1919. gada 22. maijā pēkšņā un pārdrošā operācijā landesvēram izdevās atbrīvot Rīgu no boļševiku režīma. Vācbaltiešu vidū šis datums kļuva par sakrālu atceres dienu, savukārt latviešiem pret to nereti bija divējādas jūtas.
Iepriekšējā rakstā aprakstot iemeslus landesvēra pučam pret Kārļa Ulmaņa valdību, jau minējām, ka vācbaltiešu kareivju kvēlākais sapnis bija atbrīvot Rīgu no sarkanajiem. Līdz zaldātiem pastāvīgi nonāca ziņas, kādos necilvēcīgos apstākļos nonākuši tie pilsētas iedzīvotāji, kurus Pētera Stučkas režīms pasludināja par šķiras ienaidniekiem un pret kuriem pilnīgi oficiāli tika deklarēta tā saucamā sarkanā terora politika. Tagad, kad landesvēra aizmugurē jautājums par neuzticību Ulmaņa valdībai vairs nebija aktuāls un pie darba ķērās Andrieva Niedras valdība, beidzot varēja sākt gatavoties uzbrukumam Rīgai.
Pētera Stučkas režīms Rīgā
Galvaspilsēta sarkano varā bija jau kopš 1919. gada pirmajām dienām, un pavasarī kļuva skaidrs, ka ekonomika un sociālie jautājumi nav boļševiku komisāru stiprā puse. Sākumā viss tika kārtots ar viņu klasiskajām metodēm - ekspropriāciju un mantas pārdali. Turīgos iedzīvotājus, kuri janvārī nepaguva evakuēties reizē ar landesvēra atkāpšanos, izdzina no mājām un dzīvokļiem. Tāpat līdztekus notika klaja aplaupīšana, un pamestie mājokļi nekavējoties kļuva par marodieru mērķi.
Lūk, kā šo laiku savos memuāros apraksta baronese Stefānija Freitāga fon Loringhofena, landesvēra Rīgas apgabala komandiera ģenerālmajora Leona Baltazara Freitāga fon Loringhofena sieva. Stefānija nespēja pamest tuviniekus, tāpēc bija palikusi Rīgā, bet slēpa savu identitāti.
«Ielas nevarēja ne pazīt, tās bija salašņu pilnas. Visi apbruņoti, ieskaitot sievietes un pusaudžus. Važoņu pajūgos ik pa brīdim garām pabrauc kaut kādi piedzērušies tipi ar šaujamajiem, zvārojas uz visām pusēm un pa visu ielu auro: «Nāvi fričiem un to atbalstītājiem!» Visā pilsētā notiek kratīšanas un aresti. Redzams, ka atkal kādu aizved konvoja pavadībā. Biju lieciniece tam, kā no mājokļa izlika manus nabaga kaimiņus, 90-gadīgo vecenīti iznesa uz rokām. No visa šī man kļuva slikti. Šīs ģimenes es pazinu: viena bija luterāņu mācītāja ģimene, otra - skolotāji. Vakarpusē dzīvokļos ievācās kaut kādas komunistiskas organizācijas biedri. Cauru nakti viņi svinēja tā, ka rībēja visa māja. Lauza mēbeles, dauzīja traukus.»
Bet tas bija tikai sākums. Drīz daudzus simtus ieslodzīs cietumā, vācbaltiešiem tiks izveidots īsts geto Zaķusalā, kā arī koncentrācijas nometne Stukmaņos, sāksies arī masu slepkavības. Upuru skaits Stučkas valdības kontrolētajā Latvijas daļā dažos mēnešos būs mērāms tūkstošos. Daudzas pazīmes liecina, ka 1919. gada ziemas-pavasara sarkanais terors varētu būt dēvējams pat par vācbaltiešu genocīdu.
Teroram pievienojās arī pārtikas trūkums, un drīzumā Stučkas valdība sāka lūgt uz parāda naudu no Padomju Krievijas. Tiesa, tas netraucēja ar vērienu organizēt propagandas pasākumus. Piemēram, boļševiku tā laika galvenos svētkus - 1. maija Darba svētkus, kuru dekorēšanai un koncertiem tika atvēlēti milzu līdzekļi.
Šo notikumu fonā 1919. maijā landesvērs gatavojās Rīgas atbrīvošanas operācijai.
Stāvoklis frontē
Antiboļševistisko spēku rindās 1919. gada maijā visvairāk bija brīvprātīgo no bijušo Vācijas karavīru rindām - tā saucamais Fraikors jeb Dzelzsdivīzija.
Jautājums par precīzu skaitu joprojām nav atbildēts, taču pilnīgi noteikti var runāt vismaz par 20 tūkstošiem vāciešu ar komandieri Rīdigeru fon der Golcu priekšgalā.
Tālāk seko Latvijas Republikas bruņotie spēki. To veidoja landesvērs ar vairāk nekā 6000 vīru, no kuriem vācbaltiešu daļās, pēc dažādiem avotiem, bija apmēram 4000 kareivju. Nopietnākais un draudīgākais spēks to vidūbija Hansa fon Manteifela komandētā Trieciendaļa. Vēl apmēram 1800 bija Jāņa Baloža komandētajās latviešu daļās un aptuveni 300 - krievu firsta Anatola Līvena pakļautībā.
Savukārt Padomju Latvijas armija gandrīz pilnībā sastāvēja no latviešiem, citas izcelsmes sarkanarmiešu šajā teritorijā bija pavisam maz.
1919. gada maijā frontes līnija stiepās no Rīgas līča uz dienvidiem caur Sloku un Kalnciemu, pie Olaines un tālāk uz Bausku. Rīgu no frontes šķīra apmēram 40 kilometri. Lai tā laika armija varētu veikt šādu attālumu, būtu vajadzīgas divas diennaktis.
Šajā gadījumā situāciju sarežģīja purvs un nepieciešamība šķērsot Daugavu vai nu pašā Rīgā, vai blakus tai. Antiboļševistisko spēku rīcībā nebija tehnisku līdzekļu, kas ļautu forsēt tik platu upi. Tāpēc vajadzēja pārņemt savā kontrolē tiltus pār Daugavu, tos nesagraujot. Savukārt, lai boļševiki Rīgā nepagūtu izrēķināties ar simtiem apcietināto un ķīlnieku, to visu vajadzēja darīt maksimāli ātri.
Tāds uzdevums, ņemot vērā tā laika karošanas paņēmienus, likās gandrīz neiespējams - sekmīga tā realizācija būtu īsts brīnums. Tāpēc landesvēra galvenajā štābā tika pieņemts lēmums, ka šoreiz nederēs plašs uzbrukums. Šoreiz jāveic ārkārtīgi sarežģīta speciālā operācija ar salīdzinoši nelieliem spēkiem, kur galvenais uzsvars likts uz viltību un pārsteiguma efektu. Atlika tikai izdomāt, kā piekļūt pēc iespējas tuvāk Rīgai. Beigu beigās paņēmienu, kā to izdarīt, atrada krievu izlūkgrupa.
Mossad cienīga specoperācija
1919. gada 21. maija vēlā vakarā krievi no līveniešu daļas Tīreļpurvā veica izlūkošanas reidu sarkano aizmugurē. Tam viņi izmantoja baļķu laipu ceļu, kas purvā bija saglabājies no Pirmā pasaules kara gadiem, - to parādīja praporščiks Grigorijs Jeļisejevs (vēlāk viņš kļūs par ievērojamu vecticībnieku kopienas sabiedrisko darbinieku un Saeimas deputātu). Izlūkošanas grupa ziņoja landesvēra štābam - baļķu ceļš joprojām ir izejams! Rīta krēslā, vēl pirms saullēkta, Hansa fon Manteifela Trieciendaļa slepeni sagrupējās mežā un devās ceļā.
Lūk, ko savos memuāros raksta leģendārā pārgājiena dalībnieks landesvēra veterāns Herberts fon Blankenhāgens:
«Tā vietā, lai mestos uz priekšu, eskadrona jātniekiem pavēlēja virzīties pa divi, ieturot atstarpi un uzturot saikni starp priekšpulku un aiz mums sekojošo vairākumu. Rotmistrs dusmojās, un mēs līdz ar viņu. Mēs ar Ērihu tikām priekšgalā. Abi rikšojām uz priekšu, lai gūtu pārskatu par šturmējošajiem kājniekiem.
Ceļš no sākuma veda caur slaidu priežu mežu, kas pamazām kļuva skrajāks. Pamalē nonācām pie dzeloņstiepļu pārrāvumiem un atrautiem āzīšiem - tas viss bija no pasaules kara, un šeit priekšgals bija izlauzies cauri. Priekšā pletās bezgalīgais Tīreļpurvs un pāļu baļķu ceļš. Tikt tam pāri bija briesmīgi - daži baļķi uzslējās kā klavieru taustiņi, citu vispār trūka. Katrs kārtīgs jātnieks miera laikā te savu zirgu uzmanīgi vestu aiz pavadas, bet mums vajadzēja rikšot.»
Pēc dažām stundām Trieciendaļa iznāca no purva mežu masīvos Dzilnu tuvumā. Tālāk uz austrumiem, aiz mežiem, pletās atklātu lauku posms (tagadējās lidostas Rīga vietā). Šos laukus vajadzēja šķērsot pēc iespējas ātrāk, tāpēc mežos pie Dzilnām jātnieki nedaudz atvilka elpu un atpūtināja zirgus.
Landesvēra diversantu-izlūku grupas slepeni pārgrieza sarkano komunikācijas. Visi kustējās bez trokšņa un bez šāvieniem, lai varētu negaidīti uzbrukt un saņemt gūstā tās boļševiku vienības, kuras gadītos ceļā.
Vienlaikus baltie dezinformēja sarkanos par situāciju frontē. Tā ap plkst. 12, atrodoties tikai 11 kilometru attālumā no galvaspilsētas, landesvēra latviešu karavīri pa tālruni sazinājās ar Rīgu un, runājot latviski, pārliecināja boļševikus, ka frontē viss ir mierīgi. Tajā pašā laikā citas landesvēra daļas ziemeļu virzienā, tas ir - uz Liepājas šosejas un Jūrmalā, lēni, bet neatlaidīgi uzbruka sarkano pozīcijām. Rīgā par to neviens nezināja.
No dienvidiem uzbrukumam gatavojās Dzelzsdivīzija, tomēr vispirms bija jānostrādā Trieciendaļas zibenskaram. Ļāvis saviem kareivjiem nedaudz atpūsties, Manteifels pavēlēja doties ārā no meža aizsega, lai maksimāli ātri šķērsotu laukus pirms pilsētas robežas un iebruktu Rīgā Šampētera un Zasulauka apkaimē.
Herberts fon Blankenhāgens savos memuāros raksta:
«Lai mēs netiktu pārāk ātri atpazīti, rotmistrs pavēlēja pīķus pagriezt ar karodziņiem uz leju un teica - «Tagad uz priekšu, tikai uz priekšu! Nekādas apstāšanās, pat ja kāds uz jums šaus - galvenais ir tilts!»
Todien no zirgiem un jātniekiem tika izspiesti pēdējie spēki. Sasniedzām Rīgas robežu, Zasulauku. Tad pa Kalnciema ielu, tālāk cauri Āgenskalnam. Ātrums bija tik traks, ka zirgi, asos pagriezienos paslīdot uz grubuļainā zviedru bruģa, atkal un atkal zaudēja līdzsvaru. Tieši man priekšā paklupa Treijs un barons fon Krīdeners, bet apstāties un palīdzēt nedrīkstēja - galvenais bija tilts!
Šur un tur atskanēja kāds uzsauciens no bailīgi pavērtiem logiem vai kustība vārtos. Dažreiz vienkārši grupa ziņkārīgu, izbrīnītu zēnu, bet dažreiz arī šāvieni. Nu jau gandrīz bijām sasnieguši mērķi. Caur parku, gar Āgenskalna līča tvaikonīšiem, un beidzot - tilts!»
Priekšgalā esošās daļas kareivji zibenīgi nolēca no zirgiem un metās uz Lībekas koka tiltu. Tas atradās gandrīz turpat, kur tagadējais Akmens tilts, tikai mazliet uz dienvidiem. Trieciendaļas karavīri skrēja pa tiltu saliekušies, cieši gar margām, jo no aizmugures viņus šaujot piesedza cīņu biedri.
Kamēr landesvērieši virzījās pāri tiltam, no Vecrīgas puses sākās apšaude. Par spīti nerimstošajām lodēm, priekšgalā esošie cīnītāji Hamilkārs fon Felkerzāms, Erhards Bergs un Remberts fon Samsons jau bija sasnieguši otru krastu. Uz atklātā krastmalas bruģa viņiem izdevās izveidot nelielu placdarmu, kura uzdevums bija nepārtraukti apšaudīt sarkanos, neļaujot viņiem no šķērsielām iznākt krastmalā. Pārējo krastmalu caur margām apšaudīja citas landesvēra piesedzošās grupas un pat artilērija no Pārdaugavas puses.
Tajā pašā laikā pa tiltu uz Vecpilsētas pusi devās arvien jauni spēki komandiera Manteifela vadībā. Pamazām atspiežot sarkanos šaurajās Vecrīgas ieliņās, landesvērs krastmalu pārņēma savā kontrolē.
Izveidojās divi svarīgi uzbrukuma virzieni. Viens uz dienvidiem - uz dzelzceļa uzbēruma pusi un tālāk gar to virzienā uz Centrālcietumu - cerībā atbrīvot ķīlniekus. Otrs - uz ziemeļiem, uz Citadeles cietumu, kur arī sarkanie turēja ieslodzījumā vācbaltiešus. Tieši uz dzelzceļa uzbēruma un Citadeles tuvumā boļševiki izrādīja nu jau organizētu un sīvu pretestību, pat pārgāja pretuzbrukumā. Landesvērs sāka ciest zaudējumus.
Tomēr viņiem izdevās salauzt sarkano pretestību dzelzceļa rajonā un pie Citadeles, un landesvērieši sāka spiest boļševikus arvien tālāk un tālāk uz austrumiem. Tiesa, lokālas kaujas dažādās centra vietās vēl turpinājās. Pretestību izdevās apspiest vakarpusē, bet dažas sadursmes nomalēs tika fiksētas vēl 23. maija rītā.
Rīgas atbrīvošanas operācijas plānošana un īstenošana pat mūsdienās var kalpot kā perfekts piemērs. Tajā vairāki simti karavīru burtiski kā viesulis iebrāzās pilsētā no mežiem un purviem. Vairāki desmiti kaujinieku izlauzās pa tiltu uz labo krastu un piesedza galveno spēku virzību pāri tiltam. No svara bija katra minūte, un sarkanajiem, kuru pilsētā bija daudzi tūkstoši, nebija iespējas normāli sagatavoties aizsardzībai. Tas glāba daudzas jo daudzas dzīvības - kā landesvēra karavīru, tā arī ķīlnieku.
Tomēr pavisam bez upuriem neiztika - todien izdzisa 12 landesvēriešu un vairāk nekā 30 ķīlnieku dzīvības.
22. maija sakrālā nozīme
Pēc kara 22. maijs kļuva par svarīgākajiem vācbaltiešu sabiedrības svētkiem. Savukārt ievērojamai latviešu daļai, īpaši sociāldemokrātiem un komunistiem, šim datumam bija cita nokrāsa. Nenoliedzot 22. maija nozīmi, daudzi no viņiem norādīja arī uz nežēlību, ar kādu Rīgas atbrīvotāji izrēķinājās ar boļševikiem un to līdzskrējējiem. Pa vidu cieta arī ļoti daudzi nevainīgie.
Zīmīgi, ka sarkano vidū bija diezgan daudz jaunu latviešu meiteņu un sieviešu ar ieroci rokās. Viņas tika dēvētas par plintniecēm. Ērtības labad viņas nereti nēsāja īsu matu griezumu, un vēlāk, kad pa visu pilsētu tika tvarstīti noslēpušies boļševiki, tika pārbaudītas arī meiteņu frizūras un meklētas šaujampulvera pēdas uz rokām. Notvertās plintnieces tika sodītas ar nāvi, tāpat kā vīrieši.
Sociāldemokrāti un komunisti pat ieviesa terminu «baltais terors» un apgalvoja, ka nogalināto skaits pēc Rīgas atbrīvošanas sasniedzis 4-7 tūkstošus. Sabiedroto valstu misiju pārstāvji gan minēja ievērojami mazāku represiju mērogu pret sarkanajiem - līdz 500 upuriem.
Strīdi starp labēji un kreisi noskaņotajiem flangiem par 22. maiju turpinājās vēl ilgi, īpaši tāpēc, ka politisko ideoloģiju papildināja arī etniskais faktors. Tomēr 1939. gadā beidzot šķita atrasts kompromiss - Rīgas atbrīvošanas 20. gadadiena tika svinēta valsts līmenī, ar pamatīgu vērienu un dažādiem pasākumiem ar valstsvīru piedalīšanos.
Latviešu ģenerāļi un pat admirālis Spāde nolika ziedu vainagus pie vācbaltiešu karavīru memoriāla Meža kapos, no Vācijas atbrauca bijušais landesvēra komandieris Alfrēds Flečers. Plecu pie pleca stāvēja dažādas izcelsmes atbrīvošanas cīņu veterāni - latvieši, vācbaltieši un krievi. Viņiem visiem boļševiki bija kopējs ienaidnieks, uz kura fona nobāl jebkuras savstarpējās ķildas.
Diemžēl 1939. gada svinības, kuras, kā likās, varēja kļūt par labu sākumu jaunai tradīcijai, turpinājumu neguva. Jau tā paša 1939. gada rudenī saskaņā ar Hitlera un Staļina vienošanos Baltija nonāca Padomju Savienības interešu zonā.
Sākās vācbaltiešu iedzīvotāju piespiedu izceļošana uz Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem. Viņiem 22. maija pasākumi Rīgā bija īpaši nozīmīgi, un tieši viņu organizācijas rīkoja svētku pasākumus. Savukārt pēc tam, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, svinības par godu Rīgas atbrīvošanai no boļševikiem, protams, bija jāaizmirst.
Pēc Otrā pasaules kara padomju vara iznīcināja landesvēra kritušo karavīru memoriālu Meža kapos. Tikai emigrācijā dzīvojošie vācbaltieši turpināja svinēt 22. maiju, uzskatot to par triumfa dienu, kurā tika apturēta komunisma sērgas izplatība uz rietumiem. Viņi šajā dienā atzīmēja patiešām vēsturiski nozīmīgu un žilbinošu uzvaru, ko panāca etniski un sociāli sadrumstalota Latvijas sabiedrība, kura spēja apvienot spēkus augstāka mērķa vārdā. Diemžēl pēc vairākām aizmirstības desmitgadēm Latvijā šis gandrīz sakrālais datums ir zudis no sabiedrības apziņas.
Turklāt pat tajā liktenīgajā 1919. gadā bija notikumi, kas ietekmēja 22. maija uztveri. Jau burtiski divas nedēļas pēc Rīgas atbrīvošanas norisinājās neiedomājami notikumi pie Cēsīm, kas iezīmēja robežu starp «pirms» un «pēc».
Nāve, kas radīja simbolus un mūziku
22. maija cīņu laikā Rīgā traģiski dzīvību zaudēja pavisam jauni cilvēki, kuru vārdi vēlāk kļuva par nozīmīgiem vācbaltiešu simboliem.
Komandieris Hanss fon Manteifels devās Citadeles virzienā, bet viņa labā roka, labākais draugs un māsasvīrs grāfs Reiterns-Nolkens - uz dzelzceļa pusi. Apstākļu sakritības rezultātā gan pie sliedēm, gan Citadeles tuvumā sarkanie izrādīja īpaši sīvu pretestību, un abi virsnieki, labākie draugi un jaunizceptie radinieki gāja bojā. Pēc dažām dienām notika grandioza atvadu ceremonija Doma baznīcā, pēc kuras grāfiene Teodora fon Reiterna-Nolkena, dzimusi Manteifela, apglabāja abus - gan vīru, gan brāli - Ezeres muižā, kur jaunlaulātie pēc kara bija plānojuši apmesties.
Vēlāk, Kārļa Ulmaņa valdībai atgriežoties pie varas, muižu atsavināja, tāpat kā daudzus citus vācbaltiešu īpašumus, tomēr Nolkenu-Reiternu dzimtas kapenes Ezerē palika ģimenes īpašumā. Hansa fon Manteifela vārds vācbaltiešiem kļuva par vīrišķības simbolu, viņš kļuva par īstu varoni un tika pat mitoloģizēts.
Par 22. maija notikumu simbolu kļuva arī Mariona fon Klota, divu landesvēra karavīru jaunākā māsa. Viņa bija to ķīlnieku vidū, kuri atradās Centrālcietumā. Atšķirībā no Citadeles tur landesvēra karavīri nepaspēja laikā, tāpēc desmitiem ieslodzīto tika nošauti burtiski dažus mirkļus pirms Trieciendaļas ierašanās. Upuru vidū bija arī Mariona.
Jaunā meitene kara laikā bija spiesta pārtraukt savu dziedātājas karjeru, taču bija populāra, tā kā uzstājās savā draudzē Sv. Jēkaba baznīcā, aktīvi piedalījās arī labdarībā un brīvprātīgo darbā. Ar mācītāja palīdzību Mariona savienoja dzejnieces Jadvigas fon Redernas vārdus no dzejoļa Tu zini ceļu ar mūziku, kuru piemeklēja draudzes kora vadītāja. Tā tapa jauns korālis.
Kad boļševiki Marionu Centrālcietumā spīdzināja un turēja necilvēcīgos apstākļos, viņa katru vakaru dziedāja šo dziesmu. Izdzīvojušie ieslodzītie vēlāk stāstīja, ka Marionas balss palīdzējusi nezaudēt cerību un nesajukt prātā. Viņas radītā korāļa vārdi un notis bija uzrakstītas uz personīgās Bībeles malām, kura Marionai bija līdzi arī nāves dienā. Ļaužu pūļa pavadītu, viņu sniegbaltā zārkā, rotātā ar ziedošiem ķiršu zariem, apglabāja Sv. Jēkaba baznīcas draudzes kapos.
Starpkaru periodā par Marionu fon Klotu izdeva grāmatu, drukāja atklātnes ar viņas portretu, bet slavenais vācbaltiešu tēlnieks Konstantīns Štarks 1926. gadā izveidoja bareljefu, kurā Mariona attēlota ar nimbu ērkšķu vainaga formā. Šāds simbols nebija izvēlēts nejauši, jo luterāņu baznīca oficiāli iecēla Marionu fon Klotu mocekles kārtā un ierakstīja viņas vārdu kalendārā, kā piemiņas dienu izvēloties tieši 22. maiju.
Marionas korāli vēlāk izpildīja landesvēra kritušo karavīru un sarkanā terora upuru piemiņas pasākumos. Arī mūsdienās Tu zini ceļu tiek izpildīts daudzās luterticīgās valstīs no Vācijas līdz Igaunijai. Dziesmas teksts tulkots dažādās valodās. Tā krievu versiju dzied pat luterāņu draudzes dažādos Krievijas nostūros.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita