Latvijas bruņoto spēku atdzimšanas process deviņdesmito gadu sākumā nebija viegls - ar domstarpībām, kļūdām, veiksmēm un neveiksmēm. Kā tas viss notika, stāsta atjaunotās armijas pirmais komandieris pulkvedis Dainis Turlais, kura atmiņas par Afganistānas karu varējāt lasīt žurnāla iepriekšējā numurā.
Kad no Maskavas pārradāties Rīgā? Kaut kad 1992. gadā?
Datumu precīzi nepateikšu, taču atceros, ka tā bija diena, kad Rīgā bija ieradusies Krievijas valdības delegācija sarunām par krievu armijas izvešanu no Latvijas.
Ar toreizējo aizsardzības ministru Tālavu Jundzi es tad jau kādu pusgadu biju uzturējis sakarus, taču pati pirmā kontaktpersona man bija Jānis Peters, pirmais atjaunotās Latvijas Republikas vēstnieks Maskavā. Sazvanīju viņu un pieteicos vizītē, izstāstīju savu biogrāfiju un vēlmi atgriezties Latvijā. Nekādas emocijas Peters gan neizrādīja, taču - sagaidīja mani viņš diezgan atturīgi, bet pavadīja jau sirsnīgi. Pirms tam jau es biju redzējis visādus kabinetus, taču Latvijas vēstniecībā man uzreiz ļoti iepatikās latviskais stils un iekārtojums, arī attieksme. Uzreiz varēja redzēt, ka esi nonācis pavisam citā pasaulē.
Pēc Petera nākamais cilvēks no Latvijas, ar ko tikos Maskavā, bija ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Viņš gan tā klusi ieminējās, ka varbūt es labāk gribētu nākt pie viņa uz diplomātisko dienestu, taču saprata manu vēlmi palikt pie armijas.
Mans vienīgais lūgums bija piemeklēt dzīvesvietu ģimenei. Varētu jau braukt arī dzīvot pie mammas uz Trikātu, tikai tad būtu tālu līdz darbam. Visu cieņu, jo man sameklēja dzīvoklīti Pļavniekos. Uz vilcienu Jundzis bija atsūtījis pretī mašīnu, aizvedu sievu uz dzīvokli, bet pats pēc tam pa taisno devos uz darbu.
Jau nākamajā dienā bija valdības lēmums mani iecelt gan par Aizsardzības spēku komandieri, gan par Latvijas delegācijas vadītāju sarunām par Krievijas armijas izvešanu.
Tikai nekādas armijas gan Latvijai vēl tā īsti nemaz nebija...
Nebija, taču es no Maskavas jau pirms tam vairākus mēnešus pa brīvdienām regulāri biju braucis uz Rīgu un ticies ar cilvēkiem, kuri organizēja armijas struktūru un vēlāk strādāja Aizsardzības spēkos. Ministru kabineta ēkas ceturtajā stāvā bija istaba, kur mēs regulāri pulcējāmies. Tāpēc diezgan daudz jau bija izdarīts.
Galvenais, uz ko uzstāju un kam piekrita arī Jundzis: ja esam atjaunojuši savu valsti, tad mums ir vajadzīga nevis partizānu kustība, bet gan sava armija. Bet tā sākas ar dokumentiem, ar reglamentu un armijas iekārtu. Armija ir precīzs mehānisms, ko nepieciešams pareizi izveidot. Tātad vispirms ir nepieciešama likumdošanas bāze un tiesiskie rāmji.
Sākām ar likumu par Aizsardzības spēkiem. Es gan ieteicu uzreiz izmantot nosaukumu Latvijas armija, taču man iebilda, ka Aizsardzības spēki izklausās diplomātiskāk. Arī Nacionālie bruņotie spēki tolaik nelikās pietiekami labs variants, kaut gan beigās pie tā tik un tā nonāca.
Uzstāju arī uz armijas veidošanas plāna izstrādi, ko pēc tam jāapstiprina valdībai. Tātad vispirms jāsaprot, kādu armiju mēs gribam. Skaidrs, ka mums vajadzīga armija nevis uzbrukumam, bet gan savas suverenitātes un robežu aizstāvībai, rēķinoties, ka draudi nāk no austrumiem. Saeimai kā likumdevējai jāapstiprina projekts kā tāds, bet valdībai jāizstrādā plāns, cik ilgā laikā un ar kādiem resursiem panākt izvirzītos mērķus.
Taču tur jau nācās saskarties ar politiķiem, kuriem bija savs viedoklis. Piemēram, atceros Ivaru Silāru, kurš bija viesojies Kanādā, un tur kāds kanādiešu virsnieks viņam bija stāstījis, kādai vajadzētu būt divīzijai. Teicu - ticiet man, es jums varu par divīzijām izstāstīt krietni vairāk, taču tas jau nav mūsu mērķis, mums nevajag divīzijas. Vispirms jāsaprot, kāds ir mūsu mērķis, un tad mēs, štāba profesionāļi, izstrādāsim struktūru un pateiksim, cik tas izmaksās. Bet pēc tam valdība un Finanšu ministrija pateiks, cik ilgā laikā šādu plānu var īstenot.
Taču ar to gāja smagi - ar lielām cīņām izdevās panākt, ka viss tika paveikts divu gadu laikā. Taču nācās iet cauri strīdiem un pazemojumiem - sak, mums tie sarkanie virsnieki nav vajadzīgi! Tomēr likumu par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem izdevās pieņemt, kamēr es vēl biju amatā.
Sava darba augļus gan jums neiznāca īsti izbaudīt. Kāpēc atstājāt armijas komandiera amatu?
Tur bija diezgan cinisks prezidenta Gunta Ulmaņa gājiens. Viņš man tā draudzīgi pateica: «Klau, Daini, tu jau visu esi pareizi izdarījis, taču es tevi nevaru virzīt par Nacionālo bruņoto spēku komandieri. Kāpēc? Zini, zemessargi var tevi nepieņemt...» Saku: «Pagaidi, tu taču esi Valsts prezidents, zemessargi ir tev tieši pakļauti, bet tu no viņiem baidies? Kas tad tie par valsts aizstāvjiem, no kuriem prezidents baidās!» - «Nu, jā, bet saproti, vēlēšanas nāk...» Tad es pats uzrakstīju atlūgumu, jo uzskatīju, ka man kā armijas komandierim nav jāiesaistās politiskajās cīņās. Tā es aizgāju no armijas.
Tomēr galvenais bija tas, ka tiesiskie pamati Latvijas armijai bija ielikti. Neraugoties uz to, ka ik reizi, kad satiku premjerministru Godmani, viņš allaž teica: «Daini, naudas armijai nav un nebūs! Bruņošanās ir beigusies, kara draudu nav. Ādažu poligona ēkas vari paturēt, bet zemi atdosim pašvaldībai.» Teicu, ka vajag vismaz saglabāt armijas infrastruktūru, tā agri vai vēlu būs vajadzīga. Taču tolaik tam nebija naudas, bet vēlāk nācās būvēt no jauna un arī poligona zemes atsavināt vai atpirkt atpakaļ valsts vajadzībām.
Vācu ķiveres un BaltBat dzimšana
Tajos laikos taču arī robežsargi bija bruņoto spēku sastāvā, nevis Iekšlietu ministrijas pakļautībā kā tagad.
Jā, es pats kājām apstaigāju visu austrumu robežu un izliku lielāko daļu robežsargu posteņu. Un kopš tā laika jau nekas tur īpaši nav mainījies, neraugoties uz visām politiķu runām. Tolaik aizvedu uz austrumu robežu Godmani un Jundzi, lai parādītu viņiem, kas tur vispār notiek. Jo naudu jau robežai tolaik nedeva vispār, robežsargi paši saviem spēkiem iekārtoja kontrolpunktus. Visādi brīnumi tur bija, taču pats galvenais, ka iezīmējām savas valsts robežas dabā, ne tikai uz papīra. Tikai nez kāpēc pašas lielākās robežpunktu ēkas sākām būvēt uz Lietuvas un Igaunijas robežas, nevis uz austrumu.
Bija taču arī goda sardzes rota jāveido, lai sagaidītu ārzemju viesus...
Nuja, drīz vien bija pirmā oficiālā ārvalstu vizīte, jo uz Latviju atbrauca Dānijas karaliene. Ātri vajadzēja kaut ko darīt. Sākumā taču nebija apstiprināta arī karavīru parādes uniforma, tāpēc ātri pieņēmām lēmumu atgriezties pie starpkaru Latvijas formām.
Drīz pēc tam izcēlās skandāls par ķiverēm - tās ir Latvijas armijas ķiveres vai vācu, jo vēsturiski abas bija ļoti līdzīgas. Šo jautājumu palīdzēja atrisināt Klintona vizīte - pirms tās no ķiverēm tomēr atteicāmies. Toreiz šo jautājumu apsprieda arī starptautiskā līmenī, jo ASV vēstnieks pat sazinājās ar Valsts departamentu, apstāstīja situāciju un saņēma atbildi - nu, jā, mēs saprotam vēsturisko saikni, taču pārāk tās ķiveres izskatās pēc vācu, tāpēc varbūt var izdomāt kaut ko citu...
Kad sākās ārvalstu karakuģu vizītes - vienu laiku tās bija teju vai katru nedēļu, tad tas arī bija vesels notikums. Pēc protokola kuģa kapteinim ir tikšanās Ārlietu ministrijā un ar pilsētas mēru, bet pēc tam pieņemšana uz kuģa. Tagad no mūsu puses uz tādu pieņemšanu aiziet labi ja desmit cilvēki, kuriem tas ir pienākums, bet tolaik tur straumē plūda gan Saeimas, gan Rīgas deputāti, gan visi citi, kas vien varēja tikt! Varenas balles tur bija!
Man pašam liels gandarījums ir par BaltBat izveidošanu [Baltijas miera uzturēšanas bataljons, kuru veidoja rotas no visām trim Baltijas valstīm - red.]. Tas bija viens no pirmajiem gadījumiem, kad arī pasaules prese atzina - beidzot baltieši ir kaut ko izdarījuši praktiski, nevis tikai runājuši.
Cik viegli vai grūti bija panākt vienošanos par BaltBat izveidi?
1993. gada 19. novembrī es pa taisno no prezidenta pils braucu uz Tallinu, kur bija paredzēta Baltijas valstu armiju komandieru tikšanās. Nekāda konkrēta sarunu plāna nebija, un pirmā diena pagāja bez īpašiem notikumiem. Pašā vakarā domāju: ja tā turpināsies, tad ar kādu rezultātu braukšu mājās? Būsim parunājuši, taču nekāda praktiska vienošanās nebūs panākta.
Tā es naktī viesnīcā paņēmu papīra lapu un uzmetu Baltijas bataljona vienošanās projektu. Nākamajā dienā pārējo valstu komandieriem teicu: esam sanākuši kā politiķu klubiņā, parunājuši, paēduši vakariņas un padzēruši vīnu, taču mums kā praktiķiem vajadzētu arī reālu rezultātu panākt!
Lietuviešu kolēģis gan iebilda, ka mums kā militārpersonām nav konstitucionālu tiesību pieņemt šādus starpvalstu lēmumus. Teicu, ka lēmumu pieņemt nevaram, toties varam kā priekšlikumu izstrādāt lēmuma projektu, ko piedāvāt savu valstu valdībām. To taču varam? Varam!
Ieplānojām un kalendārā ierakstījām kopīgas mācības katrā valstī, izstrādājām arī plānu, kā rotācijas kārtībā varētu darboties apvienotais štābs. Igaunijas armijas komandieris sagatavoja preses relīzi par šo plānu, ko turpat Tallinā publicēja, un tā aizgāja starptautiskā līmenī.
Taču vajadzēja tā sakrist, ka no Tallinas es pārrados tieši pirms Nacionālās drošības padomes sēdes. Tā sākās ar manu izsaukšanu uz paklāja - kas tas par lēmumu, kurš jūs ir pilnvarojis kaut ko tādu lemt, tā nav jūsu kompetence! Es gan iebildu, ka tas ir tikai Baltijas valstu komandieru aicinājums un nekāds lēmums taču nav pieņemts, taču noslānīja mani ne pa jokam.
Tas notika no rīta, taču ap pusdienlaiku pasaules ziņu aģentūras pozitīvā noskaņā sāka vēstīt, ka beidzot baltieši ir par kaut ko vienojušies un kaut kas sāk notikt. Kad Ādažos notika pirmās kopīgās mācības un uz tām sabrauca visu triju valstu prezidenti, tad tos, kuri šo bataljonu patiesībā bija veidojuši, vairs neviens neatcerējās... Toties tad bija uzradušies daudzi citi veidotāji. Tas viss gan laikam pieder pie dzīves.
Ieroču uzskaite un zudība
Kā tolaik tapa armijas reglamenti un instrukcijas - tos pārtulkoja no padomju armijas dokumentiem, kaut ko paņēma no starpkaru Latvijas laikiem?
Man kā komandierim paveicās ar virkni labu virsnieku, kuri bija savas lietas fanātiķi un strādāja bez brīvdienām. Atradām Latvijas armijas vecos dokumentus, kaut ko paņēmām arī no padomju armijas.
Piemēram, ieroču aprites instrukcijas, jo sākumā Aizsardzības ministrija bruņojuma uzskaiti veica apmēram tāpat kā zābaku uzskaiti. Un mēģināja man iestāstīt, ka tāpat arī ieroči jāuzskaita - tik un tik ieroči par tādu un tādu cenu. Teicu, ka tā varbūt uzskaiti var veikt ministrijas grāmatvedība, pierakstot, cik ieroču nopirkts par noteiktu summu un kādai vienībai tie izsniegti. Taču armijā ieročus uzskaita pēc gabaliem un katra reģistrācijas numura, atzīmējot, konkrēti kuram cilvēkam katrs ierocis izsniegts. Cik tas automāts maksā - tas mani vispār neinteresē! Bet to bija ļoti grūti panākt. Tāpēc arī nav brīnums, ka, piemēram, Sužu bataljonā ieroči pazuda.
Atceros, ka arī aviācijas bāzē notika ieroču zādzība...
Jā, un problēma bija tā, ka sākumā vispār nevarēja zudību konstatēt. Kur ir tavs automāts? - Nav man nekāda automāta, es neesmu parakstījies par tā saņemšanu! Reku, stāv automāti - kad vajag, kādu paņemu!
Tas bija briesmīgi. Un tikai tad, kad no vienībām sāka zust ieroči, man izdevās Jundzi pārliecināt ieviest uzskaites sistēmu. Lai ministrijas Finanšu pārvaldes dāmas dara, kā grib, taču armijā uzskaitei jābūt stingrai! Ātri pārtulkojām padomju instrukcijas par ieroču uzskaiti un ieroču istabām un pielāgojām terminoloģiju, lai būtu uz ko balstīties.
Lielu palīdzību sniedza arī Rietumu ģenerāļi, īpaši jau angļu. Viņi mani diezgan labi zināja vēl kā padomju pulkvedi, jo tajos laikos taču visi vāca informāciju par otras puses augstākajiem virsniekiem.
Atceros interesantu epizodi jau no laikiem, kad biju Latvijas Aizsardzības spēku komandieris - tā lieliski ilustrē to, ka visu valstu militāristi runā vienā valodā.
1992. gadā Latviju apmeklēja amerikāņu Nacionālās gvardes komandieris, ar kura adjutantu vēlreiz satikos daudzus gadus vēlāk - tad jau viņš bija ticis līdz Nacionālās gvardes komandiera postenim. Un tad viņš stāstīja, ka komandieris, lidojot atpakaļ uz Ameriku, visu ceļu bija brīnījies - sak, kurš varēja iedomāties, ka Latvijas armijas komandieris par Amerikas Nacionālo gvardi zina vairāk nekā es?!
Taču šīs zināšanas nāca no padomju sistēmas, kur mēs par Rietumu armijām mācījāmies vairāk nekā paši par savu. Padomju armiju gan no ekonomikas, gan mobilizācijas viedokļa nopietni es pirmoreiz sāku pētīt tikai jau Ģenerālštāba akadēmijā. Karaskolā mācīja tikai Rietumu armiju struktūru un bruņojumu, bet par savējo praktiski neko. Ja tu esi vada vai rotas komandieris, tad tev neko vairāk arī nevajag zināt!
Tad, lūk, es šiem Rietumu ģenerāļiem lūdzu skaidrot mūsu vajadzības aizsardzības ministram un premjeram, jo viņu teiktajā nereti ieklausījās vairāk nekā manējā. Tas bija liels atspaids. Droši vien sarunās ar rietumniekiem nostrādāja arī mana autoritāte. 1992. gada maijā es pirmais no Austrumu bloka biju uzaicināts uz NATO valstu komandieru ikgadējo sapulci, bet tas liecina, ka viņi atzina manu pieredzi.
Ar Rietumu sabiedrotajiem jārunā angliski, bet angļu valoda padomju virsniekiem nebija tā labākā. Kad sākāt mācīties angļu valodu?
Kad vēl mācījos karaskolā, man bija viens ļoti inteliģents kursabiedrs, kurš visu laiku kaut ko lasīja. Mācījās arī angļu valodu - no mācību grāmatām, kādas nu tolaik bija pieejamas. Un viņu taču par to izslēdza no skolas! Jo tad angļu valoda bija jāmācās tikai pēc norādījuma no augšas, nevis pēc savas iniciatīvas.
Padomju sistēma angļu valodu mācīja tā, lai tu to neiemācītos. 3. kursā mums bija jauna skolotāja, kura pati tikko bija beigusi institūtu. Čaļi man saka - klausies, kad tevi izsauks, runā ar viņu latviski! Sākumā negribēju skolotāju tā izjokot, taču biedri pierunāja - sak, ja viņa ir zinoša speciāliste, tad taču tevi uzreiz atkodīs. Un es tiešām lekcijā angļu valodas vietā pateicu dažus teikumus latviski. Viņa noklausījās un sacīja: jā, biedri kursant, redzu, ka esat mācījies, taču pie izrunas gan jums jāpiestrādā! Čomi tā sāka smieties, ka man pēc tam ilgi nācās viņai atvainoties.
Tas ir fakts - padomju laikos nekāda angļu valodas mācīšanās nenotika. To esmu apguvis tikai praksē jau tajā laikā, kad biju kļuvis par Latvijas armijas komandieri. Turklāt mācīties nācās ātri, jo drīz vien sāka braukt pirmie ārzemju ģenerāļi, un mūsu darba specifika ir tāda, ka ne vienmēr var izmantot tulku. Bet dzīvē jau ir tā: ja tevi piespiež pie sienas un nav variantu, tad atveras kaut kādas čakras un tu visu apgūsti.
Kur deviņdesmito gadu sākumā Latvija ņēma ieročus?
Kaut ko mums deva kā humāno palīdzību, kaut kas palika no Iekšlietu ministrijas iekšlietu karaspēka, kaut ko arī iepirkām. Taču iepirkuma speciālistu jau nebija, ar to nodarbojās Aizsardzības ministrijas Finanšu nodaļas dāmas, kurām dižas saprašanas šajā lietā nebija. Tik daudz dažādu lūžņu tika iepirkts! Un ne jau tikai tad vien...
Kur jaunveidojamā armija ņēma virsniekus? Bijušie padomju armijas virsnieki paši pieteicās vai arī īpaši meklējāt un uzaicinājāt?
Bija visādi. Pašā sākumā Godmanis vērsās pie tā laika Krievijas aizsardzības ministra ar aicinājumu ļaut latviešu virsniekiem, ja viņi to vēlas, atgriezties dzimtenē. Aktīvi šajā darbā iesaistījās Gunārs Alksnis - nejaukt ar Viktoru Alksni! Gunārs savulaik bija strādājis Frunzes Kara akadēmijas Kadru daļā, un, pateicoties saviem sakariem, viņam izdevās iegūt padomju armijā dienošo latviešu virsnieku sarakstu. Tas ļāva viņus uzrunāt personīgi.
No tiem, kuri kopā ar mani strādāja Aizsardzības spēku štābā, lielākā daļa gan jau bija atvaļināti no padomju armijas un pastāvīgi dzīvoja tepat Latvijā.
Bet bija arī tādi, kas atbrauca no Krievijas. Piemēram, vienu kapteini, kurš bija dienējis Tālajos Austrumos, pie manis atveda viņa mamma. Sak, te nu mēs esam, varētu dienēt Latvijas armijā, taču kādas garantijas varat dot, ka viņam te nekas nedraudēs, ka situācija nemainīsies un ka gadījumā, ja atgriezīsies vecais režīms, viņš necietīs? Saku - garantijas nevaru dot, jo arī man pašam neviens tādas nav devis! Tā ir katra paša izvēle.
Bija arī gados jauni virsnieki, kuri vienkārši pameta dienestu padomju armijā bez kādām birokrātiskām procedūrām. Atgriezās Latvijā, un nekādas represijas neviens pret viņiem nevērsa. Tas bija iespējams, tikai pateicoties Jeļcina tā laika nostājai. Tieši viņa demokrātiskās attieksmes dēļ arī Krievijas armiju izdevās no Latvijas tik ātri izvest.
Trīs dienas Līgatnes bunkurā
Jūs pats taču piedalījāties sarunās par armijas izvešanu...
Jā, bija vienošanās, ka viens sarunu raunds notiek Maskavā, bet nākamais Latvijā, lai runātu jau par pavisam konkrētām lietām. Es biju sarunu vadītājs no Latvijas puses, un man ienāca prātā, ka tikšanos vajag organizēt nevis Rīgā, bet gan kādā izolētā vietā, kur nav nekā cita, izņemot darbu. Tāpēc aizvedu visus uz Līgatni, kur labā stāvoklī bija atstāts partijas pazemes bunkurs ar kabinetiem. Taču apkārt tur nekā nebija, pat ēdienu piegādāja ar mašīnām. Ja mēs atrastos Rīgā, tad visi vakaros staigātu pa krogiem, bet Līgatnē nebija uz kurieni iet. Un tā trīs dienu laikā uzrakstījām līguma projektu, uz kura ir mans un Krievijas delegācijas vadītāja paraksts.
Pēc tam viens vecs krievu diplomāts man sacīja: ja kāds pirms atbraukšanas uz šejieni būtu man teicis, ka tāda līmeņa līgumu var sagatavot un parafēt trīs dienās, es viņu nosauktu par nejēgu, kurš neko nesaprot no diplomātijas! Tas ir Ginesa rekordu grāmatas cienīgs sasniegums!
Taču te noderēja mana pieredze štāba darbā. Līguma skelets jau bija izveidots, atlika tikai sadalīt cilvēkus pa darba grupām ekonomisko, armijas izvešanas un pārējo jautājumu risināšanai, katrai grupai iedot kabinetu un uzdevumu uzrakstīt attiecīgo līguma nodaļu. Tā kā nekā cita viņiem nebija ko darīt, arī iet nebija uz kurieni, tad vienā dienā teksts bija gatavs.
Mums jau iepriekš bija pieņemta nostāja, ka viss Krievijas armijas nekustamais īpašums paliek Latvijai, bet kustamais īpašums, kas piederējis Padomju Savienībai, tiek Krievijai. Izņēmums bija pāris sanatorijas, kas bija piederējušas Baltkrievijai un Krievijas Federācijai, nevis Padomju Savienībai.
Daļa padomju armijas objektu tika atstāti diezgan bēdīgā stāvoklī. Šur tur aizejošā armija paņēma līdzi pat atejas podus un durvju rokturus. Vai bija iespējams panākt, lai visu atstātu ideālā kārtībā?
Jau sarunu laikā abas puses iecēla arī pilnvarotās personas armijas izvešanas uzraudzībai. No Latvijas puses šī persona biju es, bet no Krievijas puses - Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Mironovs. Ja bija sūdzības par nekārtībām no viņu puses, Mironovs reaģēja. Piemēram, Rīgas Latviešu biedrības namā ar pistolēm bija sašautas gleznas, bija arī gadījumi, kad saņēmām izdemolētas kazarmas.
Viss bija ļoti atkarīgs no objektu nododošo un pieņemošo personu attiecībām. Tie, kuri lietai piegāja atbildīgi un prata noregulēt attiecības, objektus spēja pārņemt normālā izskatā. Taču bija arī atklāti sabotāžas gadījumi, piemēram, ASK sporta klubu atstāja briesmīgā stāvoklī. Savukārt Kurzemes piekrastes objekti, ko kontrolēja Valsts drošības komitejai pakļautie robežsargi, bija ideālā stāvoklī un pat ar virtuves piederumiem. Arī atsevišķas pretgaisa aizsardzības daļas saņēmām labā stāvoklī. Un, būsim godīgi, nereti jau arī mēs paši tos objektus izvazājām un izpostījām.
Ir dzirdēta versija, ka viens otrs krievu virsnieks bijis gatavs pāriet Latvijas dienestā, lai tikai nebūtu jābrauc projām...
Nē, par tādiem gadījumiem gan neko nezinu. Taču tad, kad arvien skaidrāk kļuva, ka pārmaiņas ir neatgriezeniskas un Padomju Savienība neatjaunosies, par vienu no smagākajiem kļuva jautājums par demobilizētajiem virsniekiem, kuri gribēja palikt Latvijā.
Par to bija ļoti smagas cīņas, un katrā nākamajā sarunu raundā Krievija kļuva arvien agresīvāka. Beigās tomēr panācām, ka tiek noteikta robežšķirtne - virsniekiem, kuri ir atvaļināti jau pēc lēmuma par armijas izvešanu, nav tiesību te palikt. Taču Krievija panāca, ka palika vēl padomju laikā atvaļinātie. Savu artavu te deva arī mūsu Rietumu sabiedrotie, kuru nostāja bija tāda: šie cilvēki tagad ir civilpersonas - uz kāda pamata jūs gribat viņus dzīt prom? Tikai uz nacionālā jautājuma pamata? Tā arī beigās palika.
Kurā brīdī parādījās attieksme, ka «sarkanie pulkveži» Latvijas armijai nav vajadzīgi un bez viņiem varētu tīri labi iztikt?
Gandrīz uzreiz. Atceros, ka reiz aizgāju uz parlamenta Aizsardzības komisiju un centos pārliecināt par nepieciešamību saglabāt kara lidlaukus, poligona ceļus un bumbu patvertnes. Viens no kvēlākajiem oponentiem bija Odisejs Kostanda ar pistoli pie sāniem: «Izbeidziet šīs runas, sarkano komandēšanas laiks ir beidzies!»
Emocionāli tas nebija viegli, taču es tādai attieksmei biju gatavs. Kaut gan neslēpšu - atkāpšanās no armijas komandiera posteņa bija viens no manas dzīves sāpīgākajiem lēmumiem. Varbūt vajadzēja cīnīties un neiet projām, jo zināma autoritāte jau man tomēr bija. Taču, no otras puses, nedeva mieru sajūta - nu kā tas var būt, ka man kā armijas komandierim jādomā nevis par valsts aizsardzību, bet gan par savu krēslu! Tādā situācijā palikt amatā tomēr nebūtu bijis pareizi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita