Tūlīt pēc Neatkarības kara (1918-1920) tika ielikts pamats Latvijas valsts dalībai tālaika starptautiskajā drošības sistēmā, proti - 1920. gada 11. augustā Rīgā noslēdza Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Tā 2. pantā bija norādīts, ka «Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem». Panta beigu daļa noteica, ka Latvijai, atbrīvojoties no agrākās piederības Krievijai, nav nekādu ne pienākumu, ne saistību pret šo valsti.
Neilgi pirms tam, 1920. gada 15. jūlijā, bija parakstīts pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, kas izbeidza formālo karastāvokli starp abām valstīm. 1919. gada 25. novembrī Latvijas valdība bija pieteikusi karu Vācijai un sarāvusi ar to diplomātiskās attiecības. Norādītais iemesls - Vācija pārņēmusi savā aizgādībā tobrīd jau gandrīz no mūsu zemes padzīto Pāvela Bermonta komandēto karaspēku. Saskaņā ar 15. jūlija līgumu Vācija apsolījās atzīt Latviju de iure, tiklīdz to būs izdarījusi kāda Antantes lielvalsts.
Militārās savienības nepieciešamība
1920. gada novembrī Krievijas dienvidos tika sakauta Vrangeļa baltgvardu armija. Krievu pretboļševistiskās kustības neveiksme izgaisināja Rietumu lielvalstu, pirmkārt jau Francijas, cerības uz vecās pirmsrevolūcijas laika Krievijas atjaunošanu tās «vienotās un nedalāmās impērijas» robežās. Tāpēc pakāpeniski mainījās arī šo valstu nostāja pret jauno, bijušās Krievijas impērijas robežās izveidoto valstu starptautisko atzīšanu (to skaitā arī Latvijas).
Antantes Augstākā padome to izdarīja 1921. gada 26. janvārī, Vācija - 1. februārī. 15. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā (to dibināja Parīzes miera konferences laikā 1919.-1920. gadā). Šīs organizācijas statūtos bija paredzētas kopējas garantijas katras dalībvalsts politiskajai neatkarībai un teritoriālajai neaizskaramībai. Visbeidzot 1922. gada 27. jūlijā pēdējā no Rietumu lielvalstīm Latviju de iure atzina Amerikas Savienotās Valstis.
Panākot starptautisko atzīšanu, Latvijas diplomātija bija izpildījusi savu pirmo uzdevumu - mūsu valsts bija kļuvusi par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Tagad Latvijai bija pēc iespējas plašāk jāiekļaujas vispārējā miera nostiprināšanā, savu neatkarību spēcinot ar citu valstu palīdzību, jo bija skaidrs, ka paļauties tikai uz pašu spēkiem būtu par maz.
Reģionālas koalīcijas meklējumi un centieni noslēgt savstarpējās palīdzības līgumus, it īpaši militāros, sākās jau XX gadsimta divdesmito gadu pašā sākumā. Jaunajām Baltijas valstīm, Somijai un Polijai bija skaidrs, ka pa vienai pret agresiju no ārpuses tām noturēties būtu grūti, tāpēc prātīgi būtu slēgt militārās savienības.
Diemžēl tobrīd neatrisināmas teritoriālas un citas ģeopolitiskas pretrunas traucēja īstenot šādu nodomu. Atšķīrās redzējums, kas tad būtu potenciālais ienaidnieks, pret kuru šāda savienība jāslēdz. Dažām valstīm tā bija Vācija, dažām - Padomju Krievija (vēlāk Padomju Savienība).
Turklāt starp Lietuvu un Poliju pastāvēja naids un domstarpības Viļņas jautājumā - kurai tā būtu piederīga, jo abas pilsētu uzskatīja par savu. Savukārt Latvijai bija ārkārtīgi svarīgi uzturēt labas attiecības gan ar Lietuvu, gan ar Poliju. Bija skaidrs, ka vismaz tik ilgi, kamēr Viļņas jautājumu neatrisinās, Polija un Lietuva vienā savienībā, vienalga - militārajā, politiskajā vai ekonomiskajā, neatradīsies. Bet Viļņas problēma tā arī netika novērsta līdz pat Otrā pasaules kara sākumam…
Lielās cerības Bulduros
1920. gada 15.-22. janvārī pēc Somijas ārlietu ministra Rudolfa Holsti iniciatīvas Helsinkos satikās Igaunijas, Somijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas valdības pārstāvji, lai pārrunātu politiskas un arī militāras savienības izveidošanu. Vienoties neizdevās, jo uzskati par kopējo aizsardzības līgumu izrādījās visai atšķirīgi. Vēlamais rezultāts netika sasniegts arī pāris mēnešus vēlāk konferencē Varšavā ar Somijas, Latvijas un Rumānijas piedalīšanos.
Tālāk iniciatīvu uzņēmās Latvija, ierosinot un noorganizējot konferenci Rīgā, kas izvērtās par plašāko un nozīmīgāko no visām Baltijas valstu pārstāvju sanāksmēm un ilga mēnesi - no 1920. gada 6. augusta līdz 6. septembrim. Konferencē piedalījās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas, Ukrainas un Baltkrievijas delegācija. Bija aicinātas arī Skandināvijas valstis, taču tās forumu ignorēja.
Konferences atklāšana notika Rīgā, bet jau nākamajās dienās pārcēlās uz Bulduru viesnīcu Jūrmalā, kura gan bija pietiekami plaša darbam, gan arī kalpoja kā delegātu mājvieta. Tāpēc vēsturē šī tikšanās palikusi ar Bulduru konferences nosaukumu.
Pasākumā tika izstrādāti vairāki līgumprojekti: par pilsonību, ārzemnieku vienlīdzību civiltiesībās, pilsoņu optāciju, tirdzniecību un rūpniecību, arbitrāžu, kriminālnoziegumiem, autortiesībām un medicīnas pētījumiem. Tāpat tika nolemts izveidot kopēju propagandas biroju ārzemēs un pastāvīgu dalībvalstu padomi, sasaukt pasta un dzelzceļa pārstāvju kongresu. Kopumā pieņēma 21 saimnieciskas ievirzes rezolūciju, 7 vienošanās projektus un 11 konvenciju projektus (arī militārajā un politiskajā jomā).
Sāpīgais Viļņas jautājums
Konferences nozīmīgākais sasniegums bija militārā konvencija, kurai nepārprotami bija aizsardzības mērķis, tā kā dalībvalstis rēķinājās ar kaimiņu lielvalstu - Padomju Krievijas un Vācijas - iespējamo agresiju. Lietuvieši sākotnēji vispār noraidīja domu par militāru savienību, jo saskaņā ar Lietuvas un Padomju Krievijas 12. jūlijā noslēgto miera līgumu Lietuvai pienācās Viļņas pilsēta ar apkārtējo apgabalu - tātad teritorijas, par kurām noritēja strīds ar Poliju.
Te jāņem vērā, ka tobrīd Polija bija diezgan bēdīgā militārā situācijā, jo Sarkanā armija atradās Varšavas pievārtē, bet «brīnums pie Vislas» vēl nebija noticis. Kad Padomju Krievijas armija sāka bēgt no Varšavas un cerības uz ātru vispasaules revolūciju izplēnēja, 27. augustā, respektīvi - neilgi pirms Bulduru konferences noslēguma, Krievija atdeva Sarkanās armijas ieņemto Viļņu Lietuvai. Tādējādi faktiski poļi un lietuvieši tika sanaidoti vēl vairāk un saprašanās padarīta neiespējama, kas Kremlim bija ļoti izdevīgi.
Vēlāk konferencē lietuvieši piedāvāja izveidot savienību no valstīm, kas jau noslēgušas mieru ar Padomju Krieviju; tādā gadījumā tur nenonāktu Polija un Somija. Polijas delegāti paziņoja: ja Lietuvas nostājas dēļ netiks noslēgta konvencija ar visu dalībvalstu piedalīšanos, tad Polija paturēs sev brīvas rīcības tiesības pret šo valsti.
Antantes lielvalstu spiediena dēļ Lietuvas delegācija galu galā piedalījās militārās konvencijas projekta izstrādē. Tas paredzēja izveidot vienotu virspavēlniecību jau miera laikā, bet kara gadījumā - īpašu militāri politisko padomi. 30. augustā tika parakstīts politiskās savienības līgumprojekts (Lietuvas pārstāvji to izdarīja ar vairākiem nosacījumiem). Tas bija jāratificē līdz 15. decembrim un stātos spēkā arī tad, ja kāda valsts to neratificētu (tā tika pieļauts, ka Lietuva varētu palikt ārpus). Diemžēl šī konvencija netika ratificēta nevienā valstī un spēkā nestājās.
Arī iecerētā visu šo valstu tuvināšanās dažādos ārpolitiskajos, ekonomiskajos, aizsardzības un kultūras jautājumos nenotika. Tūlīt pēc Bulduru konferences saasinājās Lietuvas un Polijas nesaskaņas.
1920. gada 9. oktobrī, kad šķita, ka Polija jau ir samierinājusies ar Viļņas zaudēšanu, ģenerāļa Lucjana Žeļigovska vadītās karaspēka vienības negaidot uzbruka un ieņēma senās Lietuvas valsts galvaspilsētu. Vēlākais formālais referendums par valstisko piederību praktiski poliskajā Viļņā ļāva Polijai paturēt šo pilsētu līdz pat 1939. gada rudenim. Lietuva uzskatīja, ka tai ir lielākas tiesības uz Viļņu, un šāds traktējums attiecības starp abām valstīm noveda līdz baltkvēlei.
Konflikts par Viļņu bija izšķirošs trieciens triju Baltijas valstu, kā arī Somijas un Polijas savienībai - lietuvieši demonstratīvi atteicās piedalīties jebkādās sarunās, kur klāt bija poļi. Savukārt Latvija un Igaunija nevēlējās Lietuvas valstisko ambīciju dēļ atteikties no savas, kā viņi uzskatīja, galvenās sabiedrotās Polijas. Rezultātā no Baltijas valstīm distancējās Somija un sāka tuvināties Skandināvijas valstīm.
Centieni pēc mazās savienības
Lai uzsāktu vismaz Baltijas valstu tuvināšanos, starp Latviju un Igauniju tika panākta vienošanās par mazās savienības izveidošanu. 1923. gada 1. novembrī Tallinā abu valstu ārlietu ministri uz desmit gadiem parakstīja draudzības un aizsardzības līgumu. Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics cerēja, ka šim līgumam pievienosies Lietuva, taču tas nenotika. Latvijas un Igaunijas līgums, kura darbība pēc termiņa beigām tika oficiāli pagarināta, tā arī palika vienīgais ar kādu valsti noslēgtais sadarbības dokuments mūsu valsts starpkaru vēstures posmā. Diemžēl pat šis līgums netika apstiprināts ar reālu darbību, jo līdz faktiskai abu armiju sadarbībai tā arī nenonāca.
Redzēdami, ka tā sauktā vertikālā drošības līgumu sistēma nedarbojas, Latvijas ārpolitikas veidotāji drošības garantijas meklējumos pievērsās horizontālajai sistēmai. Tas ietvēra balansēšanu starp Padomju Savienības un Vācijas arvien pieaugošajām revanša ambīcijām un drošības meklēšanu pie Lielbritānijas un Francijas.
Realitāte izrādījās daudz sarežģītāka. Formāli Latvija pievienojās vairākiem starptautiskiem nolīgumiem par starptautisku konfliktu mierīgu noregulēšanu - 1924. gada Tautu Savienības Ženēvas protokolam, Tautu Savienības savstarpējās palīdzības līgumprojektam. Tomēr šie dokumenti palika tikai uz papīra.
1925. gada 14. novembrī Latvijas Ārlietu ministrija izvirzīja priekšlikumu par tā sauktā Austrumu Lokarno pakta parakstīšanu. Mēnesi pirms tam Lozannā bija sapulcējušies Beļģijas, Čehoslovākijas, Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas pārstāvji un pēc britu iniciatīvas parakstīja starpvalstu vienošanos par Vācijas rietumu robežu nemainību. Latvijas ārlietu resors cerēja, ka līdzīgas garantijas Padomju Savienība un Vācija varētu dot arī Austrumeiropā. Baltijas un Skandināvijas valstis bija ieinteresētas šādā projektā, taču ne PSRS, ne Vācijai tas nelikās saistošs, savukārt Rietumu lielvalstīm nebija sevišķas vēlmes iedziļināties Baltijas jūras reģiona problēmās.
Iznākumā Latvija varēja paļauties tikai uz Tautu Savienības satversmes 10. pantu, kas paredzēja garantēt visām šīs savienības dalībvalstīm politisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību, bet 16. pants - sankcijas pret agresorvalsti. Taču arī tas viss palika vien deklarācijas līmenī. Tautu Savienībai nebija mehānisma, ar ko šīs garantijas un sankcijas nodrošināt. Tāpēc Tautu Savienības loma nenovēršami samazinājās. Īpaši pēc tam, kad Vācija ieņēma demilitarizēto Reinas zonu, Japāna uzsāka agresiju pret Ķīnu, bet Itālija - pret Abesīniju. Visu valstu agresīvās darbības palika bez jebkādām sekām no Tautu Savienības.
Latvijas Ārlietu ministrija saprata, ka Lielbritānija un Francija pret Baltijas valstīm kļūst arvien vienaldzīgākas un ka ar Zviedriju un Somiju būs maz izredžu sadarboties drošības jomā. Tāpēc nu lielas cerības tika saistītas jau ar minētajiem starptautiskajiem līgumiem. Tāpat tika konstatēts, ka vienīgā drošā politiskās un militārās sadarbības partnere ir Igaunija; iespējams, nākotnē tāda varētu kļūt arī Lietuva.
Neliels progress triju Baltijas valstu attiecībās tika panākts 1934. gada janvārī. Polija un PSRS piedāvāja Latvijai un Igaunijai garantiju līgumu, taču tas tika noraidīts, jo faktiski nozīmēja okupāciju. Taču šajā laikā sākās Lietuvas tuvināšanās Latvijai un Igaunijai. Lieta tāda, ka Polija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, bet šāds notikumu pavērsiens bija negaidīts un nepatīkams Lietuvas ārpolitikai. Lietuva pretrunas starp Vāciju un Poliju bija uzskatījusi par savu galveno ārpolitisko trumpi, cerot, ka tādā veidā atgūs Viļņu.
Baltijas Antante - tikai uz papīra
1934. gada 12. septembrī Ženēvā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības pārstāvji parakstīja Baltijas Antantes līgumu. Tas paredzēja panākt sapratni kopējas nozīmes ārpolitiskajos jautājumos un sniegt savstarpēju diplomātisko un politisko palīdzību starptautiskajā arēnā.
Tolaik Baltijas Antantes izveidošana izrādījās lielākais Latvijas ārpolitiskais panākums. Tomēr noslēgtā savienība nebija pietiekami cieša - līgumam nesekoja nekādas militāras vienošanās par kopēju aizsardzību agresijas gadījumā; par šo jautājumu nebija pat nekādu sarunu ne starp politiķiem, ne starp militārpersonām. Tāpat palika arī Lietuvas specifiskās problēmas, precīzāk - Viļņas un Klaipēdas jautājums, kuru dēļ nebija iespējams izveidot stingru vienotu nostāju attiecībā uz ārējo drošību un aizsardzību. Katra valsts par savu galveno ienaidnieku uzskatīja ko citu: Lietuva - Poliju, Igaunija - Padomju Savienību, Latvija - Padomju Savienību un Vāciju. Baltijas Antantes darbība izpaudās vienīgi trīs valstu ārlietu ministru ikgadējās konferencēs, kuras notika pārmaiņus visās trijās galvaspilsētās.
Redzot, ka Tautu Savienības satversmes 16. pants par sankcijām pret agresorvalsti reāli nedarbojas, Latvijas Ārlietu ministrijai pieņemama šķita doma par garantēto neitralitāti jeb patstāvīgi neitrālas valsts statusu Tautu Savienībā. Taču šādu neitralitāti vajadzēja garantēt Rietumu lielvalstīm, bet tās to darīt nevēlējās.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Latvija 1939. gada 1. septembrī pasludināja pilnīgu neitralitāti. Diemžēl tas nepaglāba mūsu valsti no PSRS spiediena, pateicoties tā sauktajam 5. oktobra karabāzu līgumam, un no vēlākās padomju militārās invāzijas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita