējais arī būtu spiests izdarīt), Kārlis nolēma Polijā iecelt sev lojālu karali. Piemēram, Jakubu Sobeski, kuru atbalstīja vairums poļu šļahtiču.
Taču te Augusts sajauca zviedriem visas kārtis, jo pamanījās Sobeski apcietināt. Tāpēc Kārlim neatlika nekas cits, kā par jauno Polijas karali pasludināt šļahtiču vidū krietni mazāk populāro Staņislavu Leščinski. Turklāt šoreiz jaunā karaļa izvēlē Kārlis vairs neņēma vērā pašu poļu domas, tā automātiski noskaņojot pret sevi lielu daļu vietējās muižniecības. Diplomātija nebija Kārļa XII stiprā puse.
Iznākumā 1704. gadā zviedri iestiga pilna mēroga karā Polijas teritorijā. Tur viņi bija spiesti cīnīties gan ar tiem poļiem, kurus neapmierināja jaunais karalis un tā iecelšanas kārtība, gan ar sakšiem, gan arī ar krievu kontingentu, ko Pēteris I bija nosūtījis palīgā savam sabiedrotajam Augustam. Kārlis izcīnīja vienu uzvaru pēc otras, taču karam beigas kā neredzēja, tā neredzēja.
Karadarbība Latvijas teritorijā
Pēc Spilves kaujas un Kurzemes hercogistes pāriešanas zviedru kontrolē Latvijas teritorija kļuva par kara perifērijas zonu. Te regulāri notika karojošo pušu sadursmes un tika izpostītas plašas teritorijas, taču izšķiroša iespaida uz kara gaitu tam nebija.
1702. gadā grāfa Šeremetjeva komandētā krievu armija netālu no Valkas Omuļu kaujā sasita zviedru ģenerāļa Šlipenbaha vienību. Tiesa, pēc tam aprobežojās tikai ar apkaimes izpostīšanu, bet pēc tam devās atpakaļ uz Krieviju. Tajā pašā 1702. gadā krievi pēc aplenkuma ieņēma Alūksni, un šis notikums vēsturē atstāja paliekošas pēdas ar to, ka gūstā tika saņemta mācītāja Glika audžumeita Marta. Viņa, mērojot ceļu caur Šeremetjeva un cara favorīta Aleksandra Meņšikova gultu, nonāca paša Pētera I redzeslokā un kļuva par viņa sievu un vēlāk arī imperatori Katrīnu I. Interesants fakts: Pētera un Martas auguma starpība bija gandrīz pusmetrs - viņam 203 cm, bet viņai 155 cm.
Regulāras sadursmes ar poļiem un lietuviešiem notika Lietuvas robežai tuvajos reģionos. Sākot no 1705. gada, krievu vienības Šeremetjeva vadībā pastāvīgi siroja Vidzemē un aizgāja līdz Kurzemei, laiku pa laikam ielaižoties sadursmēs ar zviedriem.
Lielākie cietēji visā šajā diezgan juceklīgajā karadarbībā bija latviešu zemnieki, kuru mājas pastāvīgi tika nopostītas. Krievu karaspēkam tā bija apzināta taktika ar domu graut pretinieka ekonomiku. Lai arī daļa vēsturnieku sliecas kritiski vērtēt Šeremetjeva ziņojumus Pēterim I, ka Igaunijā un Vidzemē vairs nav nekā postāma un apdzīvotās vietas ir saglabājušās tikai kartē, tomēr nav šaubu, ka postījumi bija ļoti lieli. Īpaši Igaunijā, par kuru Šeremetjevs rakstīja: «Lopus un igauņus esam saķēruši lielā skaitā.»
Lai pasargātos no iebrucējiem, pēc Kārļa XII rīkojuma, ko vietējie vācu muižnieki diezgan ilgi centās ignorēt, no latviešiem tika izveidoti vairāki pašaizsardzības bataljoni. Pēc visa spriežot, lielu ieguldījumu cīņā pret krieviem tie gan nespēja dot vājā bruņojuma un nepietiekamās apmācības dēļ. Toties zaudējumus cieta diezgan lielus.
Krievija uzkrāj spēkus
Jau gadu pēc sakāves pie Narvas kļuva skaidrs, ka Zviedrijas karalis krievu caru ir novērtējis pārāk zemu. Pēteris izdarīja pareizos secinājumus no rūgtās mācības un pamatīgi reorganizēja un pārapbruņoja savu armiju. Lai to paveiktu, nācās no valsts ekonomikas izspiest pēdējo sulu - nodokļu slogs kara laikā pieauga gandrīz četras reizes. Taču tādi sīkumi kā pavalstnieku labsajūta caru neuztrauca - galvenais bija sasniegt lielo mērķi. Savā apsēstībā ar logu uz Eiropu Pēteris bija gatavs arī baznīcu zvanus lielgabalos pārkausēt, kas kļuva par vēl vienu iemeslu vienkāršajai tautai uzskatīt viņu par antikristu. Tāpat nodokli par bārdas nēsāšanu ieviest un arī zaldātus no mutes slaucīšanas piedurknē atradināt - šim nolūkam mundieru piedurknes tika izrotātas ar pogām, kurām nekāda praktiska lietojuma nebija.
Drīz vien pēc Narvas sagrāves krievu vienības atkal parādījās Igaunijā un Vidzemē, izmantojot to, ka Kārlis XII ar galvenajiem spēkiem trenkā Saksijas Augustu kaut kur Polijas plašumos.
Vienlaikus tika atklāta otrā fronte, sūtot karaspēku palīgā Augustam un poļiem. Atšķirībā no Vidzemes tur gan krieviem diez ko labi neklājās, jo nostrādāja Kārļa XII faktors: 1706. gada sākumā zviedru monarhs sakšu un krievu apvienoto armiju pamatīgi sakāva pie Frauštates un piespieda krievus atkāpties līdz pat Kijivai.
Un jau atkal Kārlis par galveno uzbrukuma objektu izvēlējās Augustu. Cik var noprast - pret Saksijas valdnieku zviedru karalis izjuta īpašas antipātijas. Zviedru galvenie spēki iebruka Saksijā un piespieda Augustu izdarīt divas lietas: pirmkārt, atteikties no Polijas troņa par labu Staņislavam Leščinskim; otrkārt, noslēgt pamieru ar Zviedriju. Par to gan Augusts draugu Pēteri informēja vien labu laiku pēc Saksijas un Zviedrijas pamiera noslēgšanas.
Iesim uz austrumiem!
Vai varbūt dienvidiem?
Tātad beidzot Kārlis bija sasniedzis savu mērķi, un atlika vairs tikai viens ienaidnieks - Krievija. It kā pats vieglākais pretinieks, ar kuru sava karaļa drošajā vadībā zviedri parasti tika galā bez problēmām. Taču tā vietā, lai soļotu taisnā ceļā uz Maskavu un piespiestu Pēteri padoties, Kārlis sāka uzvesties diezgan dīvaini. Allaž enerģiskais karalis ieslīga tādā kā apātijā un mēnešiem ilgi sēdēja nometnē, nespēdams izlemt, ko tālāk darīt. Tā zviedru galvenie spēki Saksijā bezdarbībā nosēdēja visu 1707. gadu un kustēties sāka tikai 1708. gada sākumā.
Kustības virziens it kā bija izvēlēts pareizi - uz Smoļensku, no kuras tālāk veda ceļš uz Maskavu. Pie Golovčinas Kārlis kārtējo reizi sasita krievu spēkus, ko šoreiz komandēja Aņikita Repņins, un būtībā vārti uz Maskavu bija vaļā. Taču zviedru karalis nevis devās uz Krievijas galvaspilsētu, bet pēkšņi pagriezās uz dienvidiem un sāka maršēt Ukrainas virzienā.
Par šāda lēmuma iemesliem vēsturnieki strīdas vēl šobaltdien. Viens no iemesliem bija pārtikas trūkums, jo Pēteris, līdzīgi kā krietni vēlāk Staļins, īstenoja izdedzinātās zemes taktiku un lika pretinieka armijas ceļā nodedzināt visas apdzīvotās vietas un aizvest projām ēdiena krājumus. Tāda metode nolēma bada nāvei daudzus vienkāršos krievu zemniekus. Zviedriem vajadzēja meklēt, kur papildināt provianta rezerves, un par šādu vietu kļuva Ukraina.
Par vēl vienu iemeslu reizēm min Kārļa patmīlību - karali bija aizskāruši vācu virsnieku mājieni, ka zviedri jau karot spēj tikai savu atbalsta punktu tuvumā. Tad nu viņš bija nolēmis pierādīt pretējo.
Lai kā tur būtu, šis lēmums bija kļūdains. Pateicoties tam, krievi atkal varēja sakopot spēkus un drīz vien sekoja zviedriem uz Ukrainu. Latvijas liktenī būtisku lomu nospēlēja arī Kārļa rīkojums pārdislocēt no Rīgas apkaimes uz Ukrainu Ādama Lēvenhaupta komandēto zviedru korpusu, kas līdz tam varēja atturēt krievu vienību sirojumus Vidzemē un tiešus draudus Rīgai. Pa ceļam 1708. gada septembrī Lēvenhaupta korpuss piedzīvoja smagu sakāvi pie Ļesnajas ciemata, kur tam negaidot uzbruka krievu kavalērija. Rezultātā Kārļa komandētos galvenos spēkus sasniedza tikai daļa Lēvenhaupta vīru, kuri turklāt kaujā bija zaudējuši visu proviantu un munīciju.
Toties palīgā zviedriem ieradās 5000 ukraiņu kazaki, kurus komandēja zviedru pusē pārnākušais hetmanis Ivans Mazepa.
Poltavas kauja
1709. gada vasarā beidzot notika izšķirošā kauja, kurā aci pret aci sastapās Kārlis XII un Pēteris I. Notika tas pie Poltavas, ko zviedri aplenca līdz brīdim, kad cietoksnim palīgā ieradās krievu galvenie spēki ar caru priekšgalā. Un te nu Kārlis pieļāva pēdējo lielo kļūdu. Pat divas.
Vispirms viņš sadomāja pats personīgi doties izlūkot pretinieka pozīcijas un sastapa krievu kavalēristu vienību. Sadursmē karalis tika ievainots kājā, tāpēc nespēja, kā ierasts, personīgi vest kaujā savu armiju.
Otrā kļūda: zviedri drosmīgi devās frontālā uzbrukumā krievu nocietinājumiem. Savukārt Pēteris bija izdarījis secinājumus no iepriekšējiem zaudējumiem un rīkojās apdomīgāk - cīnījās no aizsardzības pozīcijām. Tā kā skaitliski krievu bija vairāk, zviedriem neizdevās salauzt aizsardzību un beigās viņi paši bija spiesti bēgt.
Praktiski visa zviedru armija gāja bojā pie Poltavas un pēc tam atkāpšanās ceļā līdz Dņeprai, kur to panāca krievu spēki un piespieda padoties. Pāri upei tika vien karalis ar nelielu biedru pulciņu.
Nākamā desmitgade
Būtībā ar sagrāvi pie Poltavas karš bija galā, tā kā vēl vienu armiju savākt Kārlim XII nebija pa spēkam. Jo vairāk tāpēc, ka viņš atradās tālu no dzimtenes - patvērumu viņš rada Turcijā. Šī nebija Krievijai tā draudzīgākā valsts, tāpēc arī tur Kārlis nelikās mierā un tik ilgi kūdīja turku augstmaņus iesaistīties karā pret krieviem, ka beigu beigās tika padzīts no valsts. Ar labu gan viņš projām nebija ar mieru braukt, tāpēc turku sultāns 1713. gadā bija spiests monarhu arestēt. Izcēlās pat neliela kauja starp Kārli apsargājošo zviedru vienību un turku janičāriem, kuras laikā karalis iedzīvojās kārtējā ievainojumā. Tikai pēc tam viņu beidzot izdevās, kā tagad teiktu, deportēt.
Divus gadus iepriekš gan, Kārlim par lieliem priekiem, Krievija pati pēc savas iniciatīvas bija saposusies karot ar turkiem, taču karagājiens pilnībā izgāzās. Proti - turki aplenca krievu armiju, kurā atradās arī pats cars, un piespieda to kapitulēt. Pēteri, važās sakaltu, uz Stambulu neaizveda tikai tāpēc, ka krievi turku komandierim samaksāja milzīgu kukuli.
Kārlim XII gan no šī cara pazemojuma nekāda labuma nebija. 1700. gadā pametis dzimteni, viņš tā arī nekad neatgriezās Stokholmā, kur karali, patiesību sakot, ne īpaši mīlēja un gaidīja. Pārāk lielus postījumus viņš ar savu karošanas kāri bija nodarījis valsts budžetam.
Kārlis arī nesteidzās mājup; tā vietā viņš nolēma iesaistīties karadarbībā pret sakšiem, dāņiem un prūšiem, kuri bija aplenkuši Štrālzundi. Kad cietoksnis tomēr krita, karalis nolēma izkauties vismaz ar norvēģiem, taču 1718. gadā kārtējā aplenkuma laikā viņam galvā trāpīja lode, un dižais zviedru avantūrists bija pagalam.
Ņemot vērā, ka karš oficiāli beidzās 1721. gadā ar Nīštates mieru, var rasties jautājums - ko gan karojošās puses darīja vēl trīs gadus pēc Kārļa nāves? Tie aizritēja galvenokārt jūras kaujās, zviedriem cenšoties atvairīt ienaidnieku uzbrukumus savām zemēm un slēdzot mieru ar visiem pretiniekiem pēc kārtas. Krievija šajā rindā bija pati pēdējā, taču tika pie vislielākā kara laupījuma.
Beigu bilance
Ko tad bija ieguvušas un zaudējušas karojošās puses? Lielākā zaudētāja, protams, bija Zviedrija, kurai nācās krieviem atdot daļu Somijas, Ingriju, Igauniju un Vidzemi. Pēc Kārļa XII nāves Zviedrija vairs nebija Eiropas lielvara, ar ko visiem nācās rēķināties, nu tā bija nomaļa valsts kaut kur tālu ziemeļos. Ilgākā perspektīvā gan izārstēšanās no impēriskajām ambīcijām zviedriem nāca tikai par labu, jo XX gadsimtā tā bija ievērojami labāk pārtikusi nekā karu un nemieru plosītā Krievija.
Polija, kuras teritorijā pāris gadus norisinājās karadarbība, neieguva praktiski neko. Drīzāk pat pretēji - tā nonāca arvien lielākā Krievijas ietekmē. Tas pats attiecās uz Kurzemes hercogisti, kas formāli saglabāja suverenitāti, taču lielā mērā kļuva atkarīga no Krievijas.
Krievija bija lielākā ieguvēja, taču par savu uzvaru samaksāja ļoti augstu cenu. Kā rakstīja vēsturnieks Vasīlijs Kļučevskis, karā piedzīvotie krievu tautas ekonomiskie un tikumiskie zaudējumi bija tik lieli, ka tos nekompensētu pat visas Zviedrijas, ne tikai Igaunijas un Vidzemes pievienošana. Krievijas iedzīvotāju skaits kara dēļ samazinājās par 20 procentiem, bet pierobežas rajonos pat par 40 procentiem. Nodokļu slogs karalaikā pieauga gandrīz četras reizes. Vēl viens Krievijas ieguvums bija jaunās galvaspilsētas Sanktpēterburgas uzbūvēšana, kas diez vai notiktu, ja krieviem jau pirmajā piegājienā būtu izdevies ieņemt Narvu un iegūt pieeju jūrai.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita